Pirms nepilniem diviem gadiem ziņoju, ka esmu piebiedrojies tēvu klubam. Tad nu varu pavēstīt, ka šorīt šajā klubā nostiprinājos. 07:07 piedzima otrs bērns – meita, kurai devām vārdu Keila. Tā nu Ričardam tagad ir mazā māsa. Bet viņai lielais brālis. :)

Paša procesa norisē nedalīšos. Taču varu pateikt, ka tāpat kā dēla gadījumā, arī šoreiz dzemdību procesā biju klāt. Un vēlos uzsvērt, ka lai gan klāt būt ir grūti, jo ir smagi noskatīties kā tev dārgais un mīļais cilvēks mokās, bet tā īsti jau tu neko palīdzēt nevari. Bet tā kā kaut kādu atbalstu varēju sniegt (gan pārvietoties, gan morāli, gan pamasēt), tad varu teikt, ka tas ir tā vērts. Lai gan ir grūti, ir jāpiedalās. Jo tiem pārējiem diviem ir daudz, daudz grūtāk.

Gan Aija (mana sieva), gan Keila jūtas labi. Ceru, ka slimnīcā ilgi neturēs. Un tad jau varēs pētīt kā abi mazie sadzīvo. Rīt Ričards dosies apciemot māsu. Būs interesanti, kā viņš viņu uztvers. Ar diviem tagad būs 2 reizes grūtāk. Bet arī divas reizes vairāk prieka un jautrības.

Šai reizei tas arī viss.