Pirms nepilniem diviem gadiem ziņoju, ka esmu piebiedrojies tēvu klubam. Tad nu varu pavēstīt, ka šorīt šajā klubā nostiprinājos. 07:07 piedzima otrs bērns – meita, kurai devām vārdu Keila. Tā nu Ričardam tagad ir mazā māsa. Bet viņai lielais brālis. :)

Paša procesa norisē nedalīšos. Taču varu pateikt, ka tāpat kā dēla gadījumā, arī šoreiz dzemdību procesā biju klāt. Un vēlos uzsvērt, ka lai gan klāt būt ir grūti, jo ir smagi noskatīties kā tev dārgais un mīļais cilvēks mokās, bet tā īsti jau tu neko palīdzēt nevari. Bet tā kā kaut kādu atbalstu varēju sniegt (gan pārvietoties, gan morāli, gan pamasēt), tad varu teikt, ka tas ir tā vērts. Lai gan ir grūti, ir jāpiedalās. Jo tiem pārējiem diviem ir daudz, daudz grūtāk.

Gan Aija (mana sieva), gan Keila jūtas labi. Ceru, ka slimnīcā ilgi neturēs. Un tad jau varēs pētīt kā abi mazie sadzīvo. Rīt Ričards dosies apciemot māsu. Būs interesanti, kā viņš viņu uztvers. Ar diviem tagad būs 2 reizes grūtāk. Bet arī divas reizes vairāk prieka un jautrības.

Šai reizei tas arī viss.

Dažu pēdējo mēnešu laikā esmu pamanījis, ka vairāki blogeri ir kļuvuši par tēviem. Nu jau nedaudz vairāk par nedēļu arī es esmu šajā klubiņā. Novēlu visiem kluba biedriem izturību (zinu, ka tā ir vajadzīga krietnā slānī), bet pārējiem arī kādreiz pievienoties klubam.

Tātad nedaudz vēstures. Lai nebūtu jāatstāsta pārāk sena pagātne, teikšu, ka 2.08.2008 bija ļoti interesanta un piedzīvojumiem bagāta diena. Šajā dienā bija paredzēts brauciens ārpus Jelgavas ar domu piedalīties kādas vārda dienas svinēšanā. Bijām jau pusceļā, kad sieva aicināja piestāt malā. Pēc šī aicinājuma uzreiz sapratu, ka tālāk diez vai brauksim. Tā arī bija – griezām mašīnu apkārt un devāmies atpakaļ uz Jelgavu. Deviņas ar pusi stundas vēlāk uz mums jau lūkojās Ričards.

Es piedalījos arī dzemdībās un man tas likās pašsaprotami. Kad gājām topošo vecāku kursos, tad vienā nodarbībā klātesošajām topošajām māmiņām tika jautāts – vai viņu vīri/draugi piedalīsies dzemdībās. Biju pārsteigts, ka samērā daudzas teica “nē”. Kā galvenais “nē” iemesls esot tāds, ka vīrietis baidoties. Es saprotu, ka ir bail un grūti. Tieši tā – ir grūti skatīties kā mīļotais cilvēks cieš sāpes, turklāt skaidri apzināties, ka neko daudz palīdzēt nevar. Bet var un vajag saņemties. Viņām nav mazāk bail vai mazāk grūti. Esot klāt var ja ne stipri samazināt fiziskās sāpes, tad vismaz morāli atbalstīt, kas nav maz un ir viņām svarīgi. Tie kas ir precējušies – vai neatceraties dotos solījumus? Gāja tak runa par būšanu kopā visos dzīves gadījumos, tad kāpēc to nedarīt? Varbūt tos, kas nevēlas piedalīties biedē neziņa par to kā process norisinās un ko ir jādara. Ja tā – ejiet uz kursiem un visu uzzināsiet. Nekas traki sarežģīts tas nav.

Nu jau ir pagājis nedaudz vairāk par nedēļu, bet jau tagad saprotu, ka lai tiktu galā ar vienu mazu ķiparu vajag ļoti daudz spēka un pacietības, kā arī stiprus nervus. Izsaku apbrīnu to vecāku virzienā, kuri audzina dvīņus. Ar vienu ir grūti tikt galā, bet ja tādu ķiparu ir vairāk…

Es nevarētu teikt, ka ar dēla piedzimšanu esmu kaut kā baigi mainījis dzīves uzskatus, palicis nopietnāks vai kā vēl citādi mainījies. Nezinu kāpēc tā. Varbūt jau biju nopietns un apzinīgs arī iepriekš? Bet tas nu tā. Vismaz tagad ir vēl kāds, kurš dzīvi dara krāsaināku. Tad kad rokās paņem mazu cilvēciņu, kurš ir no tevis pilnībā atkarīgs, tev pilnībā uzticās, tad viss apkārt esošais paliek mazsvarīgs. Turklāt ja šāds ķipars vēl uzsmaida (jā – zinu, ka tik maziņi viņi vēl apzināti smaidīt nemāk, bet tas nekas, jo arī netīšām sanākušais smaids ir ar tādu pat efektu), tad viss nogurums, problēmas un kādas citas negatīvās lietas no apziņas uz kādu laiku pazūd.

Tas ir tā vērts!