Kolēģi jūs kļūstat smieklīgi. Protams, ne jau visi, bet liela daļa no jums. Tas tāpēc, ka daudziem no jums ir vajadzīga top tēma par ko rakstīt. Uzminiet nu – kāda tagad ir top tēma? Tieši tā – noteikta rakstura blogu trijotne. Bet kāpēc tagad par viņiem ir jārunā visiem? Turklāt ne tikai bloga ierakstos tiek atgremots tas cik laba vai slikta šī trijotne ir, bet arī podkāstos un video blogos. Tēma tak ir tik daudz jau apsūkāta, ka tai pat vairs nav garšas. Beidziet tak!

Un šis nav vienīgais gadījums. Patinam bildi atpakaļ. Kas bija iepriekšējās top tēmas? Es varētu nosaukt vairākas. Piemēram, teju vai katram blogerim bija jāizsakās par to cik labi vai slikti ir blogot par blogošanu. Apgremoja, izspļāva un aizmirsa. Kurš atcerās kā tika visās malās rakstīts par to cik labi/slikti ir tas, ka blogeri bija ielikuši reklāmas rakstus no Altex. Apgremoja, izspļāva un aizmirsa. Bija arī liela runāšana par to cik labi/slikti ir tie blogeri, kuri slikti izsakās par citiem blogeriem. Atkal tas pats – visiem bija jāpagremo, jāapsūkā. Alberts. Jā – arī par viņu teju vai visi rakstīja cik tas ir labi/slikti.

Tak neesiet smieklīgi – rakstiet arī kaut ko citu nevis par kārtējo top tēmu. Kad par to uzraksta viens vai divi, tad vēl ir OK. Bet ,kad teju vai katram kaut kas ir par tēmu jāpasaka, tas jau kļūst smieklīgi, lai neteiktu, ka bezjēdzīgi un neinteresanti. Ja vēl kāds atklātu jaunus faktus par top tēmu. Bet stipri, stipri lielākā daļa atkārto vienu un to pašu informāciju. Bet varbūt rakstīšana par top tēmu ir ātrs veids, kā dabūt jaunus apmeklētājus? Ja jau tēma ir ejoša, tak nevar laist to garām, vai ne?

Varbūt pēc virsraksta ir grūti noprast ko vēlējos pateikt. Tāpēc mēģināšu vairāk vārdos apskaidrot. Tātad – Latvijā sāk veidot video apskatus, kuros atspoguļots notiekošais Latvijas blogos. Ārzemēs līdzīgi pasākumi notiek jau sen. Tiek veidoti ne tikai blogu apskati, bet, piemēram, arī kāda servisa apskati (digg pievienotās ziņas).

Šādu apskatu parādīšanos vērtēju pozitīvi. Apskatu veido Kristaps Ceplis un Juris Kaža. Pirmajā raidījumā tika runāts par blogiem.lv, laacz.lv, journal.lv un vēl šis tas. Tika dots virspusējs raidījuma veidotāju viedoklis par blogiem. Nākamie raidījumi būšot veltīti tam, lai apskatītu to, par ko tieši blogi raksta. Ceru, ka Kristaps un Juris ne tikai runās par to, kas lasāms blogos, bet atveltīs dažas minūtes arī tam, lai iepazīstinātu skatītājus ar viņuprāt vērtīgiem blogiem. Protams, jēdziens vērtīgs, ir subjektīvs. Tāpēc, ja arī tāda iepazīstināšana būs, tas nenozīmē, ka tajā parādīsies visi tie, kam vajadzētu.

Interesanti pēc kāda kritērija tiks izraudzīts tas, kurus blogus apskatīt. Populāros, jaunos, bezsmadzeņu, visus? Katrā ziņā vēlme iekļūt šādā apskatā varētu būt viens no iemesliem, lai blogeri kļūti cītīgāki un vairāk uzspodrinātu savu smilškasti.

Pirmo raidījumu var apskatīt tribine.lv

Šis vairāk attiecas uz tiem, kuri nebaidās publicēties savā blogā, norādot savu īsto vārdu un uzvārdu. Bet ja tā padomā, arī jūs, bailīgie (kas neatklāj savu vārdu, uzvārdu), lielākajā daļā gadījumu neesat nemaz tik anonīmi kā jums šķiet. Tāpēc adresēju šo visiem. BLOGS IR TAVS SPOGULIS – TURI TO TĪRU!

Kāpēc tāds uzsauciens? Vakardienas notikumu dēļ. Man patīk būt lietas kursā par to, kas notiek Latvijas darba tirgū. Kā arī pieturos pie dzīves modeļa – pasaule ir pilna ar iespējām, jāpamana tikai to kas domāta tev. Tāpēc aizsūtīju dažus jautājumus vienam kantorim, kurš meklē sev darbiniekus. Jautājumi bija par darba sludinājumu un savu CV es tā arī nebiju nosūtījis. Uzreiz minēšu, ka kantoris ir liels. Pirmkārt mani pārsteidza tas, ka uz visiem uzdotajiem jautājumiem es saņēmu atbildes. Bet vēl vairāk mani pārsteidza tas, ka persona, kura man atbildēja, bija paspējusi sameklēt manu blogu, kas šai personai radīja pirmo iespaidu par mani. Līdz ar to varu prognozēt, ka ja gadījumā manā blogā būtu rakstīts kaut kas no sērijas “o kā es šodien dzēru” vai arī saliktas erotiska satura bildītes, diez vai attiecīgā persona būtu ar mani ieladusies dziļākās diskusijās.

Tie blogi kuri pastāv ilgāk par dažām nedēļām ir ideāls personas spogulis. Raksti atspoguļo gan blogera intereses, gan izteikšanās veidu, gan attieksmi utt. Tas ir blogera spogulis. Turklāt šajā spogulī esošo blogera atspulgu skata ne tikai blogeris, bet teju vai visi, kam ir/var būt kaut kādas attiecības ar attiecīgo personu. Par to, kā tas var ietekmēt tālākās dzīves gaitas katrs varat spriest pats. Vienam blogs var sniegt jaunas iespējas, citam būt par iespēju slepkavu. Varbūt ir pienācis laiks izvērtēt to, ko par tevi stāsta tavs blogs?

Ik pa laikam aizdomājos par to vai blogā vajadzētu ieviest jaunus informācijas pasniegšanas veidus. Piemēram, podcastus un/vai screencastus. Tiem, kas nezina ko šie jēdzieni nozīmē varu īsi paskaidrot. Pirmais, jeb podcasts, ir audio ieraksts, kuru var noklausīties kādā Flash atskaņotājā Web lapās vai lejupielādēt atsevišķu failu. Šie audio ieraksti ir kā fragmenti no radio pārraidēm. Šķiet, ka vārds podcast joprojām nav latviskots. Ja tomēr vārds ir latviskots, informējiet par jauno terminu. Otrs vārds, jeb screencasts, ir ieraksts darbībām, kuras tiek veiktas datorā. Izskatās tā, it kā kāds būtu nofilmējis datora ekrānu (vai kādu tā daļu). Šādam video var pievienot arī audio celiņu. Šķiet, ka arī vārdam screencast vēl nav izdomāts latviskojums. Ja tomēr vārds ir latviskots, informējiet par jauno terminu. Screencasti parasti apskatāmi Web lapā ar kādu no Flash atskaņotājiem.

Es pat biju vienu screencastu uztaisījis. Bet tā arī nepublicēju. Tagad tā īsti vairs neatceros kāpēc tā. Savukārt podcastus nemaz neesmu taisījis. Varbūt tāpēc, ka monologs izklausītos visai jocīgi. Pats reizēm nevaru izsekot savām domām, tāpēc baidos, ka arī citiem tas varētu radīt grūtības. Turklāt monologs nevar būt tik interesants kā dialogs. Tas tāpēc, ka monologa gadījumā apstāstītais materiāls ir aptuveni tāds, kādu to pirms ieraksta runātājs ir izdomājis. Monologa laikā viņu neviens nevar iztraucēt un tāpēc nerodas iespēja materiālu papildināt ar kādu neparedzētu faktu. Savukārt dialogā šādi neparedzētie gadījumi ir visai daudz. Tas arī dialogus padara interesantus. Turklāt monologu negribās ierunāt, jo savu sakāmo varu izteikt arī raksta veidā. Tāpēc, ja nekas īpaši manā domāšanā nemainīsies, tad podcastus monologa veidolā diez vai taisīšu. Savukārt, ja es atrastu kādu interesantu personu ar kuru varētu ierakstīt kopīgus podcastus, tad jau varētu mēģināt. Piemēram, ar Skype to norealizēt nemaz nav grūti. Vienīgi atrast otru personu, kā arī tēmas par kurām būtu vērts runāt, vairs nav tik vienkārši. Bet kas to lai zina. Gadīties var visādi.

Savukārt šķiet, ka screencastus tomēr varētu veidot, jo reizēm ar tikai tekstu un attēliem ir ļoti grūti izteikties tā, lai viss būtu saprotams. Vienīgi tagad grūti prognozēt to, kad pirmais screencasts varētu tikt publicēts.

Šī raksta sakarā man ir pa jautājumam gan blogeriem, gan lasītājiem. Ceru, ka vismaz kāds atbildēs. Ja atbilžu nebūs, uzskatīšu, ka tēma nav interesanta. Bet nu atpakaļ pie jautājumiem.

Jautājums blogeriem: Ja vēl neveidojat screencastus un podcastus – vai domājat to sākt darīt tuvākajā laikā?

Jautājums pārējiem lasītājiem: Vai jūs klausaties podcastus un/vai skatieties screencastus?