Kopš pēdējā ieraksta par tēmu ETOP pagājuši jau vairāk kā 3 mēneši. Kopš brauciena vēl krietni vairāk. Pamazām atmiņas sāk zust. Bet tomēr mēģināšu saņemties un pabeigt ierakstu sēriju. Ja ne tāpēc, ka kāds to izlasīs, tad tāpēc, lai pašam būtu, kur atskatīties un atsaukt atmiņā dažādas lietas. OK – tad uz priekšu.

Šis ieraksts ir no sērijas ETOP. Satura rādītājs sadaļā Tenerife. Fakti, skaitļi, padomi ir manas atmiņas un interpretācijas auglis. Neuztvert zemāk minētās lietas kā akmenī iekaltas patiesības. Katram braucējam pieredze var būt pilnīgi citādāka.

Atgādinājums – informācija ir par Tenerifes dienvidiem: Playa de las Americas, Los Cristianos, Costa de Silencio, Las Galletas. Citās vietās, iespējams, viss ir pilnīgi citādi. Bet, ja būsiet šajās vietās, tad ņemiet vērā, ka pārsvarā pārstāvētas ir divas veikalu ķēdes: Dino (HiperDino veikali) un Spar. Starp citu, mums labi zināmā Maxima ir Dino veikalu ķēdes pirkšanas procesā. Ja nemaldos, tad tā ir ~250 veikalu ķēde Spānijā. Veikali ir 2 izmēros. Express veikali būs pavisam mazi, bet ir arī lielāki (Maxima XX izmēros). Ja gribas pavisam lielus veikalus, tad ir jābrauc ārpus pilsētas – pēc dažiem km ir rinda ar lieliem veikaliem. Taču, tā kā auto nebija, tad līdz tiem pat netikām. Īstenībā nebija arī vajadzības. Uz šiem veikaliem neattiecas spāņiem tik ierastā siesta. Tātad, tie strādā no rīta līdz vakaram un arī brīvdienās. Savukārt ar mazajām bodēm (piemēram, specializētie dārzeņu/augļu veikali, gaļas veikali, vietējie pārtikas vai rotaļlietu veikali utt.) stipri piekopj šo atpūtu dienas vidū. Šķiet, ka trakākais variants bija tāds, ka dienas vidū uz 4h veikalu aizslēdz ciet. Tā ka šim apstāklim ļoti jāpievērš uzmanību. Un arī brīvdienās viņi diez ko strādāt negrib. Svētdien vispār teju viss ir ciet.

Par cenām… Apģērbu un apavu bodēs cenas ir ļoti pieņemamas. Protams, iespējams, ka atbilstošas kvalitātei… Lai nu kā – tās ir soli zem tā, ko esam pieraduši redzēt mūsu lielveikalos. Ar pārtiku ir ļoti dažādi. Ir lietas, kas ir stipri dārgākas, ir lietas, kuras ir lētākas, un arī tādas, kuras maksā aptuveni tikpat. Mans pārtikas grozs vidēji tomēr izmaksāja dārgāk. Iespējams, ka citos Tenerifes reģionos situācija ir citādāka. Vismaz Barselonā pārtikas cenas ir krietni zemākas. Īpaši dārgi ir piena produkti. Jogurti maksā dubultā, lētākais sveramais siers bija 5Ls, bet vidēji 7-10Ls par kilogramu. Gaļa arī dārgāka. Savukārt dārzeņi un augļi ir patīkamākās cenās. Ja sanāk apmeklēt Dino veikalus, tad var pievērst uzmanību superSol produktiem. Tie būs par soli lētāki un kvalitātē bieži vien neatpaliek (tas gan neattiecas uz visiem produktiem – piemēram, cīsiņi bija neēdami, tēja pašvaka (bet dzerama)). Jāmin vēl lieta par kuru daudzi latvieši gan jau nav sajūsmā. Vietēji kartupeļi ir ļoti slikti. Mēs vismaz centāmies no tiem izvairīties. Struktūras teju nekādas (gan vārītiem, gan ceptiem). Var nopirkt no kontinenta ievestos – tiem esot jābūt labākiem. Kā arī par skābo krējumu, biezpienu un kefīru aizmirstiet. Rupjmaizi arī parastajos veikalos neatradīsiet. Tādu lietu tur vienkārši nav. Alkoholam aptuveni tādas pašas cenas, kā pie mums, ja neskaita vīnu. Tas ir atrodams arī cenā, kas stipri konkurētu ar produkciju no točkām. Vietējais alus – dzerams ir, bet nekas īpašs. Es labāk izvēlētos kādu no mūsējiem vai Carlsberg. Viena no lietām, kuru būs jāpērk teju katru reizi ir – ūdens. Tas tāpēc, ka pilsētas ūdens ir nedzerams (gluži kā pie mums hlorēšanas laikā). Lētākais no ūdeņiem bija kāds 1EUR par 8 litriem (laikam).

Vēl dažas nianses. Ja sanāk dzīvot tuvu pie pludmales – nevajag uzreiz taisīt baigos pirkumus tuvākajā veikalā. Tur cenas būs augstākas (loģiski, vai ne?). Pilsēteles dienvidos nav lielas – var izstaigāt un atrast lielāku bodi visai ātri. Ja gadījumā kaut ko ir jāprasa (piemēram, nogriezt sieru vai gaļu utt.), tad to teju vienmēr var izdarīt arī angļu valodā. Ar maisiņiem ir dažādi. Pērkoties pludmalei tuvējos veikalos maisiņus dalīja bez maksas (pat preces paši sakrāva), nedaudz tālāk par maisiņiem ņem papildus naudu (viena un tā paša veikalu tīkla ietvaros). Mēs biežāk iepirkāmies Dino veikalos (likās, ka ir nedaudz lētāk), bet arī uz Spar piestaigājām, jo dažas lietas tur bija lētāk, turklāt ir produkti, kuri atrodami vienā, bet ne otrā veikalā.

Šis ieraksts ir no sērijas ETOP. Satura rādītājs sadaļā Tenerife. Fakti, skaitļi, padomi ir manas atmiņas un interpretācijas auglis. Neuztvert zemāk minētās lietas kā akmenī iekaltas patiesības. Katram braucējam pieredze var būt pilnīgi citādāka.

Ierakstā par mitekli jau minēju, ka vēlams pie izīrētāja noskaidrot aktuālo stāvokli interneta ziņā. Kad prasīsiet, tad ņemiet vērā, ka ne vienmēr cilvēks otrā galā sapratīs ko no viņa vēlas. Daudziem tie megabaiti vai gigabaiti, datu pārraides ātrums un apjoms jūk vienā putrā. Tāpēc, ja rodas šaubas par to ko cilvēks stāsta paprasiet lai atver speedtest.net un nospiež testa pogu. Pēc iegūtā rezultāta būs skaidrs kas tad tur īsti ir.

Situācija ar internetu nav tik spīdoša kā pie mums, taču nav arī slikta. Ja dzīvoklī jau ir internets tad tas parasti ir viens no šiem variantiem:

  • DSL uz konkrēto dzīvokli
  • WiFi mājai (tipiski apartamentu hoteļos)
  • 3G no kāda mobilā operatora.

Man bija sanācis apskatīt visus 3 variantus un arī to hibrīdus (samiksētus kopā).

Vienā vietā DSL bija teju nedzīvs. ~0.12 megabitiem sanāca. Citā vietā DSL nebija problēmu darboties arī ar 8 megabitiem. Lai gan esam pieraduši ka DSL ir normāls ātrums, vajag pārbaudīt vai tā ir arī konkrētajā gadījumā.

WiFi uz māju bija par papildus maksu. Nebija gan liela – kāds 1EUR par dienu laikam. Bet tā kā viņš biežāk nebija kā bija, tad izsprukām cauri nemaksājot par tādu pakalpojumu. Pēdējā vietā kur dzīvojām bija sekojoša kombinācija. Īpašnieki paši dzīvoja teju kaimiņos. Viņiem DSL un rooteris pa gaisu deva WiFi uz mūsu īrēto dzīvokli. Neskatoties uz to, ka dzīvokļi salīdzinoši tuvu, pārklājums nebija perfekts, bet pietiekoši labs. Reklāmās abas vietas bija apzīmētas kā ar labu internetu. Ja par otro vēl varētu piekrist, tad pirmais īsti tāds nebija.

3G parasti var sarunāt ar īpašnieku. Vienu reizi par mēneša lietošanu man nokāsa 100EUR. Variantu īsti nebija, jo konkrētajā dzīvoklī cita veida pieslēgums nebija pieejams. Vienā citā vietā par nedēļu nepaprasīja neko. Gribēja gan drošības naudu par modemu, bet tā kā man pašam bija modems, tad paņēmu tikai SIM karti. Ja 100EUR gadījumā datu pārraides apjomu nesasniedzu un visu termiņu lietoju bez raizēm, tad otrajā gadījumā bija atvēlēti tikai 500MB. Tie izbeidzās trešajā dienā. Taču nebija liela bēda, jo pēc limita sasniegšanas pieeja internetam netiek noņemta. Samazinās ātrums lejupielādei un lieto tālāk vesels. Turklāt ātrums nebija tāds kā mūsu pašu LMT nogriež (ka pa lapām vairs īsti pastaigāt nevar), bet tīri normāli viss funkcionēja. Pat neradās vēlme meklēt variantus, lai piepirktu klāt papildus apjomu.

Ja lasīji uzmanīgi, tad pamanīji to, ka man pašam bija savs modems. Uzreiz gribu precizēt, ka tas nav kaut kāds LMT vai cits mūsu pusē iegādāts. Kad pavasarī braucu, tad biju iegādājies modemu ar SIM karti un kādu 1GB datu apjomu. Vismaz tad es sapratu, ka pērku 1GB. Kā tur bija patiesībā nezinu. Jo tas ko es atceros bija – pirku es modemu par 39EUR, kas piesaistīts konkrētajam operatoram. Tālāk papildināju SIM karti ar 200MB par 50EUR. Tā kā tas bija liels pirkums, tad pārdevēja minūtes 20 zvanīja kaut kur, lai dabūtu papildus bonusā 1GB datu apjomu. Tam visam vajadzēja pazust pēc 30 dienu lietošanas. Vai nu es kaut ko pārpratu vai arī kaut kas laika gaitā mainījās. Bet rudenī nonākot atpakaļ Tenerifē, joka pēc piespraudu savu modemu. Un internets strādāja. Izrādījās ka tur vēl teju 30EUR palikuši. Nevis kaut kādi megabaiti, bet 30EUR kredīts. Un tas būtu dzēsies kad no pirkuma brīža būtu pagājis tieši gads. Tā kā taupīt nebija jēgas, tad lietoju arī 3G, kad WiFi uz brīdi nebija pieejams. Kaut kādi 3.5EUR dienā man zuda līdz bilance bija tukša.

Pirms braukšanas atpakaļ uz Latviju biju iegājis pāris kantoros. Movistar (Telefonica) un Yoigo. Ir vēl viņiem arī Vodafone. Ja pareizi skaitļus atceros, tad Movistar modems bez saistībām bija 39EUR (gluži kā tad kad es no viņiem pirku). Pie Yoigo 29EUR. Tikai joks tāds, ka kaut kādu iemeslu dēļ Movistar uz konkrēto brīdi bija pārtraucis tirgot modemus. Teica, ka ja gribu bez saistībām, tad jānākot pēc nedēļas. Internets dienai pie viena maksāja 3EUR, pie otra 2EUR. Tikai nu vairs neatceros kuram bija 2 un kuram 3. Dienā ļauts izmantot 100MB, pēc tam tiek piegriezts ātrums. Ja internetu vispār neizmanto, tad tāpat kaut kāda dienas maksa tika noņemta. Precīzus un svaigus ciparus var noskaidrot ieejot kādā no daudzajiem apkalpošanas centriem (līdzīgi mūsu Trodeksiem). Visur kur gāju ar mani prata runāt angliski. Vēl gan jāpiemin, ka vietējiem cenas būs krietni zemākas (jo tie var paņemt pēcapmaksas pieslēgumu). Priekšapmaksas bilanci var papildināt speciālos automātos kā arī online, ja tāda iespēja konkrētajam pieslēgumam ir (man online nevarēja).

Ja kāds vietējais lasa šo ierakstu, nekautrējas un komentāros noprecizē situāciju.

Šis ieraksts ir no sērijas ETOP. Satura rādītājs sadaļā Tenerife. Fakti, skaitļi, padomi ir manas atmiņas un interpretācijas auglis. Neuztvert zemāk minētās lietas kā akmenī iekaltas patiesības. Katram braucējam pieredze var būt pilnīgi citādāka.

Negribu ieslīgt ģeogrāfijas stundas cienīgā materiālā, tādēļ neatstāstīšu visu ko varat izlasīt citur. Ieskatam ieteicams ielūkoties Wikipedia ierakstā. Kopsavilkums tūristam būtu aptuveni šāds: ziemeļi nedaudz vēsāks, mitrāks, mākoņaināks; dienvidi – siltāks, krietni saulaināks, sauss, pludmales. Ir sekojoši – austrumu krasts ir tā daļa, kur ir lielākā dzīvība. Austrumu krasta augšējā daļa – kur atrodas Santa Cruz, Puerto de la Cruz būs nedaudz vēsāks, kā arī krietni mitrāks klimats. Ja gribās kādu zaļumu redzēt, tad jādzīvojas tur. Savukārt, ja gribās vairāk saules, smilšu pludmales, tad jādodas uz pašiem dienvidiem kur atrodas Los Cristianos, Playa de las Americas (var arī nedaudz augstāk pa rietumu krastu). Tālāk uz rietumu pusi būs tikai klintis un klimats paliks aizvien sliktāks, vēsāks, vējaināks, krietni vairāk mākoņu un nokrišņu. Gan jau ka vietējie var nedaudz noprecizēt kas un kā (2.5 mēneši nav pietiekams laiks, lai dotu perfektu vērtējumu klimatam). Lai gan sala neliela, klimata atšķirības ir jūtamas. Tas tādēļ, ka sala ir vulkāniskas izcelsmes un būtībā ir viens liels kalns ar apdzīvotu krasta līniju. Īstenībā ir tā, ka arī dienvidos ir tie nokrišņi un mākoņi, bet ne apdzīvotajās vietās kuras minēju. Atliek 10minūtes pabraukt prom no krasta kalnu virzienā un nokļūsiet pavisam citā klimatā. Šajā braucienā bieži novērota parādība bija tāda, ka var redzēt mākoņus, var redzēt ka līst lietus un ne reizi vien jau šķita ka lietus būs (jo vizuāli tas ir 5-10km attālumā kalnu virzienā), bet tā arī mēneša laikā ne reizi neuzlija. Tieši tāpēc tūristu rajonos, lai būtu zāle, lai augtu puķes un krūmi, katrā dobē, pie katra krūma un pie katras palmas ir pievilkta aplaistīšanas sistēma. Lai redzētu kā būtu bez mākslīgās aplaistīšanas atliek izbraukt ārpus pilsētas. Vienīgais kas tur aug ir viens/otrs kaktuss un tas arī viss. Protams, jo augstāk kalnā, jo tālāk uz ziemeļiem, jo vairāk ir augošo lietu. Kaut gan kalnā nevajag doties pārāk augstu, jo pēc noteikta augstuma arī tur augi/koki izzūd.

Mēs gribējām siltumu un sauli, tāpēc dzīvojām tikai pašos dienvidos. Gan jau kādreiz nomēģināsim arī Santa Cruz. Mēs neesam vienīgi kas vēlas atpūsties dienvidos. Un jo labāka vieta, jo arī mitekļu cenas augstākas. Īpašā topā ir jau pieminētie Los Cristianos un Playa de las Americas. Šajās vietās apbūvē krietni dominē tūristiem domātās lietas – tradicionālās viesnīcas, apartamentu viesnīcas, bungalo mājiņas. Bieža parādība ir tāda, ka apartamentu viesnīcas lielākā daļa pieder kādai kompānijai, bet daļa no dzīvokļiem ir privāto īpašnieku rokās. Tie, protams, šos dzīvokļus izīrē tālāk tūristiem. Cenas ir dažādas. Viss atkarīgs no vietas, termiņa, aprīkojuma kvalitātes, telpu daudzuma. Īstermiņa īrei (dažas dienas-daži mēneši) dzīvokļus var meklēt dažādos e-resursos. Pats esmu izmantojis sekojošus: http://gabinohome.com, http://niumba.com , http://homeaway.com , http://airbnb.com . Gan jau ir daudz citu. Pirmajā īpaši vairāk par saraksti netiku. Caur otro un trešo tika atrasti un izmantoti daži piedāvājumi. Pēdējā nekas prātīgs uz brauciena laiku atrasts netika, bet tā kā tas ir strauji augošs resurss, tad ieteicams arī tur ielūkoties. Ja gadījumā meklēsiet dzīvokli caur šiem resursiem dažas lietas kas jāņem vērā:

  • Noskaidrojiet precīzu atrašanās vietu. Reizēm īpašnieki ieliek skanīgākus nosaukumus, lai tikai piesaistītu uzmanību.
  • Painteresējieties par internetu, pat ja ir norādīts ka tas ir/nav. Reizēm, kad ir norādīts ka internets ir, tas patiesībā ir wifi uz visu ēku un var būt ļoti slikts vai par papildus maksu. Var gadīties ka tas ir 3G par kuru paprasīs papildus samaksu. Tāpat var gadīties, ka ir norādīts ka interneta nav, bet īpašnieks to var izgādāt (kaut vai kā 3G modēmu). Šo punktu noteikti ieteicams noprecizēt.
  • Daudzi prasa priekšapmaksu – vismaz daļēju. Citi neprasa, bet lielākā daļa prasa. Tās apjoms ir visai dažāds. No 50EUR līdz pat 100%. Man ir bijis gan tā, ka neprasa, gan ka prasa 50EUR, gan 100EUR, gan 50%. T.i. – tajos gadījumos kad reāli darījums ir noticis. Solis, protams, riskants, bet ja sludinājums ir ar zināmu vēsturi (ielikts pirms perioda X un joprojām aktīvi tiek papildināts kalendārs, ir atsauksmes utt.), ka arī pārskaitījums ir uz bankas kontu nevis kaut kādi WesternUnion, tad jūtos samērā droši. Līdz šim visi darījumi beigušies pozitīvi un neviens neuzmeta.
  • Citi prasa arī drošības naudu. Apjoms var būt dažāds – no 100EUR līdz kādam noteiktam %. Pēc īres perioda beigām drošības nauda tiek atdota (ja vien kaut ko nenobojājat).
  • Citi slēdz līgumus, citi neslēdz.

Kvalitāte dzīvokļiem ir visai dažāda, tāpēc ieteicams pamatīgi nopētīt bildes, kā arī ja ir šaubas, tad paprasīt kādu papildus foto. Daudziem privātajiem ir vairāki īpašumi. Tāpēc, ja gadījumā noskatītais dzīvoklis ir aizņemts var painteresēties vai nav kāds cits pieejams. Salas dienvidos ļoti izplatīti ir prusaki. Ir gan tādi mazāki kas arī Latvijā ir ierasti, gan tādi pavisam lieli, kuri dzīvojās uz ielām un mēdz trāpīties arī dzīvoklī. Tāpēc nevajadzētu brīnīties, ja pamanāt prusaku. Visās vietās kur īrējām tie bija lielākā vai mazākā skaitā. Lielie kas pa ielām dzīvojas vakarā ir visai biezā slānī. Daudziem dzīvokļiem ir pieeja arī pie baseiniem. Lai gan liekas ka laba ekstra, bet ziemas sezonā mums ūdens likās pārāk auksts. Citi gan peldās. Ieteikums – meklējiet dzīvokli ar balkonu/terasi – patiks.

Par cenām… viss atkarīgs no tā kas tieši ir vajadzīgs. Bet Los Cristianos/Playa de las Americas cenas augstāk minētajos resursos variē ap 700-1200EUR mēnesī. Ja pabraukt padsmit kilometrus vienā vai otrā virzienā, tad var arī pa 500EUR mēnesī noīrēt 2 istabu dzīvokli. Vienīgi jārēķinās, ka nebūs tādu pludmaļu, nebūs tik ērta un skaista vide. Bet autobusu satiksme ir visai laba, tāpēc 1EUR, 15-20minūtes un esat jau tūristu vietā ar pludmali un visiem citiem labumiem. Ja dzīvokli īrēsiet uz ilgāku termiņu vai arī meklēsiet caur kādiem ne tik tūristiskiem resursiem, tad cenas noteikti būs zemākas (500-600EUR top vietās, 350EUR padsmit kilometrus prom – tas tā par 3istabu dzīvokli).

Paši dzīvojām gan Los Cristianos, gan Playa de las Americas, gan Costa del Silencio. Vislabāk patīk pirmais, lai gan tas ir gājiena attālumā no otrā un var variēt. Pludmales labākas, mazāk trokšņains. Savukārt Costa del Silencio vispār pārņem jocīgas izjūtas. Šis miests bija populārs pirms gadiem 30. Tagad tur no dzīvības teju nekas nav palicis. Vairākas iepriekš populāras vietas sabrukušas vai nodegušas. Tāda apokaliptiska noskaņa. Labi ka blakus (gājiena attālumā) ir Las Galletas, kur ir neliela (žēl ka akmeņu) pludmalīte un arī kāda gājēju iela ar vienu/otru iepirkšanās vietu. Ja nav problēmu ar autobusu pabraukt 20minūtes, tad var dzīvot arī Las Galletas/Costa de Silencio – būs lētāk, bet jāņem vērā, ka tur uz vietas īsti darīt nav ko.

Šis ieraksts ir no sērijas ETOP. Satura rādītājs sadaļā Tenerife. Fakti, skaitļi, padomi ir manas atmiņas un interpretācijas auglis. Neuztvert zemāk minētās lietas kā akmenī iekaltas patiesības. Katram braucējam pieredze var būt pilnīgi citādāka.

Uz Tenerifi var nokļūt vairākos veidos. Īstenībā jau tas veids ir viens – avio satiksme. Vienīgi atšķiras tas, kādas kompānijas izmantot. Jā – pastāv arī kaut kāda prāmju satiksme ar Portugāli, bet nav ne mazākās nojausmas vai un kā tā darbojas. Lai nu kā – lidot ir relatīvi lēti, kā arī ērti un ātri.

Vispirms par attālumu. Tenerife nav gluži Eiropa. Lai gan skaitās Eiropas Savienībā (pateicoties piederībai Spānijai), tā ir tālākais Eiropas Savienības punkts un ģeogrāfiski krietni tuvāk Āfrikai kā Eiropai. Ja neiedziļināmies sīkumos, tad tie ir 5000km, jeb 7h lidmašīnā. Tā kā tiešo reisu uz Tenerifi no Rīgas nav, tad kaut ko ir jākombinē.

Vispirms ir jāizdomā uz kuru no Tenerifes lidostām lidosiet. Ir divas. Viena ziemeļos (tuvu galvaspilsētai Santa Cruz), otra dienvidos (tuvu tūristu rajoniem Los Cristianos/Playa de las Americas). Ja gadījumā cenas ziņā ir jūtama atšķirība, tad var lidot uz to, kura ir finansiāli krietni izdevīgāka, jo sala nav liela. Stundas laikā var nokļūt no ziemeļiem uz dienvidiem. Turklāt ir laba autobusu satiksme, kas pārvietošanos salas iekšienē krietni atvieglo.

Kad lidosta atrasta, tad var meklēt ar kurām kompānijām lidot. Es meklēšanu veicu sekojoši. Atradu kuras kompānijas bieži un lēti lido uz Tenerifi. Tās ir, piemēram, Ryanair un Spanair (ir arī citas, kā, piemēram, Jet2, EasyJet utt.). Otrs solis- kaut kur pieķeksēju lidostas no kurām tad šie lido, kā arī aptuvenas dienas/cenas. Kad tas izdarīts skatos uz kuru no šiem punktiem/kādās dienās/kādās cenās es varu nokļūt no Rīgas. Kad tas izdarīts atliek vienīgi izvēlēties kura kombinācija ir ērtāka/izdevīgāka. Trīs maršruti kuri ir izkristalizējušies kā finansiāli izdevīgākie ir: Rīga -> Brisele -> Tenerife, Rīga -> Londona -> Tenerife, Rīga -> Barselona -> Tenerife. Pirmo posmu var veikt gan ar airBaltic, gan ar Ryanair. Otru ar Ryanair vai Barselonas gadījumā arī ar Spanair (vai citiem). Ja gadījumā domājat meklēt, tad iesaku apskatīt arī citus variantus, jo avio kompāniju cenu politika ir varen liela mistika un var izrādīties ka kāda cita kompānija vai kāds cits maršruts ir palicis krietni izdevīgāks.

Mēs izvēlējāmies Rīga -> Barselona -> Tenerife. Nebija tas pats lētākais variants (vislētāk bija caur Briseli), bet cenas starpība nebija tik liela, lai neatļautos to maksāt par papildus ērtībām kuras tika iegūtas. Pārējos divos variantos bija tā, ka vai nu laika starpība starp lidojumiem bija ļoti maza (tātad risks nokavēt, ja pirmais lidojums neiet kā plānots) vai arī ilgi jānīkst lidostā, vai jālido agri no rīta/vēlu vakarā. Pēdējie iemesli nav problēma ja neceļojat ar bērniem. Bet tā kā iepriekšējā braucienā izbaudījām ko nozīmē nakts lidostā, tad šoreiz to negribējām. Barselonai ir vēl viens pluss – distance izskatās īsākā, turklāt sadalās uz pusēm 3.5h + 3.5h. Gan turp, gan atpakaļ braucot Barselonā pavadījām vienu nakti, kā arī lidojumu laiki bija ļoti ērti – izlidošanas ap vienpadsmitiem dienā. Tātad var gan izgulēties, gan galā nokļūt pirms nakts. Ja nebrauktu ar bērniem, tad, protams, uz viesnīcu nebrauktu un varētu lidot arī pa vēlām naktīm/agriem rītiem. Taču bērni brauciena laikā pamatīgi nogurst, kļūst niķīgi utt. Tāpēc atpūta noder.

Par izmaksām. Mums lidojums Rīga -> Barselona -> Tenerife South, Tenerife South -> Barselona -> Rīga izmaksāja ~600Ls. Tas sevī iekļauj biļetes 4 personām (2 pieaugušie, 1 bērns, 1 zīdainis) un viena lielā soma. Jau pirmajā braucienā sapratām, ka jo mazāk somu jo labāk. Tāpēc braucām ar 3 rokas bagāžām un 1 lielo somu (15kg). Secinājums bija tāds, ka pilnībā pietiek un pat viss kas tika paņemts līdzi netika izmantots. Ja būtu lidojuši neērtākos laikos vai caur Briseli/Londonu, vai lidojuši darba dienās nevis nedēļas nogalē, tad būtu vēl lētāk.

Ja nedaudz par avio kompānijām, tad mana pieredze ir sekojoša. Ryanair ir pat tīri labs variants. Visu laiku bijis punktuāls, nekad nav kavējies, cenas ļoti labas, ja trāpa uz īstajām dienām. Atmosfēra lidojuma laikā prasās pēc uzlabojumiem. Nebeidzama tirgošanās, lielāks balagāns pasažieru vidū. Spanair nācies lidot tikai 1 reizi šogad (Ryanair 3, airBaltic 6, Binter 1), vairāk atgādināja airBaltic kā Ryanair’u. Zolīds kantoris. Ar airBaltic ir dažādi. Lai gan man patīk stjuarti, kā arī kopējā sajūta lidojumā, ar punktualitāti viņi gan neizceļās. No 6 lidojumiem 1 tika atcelts un 2 kavējās.

Sāksim ar to, ka apskaidrošu kas ir ETOP. Tas atšifrējas šādi: Eksperiments Tenerife Otrais Piegājiens. Iespējams, ka ‘Eksperiments’ ir pārāk skaļi teikts. Arī ‘ceļojums’ vai ‘izbrauciens’ varētu būt pietiekami. Bet tā kā pirmais piegājiens tiešām bija eksperiments, tad arī otrais tika nodēvēts par eksperimentu. Eksperiments kam? Tam vai es ar ģimeni varētu pārcelties uz Kanāriju salām/Tenerifi. Ne jau uz visu dzīvi, bet  uz pusi gada/gadu…  varbūt pāris. Savukārt ‘Otrais Piegājiens’, tāpēc, ka pirmais bija gada sākumā. Diemžēl īpaši vairāk par ievadu neuzrakstīju.

Pēc pirmā brauciena bija palikušas tikai labas atmiņas (lai gan gāja visai raibi). Bet tā jau laikam cilvēka smadzenes izveidojušās – atcerēties to pozitīvo. Kopš atgriešanās visiem teicu, ka rudenī brauksim atpakaļ. Bet tas vairāk bija kā  joks. Jo neesam jau nekādi biezie, lai braukātu apkārt kad vien ienāk prātā. Taču gadījās tā ka sakrita vairāki apstākļi, kuri lika nosvērties par labu otrajam braucienam. Viens no tiem bija Ričarda biežā slimošana, iestājoties rudenim. Slimošanas dēļ bērnudārzā no 3 mēnešiem sanāca apmeklēt 3 nedēļas. Vairāku cilvēku nāve (gan pazīstamu, gan ne), kas lika aizdomāties par to, cik limitēts ir mūsu laiks. Nospriedu, ka nav ko skaitīt santīmus, ka nav ko zīlēt kā būtu ja būtu un ir jādara to ko gribās. Tad bija vēlme braukt tur kur saule spīd krietni biežāk kā te, kur cilvēki ir smaidīgi, kur var iegūt jaunu pieredzi, kur tevi ik uz soļa nepavada negācijas. Izklausās pēc mukšanas prom. Varbūt ka tā. Nezinu. Bet tā kā doma pa galvu kūlās un neizskatījās, ka gribētu atkāpties, tad uzņēmāmies šādu tādu finansiālu risku un nopirku biļetes braucienam uz Tenerifi. Kad biļetes jau kabatā, tad atkāpties jau vairs negribas. Protams, pēc tam vairākas reizes pārņēma domas par to vai solis pareizs. Kā būs, ka neviens nevar palīdzēt ar bērniem (pirmajā braucienā mums teju visu laiku bija kāds palīgs). Vai bērniem tur būs interesanti. Vai varēs pastrādāt, ja tam nav piemērota vide (Jelgavā strādāju birojā, kur neviens netraucē, bet tur biroja nebūtu). Vai bērni slimos vai nē. Vai pietiks naudas īrei, ikdienas izdevumiem, kā arī izklaidei. Jautājumu bija daudz. Bet tāpēc jau tas ir eksperiments, lai iegūtu atbildes uz visiem šiem jautājumiem. Rezultātā tika iegūtas gan atbildes, gan neatsverama pieredze, taču par to nedaudz vēlāk.

Jā – putnus bildēt nebrīvē nav nekāda māksla. Un neesmu nekāds īpašais fotogrāfs (šauju auto režīmā) un bildes datorā apstrādāt nemāku un to nedaru. Tāpēc atvainojos jau iepriekš visu profu priekšā par šāda materiāla publicēšanu. Neskatoties uz visu augstāk minēto, gribēju parādīt pāris bildes kuras tapa Tenerifē, Džungļu parka apmeklējumā. Kaut kāda iemesla dēļ man viņas patīk.

 

 

Šī ierakstu sērija ir krietni nokavēta – liela daļa informācijas ir izgaisusi no manas atmiņas. Bet cik varēšu atcerēties, tik uzrakstīšu. Vēlos vērst visu uzmanību uz faktu, ka informācija kuru es sniedzu (sniegšu) var nebūt pati pareizākā, tāpēc nevajag uz to paļauties 100%, bet tai vajadzētu būt ļoti, ļoti tuvu patiesībai. Šoreiz par vienu lietu – par transportu.

Transports

Sanāca izmantot plašu transporta spektru. Vispirms dzīvojos (dzīvojāmies) pa Gran Canaria. Tur sākotnēji izmantoju taksometrus, lai nokļūtu uz viesnīcu un citām vietām, jo nebija ne mazākās nojausmas kā strādā autobusi.

Taksometru ir daudz un var noķert teju jebkurā malā. Vadītāji angliski nerunā. Vismaz man netrāpījās neviens angļu valodas pratējs. Līdz ar to savu galamērķi labāk uzrakstīt uz lapiņas. Un vēl labāk, ja ir karte kur iebakstīt. Par 20km braucienu samaksāju 30EUR, par 15km 20EUR. Naudas atlikumu izdod korekti un tajos verķos kas skaita cik ir jāmaksā – visu laiku var redzēt cik daudz jau nobraukts.

Autobusi. Gran Canaria ir divi autobusu kantori. Viens darbojas ziemeļos – Las Palmas, dēvēts par Guagua (vai tml.). Tie ir dzelteni un darbojas kā regulāri pilsētas autobusi. Daudz pieturu un maršrutu. Nav problēmu braukāt. Var nopirkt kartiņu ar kuru var braukt vairākas reizes (analogs Rīgas e-talonam) var maksāt arī pie šofera. Talonu nepirku, jo nesanāca braukt bieži, bet pie šofera, šķiet, ka maksāja 1.20EUR viens brauciens. Iekāpj iekšā, noliek 1.20EUR un jāpaņem biļeti. Nekas nav jārunā. Par lielajām ceļasomām papildus maksu neprasīja. Lai tiktu ārpus Las Palmas un no vienas pilsētas uz otru – jāizmanto zaļi autobusi – Global. Tas ir otrs kantoris. Arī šiem var nopirkt speciālas kartiņas un sanāks lētāk, bet es pirku pie šofera. Iekāpjot iekšā ir jāpasaka uz kurieni ir vēlme doties – attiecīgi tiks aprēķināta brauciena maksa. Salīdzināšanai ar taksometru. Brauciens no lidostas uz Las Palmas ar taksometru bija 30EUR, ar autobusu būtu 2.20EUR. Brauciens uz Vecindario (kur atrodās tuvākā viesnīca lidostai ar kādu brīvu istabu – turklāt ļoti laba savai cenai) ar taksometru izmaksātu 20EUR, bet ar autobusu 1.70EUR. Starppilsētu autobusos neļāva kāpt ar bagāžas somām. Pat somas kuras var lidmašīnā ņemt salonā (tās kas ar ritentiņiem) neļāva nest salonā un lika likt autobusa bagāžas nodalījumā. Citiem autobusiem bagāžas nodalījumi tiek atvērti automātiski, citiem jāver pašiem. Par somām papildus samaksu neprasīja. Liekot somas bagāžā jābūt uzmanīgam divu iemeslu dēļ. Pirmkārt – ja būs jākāpj ārā pusceļā, autobuss vair aizbraukt pirms esi paspējis paņemt savu somu. Otrkārt – somu var nozagt. Redzēju vienu gadījumu, kad autobuss piestāja pie lidostas un viena sieviete palika bez somas. Protams, asaras , policija utt. Bet tas jau vairs neko nelīdzēs. Tātad – autobusu satiksme ir laba, normālās cenās, ērta, bet ja somas jāliek bagāžā – jāpievērš tam uzmanību.
Tenerifē ir viens kantoris (Titsa) kurš nodrošina satiksmi gan Santa Cruz, gan visā salā. Iesaku nopirkt speciālu kartiņu braukāšanai. Būs 30-50% lētāk kā pirkt biļeti katru reizi pie vadītāja. Izmantošana līdzīga. Pasaka vadītājam maršrutu, viņš uzsit savā aparātā kaut ko, tad kartiņu ieliek speciālā aparātā, kurš to apēd, tad izspļaj. Kartiņai otrā pusē var redzēt cik daudz naudas atlicis. Precīzi cenas neatceros, bet aptuveni bija tāpat kā Gran Canaria. Katrā ziņā autobusu satiksme arī Tenerifē ir ļoti labs pārvietošanās veids.

Auto īre. Nesanāca man noīrēt auto un neatceros precīzas cenas, tāpēc neminēšu šeit. Bet tās nebija lielas. Un auto nomas punktu ir daudz. Vienīgi, ja pareizi atceros, jābūt EU personai, lai varētu ņemt auto. Ar auto braukt ir labi, jo degviela ir lēta. Tik cik pie mums cena latos, viņiem ir eiro.

Prāmji. Nesanāca izmantot prāmjus kas iet no Las Palmas uz Santa Cruz. Tā vietā izmantoju ātro prāmju līniju – Fred Olsen, kas ir no Agaete (Gran Canaria ziemeļ-rietumos) uz Santa Cruz. Brauciens (peldējiens) ir ātrs – tikai viena stunda. Bet maksā padārgi. Vienam pieaugušajam ~54EUR (atkarībā no klases var būt nedaudz lētāk vai dārgāk). Vietējiem ir krietni lētāk (2 reizes). Ja nepatīk sajūtas ko rada šūpošanās, tad labāk prāmi neizmantot. Zaļu ģīmi var dabūt visai ātri. Šīs kompānijas prāmju satiksme ir teju starp visām salām (varbūt visām). Pērkot biļetes šim prāmim ir jāņem vērā vienu triku, par kuru nebiju informēts un atklāju nejauši. Biļetes it kā var nopirkt viņu web lapā. Tās ir jāizdrukā. Bet ar to izdrukāto neviens uz prāmja nelaidīs. Tad ar izdrukāto biļeti ir jādodas uz kantora biroju un jāsamaina to pret normālu biļeti. To viņi dara ātri un nekādas papildus maksas nav jāmaksā. Taču nekur atzīmi par tādas lietas nepieciešamību nemanīju. Vēl viena lieta – ja tiek braukts no Agaetes uz Santa Cruz, tad kompānija nodrošina bezmaksas autobusu no Las Palmas uz Agaete (par to ka vēlēsieties autobusu, jāizdara atzīmi pērkot biļeti). Tā pat arī ja no Santa Cruz ierodas Agaete – autobuss aizvedīs uz Las Palmas, ja būsiet izrādījis par to interesi.

Lidmašīnas. Starp salām ir arī avio savienojumi. Lidojumus veic gan lielās kompānijas, gan vietējā Binter. Sanāca lidot no Tenerifes atpakaļ uz Gran Canaria. Lidojums maksāja tik pat cik brauciens ar prāmi (bet var dabūt arī par ~30EUR). Bet ceļā bija jāpavada tikai 30min un lidostu atrašanās vietas ir daudz ērtākas, kā ceļošana starp ostām.

Īsumā tas arī viss. Ja ir kādi konkrēti jautājumi – rakstiet komentāros. Atbilstoši papildināšu ierakstu.

Tā kā man vairāki cilvēki prasīja uzrakstīt par to kā man gāja Kanāriju salās, kā arī pašam gribās piefiksēt dažas atziņas, tad top šis ieraksts (ierakstu sērija). Tiem kas nav lietas kursā – īsumā bija šādi: es biju aizceļojis uz Kanāriju salām, kur pavadīju pusotru mēnesi. Turklāt braucu nevis viens, bet ar visu ģimeni. Brauciena mērķis – eksperiments – vai varētu ar visu ģimeni pārcelties uz dzīvi kādā citā valstī.

Garais variants ir sekojošs. Tie kas mani un manu sievu (vārdā Aija) pazīst, zinās ka mēs esam diezgan pasīvi ceļotāji. Turklāt kad uzradās bērni, tad kļuvām vēl pasīvāki, jo ar sīčiem jebkura izkustēšanās no mājas ir krietni grūtāka. Pēdējais tālākais brauciens bija pirms 5 gadiem (Čehija), tad pirms 3 gadiem uz Igauniju. Bet abi šie bija pirms bērniem. Līdz ar to tālākais eksperiments tiešām bija eksperiments. Kaut kad iepriekšējā gada ziemā airBaltic veikalos Maxima tirgoja kuponus biļešu iegādei. Radās zibenīgā doma, ka jāpamēģina kā būtu aizbraukt padzīvot ārpus Latvijas. Sākotnēji bija plānots, ka brauksim uz kādiem 3-6 mēnešiem un uz kādu no ES valstīm, kas ir pie Vidusjūras. Skatījos Grieķiju, Itāliju, Spāniju. Bet ziemas laikā tur bija ne pārāk silts. Tāpēc nolēmām, ka jādodas uz siltāko iespējamo vietu, bet joprojām ES ietvaros. Tas rezultējās Kanāriju salās. Domāts darīts – tika iegādāti kuponi Maximā, kas tika apmainīti pret biļetēm uz Barselonu. No Barselonas uz Gran Canaria tika nopirktas Ryanair biļetes. Tādēļ pats lidojums bija visai izdevīgs. Vienai personai no Rīgas līdz Gran Canaria sanāca ap 80-90Ls laikam. Braucienam atpakaļ biļetes nepirkām, jo nezinājām kad brauksim. Biļetes tika sapirktas decembrī (laikam), bet lidojums bija februārī. Nākot tuvāk februārim sapratām, ka tomēr 3-6mēneši būs par daudz pirmajai reizei un nopirkām biļetes arī ceļam uz Latviju. Ryanair tika aizstāts ar Spanair (bija tikai nedaudz dārgāk), toties airBaltic bez kuponiem bija laikam 1.5x reizes dārgāk. Abi braucieni bija paredzēti vienā dienā. Taču dažas nedēļas pēc biļešu nopirkšanas airBaltic paziņoja, ka reiss ir atcelts un varot dabūt naudu atpakaļ vai lidot citu dienu. Tā kā Spanair datumu mainīt nevarējām, tad nācās iesprūst Barselonā uz vienu dienu airBaltic atceltā reisa dēļ. Varbūt ka varēja lidot ar citu kantori no Barselonas, bet tas būtu dārgāk.
Lai pasākums būtu vieglāks nolēmām, ka es braukšu pirmais un tad pēc nedēļas atlidos sieva ar bērniem. Jā – tie kas nav lietas kursā, uz brauciena brīdi vecākajam bērnam bija 2.5 gadi, bet jaunākajam 8 mēneši. Tas tā – lai saprastu ka bērni piedeva pasākumam papildus ekstrēmuma piegaršu. Plāns bija sekojošs – es aizbraucu, 3 dienu laikā sameklēju dzīvokli un tur tad arī apmetamies. Neko īpaši par salām es nezināju. Biju mēģinājis meklēt dzīvokli jau pirms ierašanās, bet neko konkrētu neatradu, jo īsti nebija nojausmas kur meklēt un reizēm Google nav tas lielākais glābējs (ja nezina kā uzrakstīt specifisku pieprasījumu). Vienu dzīvokli biju noskatījis, tāpēc visas cerības liku uz to, bet pirms biju redzējis dzīvē negribēju nedz dot gala vārdu īpašniecei, nedz maksāt kādas drošības naudas.

Ar nokļūšanu Gran Canaria īpašu problēmu nebija. Ierados lidostā, tad airBaltic pa kādām 3.5h aizvizināja līdz Barselonai. Tur ar lidostas autobusu nācās pārbraukt no T1 uz T2. Tad Ryanair lidmašīna vēl kādu 3.5h laikā aizvizināja līdz Gran Canaria lidostai. Jāpiemin, ka man lidošana ir fiziski nepatīkama. Tas ka ausis liek ciet ir viena lieta un nav īpaša problēma. Bet veicot nolaišanos man ļoti stipri sāp piere. Sajūta tāda it kā tirptu piere, bet nevis šā tā, bet ļoti stipri. Tik stipri dursta ar adatām, ka pat asaras sāk tecēt. airBaltic lidmašīnā paraudāju, Ryanair sāpēja, bet nedaudz mazāk. Iztiku bez asarām. Gala lidostā tiekot cauri bagāžas savākšanai secināju, ka ārā ir tumš. Un tā kā nepamanīju no kurienes brauc pilsētas autobuss, tad devos uz taksi. Laikam ar taksi braucu pirmo reizi mūžā. Aizvizināja mani līdz viesnīcai. Ātri bija. Čaļi tur uz 140 laiž. Tad tiku pie pirmā nepatīkamā momenta – notebook wifi karte biežāk nestrādāja kā strādāja. Bija jāmeklē kādu bodi kur nopirkt ārējo karti. Tad nākamajā dienā noskatītā dzīvokļa īpašniece paziņoja, ka esot dzīvokli izīrējusi līdz nedēļas beigām. Un ja gribot, tad nedēļas beigās varu doties apskatīt. Tas nepavisam neietilpa manos plānos, jo par viesnīcu biju samaksājis tikai 3 dienu palikšanai, bet šīs ziņas rezultējās apstāklī ka man bija jāmeklē kur palikt vēl 4 dienas. Sāku intensīvi meklēt dažādus variantus kur dzīvot. Staigāju pa ielām, sazinājos ar NĪ aģentūrām, rakstīju vairāk kā simts cilvēkiem vēstules. Kā izrādījās – biju ieradies salās pašā tūrisma sezonas pīķī. Līdz ar to cenas augstākas, stipri lielākā daļa dzīvokļu aizņemta.  Būtībā teju visi dzīvokļi aizņemti. Liela daļa dzīvokļu paredzēta tikai ilgtermiņa īrei. Bija beigušās manas 3 naktis viesnīcā un joprojām nebiju atradis kur dzīvot. Sākās dzīvošana pa 2 ** hosteļiem. Tā kā tur bija internets, tad meklēšana turpinājās un joprojām cerēju, ka iepriekš noskatītais dzīvoklis būs bijis labs. Kad pienāca dzīvokļa apskates diena, secināju, ka lai gan dzīvoklis bija labs, divas lietas nebija. Interneta ātrums bija kā iezvanpieejas laikos. Kā arī ārpus mājas īsti nebija kur spert kāju. Izej no mājas un nokļūsti teju uz ielas. Nekādu ietvju, parku utt. Turklāt dzīvoklis atradās pašā Las Palmas nomalē – kalnos. Atteicos no dzīvokļa un turpināju meklējumus. Un īsi pirms Aijas ierašanās biju atradis kur dzīvot. Tā ka pirmā misija bija izpildīta. Vairāk par meklēšanas procesu būs citā ierakstā. Taču gala rezultāts bija citādāks kā sākotnēji plānots. Jo viena mitekļa vietā bija 3: viens dzīvoklis salas dienvidos uz 4 naktīm, tad vēl viens cits uz divām naktīm kādu 20min gājiena attālumā, un viens dzīvoklis kur dzīvojām mēnesi pavisam citā salā – Tenerifē (ja precīzāk – tās dienvidu daļā Los Cristianos). Tenerifes dzīvoklis pamatīgi sajauca visus plānus, jo bija nepieciešama pārcelšanās uz otru salu. Turklāt biļetes ceļam atpakaļ uz Latviju bija no Gran Canaria. Tātad eksperimenta beigās vēl būtu brauciens no Tenerifes uz Gran Canaria.

Kamēr meklēju dzīvokli sapratu vairākas lietas:

  • Ziemeļos (Las Palmas un citās pilsētās) ar angļu valodu ir ļoti švaki. Biju iegājis divās bankās – vienā neviens nerunāja angliski. Otrā viena sieviete katru otro vārdu mācēja. NĪ kantorī knapi mācēja ar mani runāt. Dienvidos (tūrisma pilsētās) situācija pilnīgi citādāka. Tur gan angļu, gan vācu valoda skan ļoti bieži.
  • Tūrisma sezonas pīķis ir februāris/marts.
  • Tūristiem paredzētie dzīvokļi (tātad tie ko dod uz maziem termiņiem) ir 3x dārgāki.
  • Ilgtermiņa īre sākas no 1 gada.
  • Daudzos dzīvokļos nav interneta. Bet kā vēlāk izrādīsies var iztikt arī ar mobilo internetu. Tas gan ir padārgi, ja neesat vietējais, taču nav neiespējami. Dataļas par šo būs citā ierakstā.
  • Tūrisma pilsētās parastus dzīvokļus atrast ir teju neiespējami. Tur ir 3 citi mitekļu tipi: klasiskās viesnīcas, dzīvokļu viesnīcas un bungalo mājiņas. Nedaudz vairāk info būs citā ierakstā.

Par ko būs nākamajos ierakstos:

  • Kāda ir satiksme Gran Canaria un Tenerifē (un starp salām)
  • Kur meklēt mitekļus, kādi veidi ir pieejami un kādas priekšrocības.
  • Ko kur devāmies apskatīt
  • Kādi tad īsti ir laika apstākļi un vai var peldēties okeānā
  • Kā tur ir ar darbu
  • Kā tur ir ar internetu un kāds ir cenu līmenis
  • Kādi ir eksperimenta secinājumi
  • Atbildes uz jūsu jautājumiem (ja tādi būs)