Par uzkrājumiem esmu rakstījis jau iepriekš. Iespējams, ka kaut ko atkārtošu. Iespējams, ka nonākšu pretrunā ar iepriekš teikto. Neskatoties uz šīm varbūtībām, gribu pastāstīt par savu plānu ar ilgtermiņa uzkrājumiem. Ar ilgtermiņa es domāju tādus, kuri paredzēti dzīves otrajai pusei. Tam posmam, kad vajadzētu varēt beigt strādāt. Tas nenozīmē, ka, sasniedzot noteiktu vecumu, tiešām ir jābeidz strādāt. Bet tas ir vecums, kurš ir ieplānots kā potenciāls laiks, kad ir jāvar jebkurā brīdī pielikt punktu vai būtiski samazināt darba slodzi, ja ir tāda vēlme. Ja vēlmes nebūs, tad cita lieta. Daudziem attiecīgais vecums ir pensionēšanās gadi (šobrīd 63 gadi, bet 2025.gadā 65 gadi). Mans plāns ir nedaudz citādāks.

65 vai 70 gadi, kā brīdis, kad sākt atpūsties izklausās pārāk nereāli. Latvijā vīrieši vidēji dzīvo līdz 67 gadiem. Protams, citi dzīvo ilgāk, citi mazāk. Vidējais mūža ilgums pieaug. Bet arī pensionēšanās vecums pieaug. Lai no kura leņķa skatītos, mani neapmierina doma par pensionēšanos 65 vai 70 gadu vecumā. Es pat īsti neticu, ka pēc 40 gadiem vēl būs tāds jēdziens kā pensija. Nabadzības pabalsts, jā. Limitēts vecuma pabalsts, jā. Bet pensija, turklāt tāda, lai no tās var dzīvot, neticu. Tādēļ visu jāņem savās rokās. Ja pensija būs, tas būs labs bonuss. Bet uz to nepaļaušos.Continue reading

Flattr this!

Šodien saņēmu vēstuli, kurā rakstītājs vēlējās noskaidrot manu attieksmi par 2. pensiju plānu, kurā un kāpēc naudu likt.

[…]
Lieta tāda, ka gribās lai arī no otrā pensiju līmeņa nauda neaizietu kautkur tālēs zilajās, bet kaut nedaudz kautkas arī uzkrātos.
Esmu mēģinājis meklēt internetā, lasīties pa dažādiem forumiem utt. Bet skaidru atbildi nēsmu atradis kurš plāns būtu ja ne pats izdevīgākais tad vismaz stabili pelnošais, cik paskatos tad bankām tie procenti pat aiziet mīnusos, laikam jau tas nozīmē, ka tā naudiņa tiek nobumbulēta.

Kādu plānu pats izmanto?
Ko varētu ieteikt palasīt, pirms izvēlēties kurai bankai piesaistīt 2 pensiju līmeni.
[…]
Pensiju līmenis jau kopš aizvēstures stāv Swedbankā, piedevām laikam progresīvajā kautkādā variantā kas nes maksimālus mīnusus.[…]

Gribēju uzrakstīt atbildi jautātājam, bet nolēmu, ka šis varētu būt kā labs iemesls, lai uzrakstītu rakstu par to kā es rīkojos ar naudu (domājot par nākotni). Turklāt pirms kāda laika man zvanīja no LETA un aicināja kameras priekšā dalīties pieredzē investīcijās. Toreiz teicu nē, jo nav lielas pieredzes šaja tēmā, kā arī labāk patīk uzrakstīt nevis būs kameras priekšā. Un pareizi vien darīju, jo izteikšanās laiks kameras priekšā ir ļoti īss. Varat ievērtēt tos kuri piekrita šeit: http://naudaslietas.lv/tag/investicijas/

Jāsāk ar to, ka man naudas nav daudz, bet kādu latu atlikt varu. Un ja varu atlikt, tad tas ir jādara. Iespējams, ka pēc kāda laika ienākumi samazināsies vai arī radīsies neparedzēti izdevumi – vajag rezervi. Kā arī man nav ticības valsts pensiju sistēmā. T.i. – esmu visai drošs, ka pēc gadiem 30-40 tāda pensija kāda tā ir tagad vairs neeksistēs. Drīzāk būs nabadzības pabalsts un tas arī viss. Ceru ka uz šādu pabalstu nepretendēšu, tāpēc atliek par savu nākotni gādāt pašam.

Vai pamanījāt cik daudz dažādu vajadzību ir? Tās visas ir orientētas uz nākotni, taču ļoti dažādiem periodiem – teju tagad, gads/pāris gadi, gadu desmiti. Kļūda ir koncentrēties uz vienu veidu. Diversifikācija ir atslēga.

Teju tagad

Ja interesējies par personiskajām finansēm, tad ne reizi vien būsi dzirdējis, ka vajag iekrāt tā saucamo drošības spilvenu. Mēdz variēt viedokļi par to cik lielam jābūt šādam spilvenam. Manā skatījumā ~ 3 mēnešu tēriņu apmerā. T.i. – paskatamies cik daudz tērējam mēnesī, pareizinam ar 3 un ir. Nezini cik daudz tērē mēnesī? Pēdējais laiks sākt veidot uzskaiti. Šo naudu nevajadzētu norakt kādos ilgtermiņa depozītos, bet atstāt viegli pieejamu. Konts, krājkonts, depozīts uz 1 mēnesi. Ar šo naudu nav paredzēts pelnīt. Tai ir jābūt ātri sasniedzamai.

Gads, daži gadi

Šis jau ir termiņš kurā var sākt pelnīt naudu. Iespējas divas. Depozīts uz ilgāku termiņu vai akcijas. Pirmais – drošs risinājums, bet atdeve maza. Protams, vienu brīdi Latvijas bankas dalīja 10% par noguldījumiem, bet tas laiks jau sen ir pagājis. Šobrīd, piemēram, Swedbank piedāvā ~1.5%. Ar akcijām ir interesantāk. Var naudu gan nopelnīt, gan zaudēt. Pelnīšana notiek divos veidos. Pirmais – nopirku lētāk, pārdevu dārgāk. Otrs – dividendes. Ir uzņēmumi kuri dividendes nemaksā, bet ir tādi, kuri dividendēs maksā pat 10% no akcijas cenas. Par zaudēšanu viss skaidrs – pārdevu par zemāku cenu nekā iepirku. Es ar akcijām esmu sācis spēlēties pavisam nesen. Turklāt ar mazu summu. Parasti iesācējiem neiesaka ieguldīt vairāk par 100Ls, bet manuprāt tas ir par maz, jo sava daļa aiziet komisijās un ar tādu summu nav iespējams veikt diversifikāciju. Tādēļ es esmu sācis ar gandrīz 1000EUR, kuri ieguldīti 3 uzņēmumos. Šie uzņēmumi ir starp tiem kuri parasti maksā dividendes. Neilgi pēc akciju pirkuma bija smuki plusi, tagad mīnusi. Taču es neuzskatu ka šobrīd naudu esmu zaudējis. Tas tāpēc ka akciju cena visu laiku svārstās. Zaudējumu jāfiksē tad kad akcija tiek pārdota, bet pārdot es tuvākajā nākotnē nedomāju. Drīzāk savākšu savas dividendes un ik pa laikam ielūkošos akciju cenā, lai piepirktu klāt vēl. Mana stratēģija ir sekojoša – likt akcijās tik daudz naudu, cik esmu gatavs iesaldēt un daļu pat zaudēt. Iesaldēt, jo nezinu kad varēšu pārdot. Daļu (nevis visu) zaudēt, jo ir jāpērk dažādu uzņēmumu akcijas, turklāt tādu kuri diez vai varētu bankrotēt, bet, protams, dažādu apstākļu sakritības dēļ to cena var arī krist. Tā kā nauda iet dažādos uzņēmumos, tad brīdī kad rotas nepieciešamība pēc naudas, kāda akcijas noteikti varēs pārdot par pienācīgu cenu. Ļoti iespējams ka vēlāk naudu ieguldīšu arī ārpus Latvijas, bet tad vajag ko krietni vairāk par 1k EUR. Var naudu likt arī obligācijās/fondos – tad nav jādomā kuru uzņēmumu iegādāties, bet tas manuprāt nav tik interesanti, taču daudziem citiem tas ir labs variants.

Tāla nākotne

Beidzot tikām līdz pensijām, vai ne? Par to 2. pensiju līmeni. Manuprāt nav īsti nopietni uztraukties par to kā iet 2. pensiju līmenim. Jo īpaši vērtēt rezultātus mēnešu, gada/divu ietvaros. Tas ir ieguldījums uz gadu desmitiem (vismaz manā gadījumā). Ja nu gribās nervozēt par šo tēmu, tad ieskaties http://www.manapensija.lv/plans/ip00000.php Hei – vēstules autor – redzi, Swedbank Dinamika nav mīnusos, kā rakstīji, bet ir pelnošs. Ja tev līdz pensijai nav tālu vai ir bail no lielākām svārstībām, liec konservatīvajā plānā, ja gadu līdz pensijai vairāk, liec aktīvajā. Turklāt ja tev ir sieva/vīrs, tad iesaku vienam likt vienas bankas plānā, otram otras bankas plānā. Diversifikācija! Vēl jāņem vērā ka 2. pensiju plāns viens pats nekādas labās vecumdienas tev nenodrošinās. Līdz ar to es viņu uztveru sekojoši – labi, lai ir, bet tas kas ar viņu notiek mani īsti neuztrauc.

Trešais pensiju līmenis.
Es izmantoju arī šo naudas uzkrāšanas veidu. Un atkal diversifikācija ir atslēga. Naudu lieku divos dažādos plānos vienā bankā (2 valūtas) un visticamāk šogad sākšu likt naudu arī otrā bankā. Summas gan nav lielas, bet tā kā līdz 55 man vēl tālu, tad sava tiesa savāksies.

Noslēgums
Tātad atslēga ir diversifikācija. Vismaz manā izpratnē.

  • Naudu uzkrāt dažādiem termiņiem
  • Drošības spilvens ar ~ 3 mēnešu izdevumu apjomu
  • Ja naudu liekam akcijās, tad tik cik esam gatavi iesaldēt un daļu pat zaudēt; liekam dažādos uzņēmumos;
  • Ja pērkam obligācijas/fondus – atkal dažādus vienas bankas ietvaros vai pat naudu dalam pa divām bankām;
  • Par 2. pensiju līmeni galvu nelauzam – izvēlamies vienu plānu;
  • Trešajā pensiju līmenī atkal diversifikācija – dažādas valūtas, iespējams dažādas bankas.
  • Ja ieguldi ilgtermiņa lietās, paskaties, iespējams no valsts vari saņemt IIN atmaksu.
  • Ja ir sieva/vīrs – diversificējam tālāk – paņemam klāt vēl kādu citu pensiju plānu, kādu citu uzņēmumu akcijas.

Ir ļoti labi, ja uzkrājumiem vari atlikt 10% no saviem ienākumiem mēnesī. Ja vari vairāk – izcili. Taču nevajag ieiet galējībās – nav visu pāri palikušo naudu jāatliek nākotnei. Dzīvojam taču šodienā – tērē, bet neaizmirsti ka (cerams :) ) būs arī rītdiena.

 

 

Flattr this!

It kā elementārs jautājums. Un atbildei vajadzētu būt tik pat elementārai. Bet vai tā ir? Laikam jau nē. Citādi jau par to nerakstītu. Daudzi apzinās, ka naudas uzkrājums nav slikta lieta. Pat ļoti vajadzīga. Taču cik daudzi no jums to dara? Un tie kas dara – vai nav tā, ka uzkrājumiem novirzat pārāk maz/daudz no saviem līdzekļiem? Kā zināt, ka šai lietai atvēlētā nauda ir pienācīgā apjomā?

Tādas vienas pareizās formulas nav. Ir dažādi ieteikumi no personisko finanšu ekspertu puses. Citi saka, ka pietiks ar 10%, citi saka, ka nepieciešami 20%. Es sliecos domāt, ka nav jau pārāk svarīgs tas procents, kā tas, ka vispār naudas uzkrāšanai tiek pievērsta uzmanība. Novirziet uzkrājumam tik cik jums šķiet atbilstoši un/vai cik varat atļauties. Pastāstīšu kā pats pieeju šai lietai. T.i. – cik un kā krāju. Kas to lai zina. Varbūt, ka tas motivēs arī kādu no jums.

Pirmkārt jāsaprot, ka krāt vajag pat gadījumā ja jums ir kredītsaistības. Taču ir jāizvērtē cik lielu daļu no uzkrājuma noēd kādas no kredītsaistībām. Un atkarībā no rezultāta jāpārstrukturē to, kam nauda tiek krāta. Piemēram, ja ir kāds kredīts ar lielu procentu likmi (standartā patēriņa kredīti, kredītlīnijas, kredītkartes utt.), tad primāram uzkrāšanas mērķim vajadzētu būt attīcīgā parāda likvidēšanai. Kad šie procentu ziņā dārgie kredīti ir likvidēti var neraizējoties krāt naudu arī citiem mērķiem (hipotekārie kredīti/auto līzingi nav nekāds šķērslis).

Manā situācijā primārais naudas krāšanas mērķis bija atdot mazos/dārgos kredītus. Tālāk izvēlējos sekojošu struktūru: ~ 10% tiek veltīti ļoti liela termiņa uzkrājumiem (pensijas, pilngadības krājkonti), ~ 5% drošības uzkrājums, ~ 5% tiek novirzīts papildus kredītsaistību segšanai. Ja ienāk kāda neparedzēta nauda cenšos to nenotērēt, bet novirzīt uzkrājumiem un/vai kredītu nomaksām.

Daži padomi par to kā uzsākt krāt naudu tiem, kam krāšana ir kaut kas jauns.

Ilgtermiņa uzkrājums. Noslēdziet kādu no ilgtermiņa uzkrāšanas veidiem. 3 līmeņa pensija, pilngadības uzkrājums bērnam (vienalga parasts krājkonts vai uzkrājošā apdrošināšana), mērķa krājkonts. Izdomājiet kādu summu katru mēnesi tam novirzīsiet un uztveriet attiecīgo maksājumu tāpat kā jebkuru rēķinu (kredītu maksājums, komunālie maksājumi utt.). Ja kādā brīdī izrādīsies, ka nauda tomēr pietrūkst – lielā daļā gadījumu ir iespējams uz laiku apturēt iemaksas (ir uzkrāšanas veidi, kuriem nevar pārtraukt iemaksas). Taču kaut kādu summu jau būsiet uzkrājis. Un tas ir pozitīvi.

Bonusu novirzīšana uzkrāšanai. Ar bonusiem un jebkuriem citiem ienākumiem ar kuriem ikdienā nerēķinaties ir viegli papildināt uzkrājumus. T.i. saņēmāt prēmiju par labu darbu, nenotērējiet to. Ielieciet kaut vai depozītā. Protams, ja saņemat Ziemassvētku prēmiju, kuru jau bijāt vasarā iekļāvis savā ziemas perioda budžetā, tad to novirzīt uzkrājumam būs grūti, ja ne neiespējami. Tātad – neparedzētie ienākumi uzkrājumiem. Paredzētie – tēriņiem.

Sīknaudas uzkrāšana. Šis ir veids kā varētu sākt krāt tie, kam uzkrāšana ir pavisam sveša. Izdomājiet naudas vienību no kuras nebūtu žēl šķirties. Bet tai jābūt pietiekami lielai, lai varētu radīt pamanāmu uzkrājumu. Es biju izvēlējies 20 santīmus. Tātad – katru dienu kad atnākat mājās pārbaudiet maku. Ja tur ir kāda 20 santīmu monēta (manā gadījumā), izņemiet to no maka un nolieciet krājkasītē/burkā vai vienalga kur. Un uzkrāto naudu ņemiet tikai tad, kad ir sasniegts mērķis. Piemēram, piepildīta burka, pagājis gads vai tml. Šis gan nederēs, ja ikdienā norēķinaties ar maksājumu kartēm.

Lielie pirkumi izmaksā dubultā. Tas ir veids kā gan krāt, gan ierobežot savus izdevumus. Pielietojams tiem pirkumiem, kuri nav ikdienas pirkumi. Piemēram, telefoni un jebkura cita tehnika. Tātad – ja gribi pirkt jaunu telefonu/datoru – dariet to tikai tad, kad varat identisku naudas summu atlikt uzkrājumam. Piemēram, ja jauns telefons maksā 100Ls, pērciet to tikai tad, kad varat papildus pirkumam iztērētajiem 100Ls nolikt vēl 100Ls uzkrājumam. Protams, princips nav izmantojams gadījumam, kad kaut ko vajag steidzami un nav 2x vairāk naudas. Taču lielākajā daļā gadījumu jauna tehnika tiek pirkta tad, kad vecā vēl ir darba kārtībā.

Mērķis. Pirms sākt krāt vajag izdomāt mērķi. Tas palīdz procesu nepārtraukt pusceļā. Daži no mērķiem kurus varētu izmantot: nodrošinātas vecumdienas, bērnien finansiāla neatkarība pēc skolas beigšanas, ātrāka kredītu nomaksa, jauna mitekļa/auto/datora/mēbeļu iegāde, ceļošana, finansiālā drošība neparedzētu gadījumu brīdī (slimība, darba zaudēšana utt.). Mērķis katram būs savs. Taču noteikti uzstādiet.

Flattr this!

20081119_tows_book_100 Vakar izlasīju pirmo grāmatu par tēmu personīgās finanses (personal finance). Tā bija Suze Orman’s grāmata “2009 action plan”. Šo grāmatu Oprah.com varēja dažas dienas lejupielādēt bez maksas (legāli). Šobrīd lejupielādes lapā ir palikusi tikai grāmatas pirmā nodaļa, kā paraugs. Amazon maksā ap 5$.  Grāmatā ir vairākas daļas: Kā pasaule nokļuva līdz tagadējai krīzei (izstāstīts par ASV hipotekāro kredītu burbuli), ko darīt ar kredītiem, pensijas uzkrājumiem, vienkāršiem uzkrājumiem, tēriņiem, utt. Viss stāstītais ir veidots tā, ka ir dota situācija un ieteikums ko tādā darīt. Liela daļa no grāmatā teiktā nav attiecināma uz mums, jo nav mums īsti tādu uzkrājumu plānu kādi ir viņiem, nav tādas kredītreitingu sistēmas utt. Bet neskatoties uz to, samērā liela daļa no teiktā atbilst arī Latvijas iedzīvotājiem. Īpaši man patika šādas rindas sadaļā par tērēšanu (kas būtu jādara 2009.gadā):

  • Jānošķir vajadzības no vēlmēm.
  • Jātiek pāri vainas apziņai, ka nespējat nodrošināt bērniem visu ko viņi vēlas.
  • Izsvītrojiet vārdus esmu pelnījis no sarunas. Tas ko jūs esat pelnījuši ir mazsvarīgi. Svarīgi ir tas, ko jūs varat atļauties.

Precīzāk pateikt nav iespējams. Bieži vien kredītu ņemšana tiek pamatota aptuveni šādi braukšu ceļojumā uz valsti X, jo es esmu pelnījis šādu ceļojumu. Tas nekas, ka persona reāli var atļauties atpūsties tikai Latvijā. Mums arī gribās, lai mūsu bērniem nekas netrūktu. Tiek pirktas lietas pat neskatoties uz to, ka iespējams to nemaz nevar atļauties. Nākamo reizi pirms veikt šādu pirkumu ir jāpadomā vai uzņemties papildus kredītus šādā ekonomiskajā situācijā ir tā prātīgākā lieta.

Svarīgi ir arī nošķirt vēlmes no vajadzībām. Tādēļ es esmu krietni detalizētāk izvērsis savu finanšu uzskaiti. Piemērs: ja agrāk man bija izdevumu pozīcija pārtika, tad tagad ir ne tikai šī, bet arī našķi, alkohols. Līdz ar to iepriekš es zināju, ka man uz pārtiku mēnesī iziet X Ls. Bet tagad es zinu, ka no X summu Y sastāda pirkumi divās jaunajās izdevumu pozīcijās. Ko es no tā iegūstu? Es tagad varu prognozēt, ka kritiskā gadījumā es varēšu atteikties no našķiem un alkohola, kā rezultātā man pārtikai vajadzēs Z Ls, nevis X, kā agrākajos aprēķinos. Tā esmu arī sadalījis citas izdevumu pozīcijas – lai vieglāk varētu saprast, cik naudas iekrīt vajadzībās un cik vēlmēs. Līdz ar to es zinu, kāds ir nepieciešams minimālais ienākumu daudzums, lai izdzīvotu un varu laicīgi reaģēt, ja ienākumi sāk krist līdz tādam līmenim.

Grāmatā ir izteikts aicinājums šogad tikt vaļā no kredītkaršu parādiem. Amerikā kredītkaršu izsniedzēji var bez jebkādām problēmām paaugstināt kredītkaršu procentus, līdz ar to, kredītkaršu izmantošana šobrīd kļūst riskantāka un neizdevīgāka. Latvijā nav nācies dzirdēt par tādām lietām. Bet kas to lai zina, ko bankas ierakstījušas smalkā drukā kredītkaršu līgumos. Grāmatā ir izteikts arī aicinājums nepaļauties uz savu kredītkarti kā uz naudu neparedzētām situācijām. Lieta tāda, ka tur bankas aktīvi samazina kredītkaršu limitus vai pat slēdz kartes. Iespējams, ka arī mēs līdz tādai situācijai drīz tiksim. Pie šādiem apstākļiem jūs vairs nevarat būt droši, ka kredītkarte jūs paglābs. Lai gan ielīšana lielākās kredītsaistībās šobrīd vairs īsti neasociējas ar paglābšanos, bet ar pietuvošanos bezcerībai.

Lai kāda arī būtu jūsu finansiālā situācija, iesaku izdomāt arī jums savu Rīcības plānu 2009.gadam. Dzīvojam pārāk nestabilā laikā. Bankas vairs kredītus īsti dot negrib. Valsts ekonomika bremzē pat vairāk kā prognozēts  (janvāra sākumā, pat neskatoties uz lielo taupības režīmu ir lielāks deficīts, kā pirms gada), uzņēmumi sāk aizvien vairāk bankrotēt, kā arī strauji pieaug parādnieku skaits. Varam jau iedomāties, ka tas mūs neskars, bet vai tā nav tuvredzība un paļaušanās uz veiksmi. Daļai jau veiksme stāvēs klāt, bet ne jau visiem. No iespējamā bezdarba, slimošanas, kā arī citiem neparedzētiem izdevumiem neviens neesam 100% pasargāts.

Šodien ejot uz biroju pamanīju vienu lietu, kas mani uz mirkli apstulbināja. Es pat apstājos un aizdomājos. No tablo, kur pretī cipariņiem, kuri apzīmē kabinetus, atrodas uzņēmumu nosaukumi, bija pazudusi liela daļa uzrakstu. Es gan nesaskaitīju, bet šķiet, ka palikusi vien 1/3 daļa. Un tas ir biedējoši. Trakākais ir tas, ka tas ir tikai sākums. Bankrotu vilnis turpināsies. Mums atliek tikai cerēt, ka nenāks cunami, kā arī gatavot savus Rīcības plānus.

3 lietas, kas noteikti ietilps manā Rīcības plānā 2009.gadam:

  • Atdot kredītkartes parādu un kredītkarti neizmantot.
  • Tikt skaidrībā cik daudz man iziet uz vajadzībām. Ja secināšu, ka ienākumu līmenis ir bīstami tuvu tam, cik iziet vajadzībām, tad jau laicīgi meklēšu papildus ienākumu avotus.
  • Naudu, kas tiek ieekonomēta pateicoties Euribor procentu likmju kritumam netērēšu, bet novirzīšu uzkrājumiem.

Flattr this!