Pirms padsmit minūtēm SWH dzirdēju dziesmu Everybody’s Free To Wear Sunscreen. Lūk šis bija gabals, kurš uzreiz aizķēra un lika domāt. Superīgi vārdi. Varbūt kāds zin kādus līdzīgus gabalus? Labprāt paklausītos vēl. Tā kā šim gabalam svarīgākais ir vārdi, tad ielieku ne tikai video, bet arī dziesmas tekstu.


Kam nerāda – skatīties http://www.youtube.com/watch?v=xfq_A8nXMsQ

Baz Luhrmann Lyrics – Everybody’s Free (To Wear Sunscreen)

Ladies and Gentlemen of the class of ’99…

Wear Sunscreen

If I could offer you only one tip for the future, sunscreen would be it. The long term benefits of sunscreen have been proved by scientists whereas the rest of my advice has no basis more reliable than my own meandering experience…I will dispense this advice now.

Enjoy the power and beauty of your youth; oh nevermind; you will not understand the power and beauty of your youth until they have faded. But trust me, in 20 years you’ll look back at photos of yourself and recall in a way you can’t grasp now how much possibility lay before you and how fabulous you really looked….You’re not as fat as you imagine.

Don’t worry about the future; or worry, but know that worrying is as effective as trying to solve an algebra equation by chewing bubblegum. The real troubles in your life are apt to be things that never crossed your worried mind; the kind that blindside you at 4pm on some idle Tuesday.

Do one thing everyday that scares you

Sing

Don’t be reckless with other people’s hearts, don’t put up with people who are reckless with yours.

Floss

Don’t waste your time on jealousy; sometimes you’re ahead, sometimes you’re behind…the race is long, and in the end, it’s only with yourself.

Remember the compliments you receive, forget the insults; if you succeed in doing this, tell me how.

Keep your old love letters, throw away your old bank statements.

Stretch

Don’t feel guilty if you don’t know what you want to do with your life…the most interesting people I know didn’t know at 22 what they wanted to do with their lives, some of the most interesting 40 year olds know still don’t.

Get plenty of calcium.

Be kind to your knees, you’ll miss them when they’re gone.

Maybe you’ll marry, maybe you won’t, maybe you’ll have children, maybe you won’t, maybe you’ll divorce at 40, maybe you’ll dance the funky chicken on your 75th wedding anniversary…what ever you do, don’t congratulate yourself too much or berate yourself either – your choices are half chance, so are everybody else’s. Enjoy your body, use it every way you can…don’t be afraid of it, or what other people think of it, it’s the greatest instrument you’ll ever own..

Dance…even if you have nowhere to do it but in your own living room.

Read the directions, even if you don’t follow them.

Do NOT read beauty magazines, they will only make you feel ugly.

Get to know your parents, you never know when they’ll be gone for good.

Be nice to your siblings; they are the best link to your past and the people most likely to stick with you in the future.

Understand that friends come and go,but for the precious few you should hold on. Work hard to bridge the gaps in geography in lifestyle because the older you get, the more you need the people you knew when you were young.

Live in New York City once, but leave before it makes you hard; live in Northern California once, but leave before it makes you soft.

Travel.

Accept certain inalienable truths, prices will rise, politicians will philander, you too will get old, and when you do you’ll fantasize that when you were young prices were reasonable, politicians were noble and children respected their elders.

Respect your elders.

Don’t expect anyone else to support you. Maybe you have a trust fund, maybe you have a wealthy spouse; but you never know when either one might run out.

Don’t mess too much with your hair, or by the time it’s 40, it will look 85.

Be careful whose advice you buy, but, be patient with those who supply it. Advice is a form of nostalgia, dispensing it is a way of fishing the past from the disposal, wiping it off, painting over the ugly parts and recycling it for more than it’s worth.

But trust me on the sunscreen…

Cilvēks ir viena varen interesanta un bieži vien, diemžēl vai par laimi, viegli prognozējama būtne. Bieži vien ir iespējams jau iepriekš paredzēt kā kāda persona reaģēs uz kādu notikumu. Ar tādu pat pārliecību, ar kādu es teicu  iepriekšējās rindas, droši ņemos apgalvot, ka stipri lielākā daļa (vienmēr ir izņēmumi) no visiem mums, spēj novērtēt kādu lietu (neuztvert, kā tikai fiziskas lietas) tikai tad, kad tā vairs nav pieejama. Varbūt mana pašpārliecinātība nav īsti vietā, tāpēc virsraksts nav tikai kā apgalvojums, bet arī jautājums.

Par šādu cilvēka īpatnību man lika aizdomāties pēdējo ~6 dienu notikumi. Proti, kāds nelietīgs vīruss bija mani noskatījis un nolēmis, ka būšu tam laba mājvieta. Attiecīgi šīs dienas pavadīju mēģinādams cīnīties ar dažādām mana ķermeņa pretreakcijām. Viena no tām bija sāpošas acis. Tieši šī ķermeņa nepatikas izpausme pret vīrusu bija tā, kas man liedza visas šīs dienas atrasties pie datora tik ilgu laiku, lai būtu jēga mēģināt strādāt. Štrunts ar iesnām un sāpošo galvu, kā arī vispārējo slikto pašsajūtu. Bet tas, ka īsti acis neklausīja man nepatika.

Šodien pamostoties organisms ziņoja, ka vīruss ir iespiests dziļi nostūrī, kaut kur kājas mazā pirkstiņa naga gala apvidū. Atviegloti uzelpoju – atkal esmu pilnvērtīgs sabiedrības loceklis. Prieks un laime visai dienai. Dienas vidū sāku domāt par to, cik ļoti neaizsargāti mēs esam. Es teju nedēļu viegli noslimojot esmu pamatīgi iekavējis darbu, iebremzēti kontakti, projekti utt. Bet ja persona saslimst uz ilgāku laiku, uz mēnesi, uz gadu, vairāk… Tas vienā mirklī var visu dzīvi apgriezt kājām gaisā. Un nelīdz tur nedz mūsu zināšanas, nedz dzīves uzskati, nedz pazīšanās, nedz konts bankā. Esam mazi putekļi likteņa varā.

Man vajadzēja saaukstēšanos, lai es daudz nopietnāk sāktu vērtēt veselības nozīmi un sāktu piedāmāt pie tā vai pret savu veselību attiecos pietiekoši labi. Ja tu vēl neesi sācis piedomāt par savu veselību, varbūt ir pienācis laiks sākt?

Es jau vairākas dienas ik pa laikam iedomājos par to, ko 29.07 uzrakstīt. Šajā dienā biju aicinājis visus rakstīt tikai pozitīvas lietas. Vairāki blogeri atsaucās un daži pat jau ir paspējuši izteikties. Lai gluži neatkārtotos un neteiktu to, ko ir jau pateikuši citi jāuzraksta kaut ko citādu. Jo ja vairākās vietās raksta vienu un to pašu, tad attiecīgā lieta jau kļūst par fonu un netiek uztverta. Mums fons nav vajadzīgs. Ir vajadīgs vēstījums, kurš tiek pamanīts, uzklausīts un, ja nepieciešams, novērtēts.

Ziniet, tas vai dzīve ir skaista, interesanta vai gluži pretēji, neciešama un bezjēdzīga, nosakam mēs katrs pats. No malas mums varbūt šķiet, ka Pēteris ir viens varen laimīgs un veiksmīgs cilvēks, bet, lūk, mums pašiem iet varen slikti. Taču tā ir tikai spekulācija. Iespējams, Pēterim nemaz neiet tik labi, kā no malas izskatās. Nevajag sevi visu laiku salīdzināt ar citiem. Jā, dzīve ir kā sacensības, kurās mēs bieži tiekam nolikti uz starta līnijas kopā ar pērējiem. Bet tas nenozīmē, ka pēc starta pistoles šāviena ir jāmetās skrējienā un jāmēģina sasniegt finiša taisni pirmajam, pat neņemot vērā savas izjūtas un apkārt notiekošo. Šādas sacensības ar citiem ,lielākajā daļā gadījumu, ir kaut kas neīsts un samākslots. Taču mēs pie tā esam pieraduši. No mazām dienām esam dzirdējuši frāzes “mācies labāk!“, “paskaties kā viņš dara YY, kāpēc tu tā nevari!” utt. Vēlāk darba gaitās atkal jāsacenšās ar kolēģiem utt. Šādas sacensības rada stresu un padara cilvēku trulu un nejūtīgu. Cilvēks kļūst par robotu. Turklāt no lielās spriedzes robotizētajiem cilvēkiem neiztur nervu sistēmas un viņi sāk satraukties par lietām, par kurām nevajadzētu (kurš nav redzējis skolnieces, kuras raud, par to, ka saņēmušas atzīmi 7 vai 8, jo no viņām vecāki gaida 9 un 10?), cilvēks kļūst viegli aizkaitināms, depresīvs.

Bet tā tam nevajadzētu būt. Mums nav jāsacenšās ar citiem! Mēs katrs esam individualitāte. Nevis labāki vai sliktāki par citiem, bet citādāki. Un ja arī tu to sapratīsi, tad tev kļūs skaidrs, ka tā dzīvot ir vieglāk. Un ja dzīvot kļūs vieglāk, tu vairs neredzēsi pasauli tikai pelēkās krāsās. Tev radīsies iespēja paskatīties no malas uz notiekošo un saprast to, cik sasodīti interesantā un brīnumainā piedzīvojumā mēs esam nokļuvuši. Tava dzīvība ir dāvana, kuru tu esi saņēmis savā rašanās dienā – novērtē to! Ja jums šķiet, ka apkārt nenotiek nekas labs un ka visi cilvēki ir nejauki, tad pamēģiniet mainīt kaut ko savā attieksmē un uztverē. Ja esat autovadītājs – apstājieties pie gājēju pārejas, ja tur kāds stāv un vēlas pāreju šķērsot. Ne jau vienu reizi vien, par tik pašsaprotamu rīcību, esmu saņēmis atpakaļ pateicību smaida veidā. Un tas ir jauki. Tai “saskābušajai” pārdevējai pasakiet “Labdien! Paldies!“! Varbūt kāda jums neatbildēs, taču kādai jūs noteikti omu uzlabosiet. Viss ir ļoti elementāri. Esot laipni pret citiem, mēs varam sagaidīt tādu pat attieksmi pret sevi. Un tas nekas, ka apkārt ir daudzas lietas, kuru virzību nevaram ietekmēt. Taču daudzas negācijas neliksies būtiskas, ja ikdienā varēsim saskatīt kaut ko labu. Man ļoti patīk šī filma. Viņā skan aptuveni šādas frāzes “Es pats radu savu dienu. Katru rītu pieceļoties es izdomāju, kādu dienas gaitu es vēlos. Un tāda tā arī būs“. Domām ir liels spēks – domājiet pozitīvi!

Šajā ierakstā izteicu aicinājumu 29.07 blogos publicēt tikai pozitīvas lietas. Negatīvās lietas tiek atspoguļotas ļoti bieži, bet par pozitīvajām kaut kā piemirstam pastāstīt. Tāpēc ikviens ir aicināts 29.07 publicēt tikai pozitīvus ierakstus. Neatkarīgi no tā, vai publikācija paredzēta blogā vai kādā vortālā, portālā. Savukārt, ja nu gluži no negācijām nevar izvairīties, tad aicinu publicēt pietiekoši daudz pozitīvu lietu, lai negatīvās neizceļas.

Gundars, tas kurš Nuucha, šai dienai par godu izveidojis bannerus. Šos bannerus droši drīksti izmantot, lai attiecīgo dienu popularizētu.Continue reading

Kāds mans lasītājs reiz izteicās, ka es bieži vien rakstu par negatīvām lietām. Protams, ir vēl tādi raksti, kuru vēstījumu šis lasītājs nesaprot (specifiskie par programmēšanu un tamlīdzīgām lietām), bet teju vai visi pārējie esot negatīvi.

Tagad, kad jau pagājuši vairāki mēneši kopš attiecīgo informāciju dzirdēju, sāku domāt – vai tiešām tā tas ir. Paskatījos pēdējos N ierakstus un secināju, ka nav gluži visi raksti negatīvi, bet liela daļa ir gan. Interesanti kāpēc tā. Varbūt tāpēc, ka par negatīvajām lietām gribās izteikties, jo ir cerība ka tas ko var mainīt. Vai arī, ja ne mainīt, tad vismaz paliks vieglāk. Savukārt pozitīvās lietas tiek uztvertas kā pašsaprotamas un par tām īpaši netiek rakstīts.

Bet pozitīvisms ir vajadzīgs. Lasītājs lasot ierakstus ar negatīvu vēstījumu uztver negatīvo enerģiju. Ziņās viņš atkal redz kādas problēmas un tad viņam šķiet, ka pasaule jūk prātā. Cilvēki ir izslāpuši pēc pozitīvā. Pēc motivējošām lietām. Jau sen uzrakstīju rakstu par iedvesmu, motivāciju un dzīves jēgu. Šis ieraksts ir viens no tiem, kuri man patīk visvairāk. Kāpēc? Tāpēc, ka teju katru dienu, kāds vai pat vairāki ar Google palīdzīgu atrod šo rakstu, meklējot tieši pēc attiecīgajiem atslēgas vārdiem. Un esmu pārliecināts, ka lielu daļu šis ieraksts iedvesmo. Ja ne iedvesmo, tad liek aizdomāties.

Ir daudzas dienas, kuras veltītas kādam notikumam. Piemēram, “ūdens diena”, kad cilvēki piedomā par ūdens resursu izlietojumu, vai “css naked day”, kad portāli/vortāli/blogi tiek aicināti uz vienu dienu atteikties no CSS izmantošanas. Kāpēc nevarētu būt “Pozitīvisma diena”, kuras ietvaros, kaut vai blogos, tiek publicētas tikai pozitīvas ziņas. Vienalga vai labā vēsts ir no autora dzīves vai kāda cita dzīves atstāsts. Galvenais, ka kaut kas pozitīvs. Varbūt aktīvākie blogeri un organizatori var kaut ko tādu noorganizēt? T.i. – sarunāt ar vairākiem blogeriem, ka viņi kādā konkrētā dienā savā blogā nopublicēs tikai pozitīvus ierakstus. Kas to lai zina, ja šādu akciju izveic blogeri, – varbūt ka tam pievienojas arī TV un citi masu mediji. Esmu pārliecināts, ka šāda diena ir vajadzīga. Ja arī šādu akciju neviens neizveidos, es paziņoju, ka 29.07 publicēšu kādu pozitīvu ierakstu. Ja kāds vēlas piebiedroties, atcerieties datumu 29.07!

Dzelzceļa stacija, parki, autobusu pieturas vietas, ielas … Cilvēku atrašanās tajās ir kā dzīves kino. Šajā kino nav galvenās lomas un nav otrā plāna aktieru. Neskatoties uz visai lielo haosu, kas valda aktieru vidū, visu kolektīvu, ko mēdz dēvēt arī par sabiedrību, vada lielisks režisors. Šim režisoram nav sejas, nav locekļu, bet tas atstāj ietekmi uz visiem aktieriem. Režisoru mēdz dēvēt dažādos vārdos. Citi viņu sauc par dzīves modeli, citi par morāles normām, citi vēl citādi. Lai kādu vārdu mēs režisoram dotu, tas nemaina viņa funkcijas. Šīs funkcijas izpaužas aktieru savstarpējās saskarmes vadīšanā. Finālā tiek iegūts lielisks kino. Ne vienmēr kino ir tāds, kuru es varētu augstu novērtēt, bet es arī neesmu nekāds ideālais vērotājs un vērtētājs. Skaties uz šo pašu kino no cita aktiera perspektīvas visticamāk tiks iegūts cits vērtējums. Jo aktieri atrodas ne tikai dažādās fiziskajās pozīcijās, bet to zināšanu līmenis atšķiras. Zināšanām nav jābūt tādām, kuras apliecina zinātniskie grādi. Tām ir jābūt par citiem aktieriem. Par to, kāpēc konkrētais aktieris izpilda vai neizpilda režisora dotos norādījumus. Līdz ar to šis kino nevar būt slikts vai labs, jo nav iespējams noteikt precīzus vērtēšanas kritērijus. Sabiedrības kino vērtējams kā lielisks un nekā citādi.

Interesanti kāpēc kino citās valstīs sanāk citāds. Pat ne valstīs. Pietiek nomainīt Rīgu pret kādu mazāku pilsētu un būs pavisam citāda tipa kino. Tas liek domāt par to, kas ietekmē to, kāds kino finālā sanāk. Un cik vienas filmas aktieru iekļaušana citā aktieru grupā stipri maina kopējo rezultātu.

Dzirdu kādu sakām, ka ne jau režisors ir noteicošais, bet scenārija autors. Tas ir tas pats tips, kuru dēvē par Likteni. Bet ziniet, scenārijus mēdz pārrakstīt. Un arī režisorus mēdz nomainīt. Tāpēc pirms teikt, ka jums kino nepatīk, padomājiet vai esat darījis pietiekami, lai komunicējot ar režisoru un scenārija autoru, kopējo kino  uzlabotu. Un tikai tad, kad nemelojot sev varēsiet pateikt, ka esat darījis visu, kas jūsu spēkos, drīkstat teikt, ka šis kino, kura aktieris esat arī jūs, ir nekam nederīgs.

homer-simpson-wallpaper-brain-1024.jpgTieši tāds ir cilvēks. Ejot cauri dzīvei, mums bieži vien šķiet, ka esam pietiekoši gudri un zinoši. Atceros pēc sevis. Kad man bija vēl tikai knapi padsmit gadu, domāju, ka esmu gudrs, ļoti saprātīgi domājošs utt. Vidusskolas beigās domāju tāpat. Tikai klāt bija nākusi viena atziņa. Proti, tas ko biju domājis pirms gadiem 5 man likās pavisam aplami. Nu nebiju iepriekš es īpaši gudrs un īpaši saprātīgs. Nākamā reize, kad jutos līdzīgi bija situācijā kad jau bija uzkrāta pāris gadus liela darba pieredze. Tad likās, ka iepriekš jau gan es neko nesapratu, bet tagad esmu gudrs un varens.

Taču kā ir pateisībā? Es biju dumjš, esmu dumjš un būšu dumjš. Arī tu esi dumjš. Un tāds arī būsi. Jā – varbūt tu tagad māki kaut ko tādu, ko nemāk daudzi citi. Arī es māku tādas lietas, ko daudzi nemāk. Bet paies daži gadi un liksies, ka es tak iepriekš neko tā arī īsti nesapratu un nemācēju. Un tā tas cikliski notiks līdz brīdim, kad smadzenes jau sāks negribīgāk uzsūkt jaunas zināšanas. Tad sāksies fāze, kurā persona kļūst vēl dumjāka kā dažus gadus atpakaļ. Var izteikt pieņēmumu, ka ja šī fāze iestātos dažus gadus vēlāk, persona atkal būtu paspējusi secināt, ka tagad tā saprot un zina vairāk. Līdz ar to nevar nospraust vienu punktu, kurā varētu droši apgalvot – esmu gudrs, zinošs.

Var jau diskutēt par to, kas īsti raksturo gudru personu. Nosacījumus uzstādam mēs paši. Citam tā ir integrāļu pārzināšana, citam prasme iekurt ugunskuru. Katram savs, bet tajā pat laikā maldinošs.

Taču es nesatraucos par to, ka esmu dumjš. Un tev ar nevajadzētu. Nav visiem jāmāk pilnīgi visu. Un tas pat nav iespējams. Galvenais ir saprast, ka vienmēr ir jādod vietu jaunām idejām, zināšanām, viedokļiem, kritikai. Arī tad mēs joprojām būsim dumji, bet vismaz nekļūsim iedomīgi un lecīgi.

Ik pa laikam nākas domāt par virsrakstā minētajām lietām. Lai dienu pavadītu interesanti ir jābūt motivācijai un jāredz jēgu dzīvei. Reizēm nepietiek tikai ar motivāciju un dzīves jēgas apzināšanos. Ir nepieciešama arī iedvesma. Varam visas šīs lietas meklēt dziļās pārdomās, bet varam skatīties uz to, ko daudzu gadu laikā ir izdomājuši citi. Iepazīties ar to un izvērtēt. Varbūt tieši jaunatklātajos faktos mēs atradīsim iedvesmu, motivāciju un dzīves jēgu.

Daudz ir lasīts, domāts un mēģināts saprast to, kas tad īsti ir dzīves jēga. Vai tā ir vienkārša eksistence, sugas pavairošana vai tomēr kaut kas cits. Kādu laiku atpakaļ biju pārliecināts, ka šo jēdzienu nodefinēt nav iespējams. Taču nu jau kādu laiku esmu pieņēmis citur lasītu, kā arī dzirdētu dzīves jēgas definējumu. Tas ir – darīt to, kas patīk. Vienalga vai tā ir puķu audzēšana, bērnu audzināšana, sportošana vai sava biznesa veidošana. Jāatrod to, kas patīk un sagādā prieku. Un jācenšas to darīt. Nevajag domāt par to, ko par šo nodarbi domā citi. Tā ir jūsu dzīves jēgas piepildīšana nevis citu cilvēku uzdotu standartu pildīšana.

Ne vienmēr mēs varam darīt tās lietas, kuras mums patīk. Tas nenozīmē, ka mūsu dzīvei nav jēgas. Ir jāmeklē risinājumi un veidi, kā no esošās situācijas izkļūt un sākt darīt to kas patīk. Tas nav viegli. Ir vajadzīga motivācija un iedvesma. Ir viegli pateikt “Tas nav izdarāms”. Pret jebkuru “tas nav izdarāms” pretī var likt reālus piemērus no dzīves. Cilvēki domāja, ka nav iespējams lidot. Divi brāļi pierādīja pretējo. Cilvēki nedomāja, ka varēs ceļot kosmosā. Bet izkāpjot uz Zemes pavadoņa tika pierādīts kas cits. Ka ne tikai var lidot kosmosā, bet pat stāvēt uz citiem kosmiskajiem objektiem. Lai dzīvē kaut ko sasniegtu nav obligāti nepieciešama augstākā izglītība vai bagāti vecāki. Ir jātic, ka tu varēsi darīt to, kas tev patīk. Pie pirmajām grūtībām nedrīkst apstāties. Sākot audzēt puķes, būs tādas kuras nokaltīs. Būs arī tādas, kuras sapūs, jo tiks pārāk bieži laistītas. Veidojot biznesu, pirmie mēģinājumi visticamāk beigsies ar bankrotu. Sportojot tiks gūtas traumas. Jāapzinās, ka kāds cits būs labāks, darot tieši to pašu ko jūs. Kādam citam puķes būs krāšņākas, kādam citam bizness būs veiksmīgāks, kādam citam sportā veiksies labāk. Tas nekas! Neuzstādiet pārāk augstus mērķus! Vienkārši dariet to, kas jums patīk. Paklūpot – piecelieties! Piekūstot – atpūtieties! Sastopoties ar nezināmo – mācieties, jautājiet!

Iedvesmojošu lietu ir daudz un tās ir mums visapkārt. Vajag tikai atvērt acis un paskatīties uz pašsaprotamām lietām no cita skatpunkta. Maza bērna pirmie soļi, uzstāšanās skolā uz skatuves. It kā sīkumi no pieauguša cilvēka pozīcijas. Taču cik liela uzdrīkstēšanās nepieciešama, lai uzkāptu uz skatuves? Cik daudz spēka un pūļu jāpieliek, lai pieceltos kājās un spertu pirmos soļus? Iedvesmojieties no drošajiem! Ieskatieties cilvēka smaidā un sniedziet to citiem! Iedvesmojiet citus! Tas sniegs ne tikai enerģiju citiem, bet dos gandarījumu jums. Paslavējiet un pasakiet paldies tiem, kas jums palīdz.
Nesabojājiet savu noskaņojumu raizējoties par lietām, kuras jūs nevarat mainīt! Neignorējiet, bet neraizējieties! Centieties mainīt uz labo to, kas jums šķiet svarīgs pat tad, kad šķiet, ka to nav iespējams izdarīt! Neuzkraujiet uz sevi pārāk lielu atbildību! Zem pārāk smagas atbildības un pienākumu nastas var salūzt pat stiprākais cilvēks. Taču saprātīgos apmēros atbildība ir nepieciešama. Tā mobilizē cilvēku un neļauj tam ieslīgt pašapmierinātā slinkumā.

Varētu rakstīt vēl un vēl. Dot piemērus par to, kā vienkārši cilvēki maina pasauli. Par to, kā atrodot dzīvē to, kas patīk, zūd vēlme un nepieciešamība skriet pēc sabiedrībā uzstādītiem ideāliem. Taču es gribētu, lai jūs paši padomājiet un sev atbildiet uz pavisam vienkāršu jautājumu: Vai es daru to, kas man patīk? Ja atbildēsiet “Jā!” – varu jūs apsveikt! Ja atbildēsiet “Nē!” – sāciet domāt par to, ko mainīt savā dzīvē, lai darītu to kas patīk. Dzīve ir īsa. Mūs visus gaida nāve. Vai nebūtu patīkami ceļa galā apzināties, ka dzīvi esat nodzīvojuši pilnvērtīgi? Pilnvērtīgi nenozīmē, ka jums ir jānopelna miljons vai jāizglābj pasaule. Tas nozīmē – vai tas ko jūs darījāt jums patika un sagādāja prieku.

Turpinājumā 3 video. Pirmais video ir par to, kāpēc neapstāties, kad šķiet, ka vairs nav spēka tālāk iet. Otrais video ir ar citātiem no izcilu personību teiktā. Bet trešajā video Stīvs Džobs (jā – Apple vīrs) stāsta 3 stāstus no savas dzīves.


Tiem, kam nerāda skatīties šeit.


Tiem, kam nerāda skatīties šeit.


Tiem, kam nerāda skatīties šeit.