by ·0 Comments

“Bērnu, jauniešu un vēcāku žūrija” ir lasīšanas veicināšanas programma, kurā tiek aicināti piedalīties bērni no piecu gadu vecuma, kā arī pieaugušie. Lai piedalītos šajā programmā, lasītājam jādodas uz kādu bibliotēku, kura ir akcijas dalībnieku vidū. Jāizlasa vecuma grupai noteiktās grāmatas un jāaizpilda vērtējuma anketu. Grāmatas ir iedalītas 5 grupās (5+, 9+, 11+, 15+, pieaugušie).

Iepriekšējā gadā dēls ņēma dalību, ātri vien izlasot visas grāmatas. Saņēma ne tikai lasīšanas prieku, bet arī mazas balviņas. Tā kā pieredze bija pozitīva, piedalījās arī šogad. Visas grāmatas izlasīja dažu dienu laikā. Kas nav pārsteidzoši, jo mazākajai vecuma grupai grāmatas ir plānas. Gan jau tādēļ, lai mazo lasītāju nenobiedētu un nenogurdinātu.

Tā kā ar dēlu pāris reizes nedēļā dodos uz viņa skolas bibliotēku, ik pa laikam arī man tika piedāvāts iesaistīties akcijā. Visu laiku atteicu. Līdz beidzot padevos, jo iekārdināja iespēja laimēt kādu no labumiem īpašajā Tēvu akcijā. Vecāki ir kūtri lasītāji, bet tēvi ir vēl krietni kūtrāki par mammām. Tādēļ viņus pievilina ar īpašām balvām. Sanāca gan tā, ka balvu dalīšanā, kas norisinājās šodien Lielo lasīšanas svētku ietvaros, es nemaz nepiedalījos. Tā ka man nav ne jausmas, vai kaut ko esmu laimējis. Beigās tomēr sanāk, ka lasīšanas prieks bija primārais, bet dāvanu iespējamība sekundāra. Tas gan nenozīmē, ka, ja tiktu pie kāda no labumiem, no tā atteiktos.Continue reading

by ·4 Comments

Man patīk skatīties 8-Bit Guy taisītos video. Tajos tiek parādītas daudzas lietas, kuras bija aktuālas datoru lietotājiem septiņdesmitajos, astoņdesmitajos, deviņdesmitajos gados. Piemēram, tiek parādīti datori, kā tos remontēt, kā darbojās diskešu iekārtas, spēļu grafika, skaņas kartes utt. Iesaku!

Noskatoties 8-Bit Guy jaunāko video, aizdomājos par to, kāda tad ir bijusi mana vēsture ar datoriem. Ja vienā vārdā – īsa. Bērnību pavadīju lauku ciematā. Datori nebija tāda lieta, kas atradās vietējo cilvēku mājās. Dažāda līmeņa spēļu konsoles, jā. Datori gan nē. Ja es pareizi atceros, pat skolā nekāda datoru apmācība nenotika. Šķiet, ka bija vienam skolotājam dators. Vienīgais ko atceros redzējis, bija Bomberman spēlīte. Lai datorā dabūtu spēli, bija jāizmanto kasešu atskaņotāju. Tajā lika kaseti, kura tika ilgi lādēta. Rezultātā bija Bomberman. Kādam ir ideja, kas tas varētu būt bijis par datoru? Gan jau ar to datoru vēl kaut ko darīja. Varbūt, ka lielākām klasēm kaut ko vairāk demonstrēja. Pieņemu, ka līdz sestās klases noslēgumam tas arī bija vienīgais, ko no datoriem zināju.

Continue reading

by ·4 Comments

Es ik pa laikam aizdomājos par nāvi. Par to, kā būs, kad nebūs. Jo vairāk domāju, jo vairāk saprotu, ka priekšlaicīga nāve ir savdabīgs motivators, bet tajā pat laikā liela nejēdzība. Ar priekšlaicīga es saprotu tādu, kas iestājas pirms vidējā statistiskā dzīves ilguma iestāšanās. Man nav nācies piedzīvot situāciju, kurā es būtu nopietni domājis, ka nu viss, cauri ir. Pie lidmašīnas gaisa bedrēm vai šķības nosēšanās, kad citi ar rokām krampējas krēsla rokturos, esmu nodomājis, ka “nu gan būtu stulbi, ja ar šo arī viss beigtos”. Bet tas vairāk ir nenopietni. Jo pat šķībākās nosēšanās, kuras esmu piedzīvojis, nav bijušas tik nopietnas, lai es noticētu, ka būs kas traks.
Continue reading

by ·1 Comment

Ar 2FA mēdz apzīmēt two-factor authentication (reizēm dēvē arī par 2-step verification). Ja tulkojam, sanāk divu faktoru autentifikācija vai divu pakāpju autentifikācija. Šis koncepts kalpo kā papildus aizsardzība profiliem/kontiem dažādās mājas lapās. Ja tev kaut kur ir izveidots konts (profils), tad visticamāk tev ir lietotājvārds un parole. Protams, ja kontu esi izveidojis autorizējoties ar Facebook, Google, Twitter vai kādu citu servisu, tad ir iespējams, ka tev nav ne lietotājvārda, ne paroles. Bet, ja reģistrējies klasiskā veidā, tad parolei un lietotājvārdam jābūt. Ja izmanto tikai paroli, tad tā ir viena faktora autentifikācija. Bet, ja izmanto kādu papildus rīku, tad tā jau ir divu faktoru autentifikācija. Parasti 2FA tiek izmantots telefons, uz kuru ar SMS tiek nosūtīts speciāls kods, kuru jāievada pie pieslēgšanās, vai arī telefonā tiek uzstādīta speciāla lietotne, kura ģenerē kodus. Drošības ieguvums ir tādēļ, ka, ja kāds uzzina tavu paroli, viņš nevarēs to izmantot, ja vien netiks klāt arī pie tava telefona. Ļaunprātim jāpārvar divas barjeras. Viņam jāiegūst ne tikai to, ko tu zini (parole), bet arī to, kas tev pieder (telefons).Continue reading

by ·3 Comments

Šis raksts tapis 30 dienu rakstīšanas izaicinājuma ietvaros.

Reiz vienā video dzirdēju noteiktas cilvēku grupas salīdzinājumu ar gazeli. Un sapratu, ka tas ir teikts arī par mani. Es esmu gazele. Nav tā, ka man tas patiktu. Nav tā, ka es būtu to izvēlējies. Daudzējādā ziņā mēs esam tādi, kādi esam, un tur neko padarīt nevar. Var iemācīties ar to sadzīvot, pielāgoties, bet ne izmainīt. Kad es apzinājos to, ka esmu gazele, nācās saprast, ko tas īsti nozīmē un kā ar to sadzīvot.

Ja nav skaidrs, par ko es runāju, pateikšu priekšā. Es runāju par sevis motivēšanu. Ir cilvēki, kuri var viegli saņemties (vismaz no malas tā izskatās) un sākt kaut ko darīt. Varbūt tā ir disciplīna, varbūt tā ir citādāka pelēko šūnu struktūra. Bet viņiem sanāk. Un ir tādi, kuri var saņemties tikai tad, kad viņus spiež situācija. Gluži kā ar gazelēm. Kas notiek, ja gazeli neviens nemēģina nomedīt, nedzenas tai pakaļ? Nekas. Gazele atpūšas. Lai tā kustētos, tai nepieciešams ārējs motivators. Tas nenozīmē, ka gazele ir slinka. Tai šāda stratēģija strādā.Continue reading

by ·1 Comment

Šis raksts tapis 30 dienu rakstīšanas izaicinājuma ietvaros.

Tā kā Jelgava nav tālu no Rīgas, brīžiem šķiet, ka viss inovatīvais, interesantais un izklaidējošais iet mums secen. Rīga taču nav tālu. Ja kaut ko gribēsim, aizbrauksim uz galvaspilsētu. Ar bērnu interešu izglītību līdzīgi. Kur vest, lai bērns kaut ko jaunu apgūst? Pirmais variants, protams, ir Junda. Bet tur piedāvātās iespējas ir visai ierastas. Un ne vienmēr bērniem interesi raisošas. Bet ja gribās kaut ko modernāku, inovatīvāku? Vai tiešām jābrauc uz Rīgu? Izrādās, ka nē. Pateicoties Aivaram, uzzināju, ka arī Jelgavā ir kas inovatīvs un bērnu interesi rosinošs.

Ja šis raksts izskatās pēc reklāmas, informēju, ka šī nav apmaksāta reklāma. Rakstu, jo uzskatu, ka šāda veida vietējos uzņēmumus ir jāatbalsta. Citu informēšana par pakalpojuma pieejamību ir veids, kā to varu darīt.Continue reading

by ·3 Comments

Gada beigas pavisam tuvu. Laiks atskatīties uz sastrādāto, nesastrādāto, atrasto, pazaudēto utt. Masu medijos virmojošā aura ir tāda, ka 2016.gads bijis visai traks. Daudzi populāri cilvēki nomiruši, Brexit, Sīrija, Ukraina, Tramps, terorakti Parīzē un citur utt. Bet tas kaut kā velk uz tik ļoti populāro “viss ir slikti” noti, kura mani sāk kaitināt. Jā, 2016.gadā bija čupa problēmu. Bet arī citos gados tādas ir bijušas. Un, kad nāks nākamās, tad 2016.gada nelabumi sen būs aizmirsušies. Parasts dzīves ritms. Un jo nestabilāka ir situācija pasaulē, jo prātīgākiem ir jābūt mums. Ir jādomā divus soļus uz priekšu. Ja baidies no jaunas finanšu krīzes, veido uzkrājumus un krīzes laikā varēsi nopelnīt. Ja baidies no potenciāla konflikta starp Latviju/NATO un citām valstīm, izlem ko darīsi, ja tāda diena pienāks (stāsies Zemessardzē, pakosies un dosies prom, …). Un tāpat ar citām lietām. Ja ir šaubas par kaut ko vai bailes, sāc kaut nedaudz gatavoties sliktajam scenārijam, bet ceri, ka tas nepienāks. Tas nu tā – par globālām lietām.

Tagad laiks man pašam atskatīties uz savu 2016.gadu. Jo, lai vai kādi notikumi 2016.gadā bija pasaulē, tie visai maz ietekmē manu ikdienu. Mēģināšu sadalīt atskatu vairākās sadaļās.
Continue reading

by ·2 Comments

Vakar Twitterī man notika personības dalīšanās. T.i. – es izveidoju vēl vienu Twitter kontu un turpmāk komunicēšu no diviem. Par šādu soli biju iedomājies vairākkārt. Un, ja par kaut ko iedomājos atkārtoti, tad ir jārīkojas. Savā vecajā kontā https://twitter.com/Endijs komunicēšu angļu valodā, bet jaunajā kontā https://twitter.com/ELisovskis komunicēšu latviešu valodā. Atšķirsies ne tikai valoda, bet arī saturs.
Continue reading