Es ik pa laikam aizdomājos par nāvi. Par to, kā būs, kad nebūs. Jo vairāk domāju, jo vairāk saprotu, ka priekšlaicīga nāve ir savdabīgs motivators, bet tajā pat laikā liela nejēdzība. Ar priekšlaicīga es saprotu tādu, kas iestājas pirms vidējā statistiskā dzīves ilguma iestāšanās. Man nav nācies piedzīvot situāciju, kurā es būtu nopietni domājis, ka nu viss, cauri ir. Pie lidmašīnas gaisa bedrēm vai šķības nosēšanās, kad citi ar rokām krampējas krēsla rokturos, esmu nodomājis, ka “nu gan būtu stulbi, ja ar šo arī viss beigtos”. Bet tas vairāk ir nenopietni. Jo pat šķībākās nosēšanās, kuras esmu piedzīvojis, nav bijušas tik nopietnas, lai es noticētu, ka būs kas traks.
Continue reading

Ar 2FA mēdz apzīmēt two-factor authentication (reizēm dēvē arī par 2-step verification). Ja tulkojam, sanāk divu faktoru autentifikācija vai divu pakāpju autentifikācija. Šis koncepts kalpo kā papildus aizsardzība profiliem/kontiem dažādās mājas lapās. Ja tev kaut kur ir izveidots konts (profils), tad visticamāk tev ir lietotājvārds un parole. Protams, ja kontu esi izveidojis autorizējoties ar Facebook, Google, Twitter vai kādu citu servisu, tad ir iespējams, ka tev nav ne lietotājvārda, ne paroles. Bet, ja reģistrējies klasiskā veidā, tad parolei un lietotājvārdam jābūt. Ja izmanto tikai paroli, tad tā ir viena faktora autentifikācija. Bet, ja izmanto kādu papildus rīku, tad tā jau ir divu faktoru autentifikācija. Parasti 2FA tiek izmantots telefons, uz kuru ar SMS tiek nosūtīts speciāls kods, kuru jāievada pie pieslēgšanās, vai arī telefonā tiek uzstādīta speciāla lietotne, kura ģenerē kodus. Drošības ieguvums ir tādēļ, ka, ja kāds uzzina tavu paroli, viņš nevarēs to izmantot, ja vien netiks klāt arī pie tava telefona. Ļaunprātim jāpārvar divas barjeras. Viņam jāiegūst ne tikai to, ko tu zini (parole), bet arī to, kas tev pieder (telefons).Continue reading

Šis raksts tapis 30 dienu rakstīšanas izaicinājuma ietvaros.

Reiz vienā video dzirdēju noteiktas cilvēku grupas salīdzinājumu ar gazeli. Un sapratu, ka tas ir teikts arī par mani. Es esmu gazele. Nav tā, ka man tas patiktu. Nav tā, ka es būtu to izvēlējies. Daudzējādā ziņā mēs esam tādi, kādi esam, un tur neko padarīt nevar. Var iemācīties ar to sadzīvot, pielāgoties, bet ne izmainīt. Kad es apzinājos to, ka esmu gazele, nācās saprast, ko tas īsti nozīmē un kā ar to sadzīvot.

Ja nav skaidrs, par ko es runāju, pateikšu priekšā. Es runāju par sevis motivēšanu. Ir cilvēki, kuri var viegli saņemties (vismaz no malas tā izskatās) un sākt kaut ko darīt. Varbūt tā ir disciplīna, varbūt tā ir citādāka pelēko šūnu struktūra. Bet viņiem sanāk. Un ir tādi, kuri var saņemties tikai tad, kad viņus spiež situācija. Gluži kā ar gazelēm. Kas notiek, ja gazeli neviens nemēģina nomedīt, nedzenas tai pakaļ? Nekas. Gazele atpūšas. Lai tā kustētos, tai nepieciešams ārējs motivators. Tas nenozīmē, ka gazele ir slinka. Tai šāda stratēģija strādā.Continue reading

Šis raksts tapis 30 dienu rakstīšanas izaicinājuma ietvaros.

Tā kā Jelgava nav tālu no Rīgas, brīžiem šķiet, ka viss inovatīvais, interesantais un izklaidējošais iet mums secen. Rīga taču nav tālu. Ja kaut ko gribēsim, aizbrauksim uz galvaspilsētu. Ar bērnu interešu izglītību līdzīgi. Kur vest, lai bērns kaut ko jaunu apgūst? Pirmais variants, protams, ir Junda. Bet tur piedāvātās iespējas ir visai ierastas. Un ne vienmēr bērniem interesi raisošas. Bet ja gribās kaut ko modernāku, inovatīvāku? Vai tiešām jābrauc uz Rīgu? Izrādās, ka nē. Pateicoties Aivaram, uzzināju, ka arī Jelgavā ir kas inovatīvs un bērnu interesi rosinošs.

Ja šis raksts izskatās pēc reklāmas, informēju, ka šī nav apmaksāta reklāma. Rakstu, jo uzskatu, ka šāda veida vietējos uzņēmumus ir jāatbalsta. Citu informēšana par pakalpojuma pieejamību ir veids, kā to varu darīt.Continue reading

Gada beigas pavisam tuvu. Laiks atskatīties uz sastrādāto, nesastrādāto, atrasto, pazaudēto utt. Masu medijos virmojošā aura ir tāda, ka 2016.gads bijis visai traks. Daudzi populāri cilvēki nomiruši, Brexit, Sīrija, Ukraina, Tramps, terorakti Parīzē un citur utt. Bet tas kaut kā velk uz tik ļoti populāro “viss ir slikti” noti, kura mani sāk kaitināt. Jā, 2016.gadā bija čupa problēmu. Bet arī citos gados tādas ir bijušas. Un, kad nāks nākamās, tad 2016.gada nelabumi sen būs aizmirsušies. Parasts dzīves ritms. Un jo nestabilāka ir situācija pasaulē, jo prātīgākiem ir jābūt mums. Ir jādomā divus soļus uz priekšu. Ja baidies no jaunas finanšu krīzes, veido uzkrājumus un krīzes laikā varēsi nopelnīt. Ja baidies no potenciāla konflikta starp Latviju/NATO un citām valstīm, izlem ko darīsi, ja tāda diena pienāks (stāsies Zemessardzē, pakosies un dosies prom, …). Un tāpat ar citām lietām. Ja ir šaubas par kaut ko vai bailes, sāc kaut nedaudz gatavoties sliktajam scenārijam, bet ceri, ka tas nepienāks. Tas nu tā – par globālām lietām.

Tagad laiks man pašam atskatīties uz savu 2016.gadu. Jo, lai vai kādi notikumi 2016.gadā bija pasaulē, tie visai maz ietekmē manu ikdienu. Mēģināšu sadalīt atskatu vairākās sadaļās.
Continue reading

Vakar Twitterī man notika personības dalīšanās. T.i. – es izveidoju vēl vienu Twitter kontu un turpmāk komunicēšu no diviem. Par šādu soli biju iedomājies vairākkārt. Un, ja par kaut ko iedomājos atkārtoti, tad ir jārīkojas. Savā vecajā kontā https://twitter.com/Endijs komunicēšu angļu valodā, bet jaunajā kontā https://twitter.com/ELisovskis komunicēšu latviešu valodā. Atšķirsies ne tikai valoda, bet arī saturs.
Continue reading

Pokemon Go Gan jau esi dzirdējis par Pokémon Go ne reizi vien. Un, ļoti iespējams, ka šī tēma tev paspējusi apnikt, pat neskatoties uz to, ka šī spēle Latvijā oficiāli kļuva pieejama tikai vakar, bet pirmajā tirgū parādījās vien pirms 11 dienām. Ja tomēr neesi dzirdējis, tad ieskaties šajā Wikipedia rakstā. Tiem, kuriem slinkums lasīt – Pokémon Go ir spēle mobilajiem telefoniem (iOS un Android), kurā, izmantojot telefona GPS un video kameru, tiek veidota vide, kas ir virutālās pasaules un reālās dzīves mikslis. Šajā vidē var atrast dzīvnieciņus Pokemonus, tos var noķert, trenēt, piedalīties cīņās utt. Iesaku ieskatīties un izlasīt visas 3 bildes pie šī Twitter ieraksta, lai saprastu daudzu gadu ceļu, kas noveda pie Pokémon Go radīšanas (Google Maps, Ingress, …)

Sākotnēji, kā jau vecs īgņa, es gribēju bloķēt info par Pokémon Go un sākt izteikt dzēlīgas piezīmes par tiem, kuri spēlē. Jo kaut kā esmu iemanījies neskriet līdzi modei (selfijus netaisu, Instagramā bildes nelieku, Snapchat, Whatsapp neesmu, telefonā tikai 2 spēlītes (viena, kuru izdzēst nevaru, viena Aijas taisīta). Sanāca gan tā, ka bērni uzzināja, ka ir tādi Pokemoni. Pamanīja, kad es reklāmas video skatījos. Un ļoti iedegās par ideju, ka varētu iet ārā un ķert Pokemonus. Parasti bērnus ārā izdzīt nevaru, bet te pēkšņi viņi nevar sagaidīt, kad varēs iet pastaigāties. Tas izklausījās pēc visai laba pavērsiena. Ātri vien gan noskaidroju, ka nedz manā, nedz dēla telefonā Pokémon Go uzlikt nevar (telefoni par vecu). Vienīgi Aijas Galaxy S5 ir gana ņiprs. Vakar istabā noķērām pirmo, šodien rīta pastaigā nākamos sešus. Bērnus bija jāpierunā, lai tie ietu mājās. Dzirdu tavu īgno domu: ārā jāiet bez telefoniem! Kas tad tas ir – staigā telefonos ieurbušies! Bet vai tu maz zini, ka pastaiga ilga vairāk kā 1.5h, kuras laikā bērni ekrānu redzēja pāris minūtes? Tieši tā. Nav visu laiku ekrānā jālūr, kā to dara daļa no spēlētājiem. Turi telefonu rokā, ieliec to kabatā – kad būsi pie interesantas vietas, tas tevi pabrīdinās.
Continue reading