Pirms dažām dienām man ienāca prātā doma, ka būtu interesanti paskatīties to, cik ļoti SKDS veikto aptauju rezultāti atšķiras no tā, kā lietas redz un vērtē mani Twitter sekotāji. Tādēļ izveidoju aptaujas anketu ar vienu jautājumu, uzrakstīju tvītu un gaidīju, kādi būs rezultāti. Dzeltenās preses stilā jāsaka “tu neticēsi, kas notika tālāk”. Es pats neticēju. Biju gaidījis, ka aptaujai atsauksies kādi 30 cilvēki. Kļūdījos un pamatīgi.

Tvīts tika pie 142 retvītiem, tas tika parādīts vairāk kā 19 tūkstošus reižu. Tas savukārt rezultējās vairāk kā tūkstots balsojumos. Tātad – gribēju 30, saņēmu 1003.

Uzreiz vēlos uzsvērt dažas būtiskas lietas:

    • Ar šo aptauju man nebija slēpti mērķi, vēlme kaut ko pierādīt utt. Nebija mērķis parādīt, ka SDKS dati nav pareizi.
    • Šai aptaujai ir nulles vērtība, ja gribam redzēt “sabiedrības” viedokli par nākamajām Saeimas vēlēšanām. Aptauja atspoguļo stipri specifiskas cilvēku grupas viedokli. Līdz ar to, uz šiem datiem nedrīkst balstīt tālejošus secinājumus vai prezentēt tos, kā pilnvērtīgu aptauju utt.

Continue reading

Gan jau daudzās vietās esi pamanījis, ka Revolut ieviesis kriptovalūtu atbalstu. Standarta lietas gan jau vari izlasīt ziņu lapās vai arī Revolut bloga atbilstošajos ierakstos. Tādēļ neatkārtošos, bet nedaudz pieskaršos tam, ko citi nepasaka.

Kad lasi rakstus par kriptovalūtām, piedomā pie tā, kas ir rakstītājs un vai viņa teiktajam nav kādi slēpti motīvi, kā arī, vai raksta autors ir gana kompetents attiecīgajos jautājumos. Piemēram, Revolut bloga ierakstā kriptovalūtas parādītas pārāk gaišās krāsās, bet tas ir saprotams, jo viņi ir ieinteresēti, lai cilvēki pērk/pārdod. Mūsdienās atliek pielikt vārdus “blockchain” vai “crypto coins” teju jebkuram tekstam un tas uzreiz izskatās moderni. Nu gluži kā šis raksts. Viss nav tik vienkārši. Bet par visu pēc kārtas.Continue reading

Ņemot vērā to, ka man aizvien biežāk sanāk stāstīt par virsrakstā uzskaitītajiem jautājumiem, nolēmu, ka visu informāciju jāapkopo vienā vietā. Tādēļ arī šis raksts. Vispirms gan jāsaka, ka esmu nedaudz saistīts ar Revolut. Esmu Revolut vēstnieks Latvijā. Tas nozīmē, ka esmu brīvprātīgais, kurš palīdz Revolut izprast vietējo tirgu, kā arī palīdzu lietotājiem saprast, kas ir Revolut. Uzsveru – brīvprātīgais. Es neesmu algots un par šo palīdzību naudu nesaņemu. Kādēļ tad es to daru, ja man par to nemaksā? Vairāku iemeslu dēļ: sanāk socializēties ar citiem un nodibināt jaunus kontaktus; pašam sanāk labāk izprast produktu; palīdzēt citiem ir forši. Taču, tā kā neesmu algots darbinieks, varu par Revolut izteikties arī negatīvi tad, kad to vēlos. Ja jutīšu kaut ko nesmuku no Revolut puses, par to informēšu.

Raksts veidots gan kā stāstījums, gan jautājumi ar atbildēm. Ja atbilde dota slīprakstā, tad tas ir komentārs no Revolut puses. Raksts sanācis garāks kā gribēju, tādēļ droši “lec pāri” sadaļām, kuras tevi neinteresē.

Tātad – kas ir Revolut?

Ja runājam vienkāršoti un saīsināti, tad tas ir hibrīds starp telefona lietotni, maksājumu kartēm un banku pakalpojumiem. Ar Revolut palīdzību vari nepilnā sekundē aizskaitīt naudu citiem Revolut lietotājiem, veikt bankas pārskaitījumus, iepirkties veikalos ar Revolut izsniegtu maksājumu karti. Turklāt tas viss bez komisijas maksām un maksājuma kartes gada maksām, kā arī ar izdevīgu valūtas kursu. Revolut lieto teju miljons cilvēku. Sīkāk par šīm un citām iespējām turpinājumā.

Continue reading

Pirms aptuveni nedēļas tika paziņots, ka Flattr 2.0 beidzot ir pieejams publiskai lietošanai. Tā kā es, neizprotamu iemeslu dēļ, biju liels Flattr 1.0 idejas atbalstītājs, nolēmu izpētīt, kāds tad ir Flattr 2.0 un ar ko tas atšķiras no 1.0.

Vispirms pāris vārdos par to, kas tad īsti ir Flattr 1. Gluži tāpat kā oriģinālajā idejā pirms 7 gadiem, arī tagad Flattr pamatuzdevums ir kalpot par platformu, lai satura lietotāji varētu ērtā veidā materiāli atbalstīt satura radītājus. Laikā, kad satura patērētājiem reklāmas skatīties negribas, šis ir viens no veidiem, kā satura radītājs var saņemt kaut kādu materiālu atlīdzību.

Par atšķirībām no Flattr 1.0. Vecajā versijā process bija krietni manuālāks. Satura radītājiem bija savās lapās jāizvieto speciālas pogas (varbūt šajā blogā biji manījis). Lietotājiem bija uz pogām jāklikšķina, lai tādā veidā servisam darītu zināmu, ka vēlas atalgot attiecīgo lapu. Tas bija sarežģīti, jo ne visur pogas varēja izvietot, ne vienmēr lietotāji atcerējās uz tām uzspiest. Tāpēc jaunajā versijā viss padarīts maksimāli automatizēts.Continue reading

Pēc vakardienas raksta nopublicēšanas par tēmu turpināju domāt. Kā arī turpināju uzņemt jaunu informāciju. Tā rezultātā nopietnāk aizdomājos par nepilsoņu jautājumu. Turpinājumā ir minētās lietas, kuras man bija jaunums. Kā arī daži papildus fakti un skaidrojumi, kurus, manuprāt, vērts uzsvērt, jo manīju, ka sabiedrībā valda arī pārpratumi šajā sakarā. Skaidrojumus došu vienkāršotā veidā. Ja kaut ko esmu pārpratis, nepamanījis, raksti komentāros. Esmu atvērts savu zināšanu papildināšanai.

Es manīju, ka viens no iebildumiem vakardienas raksta sakarā ir tāds, ka “ja automātiski dosim pilsonību nepilsoņu bērniem, sabrauks te visādi svešie un tiksim pārpludināti ar svešiem pilsoņiem”. Tas nekādi nevar notikt. Iemesls tam ir tāds, ka “Latvijas nepilsonis” ir speciāls statuss, kuru šobrīd iebraukušie (migranti, bēgļi, tūristi, rūķīši) saņemt nevar. Iebraucējiem ir viņu izcelsmes valsts pilsonība.

Tātad, “Latvijas nepilsoņi” ir Latvijas Republikā pastāvīgi dzīvojošas personas, kas līdz PSRS sabrukumam bija PSRS pilsoņi, bet pēc PSRS sabrukuma nevienas citas valsts pilsonību nav ieguvuši. Latvijas nepilsoņu pēcnācēji arī ir Latvijas nepilsoņi, ja vien nav iegūta kādas citas valsts pilsonība.

Nepilsoņiem pieejamās tiesības ir kaut kur pa vidu starp Latvijas pilsoņu tiesībām un to personu tiesībām, kuras Latvijā saņēmušas uzturēšanās atļauju.Continue reading

Atruna. Lai gan esmu viens no politiskās partijas “Kustība Par!” dibinātājiem un biedriem, paustais viedoklis ir mans personiskais viedoklis, jo nepārstāvu partijas valdi un neesmu deliģēts paust Par! oficiālo viedokli.

Atruna Nr.2. Par! dibināšanai veltītajā rakstā minēju, ka nacionālais (pilsoņu/nepilsoņu) jautājums ir viens no tiem, kurā gribētu redzēt pamatīgu diskusiju. Tas tādēļ, ka, lai gan virziens ir pareizs, tam jābūt izrunātam, pārdomātam, izprastam un izskaidrotam. Twitter un arī dažās vēstulēs biju izteicies, ka “šobrīd” esmu pret pilsonības iegūšanas atvieglojumiem vecāka gadagājuma cilvēkiem (par iemesliem pastāstīšu citā reizē), bet bērniem pilsonība piešķirama, veicot izmaiņas izglītības sistēmā.

Kopš iepriekš komentēju bērnu un pilsonības jautājumu, par šo tēmu esmu lasījis un domājis. Un ir skaidrs, ka jaundzimušajiem pilsonība būtu jādod. Un nav jāsaista to ar kādām izmaiņām izglītībā. Izglītība ir sarežģīts jautājums un pie tā noteikti jāstrādā, bet tas nevar/nedrīkst būt par šķērsli tam, lai, piemēram, no 2018. gada dzimušajiem nepilsoņu bērniem automātiski nepiešķirtu pilsonību. Izmaiņas izglītībā būtu prasāmas tad, ja gribētu piešķirt pilsonību, piemēram, vidusskolas absolventam. Tātad, ja nerunājam par jaundzimušajiem, bet runājam par nepilsoņu bērniem skolēniem. Tad, jā, varētu izvērtēt un, ja nepieciešams, veikt izmaiņas izglītības plānā, lai, skolu absolvējot, pilsonību piešķirtu uzreiz, bez naturalizācijas eksāmeniem. Bet šoreiz tieši par jaundzimušajiem.Continue reading

Gluži tāpat kā daudziem, arī man ir iedomāts saraksts ar valstīm, kuras vēlos apciemot. Krievija šajā sarakstā nekad nav bijusi. Kaut kā īsti nevilināja. Gan jau pie vainas daļēji politika, daļēji kaut kādi aizspriedumi, daļēji neieinteresētība/neziņa par to, ko tur redzēt, ko tur darīt. Tādēļ, pieņemot lēmumu apmeklēt šo valsti, pārsteidzu pats sevi. Devos turp, lai satiktu kolēģus. Ja ne šis iemesls, tad Krieviju nebūtu apmeklējis nedz šogad, nedz tuvākajā nākotnē. Aizbraucot sapratu, ka labi vien bija, ka to izdarīju. Bet par to nedaudz vēlāk. Raksts sanācis garāks, kā biju plānojis, tādēļ sadalīts vairākās daļās. Pirmā ir par nokļūšanu un transportu kopumā. Otrā par Maskavu. Bet trešā par Sanktpēterburgu.Continue reading

Lai gan varētu izskatīties, ka šī ieraksta vadlīnija ir taisnošanās, tā tas nav. Vēlos pastāstīt par to, kādēļ šodien devos uz Rīgu, lai padalītos partijas “Kustība PAR!” dibināšanā, kā arī vēlos izklāstīt savas domas par attiecīgo tēmu.

Tiem, kuriem pirmā dzirdēšana par šo kustību/partiju, došu nedaudz vienkāršotas vēstures. Sanāca kopā domubiedru grupa 25 cilvēku sastāvā, kura saprata, ka ir pienācis laiks, kad nav par ko balsot un ka būtu nepieciešams kaut ko darīt lietas labā. Daudzu diskusiju gaitā domubiedru grupa auga un tapa manifests, kuru var izlasīt mespar.lv . Manifestā paustās vērtības un idejas uzrunāja daudzus cilvēkus. Teju septiņi simti manifestu “parakstīja” (skaits var neatbilst īstenībai, jo “parakstīšana” netika verificēta). Sekoja diskusijas, kurās varēja piedalīties visi interesenti. Diskusiju rezultātā tika definēti statūti, programmas uzmetums un citas saistītās lietas. Tika izsludināts partijas dibināšanas kongress. Bija nepieciešami 200 cilvēki, lai partiju dibinātu. Atnāca 298 un par partijas dibināšanu nobalsoja 274. Es biju viens no tiem.Continue reading