Bērnu, jauniešu un vēcāku žūrija” ir lasīšanas veicināšanas programma, kurā tiek aicināti piedalīties bērni no piecu gadu vecuma, kā arī pieaugušie. Lai piedalītos šajā programmā, lasītājam jādodas uz kādu bibliotēku, kura ir akcijas dalībnieku vidū. Jāizlasa vecuma grupai noteiktās grāmatas un jāaizpilda vērtējuma anketu. Grāmatas ir iedalītas 5 grupās (5+, 9+, 11+, 15+, pieaugušie).

Iepriekšējā gadā dēls ņēma dalību, ātri vien izlasot visas grāmatas. Saņēma ne tikai lasīšanas prieku, bet arī mazas balviņas. Tā kā pieredze bija pozitīva, piedalījās arī šogad. Visas grāmatas izlasīja dažu dienu laikā. Kas nav pārsteidzoši, jo mazākajai vecuma grupai grāmatas ir plānas. Gan jau tādēļ, lai mazo lasītāju nenobiedētu un nenogurdinātu.

Tā kā ar dēlu pāris reizes nedēļā dodos uz viņa skolas bibliotēku, ik pa laikam arī man tika piedāvāts iesaistīties akcijā. Visu laiku atteicu. Līdz beidzot padevos, jo iekārdināja iespēja laimēt kādu no labumiem īpašajā Tēvu akcijā. Vecāki ir kūtri lasītāji, bet tēvi ir vēl krietni kūtrāki par mammām. Tādēļ viņus pievilina ar īpašām balvām. Sanāca gan tā, ka balvu dalīšanā, kas norisinājās šodien Lielo lasīšanas svētku ietvaros, es nemaz nepiedalījos. Tā ka man nav ne jausmas, vai kaut ko esmu laimējis. Beigās tomēr sanāk, ka lasīšanas prieks bija primārais, bet dāvanu iespējamība sekundāra. Tas gan nenozīmē, ka, ja tiktu pie kāda no labumiem, no tā atteiktos.Continue reading

Brīdī, kad Kaspars nopublicēja savu ķēdes posmu, es sapratu, ka ķēde nu ir tikusi ārpus grāmatu blogeru loka. Sāku cerēt, ka tā mani nesasniegs, jo ar grāmatām esmu uz Jūs. Un to vajadzēja zināt pēc 3 gadus vecās “Mana dzīve grāmatās” ķēdes. Bet, redz, Sergejs paņēma un visu jauno ķēdīti sabojāja, ievelkot tajā vienu garlaicīgu/bojātu posmu. Es jau vienu brīdi iedomājos, ka varbūt nevajag piedalīties, bet tad atcerējos, ka vienu no ķēdes ierakstu sērijām iesāku es pats. Pirms sešiem ar pusi gadiem – Septiņas lietas. Un nebūtu īsti solīdi tagad nesarakstīt atbildes, lai cik garlaicīgas tās nebūtu.Continue reading

20081119_tows_book_100 Vakar izlasīju pirmo grāmatu par tēmu personīgās finanses (personal finance). Tā bija Suze Orman’s grāmata “2009 action plan”. Šo grāmatu Oprah.com varēja dažas dienas lejupielādēt bez maksas (legāli). Šobrīd lejupielādes lapā ir palikusi tikai grāmatas pirmā nodaļa, kā paraugs. Amazon maksā ap 5$.  Grāmatā ir vairākas daļas: Kā pasaule nokļuva līdz tagadējai krīzei (izstāstīts par ASV hipotekāro kredītu burbuli), ko darīt ar kredītiem, pensijas uzkrājumiem, vienkāršiem uzkrājumiem, tēriņiem, utt. Viss stāstītais ir veidots tā, ka ir dota situācija un ieteikums ko tādā darīt. Liela daļa no grāmatā teiktā nav attiecināma uz mums, jo nav mums īsti tādu uzkrājumu plānu kādi ir viņiem, nav tādas kredītreitingu sistēmas utt. Bet neskatoties uz to, samērā liela daļa no teiktā atbilst arī Latvijas iedzīvotājiem. Īpaši man patika šādas rindas sadaļā par tērēšanu (kas būtu jādara 2009.gadā):

  • Jānošķir vajadzības no vēlmēm.
  • Jātiek pāri vainas apziņai, ka nespējat nodrošināt bērniem visu ko viņi vēlas.
  • Izsvītrojiet vārdus esmu pelnījis no sarunas. Tas ko jūs esat pelnījuši ir mazsvarīgi. Svarīgi ir tas, ko jūs varat atļauties.

Precīzāk pateikt nav iespējams. Bieži vien kredītu ņemšana tiek pamatota aptuveni šādi braukšu ceļojumā uz valsti X, jo es esmu pelnījis šādu ceļojumu. Tas nekas, ka persona reāli var atļauties atpūsties tikai Latvijā. Mums arī gribās, lai mūsu bērniem nekas netrūktu. Tiek pirktas lietas pat neskatoties uz to, ka iespējams to nemaz nevar atļauties. Nākamo reizi pirms veikt šādu pirkumu ir jāpadomā vai uzņemties papildus kredītus šādā ekonomiskajā situācijā ir tā prātīgākā lieta.

Svarīgi ir arī nošķirt vēlmes no vajadzībām. Tādēļ es esmu krietni detalizētāk izvērsis savu finanšu uzskaiti. Piemērs: ja agrāk man bija izdevumu pozīcija pārtika, tad tagad ir ne tikai šī, bet arī našķi, alkohols. Līdz ar to iepriekš es zināju, ka man uz pārtiku mēnesī iziet X Ls. Bet tagad es zinu, ka no X summu Y sastāda pirkumi divās jaunajās izdevumu pozīcijās. Ko es no tā iegūstu? Es tagad varu prognozēt, ka kritiskā gadījumā es varēšu atteikties no našķiem un alkohola, kā rezultātā man pārtikai vajadzēs Z Ls, nevis X, kā agrākajos aprēķinos. Tā esmu arī sadalījis citas izdevumu pozīcijas – lai vieglāk varētu saprast, cik naudas iekrīt vajadzībās un cik vēlmēs. Līdz ar to es zinu, kāds ir nepieciešams minimālais ienākumu daudzums, lai izdzīvotu un varu laicīgi reaģēt, ja ienākumi sāk krist līdz tādam līmenim.

Grāmatā ir izteikts aicinājums šogad tikt vaļā no kredītkaršu parādiem. Amerikā kredītkaršu izsniedzēji var bez jebkādām problēmām paaugstināt kredītkaršu procentus, līdz ar to, kredītkaršu izmantošana šobrīd kļūst riskantāka un neizdevīgāka. Latvijā nav nācies dzirdēt par tādām lietām. Bet kas to lai zina, ko bankas ierakstījušas smalkā drukā kredītkaršu līgumos. Grāmatā ir izteikts arī aicinājums nepaļauties uz savu kredītkarti kā uz naudu neparedzētām situācijām. Lieta tāda, ka tur bankas aktīvi samazina kredītkaršu limitus vai pat slēdz kartes. Iespējams, ka arī mēs līdz tādai situācijai drīz tiksim. Pie šādiem apstākļiem jūs vairs nevarat būt droši, ka kredītkarte jūs paglābs. Lai gan ielīšana lielākās kredītsaistībās šobrīd vairs īsti neasociējas ar paglābšanos, bet ar pietuvošanos bezcerībai.

Lai kāda arī būtu jūsu finansiālā situācija, iesaku izdomāt arī jums savu Rīcības plānu 2009.gadam. Dzīvojam pārāk nestabilā laikā. Bankas vairs kredītus īsti dot negrib. Valsts ekonomika bremzē pat vairāk kā prognozēts  (janvāra sākumā, pat neskatoties uz lielo taupības režīmu ir lielāks deficīts, kā pirms gada), uzņēmumi sāk aizvien vairāk bankrotēt, kā arī strauji pieaug parādnieku skaits. Varam jau iedomāties, ka tas mūs neskars, bet vai tā nav tuvredzība un paļaušanās uz veiksmi. Daļai jau veiksme stāvēs klāt, bet ne jau visiem. No iespējamā bezdarba, slimošanas, kā arī citiem neparedzētiem izdevumiem neviens neesam 100% pasargāts.

Šodien ejot uz biroju pamanīju vienu lietu, kas mani uz mirkli apstulbināja. Es pat apstājos un aizdomājos. No tablo, kur pretī cipariņiem, kuri apzīmē kabinetus, atrodas uzņēmumu nosaukumi, bija pazudusi liela daļa uzrakstu. Es gan nesaskaitīju, bet šķiet, ka palikusi vien 1/3 daļa. Un tas ir biedējoši. Trakākais ir tas, ka tas ir tikai sākums. Bankrotu vilnis turpināsies. Mums atliek tikai cerēt, ka nenāks cunami, kā arī gatavot savus Rīcības plānus.

3 lietas, kas noteikti ietilps manā Rīcības plānā 2009.gadam:

  • Atdot kredītkartes parādu un kredītkarti neizmantot.
  • Tikt skaidrībā cik daudz man iziet uz vajadzībām. Ja secināšu, ka ienākumu līmenis ir bīstami tuvu tam, cik iziet vajadzībām, tad jau laicīgi meklēšu papildus ienākumu avotus.
  • Naudu, kas tiek ieekonomēta pateicoties Euribor procentu likmju kritumam netērēšu, bet novirzīšu uzkrājumiem.

Ārzemēs par jaunāko modes kliedzienu blogeru vidū ir kļuvusi grāmatu rakstīšana. Šī 0470246677nodarbe tagad tiek uzskaitīta starp veidiem kā blogeris var gūt papildus ienākumus. Pat Darren Rowse kopā ar Chriss Garret ir uzrakstījuši grāmatu “Secrets for Blogging Your Way to a Six-Figure Income“. 

Tad nu es sāku domāt par to vai ja kāds vai vairāki kopā sanākuši Latvijas blogeri uzrakstītu grāmatu – vai viņi varētu kādu latu nopelnīt. Es nešaubos, ka būtu interese cilvēkiem attiecīgos materiālus lasīt, bet vai viņi būtu par to gatavi maksāt naudu. Visi ir pieraduši ka blogs un blogeru sacerējumi ir pieejami bez maksas, turklāt pat bez nepieciešamības apskatīt reklāmas. Ja pieņemam, ka tiek uzrakstīta grāmata, kura turklāt tiek izplatīta elektroniskā formātā (PDF) – vai to kāds nopirktu un ja pirktu, kāda būtu cena kuru būtu gatavi maksāt pircēji. Vai arī nopirktu viens un tālāk jau visi sazagtu grāmatu kādos failu apmaiņas veidos? Ar drukātajām grāmatām ir pavisam cita opera – tur izmaksas ir daudz lielākas un neņemos spriest par to vai Latvijā vispār var nopelnīt rakstot grāmatas, kuras paredzētas drukātai izdošanai.

Par to, ka Latvijā ir blogi, kuru autori savus rakstus varētu apkopot, nedaudz papildināt un nopublicēt grāmatas veidā nav nekādas šaubas. Kaut vai blogs par datu bāzēm ir lielisks piemērs. Nav pat jābūt ar tik šauru specializāciju. Var atrast arī plašākām interesēm atbilstošus tematiskos rakstītājus. Vairāk interesē fakts – vai kāds vispār atļautos kaut ko maksāt un ja atļautos – cik daudz? Saprotu, ka viss atkarīgs no tā kāda būtu grāmata un cik tā būtu aktuāla utt. Bet kaut kādus pieņēmumus jau var veikt. Kā jūs domājat?

knowfree_logo Iepriekš biju devis saiti uz Web lapu, kurā atrodamas Ajax, PHP un WordPress bezmaksas pamacības. Šobrīd attiecīgajā resursā nākuši klāt vēl daži video materiāli (piemēram, Zend Framework).

Bet ne par to ir šis stāsts. Es nesen uzgāju Web lapu, kurā atradi vairāki tūkstoši grāmatu, kā arī pamācības no dažādiem maksas resursiem (piemēram, lynda.com). Tātad uzreiz ir skaidrs, ka attiecīgais resurss šos materiālus izplata nelegāli (kaut gan, tā kā materiāli tīri fiziski neatrodas uz attiecīgā servera, tad izplatīšana ir diskutējams jautājums). Taču tā kā tas ir izglītības nolūkos, tad padalīšos ar attiecīgo saiti. Varbūt, ka izlasot kādu tur atrastu grāmatu vai apskatot video pamācību, tomēr izdomāsiet, ka gribat tādu iegādāties. Bet ja arī neizdomāsiet iegādāties, tad vismaz būsiet apguvuši kaut ko jaunu, kas arī nav slikti. Darbības princips ir sekojošs. Var sameklēt interesējošo materiālu, apskatīties aprakstu, kādu bildīti, izlasīt komentārus, ja tādi ir. Zem apraksta parasti ir saite uz rapidshare.com. No to arī notiek failu lejupielēšana.

Tātad lielā zinību krātuve atrodama adresē: http://www.knowfree.net