Tālāk lasāmo tekstu uzrakstīju kā iespējamo runu “Kustība Par” kongresam. Biju plānojis izteikties par partiju apvienības izveidošanu. Izrādījās, ka debašu dalībniekiem atvēlētais uzstāšanās laiks ir krietni īsāks, kā biju domājis. Tādēļ ar šo runu uzstāties nevarēšu. Tas paver iespēju ar viedokli dalīties rakstiskā formā jau tagad. Ja kongresā runāšu, sacītais būs krietni saīsināts un ne tik daiļrunīgs.

Labdien, “Kustība Par” biedri, viesi un interneta tiešraides skatītāji! Mani sauc Endijs Lisovskis un es vēlos izteikt savu viedokli par mūsu partijai tik ļoti svarīgo izšķiršanos. Šis viedoklis reprezentē manu pārdomu karuseli.Continue reading

Pēdējās pāris dienās “Kustība Par!” (turpmāk “Par”) virzienā tika saņemts daudz aizrādījumu, kritikas, pārmetumu un pat nepatiesu apsūdzību. Uz negatīvu attieksmi visvairāk vedināja tas, ka “Par” savā komunikācijā izmantojusi arī krievu valodu, un tas, ka spriedēji un vērtētāji vēl īsti nesaprot, kas slēpjas aiz “Par” nostādnēm par to, kā turpmāk būtu veidojamas skolas Latvijā. “Par” atbildīgie pārstāvji ir snieguši arī oficiālas atbildes uz šiem pārmetumiem. Daniels Pavļuts izteicās par pārmetumiem komunikācijā. Kā arī mājaslapā ir publicēts izvērstāks, bet ne pilnīgs skatījums uz to, kas īsti tiek saprasts ar apzīmējumu “apvienotās skolas”. Ir jau pausti oficiālie viedokļi, taču gribu izteikt arī savu viedokli, jo ne vien biju to solījis, bet arī  gribu, lai būtu kāds materiāls, uz kuru varēšu nosūtīt tos, kas vēlēsies tēmu izprast sīkāk.

Pirms ķeros lietai klāt, gribu arī šeit pateikt to, ko izteicu tviterī. “Par” ir bijis, ir un būs par latviešu valodas lomas nostiprināšanu un sabiedrības saliedēšanu. Nekas no “Par” piedāvājumiem vai darbībām latviešu valodas lomu neapdraud un citu valodu lomu nestiprina. Ja nu notiks neticamais un “Par” sāks veikt darbības, kuras latviešu valodas lomu samazinātu, es par to skaļi pateikšu un no partijas izstāšos. Bez jokiem. Es savā komunikācijā ar jums vienmēr esmu izmantojis no bullshit principu. Un tas nemainīsies, pat ja savu saistību ar partiju un politiku pastiprināšu.

Valoda Latvijā ir vēl spēcīgāks konfliktu katalizators par reliģiju. Es ceru, ka, lasot šo rakstu, spēsiet impulsivitāti likt pie malas un uztvert faktus, nevis balstīties emocijās, ne līdz galam sadzirdot to, ko gribu pavēstīt.Continue reading

Par šī raksta tapšanu domāju jau ilgāku laiku. Jo ilgāk domāju, jo skaidrāks kļuva, ka patiesi ir pienācis laiks kaut ko mainīt. Turklāt to jāsāk darīt jau tagad. Nedrīkstam vairs apātiski sēdēt malā un skatīties, noplātot rokas vai tikai izmetot kādu komentāru. Es negribu celt paniku vai biedēt ar kaut ko. Tikai gribu vērst tavu uzmanību uz to, ka mēs varam dzīvot labāk, varam lietas darīt pareizāk un, kas pats galvenais, mēs tiešām varam kaut ko mainīt. Ir jāiemācās nesēdēt malā. Ir daudz veidu, kā iesaistīties un pielikt savu roku tam, lai lamāties vajadzētu retāk, lai nejēdzības komentēt nāktos retāk, lai priecīgu notikumu būtu vairāk.Continue reading

Pirms dažām dienām man ienāca prātā doma, ka būtu interesanti paskatīties to, cik ļoti SKDS veikto aptauju rezultāti atšķiras no tā, kā lietas redz un vērtē mani Twitter sekotāji. Tādēļ izveidoju aptaujas anketu ar vienu jautājumu, uzrakstīju tvītu un gaidīju, kādi būs rezultāti. Dzeltenās preses stilā jāsaka “tu neticēsi, kas notika tālāk”. Es pats neticēju. Biju gaidījis, ka aptaujai atsauksies kādi 30 cilvēki. Kļūdījos un pamatīgi.

Tvīts tika pie 142 retvītiem, tas tika parādīts vairāk kā 19 tūkstošus reižu. Tas savukārt rezultējās vairāk kā tūkstots balsojumos. Tātad – gribēju 30, saņēmu 1003.

Uzreiz vēlos uzsvērt dažas būtiskas lietas:

    • Ar šo aptauju man nebija slēpti mērķi, vēlme kaut ko pierādīt utt. Nebija mērķis parādīt, ka SDKS dati nav pareizi.
    • Šai aptaujai ir nulles vērtība, ja gribam redzēt “sabiedrības” viedokli par nākamajām Saeimas vēlēšanām. Aptauja atspoguļo stipri specifiskas cilvēku grupas viedokli. Līdz ar to, uz šiem datiem nedrīkst balstīt tālejošus secinājumus vai prezentēt tos, kā pilnvērtīgu aptauju utt.

Continue reading

Pēc vakardienas raksta nopublicēšanas par tēmu turpināju domāt. Kā arī turpināju uzņemt jaunu informāciju. Tā rezultātā nopietnāk aizdomājos par nepilsoņu jautājumu. Turpinājumā ir minētās lietas, kuras man bija jaunums. Kā arī daži papildus fakti un skaidrojumi, kurus, manuprāt, vērts uzsvērt, jo manīju, ka sabiedrībā valda arī pārpratumi šajā sakarā. Skaidrojumus došu vienkāršotā veidā. Ja kaut ko esmu pārpratis, nepamanījis, raksti komentāros. Esmu atvērts savu zināšanu papildināšanai.

Es manīju, ka viens no iebildumiem vakardienas raksta sakarā ir tāds, ka “ja automātiski dosim pilsonību nepilsoņu bērniem, sabrauks te visādi svešie un tiksim pārpludināti ar svešiem pilsoņiem”. Tas nekādi nevar notikt. Iemesls tam ir tāds, ka “Latvijas nepilsonis” ir speciāls statuss, kuru šobrīd iebraukušie (migranti, bēgļi, tūristi, rūķīši) saņemt nevar. Iebraucējiem ir viņu izcelsmes valsts pilsonība.

Tātad, “Latvijas nepilsoņi” ir Latvijas Republikā pastāvīgi dzīvojošas personas, kas līdz PSRS sabrukumam bija PSRS pilsoņi, bet pēc PSRS sabrukuma nevienas citas valsts pilsonību nav ieguvuši. Latvijas nepilsoņu pēcnācēji arī ir Latvijas nepilsoņi, ja vien nav iegūta kādas citas valsts pilsonība.

Nepilsoņiem pieejamās tiesības ir kaut kur pa vidu starp Latvijas pilsoņu tiesībām un to personu tiesībām, kuras Latvijā saņēmušas uzturēšanās atļauju.Continue reading

Atruna. Lai gan esmu viens no politiskās partijas “Kustība Par!” dibinātājiem un biedriem, paustais viedoklis ir mans personiskais viedoklis, jo nepārstāvu partijas valdi un neesmu deliģēts paust Par! oficiālo viedokli.

Atruna Nr.2. Par! dibināšanai veltītajā rakstā minēju, ka nacionālais (pilsoņu/nepilsoņu) jautājums ir viens no tiem, kurā gribētu redzēt pamatīgu diskusiju. Tas tādēļ, ka, lai gan virziens ir pareizs, tam jābūt izrunātam, pārdomātam, izprastam un izskaidrotam. Twitter un arī dažās vēstulēs biju izteicies, ka “šobrīd” esmu pret pilsonības iegūšanas atvieglojumiem vecāka gadagājuma cilvēkiem (par iemesliem pastāstīšu citā reizē), bet bērniem pilsonība piešķirama, veicot izmaiņas izglītības sistēmā.

Kopš iepriekš komentēju bērnu un pilsonības jautājumu, par šo tēmu esmu lasījis un domājis. Un ir skaidrs, ka jaundzimušajiem pilsonība būtu jādod. Un nav jāsaista to ar kādām izmaiņām izglītībā. Izglītība ir sarežģīts jautājums un pie tā noteikti jāstrādā, bet tas nevar/nedrīkst būt par šķērsli tam, lai, piemēram, no 2018. gada dzimušajiem nepilsoņu bērniem automātiski nepiešķirtu pilsonību. Izmaiņas izglītībā būtu prasāmas tad, ja gribētu piešķirt pilsonību, piemēram, vidusskolas absolventam. Tātad, ja nerunājam par jaundzimušajiem, bet runājam par nepilsoņu bērniem skolēniem. Tad, jā, varētu izvērtēt un, ja nepieciešams, veikt izmaiņas izglītības plānā, lai, skolu absolvējot, pilsonību piešķirtu uzreiz, bez naturalizācijas eksāmeniem. Bet šoreiz tieši par jaundzimušajiem.Continue reading