Ik pa laikam notiek diskusijas par to cik veiksmīgi vai neveiksmīgi ir izvelēts kāda Web projekta vai vienkārši bloga domēns. Nu jau kādu laiku iepriekš biju saņēmis jautājumu par to kāpēc manam blogam domēns ir pup.lv un nevis kāds cits. Īstenībā viss ir pavisam vienkārši.

Šis bija pirmais manis piereģistrētais domēns. To izdarīju pirms kādiem gadiem 4-5. Īsti neatceros. Bet tika izvēlēts šis domēns tāpēc, ka studiju laikā bija nepieciešams izstrādāt kaut kādu Web projektu. Tika nolemts, ka jātaisa sludinājumu servisu. Tātad domēnam jāsatur kaut ko tādu, kas atgādinātu par pirkšanu un/vai pārdošanu. Otra prasība bija tāda, ka domēnam bija jābūt īsam, lai būtu viegli atcerēties. Tad nu vārdu salikums “Pērc un Pārdod” kļuva par PuP.lv.

Kad uzsāku rakstīt blogu, negribēju reģistrēt jaunu domēnu, jo biju pie šī jau pieradis. Tagad jūs zināt, kāpēc tieši šāds domēns.

Tas jau vairs pat nav smieklīgi. Jā – varam uzjautrināties par kādu, bet cik ilgi tas ir interesanti? Paskatījāmies uz Alberta projektiem, novērtējām, apspriedām. Cits no tā kaut ko iemācījās, cits tikai paburkšķēja. Bet kādēļ ir jāveido blogu, kurā būtu apkopoti izteikumi citos blogos par Alberta projektiem? Nav jau apnicis? Tas ir tāpat kā norīt atraugu – gaiss ir ticis atpakaļ kuņģī un varēs atraugāties vēlreiz. Bet par šādiem jokiem dumjajās amerikāņu komēdijās smejas tikai mazi bērni.

Par Albertam.Nee.lv:

Dievinu Alberta web projektus un šī būs mana fana lapa

Turklāt nemanīju saites uz rakstu oriģinālajiem autoriem. Ar tekstu “Arī Laaczs izsakās” nepietiek.

Albertam Nē.lv

Nu – nekautrējas un atzīstas, kurš gudrinieks attiecīgo blogu ir izveidojis? Ja gribēji būt stilīgs, tad zini, vismaz manās acīs tādam blogam vērtība ir 0. Ja taisām parodiju, tad to arī daram, bet attiecīgais blogs nav parodija. Ja taisām melno PR, tad noformējam viņu kārtīgi, bet attiecīgais blogs nav noformēts korekti/kārtīgi. Ja ir vēlme parādīt un pastāstīt, ka Alberts un visa viņa komanda ir dumja – uzraksti analīzi un pastāstī kāpēc tavupārt attiecīgi projekti ir/nav veiksmīgi nevis tikai citē citus.

Jau šī ieraksta komentāros izteicos, ka nekāroju pēc apmeklētāju pieplūduma, ko rada daži skaļi virsraksti (tātad arī raksti). Un tie nav tikai tukši vārdi. Lai būtu vieglāk izklāstīt savu viedokli pieņemsim, ka skaļš virsraksts un skaļš raksts ir sinonīmi. Bieži nākas redzēst, ka ierakstam ir skaļš virsraksts, bet rakstā no solītā trokšņa ir 0. Taču šoreiz pieņemsim, ka gan virsraksts, gan raksts ir skaļš. Turklāt ar vārdu skaļš es saprotu kaut ko tādu, kas izsauc lielu rezonansi auditorijā un visticamāk ir ar kāda skandāla, kašķa piegaršu.

Vislielākais trūkums, kāpēc šādi raksti nav tā vērti ir tas, ka krietni lielākais vairums no atnākušajiem lasītājiem nemaz neapskatīs citus ierakstus blogā. To es ļoti labi redzēju kad Kaspars (laacz) savā rakstā bija ielicis saiti uz šo manu rakstu. No viņa bloga saņēmu ~300 apmeklētājus. Protams, tas radīja apmeklētāju rekordu šim blogam. Taču papētot šo apmeklētāju uzvedību redzēju, ka teju vai 90% no viņiem nemaz neapskatās uz citiem ierakstiem šajā blogā. Atnāk tikai uz vienu rakstu un aiziet prom. Savukārt es vēlos, lai ja kāds atnāk un izlasa kādu rakstu, tad lai viņš pameklē vēl kaut ko tādu, kas viņu varētu interesēt, jo tikai tā viņš var kļūt par regulāru šī bloga lasītāju. Taču tiem 90%, kas bija ienākuši tikai uz vienu rakstu, šis blogs tagad asociēsies ar ar kaut kādu vienu, iespējams viņiem nemaz neinteresantu, rakstu (ja viņi vispār blogu atcerēsies). Un kāpēc lai viņi vēlreiz atgrieztos?

Otra lieta ir tāda, ka jaunie apmeklētāji var sākt uzskatīt, ka bloga autors ir tāds, kas apmeklētājus var iegūt tikai uzrakstot kādu skaļu rakstu, nevis spēj kvalitatīvi izteikties par dažādām tēmām vai rakstīt analītiskus rakstus par kādu stipri ierobežotu tēmu loku.

Rakstot augstāk minēto atcerējos, ka mani ļoti tracina tie blogeri, kā arī visi citi kas ierakstiem virsrakstus izvēlas tādus, kas īsti neatspoguļo to, kas tālāk rakstā seko. Piemēram, tādi virsraksti, kas maldina. Redzot virsrakstu Policisti aplaupa autovadītājus, man rodas asociācija, ka raksts būs par policistiem, kuri veic laupīšanas. Savukārt ja pēc klikšķa uz virsraksta es redzu aptuveni šādu tekstu “Personas, kuras pārģērbušās par policistiem aplaupījušas….“, es jūtos apkrāpts. Otrs virsrakstu veids: Latvijas ekonomikas nevieksmju cēlonis. Klikšķinot uz virsraksta es vēlos redzēt analītisku rakstu par Latvijas ekonomiku. Bet ja raksts sastāv no divām rindkopām, kurās pateikts, ka cēlonis ir korupcija un nav veikta nekāda dziļāka analīze es jūtos apkrāpts. Un kā atbildes reakcija uz šādiem virsrakstiem būtu tāda, ka attiecīgo resursu es vairs nelasītu vai arī lasītu ļoti reti.

Vakar ātri pārskrienot nekur.lv listei pamanīju vairākus ierakstus ar jauniem blogu topiem, kā arī vairākus ierakstus par to, ka šādi topi ir pavisam nejēdzīga lieta. Un jā – arī es esmu sadomājis par tiem izteikties.

Ziniet, raudāt par to, ka kādu interesē statistika, kā arī slikti izteikties par tiem, kurus šāda informācija (statistika) interesē nav īsti korekti. Katram no blogeriem ir savs mērķis bloga rakstīšanā. Citiem vienkārši izteikties, citam redzēt komentārus un pārējo reakciju, citam kļūt atpazīstamam utt. Lai kā arī būtu – visus (jā – visus) vieno viena lieta. Ja neviens blogus nelasītu, tad diez vai kāds vispār kaut ko rakstītu. Publisks ieraksts tiek veikts tāpēc, lai kāds to pamanītu. Un ja ir vēlme, lai to kāds pamana, tad pavisam normāli ir tas, ka ir interese par to cik daudzi pamana (statistika). Ja tu uzskati, ka tev šis faktors nav svarīgs, kāpēc tu raksti publiskus ierakstus, nevis raksti kādu teksta dokumentu, kuru glabā nevienam nepieejamā vietā?

Un ja jau statistika ir pavisam normāla lieta par kuru interesēties, kāpēc lai nevarētu interesēties par to cik labi/slikti tu izskaties uz citu fona? Blogerus varam salīdzināt, piemēram, ar grāmatu autoriem. Katrs raksta (vai vismaz mēģina rakstīt) grāmatu. Ja blogera grāmatu neviens nelasa, tad agrāk vai vēlāk viņam zudīs interese par grāmatas nākamo sējumu sarakstīšanu. Savukārt, ja viņa grāmatu lasa, tad viņu interesēs vai kāda cita autora grāmatu lasa vairāk. Līdz ar to viņš var saprast vai tiešām paša subjektīvais vērtējums viņa grāmatai atbilst tam, kā uz to skatās citi.

Protams, cits diskusijas temats ir tas, cik šādi topi ir objektīvi. Atļaušos apgalvot, ka viņi visi ir subjektīvi, jo kritēriju izraudzīšanās ir subjektīva. Topa autors izvēlas tādus kritērijus, kuri viņam šķiet interesanti, bet tas nenozīmē, ka citi arī blogus vērtēs pēc tiem pašiem kritērijiem. Varbūt kādam, lai blogu ierindotu kādā no topu pozīcijām nav nepieciešams bloga unikālo lasītāju (RSS abonentu) skaits, bet kāds cits faktors. Piemēram, tas cik daudz ieraksti ir tādi, kuriem līdzīgus nevar atrast citos resursos vai tas, cik korekti bloga ieraksti tiek noformēti (vai ir atsauces uz attēlu autoriem, saites uz citiem avotiem, ja ir aizgūtas kādas idejas utt.).

Rezumējot augstāk teikto, gribu teikt, ka pozīcija “mani statistika neinteresē” ir pašapmāns. Kaut zemapziņas līmenī ikvienu interesē tas cik ļoti lielu atbalsi citos rada viņa darbs/nedarbs. Mūsos visos mīt kaut neliels sacensības gars. “Blogu topi” un topi vispār ir subjektīvs vērtējums arī gadījumos, kad tiek izmantoti statistikas dati (apmeklētāju skaits, saišu skaits, RSS abonentu skaits utt.), jo kritēriju izvēle ir subjektīva. Tas, ka topi ir subjektīvi nenozīmē, ka viņi visi ir aplami. Tas nozīmē, ka neviens tops nesniedz 100% korektu vērtējumu tam, kā blogs izskatās uz citu blogu fona. Iespējams uzzināt kā blogs izskatās salīdzinājumā ar citiem kādā kritērijā, bet ne visā kritēriju kopumā. Tāpēc dzīvosim draudzīgi, jo tavs blogs ir augstāk vertējams par manu X gadījumos, bet mans par tavu Y gadījumos. Savukārt to vai X ir lielāks par Y mēs tā arī nekad neuzzināsim.

Laikam pēdējā laikā pārāk bieži izsakos par blogošanu. Iespējams, ka no malas sāk šķist, ka uzskatu sevi par pareizo, zinošo utt. Tā nav. Es jau kaut kad iepriekš minēju, ka šāda izteikšanās man palīdz nonākt līdz kādiem dziļākiem spriedumiem. Tāpēc turpināšu iesākto un izteikšos par vienu no lietām, kuru nākas dzirdēt no blogeriem, kuri tikai sāk savas gaitas šajā nodarbē.

Parasti pirmās dienas, nedēļu vai kādu citu īsu laika periodu ir daudz ierakstu no jauno censoņu puses. Bet tad iestājas pauze. Kā atbilde uz pauzi no blogera puses ir attaisnošanās. Reizēm tā ir aizbildināšanās ar laika trūkumu (šo piekopj gan iesācēji, gan jau ar labu stāžu esoši blogeri), gan ar ideju trūkumu (šis ir izteikts iesācējiem). Abi ir ticami iemesli. Pašam arī ir gadījies, kad nedēļu un pat divas nav kad pievērsties blogam, bet idejas gan parasti netrūkst. Šoreiz turpināšu par to kas ir minēts virsrakstā. Tātad otro aizbildināšanās veidu.

Kad es redzu tekstus, kuros ietvertā doma skan aptuveni “Man nav ideju par ko rakstīt”, “Par ko lai uzraksta”, “Iesakiet par ko gribat lasīt” utt., tad man šķiet, ka jaunais censonis ir izvēlējies sev nepareizu nodarbi. Iespējams, ka nevis nepareizu, bet nedaudz par agru. Blogu būtu jāsāk rakstīt tad, kad ir idejas, intereses. Tad, kad ir viedoklis. Ja šie abi punkti izpildās, tad blogerim vienmēr būs ko teikt. Pat neatkarīgi no tā vai viņš ir eksperts jautājumos, par kuriem diskutē. Tēmas par kurām rakstīt atradīsies pašas. Jo, ja ir idejas vai kādas intereses, tad rakstos tiek apspēlētas tās. Savukārt ideju apspēlēšana rada jaunas un atkal ir ko teikt. Ja ir viedoklis par apkārt (dzīvē, internetā utt.) notiekošo, tad būs par ko rakstīt jebkurā gadījumā. Nav obligāti vienmēr jāsacer kaut ko zinātniski vai tehnoloģiski sarežģītu. Tas nāks ar pieredzi. Arī es vēl pieredzi tikai uzkrāju un vēl tāls ceļš ejams, līdz spēšu kaut ko zinātniski/tehnoloģiski sarežģītu uzrakstīt. Pietiek, ja var izteikt viedokli par kaut ko. Iespējams aplamu, iespējams smieklīgu, bet tāda jau ir blogera būtība – izteikties.

Noslēdzot šo es gribētu aicināt tos kas tikai domā sākt rakstīt savu blogu un tos, kas tikko ir sākuši, padomāt par to vai tiešām blogu gatavojaties rakstīt tāpēc, ka jums ir ko teikt un ir vēlme teikt, vai arī jums tā šķiet modes lieta. Tāpēc, ka Juris no 12 klases raksta blogu vai kāds ar bloga rakstīšanu kļūst atpazīstams nenozīmē, ka to jādara visiem. Varbūt ir vērts nogaidīt, līdz atrodat sev kādu izteiktu interešu lauku un tikai tad sākt rakstīt. Visu to es saku ne jau tāpēc, ka man šādi blogi ļoti traucētu, bet gan tāpēc, ka ja pirms bloga uzsākšanas nav pārliecības, ka būs ko teikt vairāk par padsmit reizēm, tad lielākajā daļā gadījumu šāds blogs visai ātri mirst. Un tā autors ir zaudējis laiku, kā arī vīlies, ka kārtējā lieta nav sanākusi. Bloga uzturēšana pie dzīvības prasa krietni vairāk laika un pūļu kā sākumā var šķist. Līdzībās runājot varu teikt, ka ievadu kādai grāmatai var uzrakstīt ļoti daudzi, bet sarakstīt nākamās lapas, līdz grāmata tiek pabeigta, spēj tikai retais. Tas, ka ne visas grāmatas ir pērles ir citas diskusijas jautājums.

Smilšu kūciņu cepšanaIk pa laikam blogos pamanu ierakstus ar virsrakstu “Piezīme sev”. Uzreiz jāsaka, ka šādi ieraksti ir manīti gan Latvijas, gan ārvalstu blogos. Zem šādiem virsrakstiem parasti ir kaut kas neizteiksmīgs no lasītāja viedokļa. Piemēram, vienkārši saite uz kaut kurieni vai pāris teikumos kaut kas pateikts (teksts bez konteksta). Šāda pieeja man nav īsti sapratoma. Pastāstīšu kāpēc.

Pirmkārt – lai cik blogs būtu personiska nodarbe un paredzēta kādu noteiktu blogera mērķu sasniegšanai, tas ir arī publisks resurss. To redzu es un citi. Interesanti kāpēc citiem būtu jāredz kaut ko tādu, ko blogeris paredzējis tikai sev (par to, ka tas ir paredzēts tikai blogerim liecina virsraksts “Piezīme sev”). Varbūt prātīgāk būtu šādas lietas saglabāt citiem neredzamā vietā vai vienkārši kādā failā, vai uzrakstot uz papīra?

Otrkārt – šādas piezīmes bieži vien ir bezjēdzīgas no saturiskā viedokļa. Man nav skaidrs, kā raksts ar virsrakstu “Piezīme sev” un raksta saturu, kas sastāv no vienas saites var uztvert par piezīmi. Tas tāpēc, ka šī saite neko neizsaka. Rakstam vajadzētu saturēt ne tikai saiti, bet kaut nedaudz aprakstu par to kas ir saitē un kāpēc saite tiek saglabāta. Iespējams, pievienot arī birkas (tagus), lai citas tādas pat saites varētu organizēt utt. Jā – varbūt tagad ir skaidrs kas tā ir par saiti, bet pēc gada par saites nozīmi nebūs nekādas saprašanas. Turklāt saišu menedžēšanai ir krietni ērtāki rīki, par bloga piesārņošanu šādā veidā.

Treškārt – ja nu gadījumā kāds uzskata, ka “Piezīme sev” ir jārāda publiski, jo tā var būt noderīga lasītājiem, tad, lūdzu, izrādiet cieņu un kaut nedaudz sīkāk paskaidrojiet to, kāpēc attiecīgā lieta tiek rakstīta. Esmu redzējis šādi (korekti) noformētas piezīmes. Piemēram, piezīmes tekstā dažos teikumos ir apskaidrota kāda lieta (kaut vai kāpēc 1GB HDD = 1000MB nevis 1024MB). Šāda piezīme ir noderīga gan blogerim, gan lasītājam. Bet ja ieraksta saturs būs tikai “1GB diskiem 1000MB”, tad no šādas piezīmes īsti jēgas nav. Jo lasītājs nesapratīs kāpēc 1000MB.

Tāpēc izsaku aicinājumu tiem, kam ir nepieciešamas šādas “Piezīmes sev”. Ja veidojat publiski šādas piezīmes, tad veidojiet tās informatīvākas. Tas būs noderīgāk gan lasītājam, gan pašam vēlāk attiecīgo piezīmi meklējot.

Paredzu, ka būs tādi, kas teiks, ka man nav taisnība un kāda man daļa gar to, ko un kā blogeris raksta savā blogā. Tā teikt, sava smilškaste un kurā stūrītī grib tajā kūciņu (pieņemsim, ka smilšu) izcep. Var jau būt ka tā. Tādā gadījumā veiksmi kūciņu cepšanā un labu apetīti kūciņu ēšanā.

Jau rakstā, kas bija kā eksperiments par SEO tēmu, izteicos (komentāros), ka Google augstu vērtē blogus. Šodien par to kārtējo reizi pārliecinājos. Es biju ielicis rakstu “Alberts Jodis par BNA un Nozare.info“. It kā parasts raksts. Kāpēc tas ir interesants? Tāpēc, ka dažas stundas pēc tam, kad biju rakstu ielicis uz blogu sāka nākt cilvēki no Google, kas bija meklējuši datus pēc atslēgvārdiem “Alberts Jodis“. Notestēju meklēšanu:

Google search Alberts Jodis

Klikšķināt lai redzētu lielāku bildi. Google šo blogu bija ierindojusi, kā ceturto atbilstošāko resursu! Turklāt raksts tika ielikts tikai pirms 3h. Līdz ar to, ja kāds blogeris visai ātri izsakās par kādu aktuālu tēmu, tad ir ļoti liela iespēja saņemt no Google vairākus apmeklētājus. Piemēram, ja notiktu kāda katastrofa, par kuru cilvēki meklētu informāciju un kāds blogeris par to jau būtu uzrakstījis, tad daudzi šo ziņu pamanītu. Tādi nu ir ieguvumi no Googles patikas pret blogiem.

Beidzot tas ir noticis. Bloga RSS abonentu skaits pārsniedzis 100. Tādus datus sniedz FeedBurner. Protams, cipari nav 100% precīzi, jo ir grūti (neiespējami) aprēķināt precīzu skaitu. Bet ja mēs pieņemam, ka FeedBurner dati ir tie, kas visprecīzāk atspoguļo esošo situāciju, tad uzskatīsim, ka tieši 2008.gada 11.janvāris bija tā diena, kad pup.lv RSS abonentu skaits pārsniedza 100.

FeedBurner stats

Nav jau tā, ka ļoti centos šo slieksni pārkāpt. Bet ir patīkami, ka lasītāju skaits pamazām pieaug. Interesanti cik daudz laika vajadzēs, lai tiktu līdz 200 abonentiem…