Meklējot izdevīgākos banku piedāvājumus uzkrājumiem, pamanīju, ka Hipotēku banka ir izstrādājusi programmu “Mūsu budžets”. Šo programmu viņi kā dāvanu dod tiem saviem klientiem, kuri pieteikušies Ģimenes komplektam . Paši viņi par šo programmu saka sekojoši:

Tā ir kā elektroniska piezīmju grāmatiņa, kas vajadzīgos brīžos sniegs atbildes uz tādiem jautājumiem, kā: “Kur mēs tā iztērējāmies?” vai “Kā mēs varētu ietaupīt?”. Ja izmantojat internetbanku HipoNet, tajā veiktos darījumus nav nepieciešams pārrakstīt, jo tos ērti var ielādēt “Mūsu budžets” programmā.

Es savu izdevumu/ienākumu uzskaitei jau vairāk kā pusotru gadu izmantoju programmu Buddi. Tāpēc mani ļoti ieinteresēja tas, kādu programmu ir izdevies izstrādāt Hipotēku bankai. Tā kā tas ir bankas produkts, tad tam vajadzētu būt ļoti pārdomātam, precīzām, stabilam. Taču tā kā neesmu Hipotēku bankas klients, tad neloloju īpašas cerības, ka pie “Mūsu budžets” tikšu. Bet tiku gan. Izstādē “Bērnu pasaule 2009”, kura norisinājās pirms kāda mēneša sanāca saruna ar Hipotēku bankas pārstāvjiem, kuri mēģināja mani pierunāt izmantot kādu no viņu pakalpojumiem (uzkrājums bērnam, Ģimenes komplekts utml.). Tā kā par savas kontaktinformācijas atstāšanu (tātad vēl patālu no tapšanas par reālu klientu), man piedāvājās uzdāvināt “Mūsu budžets”, tad nolēmu ka nelaidīšu iespēju garām.

Nolēmu padalīties ar jums savos secinājumos par programmu. No sākuma par programmas iespējām. Tad secinājumi. Un nobeigumā sarakste ar Hipotēku banku un daži komentāri par viņu info dienestu.

Continue reading

Neesmu kūdītājs, panikas cēlājs, tautas mierinātājs vai vēl kaut kāds, tautas domu ietekmējošs indivīds. Tādēļ secinājumus ļaušu izdarīt jums pašiem. Par ko secinājumus? Par tik daudz apspriesto tēmu un teju “TABU” vārdu “Devalvācija”.

Pirms jau laba laika es rakstīju, ko tas nozīmētu mums (visai virspusēji) un vēlāk mierināju, ka tas nenotiks, jo Latvijas Bankai ir pietiekoši lielas citu valstu valūtas rezerves. Attiecīgie raksti tapa teju pirms pusotra gada. Taču, fons sarunām ap un par devalvāciju nav palicis mierīgāks, bet gluži otrādi, tas ticis piesātināts ar vēl vairāk neskaidriem apgabaliem.

Šobrīd uz Latviju nav atiecināms tikai Lata devalvācija tā klasiskā izpratnē. Uzreiz vēlos piezīmēt, ka man nav ekonomista/finansista izglītība/darba pieredze, līdz ar to mani spriedelējumi var būt arī ne pārāk pamatoti/objektīv utt. Lai Latu devalvētu, Latvijas Bankai ir jābūt nespējīgai apmainīt Latus pret citām valūtām, ja tirgus dalībnieki šādu apmaiņu pieprasa. Tā kā Latvijas Banka ir noslēgusi līgumu ar Zviedrijas Centrālo banku par to, ka zviedri nepieciešamības gadījumā Latvijas Bankai aizdos (vai apmainīs pret latiem (īsti neatceros precīzo formulējumu)) līdz 500 miljoniem EUR, tad kādam laikam Latvijas Bankai ar to pietiks. Jautājums ir – vai tad kad šie 500 miljoni beigsies, Latvijas Bankai būs pietiekamas rezerves vai iespēja aizņemties, lai segtu Latus ar citām valūtām. Šodien presē var lasīt, ka pašiem zviedriem naudiņas sāk aptrūkties. Līdz ar to no viņiem īsti palīdzību var negaidīt. Ja spēs apmainīt Latus – viss kārtībā. Ja nebūs – Lats bez ierunām kritīs. Tātad šeit īpaša zīlēšana nav nepieciešama. Latvijas Banka var stāvēt kā klints un Lats nekritīs kaut vai visa Saeima to lūgs (par Lata kursu atbild tikai Latvijas Banka), ja vien pietiks naudas citās valūtās. Vai pietiks – to jāprasa Latvijas Bankai.

Otra lieta, kura raisa lielākas pārdomas un ir tieši vieta kur pašiem izdarīt savus secinājumus, ir Valsts spēja vai nespēja norēķināties ar iedzīvotājiem, kreditoriem, starptautiskām organizācijām. Ir tāda iestāde kā Valsts Kase. Tur ieplūst visa mūsu nodokļu nauda un tālāk tā tiek sadalīta tiem, kam pienākas un kam paredz budžets utt. Šobrīd naudas pieteikot līdz augustam. Ienākumi Kasē krīt. Līdz ar to naudas daudzums samazinās. Tas ko mēģinās panākt ar budžeta grozījumiem, ir samazināt naudas izplūšanu no Kases. Bet paradokss ir tāds, ka ja samazinās Kases izdevumi, tad samazināsies arī ienākumi tajā. Tātad brutāli nogriežot dažus procentus no izdevumiem, sagaidām arī ienākumu kritumu un atkal varam domāt par izdevumu samazināšanu.

Tas ko vēlas darīt Valdība, ir aizņemties naudu, lai šādi kompensētu starpību starp ienākumiem un izdevumiem. Bet vai tas tiks saņemts ir jau cits jautājums. Vienu aizdevuma daļu jau nesaņēmām, jo netika laicīgi veiktas reformas. SVF izteica dažādus pārmetumus utt. Cik ir lasīts, tad SVF (Starptautiskais Valūtas Fonds) nostāja joprojām nav īsti mainījusies. Taču SVF nepatikai pret to kā notiek reformas Latvijā nu jau ir pievienojusies arī EK (Eiropas Komisija). Atceramies, ka EK ir plānots kā TOP aizdevējs. Bet ja reformas netiks veiktas pietiekami strauji, tad no EK naudiņas nebūs. Vēl Valsts mēģina pārdot parādzīmes, bet pēc tām nav īpaši liels pieprasījums, lai gan šo to notirgot sanāk. Ja tomēr, EK un SVF redz, ka Latvijas Valdība spēs veikt un veic reformas, tad nauda tiks aizdota. Vai Valdība to spēj – tas ir jāizdomā jums pašiem. Ja tomēr sanāk tā, ka starptautiskie aizdevēji naudu Latvijas Valstij neaizdod, Kasē nauda beigsies. Tas nozīmē, ka algu, pabalstu, pensiju utt. izmaksas sāks aizkavēties vai arī tiks izmaksātas tikai daļēji, līdz brīdim, kad situācija uzlabosies. Otrs variants – ieviest samaksu surogātvalūtā – talonos vai kā citādi. Taču tā kā Valsts pati neko neražo, interesanti kā tāda sistēma varētu darboties reālajā dzīvē (kam tie taloni būs nepieciešami). Ja ne talonos, Valsts var izmaksāt algu parādzīmēs, obligācijās. Taču tā ir devalvācija.

Šodien presē un ziņu portālos varam lasīt, ka Latvijas varenie (Lembergs, Šķēle utt.) sāk pieradināt tautu devalvācijas nepieciešamībai un neizbēgamībai. Tāpat varam lasīt, ka SEB bankas vadība devusi ziņu – viņu zaudējumi devalvācijas gadījumā nebūs lielāki, kā nedevalvācijas gadījumā. Ienākumi Valsts Kasē sarūk aizvien straujāk, problemātisko hipotekāro kredītu apjoms jau ir padsmit procenti, Latvijas Bankas prezidents, Karnīte un citi runā par taloniem, bezdarba apjoms pieaug, IKP strauji krīt.

Uz visa šī fona, Repše atļaujas paziņot, ka Latvija ir tuvu bezdibeņa malai un drīz sāksies atlabšana. Kāds ir ticamības moments šim apgalvojumam un līdz ar to arī citiem šī un citu politiķu teiktajam? Intervijās Dombrovskis un citi lieto frāzas “Pagaidām neizskatām (iespēju)”, “Šobrīd nav aktuāli (runāt par)” utt., lai gan pirms kāda laika spēja teikt “Tas nebūs”, “Tas nenotiks”. utt.

Par to vai būs devalvācija (un ja būs, tad kādā formā) domājiet un izdariet secinājumus paši.

Ne jau vienu reizi vien esmu rakstījis par ekonomikas krīzi. Arī citos resursos krīze ir viena no top tēmām jau kādus 6 mēnešus. Parasti visi apskata to cik slikti ir, cik vēl sliktāk būs, zīlē datumu tam brīdim, kad krīze mājos vairs tikai mūsu atmiņās. Taču par šīm lietām jau ir izspriests krustu šķērsu un skaidrs ir tas, ka būs tikai sliktāk, bet izzīlēt, kad sāksies uzlabojumi šobrīd nav jēgas. Tāpēc mani interesē kas cits. Tas ir – vai visas šīs ekonomiskās problēmas mainīs cilvēku paradumus?

Nesen kaut kur lasīju vai arī dzirdēju, ka japāņi pēc ekonomiskajām grūtībām, kuras tos bija piemeklējušas pirms vairākiem gadiem iemācījās būt ļoti taupīgi. Un šī taupība esot pavadījusi viņus arī visus gadus, kad ekonomika bija spēcīga un deva iespējas patērēt ļoti daudz.

Latvijā kredītu pieejamība un lielais optimisms radīja milzīgu vēlmi patērēt. Šis patēriņš bieži bija no sērijas nevis jo vajag, bet jo varu atļauties. Atveriet savus gadžetu skapjus, uzmetiet aci drēbju kalniem, saviem auto. Un padomājiet – vai tiešām tas ir tas ko vajadzēja vai arī tas ir tas ko uz to brīdi varējāt atļauties? Iespējams, ka ne viens ne otrs, jo liela daļa no lietām cilvēkiem tiešām nav vajadzīga, bet atļaušanās ir tikai pašvērtējums, kurš bieži ir pārāk optimistisks. Līdz šim reti kurš aizdomājās par to, kas notiks ja būs kādas krasas izmaiņas. Te nu viņas ir un ar viņām tagad ir jāsadzīvo. Būs cilvēki, kuri bankrotēs (nespēs norēķināties ar kreditoriem), būs tādi, kuri knapi savilks galus un, protams, arī tādi, kuri īpašas problēmas neizjutīs. Taču jautājums ir – vai krīze mainīs šo cilvēku paradumus. Un ja mainīs – vai kādai konkrētai cilvēku grupai, vai visiem?

Par sevi jau tagad varu teikt, ka krīze ir kā veselīga auksta duša. Cerams, ka tās efekts būs norūdīšanās un imunitātes stiprināšana nevis apsaldēšanās vai kādu nopietnāku problēmu iegūšana. Ja man kāds pirms gada uzdāvinātu pāris tūkstošus latu, sakot, lai daru ar naudu ko gribu – es to būtu iztērējis dažu dienu laikā. Taču ja man šodien kāds iedotu pāris tūkstošus latu – es visticamāk, ka neiztērētu pat santīmu kādu lietu iegādei, bet daļu novirzītu kredītsaistītu samazināšanai, bet daļu uzkrājumiem. Krasas vēlmju/paradumu izmaiņas. Taču zinu arī to, ka kredītu krīze nav manī radījusi nepatiku pret kredītiem kā tādiem. Es zinu, ka vēlāk atkal ņemšu kredītus dažādu lietu iegādei. Tikai turpmāk tas būs racionālāk izsvērts.

Un kā ir ar tevi (vai ir mainījies tas, ko tu darītu, ja tev kāds uzdāvinātu pāris tūkstošus latu tagad un pirms gada)?

20081119_tows_book_100 Vakar izlasīju pirmo grāmatu par tēmu personīgās finanses (personal finance). Tā bija Suze Orman’s grāmata “2009 action plan”. Šo grāmatu Oprah.com varēja dažas dienas lejupielādēt bez maksas (legāli). Šobrīd lejupielādes lapā ir palikusi tikai grāmatas pirmā nodaļa, kā paraugs. Amazon maksā ap 5$.  Grāmatā ir vairākas daļas: Kā pasaule nokļuva līdz tagadējai krīzei (izstāstīts par ASV hipotekāro kredītu burbuli), ko darīt ar kredītiem, pensijas uzkrājumiem, vienkāršiem uzkrājumiem, tēriņiem, utt. Viss stāstītais ir veidots tā, ka ir dota situācija un ieteikums ko tādā darīt. Liela daļa no grāmatā teiktā nav attiecināma uz mums, jo nav mums īsti tādu uzkrājumu plānu kādi ir viņiem, nav tādas kredītreitingu sistēmas utt. Bet neskatoties uz to, samērā liela daļa no teiktā atbilst arī Latvijas iedzīvotājiem. Īpaši man patika šādas rindas sadaļā par tērēšanu (kas būtu jādara 2009.gadā):

  • Jānošķir vajadzības no vēlmēm.
  • Jātiek pāri vainas apziņai, ka nespējat nodrošināt bērniem visu ko viņi vēlas.
  • Izsvītrojiet vārdus esmu pelnījis no sarunas. Tas ko jūs esat pelnījuši ir mazsvarīgi. Svarīgi ir tas, ko jūs varat atļauties.

Precīzāk pateikt nav iespējams. Bieži vien kredītu ņemšana tiek pamatota aptuveni šādi braukšu ceļojumā uz valsti X, jo es esmu pelnījis šādu ceļojumu. Tas nekas, ka persona reāli var atļauties atpūsties tikai Latvijā. Mums arī gribās, lai mūsu bērniem nekas netrūktu. Tiek pirktas lietas pat neskatoties uz to, ka iespējams to nemaz nevar atļauties. Nākamo reizi pirms veikt šādu pirkumu ir jāpadomā vai uzņemties papildus kredītus šādā ekonomiskajā situācijā ir tā prātīgākā lieta.

Svarīgi ir arī nošķirt vēlmes no vajadzībām. Tādēļ es esmu krietni detalizētāk izvērsis savu finanšu uzskaiti. Piemērs: ja agrāk man bija izdevumu pozīcija pārtika, tad tagad ir ne tikai šī, bet arī našķi, alkohols. Līdz ar to iepriekš es zināju, ka man uz pārtiku mēnesī iziet X Ls. Bet tagad es zinu, ka no X summu Y sastāda pirkumi divās jaunajās izdevumu pozīcijās. Ko es no tā iegūstu? Es tagad varu prognozēt, ka kritiskā gadījumā es varēšu atteikties no našķiem un alkohola, kā rezultātā man pārtikai vajadzēs Z Ls, nevis X, kā agrākajos aprēķinos. Tā esmu arī sadalījis citas izdevumu pozīcijas – lai vieglāk varētu saprast, cik naudas iekrīt vajadzībās un cik vēlmēs. Līdz ar to es zinu, kāds ir nepieciešams minimālais ienākumu daudzums, lai izdzīvotu un varu laicīgi reaģēt, ja ienākumi sāk krist līdz tādam līmenim.

Grāmatā ir izteikts aicinājums šogad tikt vaļā no kredītkaršu parādiem. Amerikā kredītkaršu izsniedzēji var bez jebkādām problēmām paaugstināt kredītkaršu procentus, līdz ar to, kredītkaršu izmantošana šobrīd kļūst riskantāka un neizdevīgāka. Latvijā nav nācies dzirdēt par tādām lietām. Bet kas to lai zina, ko bankas ierakstījušas smalkā drukā kredītkaršu līgumos. Grāmatā ir izteikts arī aicinājums nepaļauties uz savu kredītkarti kā uz naudu neparedzētām situācijām. Lieta tāda, ka tur bankas aktīvi samazina kredītkaršu limitus vai pat slēdz kartes. Iespējams, ka arī mēs līdz tādai situācijai drīz tiksim. Pie šādiem apstākļiem jūs vairs nevarat būt droši, ka kredītkarte jūs paglābs. Lai gan ielīšana lielākās kredītsaistībās šobrīd vairs īsti neasociējas ar paglābšanos, bet ar pietuvošanos bezcerībai.

Lai kāda arī būtu jūsu finansiālā situācija, iesaku izdomāt arī jums savu Rīcības plānu 2009.gadam. Dzīvojam pārāk nestabilā laikā. Bankas vairs kredītus īsti dot negrib. Valsts ekonomika bremzē pat vairāk kā prognozēts  (janvāra sākumā, pat neskatoties uz lielo taupības režīmu ir lielāks deficīts, kā pirms gada), uzņēmumi sāk aizvien vairāk bankrotēt, kā arī strauji pieaug parādnieku skaits. Varam jau iedomāties, ka tas mūs neskars, bet vai tā nav tuvredzība un paļaušanās uz veiksmi. Daļai jau veiksme stāvēs klāt, bet ne jau visiem. No iespējamā bezdarba, slimošanas, kā arī citiem neparedzētiem izdevumiem neviens neesam 100% pasargāts.

Šodien ejot uz biroju pamanīju vienu lietu, kas mani uz mirkli apstulbināja. Es pat apstājos un aizdomājos. No tablo, kur pretī cipariņiem, kuri apzīmē kabinetus, atrodas uzņēmumu nosaukumi, bija pazudusi liela daļa uzrakstu. Es gan nesaskaitīju, bet šķiet, ka palikusi vien 1/3 daļa. Un tas ir biedējoši. Trakākais ir tas, ka tas ir tikai sākums. Bankrotu vilnis turpināsies. Mums atliek tikai cerēt, ka nenāks cunami, kā arī gatavot savus Rīcības plānus.

3 lietas, kas noteikti ietilps manā Rīcības plānā 2009.gadam:

  • Atdot kredītkartes parādu un kredītkarti neizmantot.
  • Tikt skaidrībā cik daudz man iziet uz vajadzībām. Ja secināšu, ka ienākumu līmenis ir bīstami tuvu tam, cik iziet vajadzībām, tad jau laicīgi meklēšu papildus ienākumu avotus.
  • Naudu, kas tiek ieekonomēta pateicoties Euribor procentu likmju kritumam netērēšu, bet novirzīšu uzkrājumiem.

Nē – ne jau par to, par kuru runā valdība. Man kā vienkāršajam cilvēkam īsti saprāts neņem pretī operēšanu ar skaitļiem miljonos un pat miljardos. Bet skaidrs ir tas, ka ja ne spiestas nepieciešamības dēļ, tad vismaz tādēļ, ka tā vajag, jāsāk ekonomēt mums visiem. Ekonomēt tagad ir moderni. Bet tiem, kas negrib ekonomēt jo tas ir moderni, ziniet – ekonomējiet, jo tad būsiet vairāk gatavi tiem pavērsieniem, kuri mūs tuvākā gada laikā sagaida.

Tātad: kā varam ieekonomēt mēs – vienkāršie tautas pārstāvji?

Varam sākt ar citu padomu izlasīšanu. Šajā blogā ir aizsākta rakstu sērija ar nosaukumu “Save $1,000 in 30 Days Challenge”. Gan jau kādā no rakstiem atradīsiet kaut ko tādu, ko varat piemērot arī paši sev.

Vēl viens variants ir – izanalizēt to kā tērējat naudu. Tas tiešām ir noderīgi. Kad tas ir izdarīts var izdomāt no kā var atteikties vai kam samazināt tēriņus. Bez atteikšanās no dažādām lietām ir vēl viena – tērēt gudrāk.Continue reading

Skatos, ka Finanšu kategorija šajā blogā jau sākt pārklāties ar putekļu kārtu. Īstenībā pats blogs jau kļūst par tādu lēnīgu organismu. Tāpēc, lai nedaudz pamainītu situāciju, pastāstīšu par vienu lietu, kas pēdējā laikā dara mani bažīgu. Un tā ir – vispasaules finanšu krīze.

Kāpēc to būtu jāuztver nopietni? Ir vairāki iemesli. Bet to visu var salikt vienā ķēdītē. Amerikāņu aizsāktā lavīna sekojoša: problēmas ar hipotekārajiem kredītiem, bankām zaudējumi, akciju tirgos zaudējumi, banku un apdrošinātāju bankroti, naudas kā resursa sadārdzināšanās.

Tiem kam bija ieguldīta nauda akcijās šis laiks ir smags. Nākas zaudēt prāvus naudas līdzekļus. Protams, ir cerība, ka ilgtermiņā viss atkal uzlabosies. Bet ja bija doma izmantot lielisko peļņas iespēju kuru piedāvāja akciju tirgus pirms kāda gada, tad diemžēl sanācis krietni sliktāk kā būtu gadījumā, ja nauda stāvētu plauktā un zaudētu savu vērtību inflācijas rezultātā. Varbūt daudziem šķiet, ka viņus neskar akciju tirgus lejupslīde, jo viņi nav pirkuši akcijas. Tad pajautāšu jums šādi: vai esat otrā/trešā pensiju plāna dalībnieks? vai izmantojat kādu no dinamiskajiem uzkrājuma veidiem, kurus tik ļoti stipri popularizēja īsi pirms ekonomiskās krīzes sākuma? Ja uz kādu no šiem jautājumiem atbildējāt pozitīvi, tad ziniet – jums ir akcijas un visticamāk, ka jūsu ieguldījums šobrīd ir krietni nevērtīgāks par iemaksāto naudu. Tā kā es uzkrājumus nebiju paspējis sākt veidot un pensiju fondos (otrajā līmenī) iemaksas ir smieklīgi mazas, lai netiektu, ka teju nekādas, tad mani šis punkts īpaši nestrauc.

Taču tas kas mani satrauc ir – naudas kā resursa sadārdzināšanās. Ja arī jums ir kāds lielāks kredīts/līzings, tad gan jau zināsiet, ka tā procentus veido divas daļas: starpbanku likme (parasti EURIBOR) un kredītiestādes procentu likme. Problēma ir tāda, ka bankas vairs īsti viena otrai neuzticās un sākušas pašas veikt naudas uzkrājumus. Tāpēc starpbanku likmes aug un jau sāk uzstādīt jaunus rekordus. EURIBOR jau krietnu laiku pārsniedzis 5%. Atceros, ka dzīvokļa iegādes brīdī (aptuveni pirms 3 gadiem) EURIBOR bija nedaudz virs 2%. Tātad dažu gadu laikā procentu likme ir vairāk kā dubultojusies. Un kas pats trakākais – mēs, kredītņēmēji, nekad nevar zināt vai pēkšņi procentu likmes nevar pieaugt līdz 10 un vairāk procentiem (kā tas bija ar RIGIBOR). Protams, hipotekāros kredītus var ņemt nevis ar mainīgo procentu likmi, bet fiksēto. Tā parsti ņemšanas brīdī ir nedaudz augstāka par mainīgo, bet toties ir garantija, ka 5 gadu laikā nekas nemainīsies. Taču ko darīt līzinga gadījumā? Piemēram, paņemot auto līzingā tagad, mums nav nekādas garantijas, ka pēc gada procentu maksājums jau nebūs dubultojies.

Lūk – tāpēc vispasaules finanšu krīzi ir jāuztver nopietni. Un ir jādomā jau iepriekš ko darīt, ja gadījumā procentu likmes uzkāpj tik augstu, ka kredītu maksājumu jau būs apgrūtinoši veikt.

Grafikā redzamas Euribor procentu likmes (avots db.lv).

Es jau kādu laiku uzskaitu visus izdevumus/ienākumus. Paskatoties datus pusgada griezumā redzu, ka varu uz priekšu prognozēt savus tekošos izdevumus. Tātad zinu cik man aptuveni katru mēnesi būs jātērē par kredītu pamatsummas atmaksu, cik par procentu atmaksu, cik par pārtiku, cik auto, cik sabiedrisko transportu, cik dažādos citos izdevumos utt. Protams, katru mēnesi summas nedaudz atšķiras, bet 3 mēnešu vidējie dati būs atkal līdzīgi vidējiem. Vēl zinu, ka tuvojoties novembrim būs lieli izdevumi par auto (OCTA, KASKO, apskate, apkope), kā arī jāveic dzīvokļa apdrošināšanu. Tātad vienu mēnesi izdevumi būs par ~ 1000Ls lielāki kā pārējos mēnešus.

Aptuveni varu prognozēt arī ienākumu līmeni. Līdz ar to varu arī mēģināt veikt ilgtermiņa plānošanu izdevumiem. Ņemot vērā to, ka gada beigās būs krietni lielāki izdevumi, visu gadu būtu jāveic papildus uzkrājumi. Tātad, ja uzkrājumus veicam no gada sākuma, tad tas sastāda 100Ls mēnesī, bet ja no gada vidus, tad 200Ls mēnesī. Taču cik daudzi no mums to dara? Varu pateikt par sevi, ka šo izdevumu pozīciju pavisam nebiju ņēmis vērā, jo līdz šim izdevumus plānoju īstermiņā. Tātad mēnesi-divus uz priekšu. Un tā ir liela kļūda. Izdevumus ir jāplāno vismaz gadu uz priekšu. Protams, to nevar izdarīt dienas laikā. Ir jāpēta to, kādas tieši pozīcijas prasa cik lielus izdevumus, kā arī kāda ir dinamika (attiecīgie izdevumi pieaug, samazinās vai ir aptuveni vienādi). Man šķiet, ka ja tagad sāktu uzskaitīt izdevumus/ienākumus, tad jau janvārī varētu sastādīt daudz maz sakarīgu pieļaujamo izdevumu plānu.

Ilgtermiņa plānošana palīdz izvairīties no spontānajiem pirkumiem. Piemēram, ja katru mēnesi ir ieplānots par 10% no ienākumiem uzlabot dzīves apstākļus, tad pie tā arī būtu jāturās. Savukārt, ja nekāda plāna nav un plānojam tikai mēnesi uz priekšu, tad ir visai liela iespējamība, ka izdarot kādu spontāno pirkumu būsim pārvērtējuši to, kā tas ietekmēs mūsu finansiālās iespējas ilgtermiņā. Īpaši tas ir attiecināms uz gadījumiem, kad šie pirkumi tiek finansēti no kredītu resursiem nevis brīvajiem uzkrājumiem. Protams, spontānos pirkumus var apkarot arī citos veidos. Vienu interesantu pamanīju ārzemju blogos pirms pāris dienām. Tas darbojas ieviešot sekojošu formulu: preces vērtība / X = nogaidīšanas dienas. Tātad pieņemot, ka X ir 25Ls, bet preces vērtība 100Ls, tad nodomājot pirkt attiecīgo preci, speciāli tiek nogaidītas 4 dienas, kuru laikā iespējams pārdomāt vai tiešām attiecīgā lieta ir vajadzīga, kā arī tiek pārbaudīts vai attiecīgo lietu nevar iegādāties izmantojot izdevīgākus nosacījumus.

Vēl viena lieta, pret kuru arī es esmu attiecies nevērīgi ir uzkrājumu veikšana. Jo ja mēs varam izplānot gadu uz priekšu standarta izdevumus, tad nevaram izplānot neparedzētas lietas, kuras var krasi mainīt ienākumu/izdevumu pozīcijas. Piemēram, darba zaudēšana, kādas slimības utt. Līdz ar to, ja plānojam izdevumus ilgtermiņā, tad plānojam arī uzkrājumus. Protams, citi saka, ka nav vērts uzkrāt, ja ir tāda inflācija kā pie mums, bet varat uzskatīt, ka inflācijas rezultātā zaudētā nauda ir maksa par drošības sajūtu.

Man ilgtermiņa finanšu plānošana vēl ir tikai sagatavošanās stadijā un zinu, ka šo gadu vēl nāksies aizvadīt pēc iepriekš izmantotās īstermiņas stratēģijas, bet zinu, ka nākamo gadu mēģināšu aizvadīt citādi.

Kā savus izdevumus plānojat jūs?