Šodien no 11.00 pusotru stundu pavadīju piedaloties Nordea vebinārā “Personīgo finanšu plānošana”. Kā jau parasti – mēle niez par pasākumu pastāstīt. Nezinu kā citiem dalībniekiem, bet man ir gan pozitīvi, gan negatīvi komentāri. Jāsāk jau laikam ar to, ka mans jautājums par dalībnieku skaitu tika noignorēts, tāpēc grūti pateikt to, cik tad īsti cilvēki ņēma dalību.

Tiem, kas nezina kas ir vebināri – var iemest aci šajā rakstā, kur pirms diviem gadiem stāstīju par Zend rīkotajiem vebināriem. Prieks, ka šādas lietas notiek arī Latvijā. Šīs dienas vebināram izmantotā platforma bija ļoti līdzīga.

Tātad – tagad pie pašas prezentācijas.

Pozitīvie punkti:
1) Labi, ka kaut kas tāds vispār tiek stāstīts.
2) Uzskatu, ka tie, kam nav īsti pieredzes savu finanšu plānošanā, saņēma pietiekoši daudz informācijas, lai sāktu par jautājumu domāt. Un kas zina – iespējams arī sāks plānot savas finanses.
3) Tā kā vairāk paredzēts iesācējiem, tad Zigmāra Valtmaņa piekoptais informācijas pasniegšanas ātrums bija atbilstošs. Lēni, tā, lai citi neapjūk.

Manuprāt ne tik labas lietas (iespējams, ka pat negatīvie punkti):
1) Dažas minūtes pēc pasākuma sākšanās tika veikta aptauja. 50% dalībnieku atbildēja, ka jau regulāri plāno savas finanses. Atļaušos teikt, ka teju pusei no dalībniekiem īpaši neko jaunu iegūt neizdevās. Ja izdevās, tad jāsaka, ka viņi tomēr plāno savas finanses tikai neilgu laiku vai arī darīja to nepilnīgi. Es ar personīgo finanšu plānošanu nodarbojos ~ 3 gadus. Lai arī gribēju sadzirdēt kaut ko jaunu, neizdevās.
2) Nepatika demonstrētais naudas plūsmas uzskaites rīks. Solīja atsūtīt. Vēlāk ielikšu lejupielādei arī citiem. Rīks realizēts Excelī. Man nav nekas pret Excel. Taču tas, kā tas ir realizēts ir tālu, tālu no tā, kā tam vajadzētu būt. Saprotu – galvenais uzstādījums ir vienkāršība. Ļoti pareizi. Lai sāktu ar šādām lietām nodarboties vajag sākt pamazām – lai viss ir viegli saprotams. Šī rīka galvenais trūkums ir nespēja skatīt sevi ilgtermiņā. Proti – nav griezuma pa mēnešiem, gadiem. Ir tikai ienākumi/izdevumi vienam mēnesim. Protams, ja ir vēlme saglabāt ilgtermiņa vēsturi – var taisīt katram mēnesim atkal jaunu Excel failu. Taču kā starp šiem failiem izvilkt kaut kādu vienotu analīzi? Un ja skatāmies lietas tikai mēneša griezumā, tad rodas nepareizs priekšstats par to, kur tad nauda pazūd. Piemēram, apavu iegāde bieži vien ir sezonāla. Ja es par šo mēnesi aizpildu tabulu, ierakstu, ka apaviem iztērēju 40Ls. Ko no tā es varu spriest par saviem vidējiem mēneša tēriņiem? Pareizi – neko objektīvu. Un ja kāds sāk savu finanšu plānošanu ar šādu rīku, ir ļoti liela iespējamība, ka viņa analīze būs nepilnīga, ja ne maldīga. Ja aiz pasākuma un rīka stāv viena no Latvijas lielākajām bankām, tad varēja taču izstrādāt pilnīgāku rīku. Produkti/rīki kam aizmigurē stāv banka veido bankas tēlu. Un kādu tēlu veido nepilnīgs produkts?

Līdz ar to kopsavilkums ir tāds: malači, ka pievēršat uzmanību jautājumam, bet tas kas tika demonstrēts ir tikai pirmais solis. Ja nespersiet nākamo, prezentējot labākus rīkus, kā arī nedemonstrēsiet to, kā plānot ilgtermiņā (gads, pieci, desmit utt.), tad no šī vebināra būs tik pat daudz jēgas, kā no salūta Jaungada naktī – jauki, interesanti, bet visi sen jau aizmirsa.

Papildināts
Solītās lietas lejupielādei:
Personīgā bilance XLS, 28KB
Manis kritizētais Budžeta plānošanas rīks XLS, 254KB

It kā elementārs jautājums. Un atbildei vajadzētu būt tik pat elementārai. Bet vai tā ir? Laikam jau nē. Citādi jau par to nerakstītu. Daudzi apzinās, ka naudas uzkrājums nav slikta lieta. Pat ļoti vajadzīga. Taču cik daudzi no jums to dara? Un tie kas dara – vai nav tā, ka uzkrājumiem novirzat pārāk maz/daudz no saviem līdzekļiem? Kā zināt, ka šai lietai atvēlētā nauda ir pienācīgā apjomā?

Tādas vienas pareizās formulas nav. Ir dažādi ieteikumi no personisko finanšu ekspertu puses. Citi saka, ka pietiks ar 10%, citi saka, ka nepieciešami 20%. Es sliecos domāt, ka nav jau pārāk svarīgs tas procents, kā tas, ka vispār naudas uzkrāšanai tiek pievērsta uzmanība. Novirziet uzkrājumam tik cik jums šķiet atbilstoši un/vai cik varat atļauties. Pastāstīšu kā pats pieeju šai lietai. T.i. – cik un kā krāju. Kas to lai zina. Varbūt, ka tas motivēs arī kādu no jums.

Pirmkārt jāsaprot, ka krāt vajag pat gadījumā ja jums ir kredītsaistības. Taču ir jāizvērtē cik lielu daļu no uzkrājuma noēd kādas no kredītsaistībām. Un atkarībā no rezultāta jāpārstrukturē to, kam nauda tiek krāta. Piemēram, ja ir kāds kredīts ar lielu procentu likmi (standartā patēriņa kredīti, kredītlīnijas, kredītkartes utt.), tad primāram uzkrāšanas mērķim vajadzētu būt attīcīgā parāda likvidēšanai. Kad šie procentu ziņā dārgie kredīti ir likvidēti var neraizējoties krāt naudu arī citiem mērķiem (hipotekārie kredīti/auto līzingi nav nekāds šķērslis).

Manā situācijā primārais naudas krāšanas mērķis bija atdot mazos/dārgos kredītus. Tālāk izvēlējos sekojošu struktūru: ~ 10% tiek veltīti ļoti liela termiņa uzkrājumiem (pensijas, pilngadības krājkonti), ~ 5% drošības uzkrājums, ~ 5% tiek novirzīts papildus kredītsaistību segšanai. Ja ienāk kāda neparedzēta nauda cenšos to nenotērēt, bet novirzīt uzkrājumiem un/vai kredītu nomaksām.

Daži padomi par to kā uzsākt krāt naudu tiem, kam krāšana ir kaut kas jauns.

Ilgtermiņa uzkrājums. Noslēdziet kādu no ilgtermiņa uzkrāšanas veidiem. 3 līmeņa pensija, pilngadības uzkrājums bērnam (vienalga parasts krājkonts vai uzkrājošā apdrošināšana), mērķa krājkonts. Izdomājiet kādu summu katru mēnesi tam novirzīsiet un uztveriet attiecīgo maksājumu tāpat kā jebkuru rēķinu (kredītu maksājums, komunālie maksājumi utt.). Ja kādā brīdī izrādīsies, ka nauda tomēr pietrūkst – lielā daļā gadījumu ir iespējams uz laiku apturēt iemaksas (ir uzkrāšanas veidi, kuriem nevar pārtraukt iemaksas). Taču kaut kādu summu jau būsiet uzkrājis. Un tas ir pozitīvi.

Bonusu novirzīšana uzkrāšanai. Ar bonusiem un jebkuriem citiem ienākumiem ar kuriem ikdienā nerēķinaties ir viegli papildināt uzkrājumus. T.i. saņēmāt prēmiju par labu darbu, nenotērējiet to. Ielieciet kaut vai depozītā. Protams, ja saņemat Ziemassvētku prēmiju, kuru jau bijāt vasarā iekļāvis savā ziemas perioda budžetā, tad to novirzīt uzkrājumam būs grūti, ja ne neiespējami. Tātad – neparedzētie ienākumi uzkrājumiem. Paredzētie – tēriņiem.

Sīknaudas uzkrāšana. Šis ir veids kā varētu sākt krāt tie, kam uzkrāšana ir pavisam sveša. Izdomājiet naudas vienību no kuras nebūtu žēl šķirties. Bet tai jābūt pietiekami lielai, lai varētu radīt pamanāmu uzkrājumu. Es biju izvēlējies 20 santīmus. Tātad – katru dienu kad atnākat mājās pārbaudiet maku. Ja tur ir kāda 20 santīmu monēta (manā gadījumā), izņemiet to no maka un nolieciet krājkasītē/burkā vai vienalga kur. Un uzkrāto naudu ņemiet tikai tad, kad ir sasniegts mērķis. Piemēram, piepildīta burka, pagājis gads vai tml. Šis gan nederēs, ja ikdienā norēķinaties ar maksājumu kartēm.

Lielie pirkumi izmaksā dubultā. Tas ir veids kā gan krāt, gan ierobežot savus izdevumus. Pielietojams tiem pirkumiem, kuri nav ikdienas pirkumi. Piemēram, telefoni un jebkura cita tehnika. Tātad – ja gribi pirkt jaunu telefonu/datoru – dariet to tikai tad, kad varat identisku naudas summu atlikt uzkrājumam. Piemēram, ja jauns telefons maksā 100Ls, pērciet to tikai tad, kad varat papildus pirkumam iztērētajiem 100Ls nolikt vēl 100Ls uzkrājumam. Protams, princips nav izmantojams gadījumam, kad kaut ko vajag steidzami un nav 2x vairāk naudas. Taču lielākajā daļā gadījumu jauna tehnika tiek pirkta tad, kad vecā vēl ir darba kārtībā.

Mērķis. Pirms sākt krāt vajag izdomāt mērķi. Tas palīdz procesu nepārtraukt pusceļā. Daži no mērķiem kurus varētu izmantot: nodrošinātas vecumdienas, bērnien finansiāla neatkarība pēc skolas beigšanas, ātrāka kredītu nomaksa, jauna mitekļa/auto/datora/mēbeļu iegāde, ceļošana, finansiālā drošība neparedzētu gadījumu brīdī (slimība, darba zaudēšana utt.). Mērķis katram būs savs. Taču noteikti uzstādiet.

Es jau kādu laiku uzskaitu visus izdevumus/ienākumus. Paskatoties datus pusgada griezumā redzu, ka varu uz priekšu prognozēt savus tekošos izdevumus. Tātad zinu cik man aptuveni katru mēnesi būs jātērē par kredītu pamatsummas atmaksu, cik par procentu atmaksu, cik par pārtiku, cik auto, cik sabiedrisko transportu, cik dažādos citos izdevumos utt. Protams, katru mēnesi summas nedaudz atšķiras, bet 3 mēnešu vidējie dati būs atkal līdzīgi vidējiem. Vēl zinu, ka tuvojoties novembrim būs lieli izdevumi par auto (OCTA, KASKO, apskate, apkope), kā arī jāveic dzīvokļa apdrošināšanu. Tātad vienu mēnesi izdevumi būs par ~ 1000Ls lielāki kā pārējos mēnešus.

Aptuveni varu prognozēt arī ienākumu līmeni. Līdz ar to varu arī mēģināt veikt ilgtermiņa plānošanu izdevumiem. Ņemot vērā to, ka gada beigās būs krietni lielāki izdevumi, visu gadu būtu jāveic papildus uzkrājumi. Tātad, ja uzkrājumus veicam no gada sākuma, tad tas sastāda 100Ls mēnesī, bet ja no gada vidus, tad 200Ls mēnesī. Taču cik daudzi no mums to dara? Varu pateikt par sevi, ka šo izdevumu pozīciju pavisam nebiju ņēmis vērā, jo līdz šim izdevumus plānoju īstermiņā. Tātad mēnesi-divus uz priekšu. Un tā ir liela kļūda. Izdevumus ir jāplāno vismaz gadu uz priekšu. Protams, to nevar izdarīt dienas laikā. Ir jāpēta to, kādas tieši pozīcijas prasa cik lielus izdevumus, kā arī kāda ir dinamika (attiecīgie izdevumi pieaug, samazinās vai ir aptuveni vienādi). Man šķiet, ka ja tagad sāktu uzskaitīt izdevumus/ienākumus, tad jau janvārī varētu sastādīt daudz maz sakarīgu pieļaujamo izdevumu plānu.

Ilgtermiņa plānošana palīdz izvairīties no spontānajiem pirkumiem. Piemēram, ja katru mēnesi ir ieplānots par 10% no ienākumiem uzlabot dzīves apstākļus, tad pie tā arī būtu jāturās. Savukārt, ja nekāda plāna nav un plānojam tikai mēnesi uz priekšu, tad ir visai liela iespējamība, ka izdarot kādu spontāno pirkumu būsim pārvērtējuši to, kā tas ietekmēs mūsu finansiālās iespējas ilgtermiņā. Īpaši tas ir attiecināms uz gadījumiem, kad šie pirkumi tiek finansēti no kredītu resursiem nevis brīvajiem uzkrājumiem. Protams, spontānos pirkumus var apkarot arī citos veidos. Vienu interesantu pamanīju ārzemju blogos pirms pāris dienām. Tas darbojas ieviešot sekojošu formulu: preces vērtība / X = nogaidīšanas dienas. Tātad pieņemot, ka X ir 25Ls, bet preces vērtība 100Ls, tad nodomājot pirkt attiecīgo preci, speciāli tiek nogaidītas 4 dienas, kuru laikā iespējams pārdomāt vai tiešām attiecīgā lieta ir vajadzīga, kā arī tiek pārbaudīts vai attiecīgo lietu nevar iegādāties izmantojot izdevīgākus nosacījumus.

Vēl viena lieta, pret kuru arī es esmu attiecies nevērīgi ir uzkrājumu veikšana. Jo ja mēs varam izplānot gadu uz priekšu standarta izdevumus, tad nevaram izplānot neparedzētas lietas, kuras var krasi mainīt ienākumu/izdevumu pozīcijas. Piemēram, darba zaudēšana, kādas slimības utt. Līdz ar to, ja plānojam izdevumus ilgtermiņā, tad plānojam arī uzkrājumus. Protams, citi saka, ka nav vērts uzkrāt, ja ir tāda inflācija kā pie mums, bet varat uzskatīt, ka inflācijas rezultātā zaudētā nauda ir maksa par drošības sajūtu.

Man ilgtermiņa finanšu plānošana vēl ir tikai sagatavošanās stadijā un zinu, ka šo gadu vēl nāksies aizvadīt pēc iepriekš izmantotās īstermiņas stratēģijas, bet zinu, ka nākamo gadu mēģināšu aizvadīt citādi.

Kā savus izdevumus plānojat jūs?

Pirms aptuveni 3 mēnešiem nolēmu, ka nepieciešams ieviest kaut kādu novērošanas mehānismu tam, kādā veidā tērēju naudu. Visu šo laiku cītīgi ievadīju datus par ienākumiem un izdevumiem programmiņā Buddi. Mēģināju arī plānot budžeta kategorijas (tātad tekošajā mēnesī izdomāt cik aptuveni būs jātērē nākamajā mēnesī). Ja ienākumu/izdevumu ievadīšana ir vienkārši fizisks darbs, tad budžeta plānošana sākotnēji ir pielīdzināma zīlēšanai. Taču ar katru nākamo mēnesi to izdarīt ir vieglāk. Turpinājumā uzskaitīšu 4 lietas, kuras esmu secinājis sakarā ar iepriekš minēto darbību veikšanu.

1) Izpratne par izdevumu līmeni dažādās ketegorijās
Iepriekš man nebija skaidrības cik es mēneša laikā tērēju pārtikai, cik sabiedriskajam transportam, cik auto, cik procentu maksājumos utt. Taču tagad es aptuveni zinu tēriņu līmeni. Protams, katru mēnesi ir nelielas izmaiņas, bet tās nav ļoti būtiskas.

2) Izpratne par naudas plūsmu dažādos mēneša periodos
Tagad es daudz precīzāk zinu to, cik daudz no kopējiem izdevumiem es tērēju kurā mēneša periodā. Līdz ar to ir mazāk iespēju kļūdīties, pārtērējot finanšu resursus, piemēram, mēneša sākumā, ja zināms, ka daļu no naudas vajadzēs vēl mēneša beigās.

3) Izpratne par tendenēm “vērtības” izmaiņā
Pierakstot naudas plūsmu es tagad skaidri redzu cik lielos parādos es esmu un kāda ir parādu tendence. Tātad – vai parādu (kredītu, līzingu utt.) nasta palielinās vai nē, kā arī cik strauji/lēni tā samazinās. Ir viegli, ja ir kāds viens kredīts vai viens līzings, bet ja pozīcijas ir krietni vairāk, tad bez visu ciparu sarakstīšanas kopēju ainu saprast ir grūti.

4) Izpratne par to, kad vēl var un kad vairs nevar uzņemties papildus saistības
Kā rezultāts augstāk uzskaitītajam ir tas, ka tagad varu ātri saprast vai varu uzņemties jaunas finansiālās saistības.

Pats būtiskākais ieguvums ir tāds, ka ir radusies labāka sapratne par to, kā naudas plūsumu ietekmē tas, ka ir dažādas kredītsaistības. Kā arī saliekot visus cipariņus kopā man radās lielāka motivācija ātrāk tikt vaļā no parādiem. Varbūt tāpēc, ka redzu cik daudz es nomaksāju procentos. Varbūt tāpēc, ka redzu cik nestabila būtu finansiālā situācija, ja uz dažiem mēnešiem aptrūktos ienākumi. Bet varbūt vienkārši kļūstu prātīgāks.

Agrāk dzīve bija vienkārša. Viens ienākumu avots (piemēram, studējot Studējošā kredīts) un viena veida izdevumi (piemēram, pārtika, sabiedriskais transports). Viss viegli uztverams un nav īpaši jāplāno. Ir zināms cik lati nedēļā pieejami un zināms cik no tiem var notērēt kādai no pozīcijām.

Bet tad paiet laiks. Persona kļūst aizvien atkarīgāka no finanšu plūsmas, jo to veido daudzas pozīcijas: alga, neregulārie ienākumi, ikdienas tēriņi, kredīti, līzingi utt. Laika gaitā no vienas bankas klienta kļūstam par vairāku (vēl nesen biju 4 banku klients) banku klientiem. Turēt visu informāciju par finanšu plūsmu galvā ir visai grūti. Jā – ir aptuvena bilde, zīmēta abstrakcionisma stilā. Kaut ko mēs redzam un zinam. Bet cik tieši naudas ir un kā viņa tērējas, tā uzreiz saprast ir grūti. Kas vairāk naudu paņem – izklaide, pārtika, miteklis, transports, auto, līzingi, kredīti? Kāda ir kopējā bilance ilgtermiņā? Pozitīva, negatīva?

Nolēmu, ka jāsāk veikt kaut kādu uzskaiti. Nē – ne jau ar mērķi tagad baigi traki sākt ekonomēt, jo pamanīšu kādu nelietderīgu naudas tērēšanas veidu. Bet lai būtu viegli saprotama situācija un lai būtu vieglāk plānot tēriņus dažādās pozīcijās. Piemēram, ja pārtikai vai transportam X mēnešus vidēji tērēju Y latus, tad var paredzēt, ka arī nākamajā mēnesī būs aptuveni Y*K lati, kur K ir inflācijas koeficients.

Kādu laiku meklēju programmas, kuras varētu veikt šādu uzskaiti. Viņu ir daudz, tāpēc izvēle par labu kādai bija visai grūta. Finālā nonācu pie slēdziena, ka vismaz pagaidām izmantošu Buddi (ekrānšāviņi šeit). Tā ir ļoti vienkārša, bet pamatlietām pietiek. Jā – varbūt dažas funkcijas trūkst un ir dažas saskarnes kļūdas (piemēram, dīvaina ciparu ievadīšana (vismaz uz Linux), nevar ievadīt garumzīmes), bet tas nav tik traģiski, jo Buddi tiek aktīvi attīstīts. Katrā ziņā lietošanu apguvu dažu minūšu laikā un tas liecina, ka programma tiešām ir vienkārša. Buddi māk ģenerēt smukas atskaites, kurās var viegli saprast dažādas pozīcijas kas veido ienākumus/izdevumus. Bet pieļauju, ka atrodot kādu tik pat vienkāršu, bet funkcionālāku un kvalitatīvāku (kas strādā gan uz Windows, gan Linux) variantu, varētu Buddi nomainīt.

Tad jau redzēs vai šādu lietu izmantošu arī ilgtermiņā, bet šķiet, ka kādu laiku noteikti. Jo finanšu izlietojums jāplāno aizvien cītīgāk un šāda uzskaite ļoti atvieglo plānošanu.