Vasaras ceļojums ar bērniem: Berlīne, Tenerife, Madride, Londona

Iepriekšējā gada sākumā Normunds ar ģimeni devās ceļā uz Londonu, lai apskatītu Harija Potera filmēšanas studiju. Varu droši teikt, ka šis Normunda ceļojums bija izšķirošs tam, kā izvērtās mūsu vasaras ceļojums. Brīdī, kad bērni un Aija ieraudzīja, ka ir tāda Harija Potera studija (Warner Bros. Studio Tour London – The Making of Harry Potter), āķis bija lūpā. Nebija jautājuma par to, vai mums jābrauc. Nācās izdomāt tikai to, kad braukt. Sākotnēji plānojām braukt 2017. gadā, bet pārcēlām uz “kaut kad tuvā nākotnē”. 2018. gada aprīlī sāku domāt, ka beidzot jāpieņem lēmums par to, kad braukt. Sāku skatīties pieejamās biļetes Harija Potera studijas tūrei. Izrādījās, ka tās ir ļoti, ļoti pieprasītas. Normāli tūres laiki bija pieejami tikai jūlijā/augustā. (Par to, kas ir “normāli laiki”, nedaudz vēlāk.) Jūlijs/augusts ir dārgākais ceļošanas laiks, jo sakrīt ar atvaļinājumu sezonu un skolēnu brīvdienām. Tādēļ tev iesaku Harija Potera studijas biļetes pirkt jau janvārī/februārī uz datumiem jūnijā (ja ceļot gribi vasarā). Mēs nolēmām, ka negaidīsim vēl gadu, lai tiktu pie biļetēm jūnijā. Negribējām arī braukt rudenī. Tādēļ nopirku biļetes studijas apmeklējumam 13. augustā. Viss ceļojums tika būvēts ap šo datumu, ap šo apskates vietu.

Kā Harija Potera studijas apmeklējums Londonā varēja kļūt par Eiropas apceļošanas apli, kurš papildus Londonai iekļauj Berlīni, Tenerifi un Madridi? Atbilde: aviobiļešu cenas un spontāni lēmumi. Lielākā daļa manu ceļošanas plānu top spontāni. Tas nenozīmē, ka šodien pamodos, nebija ko darīt un aizbraucu ceļojumā. Tas nozīmē, ka ceļošanas plānus pieņemu pēkšņi, īpaši neizsverot detaļas. Turklāt ne tikai pēkšņi, bet sākotnēji nopērkot tikai daļu no aviobiļetēm. Ilustrēšu, kā viss notika šoreiz:

  • Ir nopirktas biļetes uz Harija Potera studiju 13.08. Nākamais solis ir nopirkt biļetes uz mājām. 15.08 izrādījās gana labs datums (aviobiļešu cenu dēļ).
  • Kā tikt uz Londonu? Gan jau kaut kā. Vajadzētu aizbraukt vēl kaut kur, ne tikai uz Londonu. Bet kurp? Pirms gada bijām Berlīnē, bet ne visu apskatījām. Biļetes lētas. Lidosim turp no Rīgas. Tagad jautājums – cik garu ceļojumu gribam? Aptuveni divas nedēļas. Skaidrs. 03.08 ir diena, kurā lidosim uz Berlīni.
  • Cik ilgi Berlīnē? Un kurp tālāk? Sen nav būts Tenerifē un no Berlīnes ir tiešie reisi. Labi. 05.08 lidojam uz Tenerifi.
  • Cik ilgi Tenerifē būsim? Un kā tiksim uz Londonu? Lai būtu droši, ka 13.08 tiksim uz Harija Potera studiju, Londonā vajadzētu nokļūt 11.08 vai 12.08. Tātad no Tenerifes vajadzētu doties prom 10.08 vai 11.08. Kādi varianti tikt uz Londonu? Ir tiešie reisi, bet ir iespējams pa ceļam vēl kaut kur piestāt. Notiek cenu kalkulēšana. Pieņemts lēmums. 11.08 lidojam no Tenerifes uz Madridi. Bet 12.08 no Madrides uz Londonu.

Tā tapa mūsu ceļojuma mērķu saraksts. Turklāt tas nenotika vienā dienā, bet starp pirmajām un pēdējām iegādātajām biļetēm bija aptuveni divi mēneši.

Pārlidojumiem izvēlējos tādus laikus, lai galamērķī nokļūtu pēc iespējas agrāk. Tādēļ visi reisi, atskaitot pēdējo, bija agrās rīta stundās. Tas nozīmēja, ka nācās celties agri (ap trijiem, četriem naktī), rīta cēlieni bija nogurdinoši. Bet vismaz lidmašīnā bērniem nāca miegs. Kā arī, nokļūstot galamērķī, visa diena bija brīva izklaidēm. Lai gan ceļojums bija teju divas nedēļas garš, līdzi ņēmām tikai tik daudz lietu, lai to visu varētu salikt rokas bagāžā. Un varu droši teikt, ka nekas netrūka. Viss ceļojuma grafiks (apskates vietas) bija plānots tā, lai visu varētu darīt bez lielas skriešanas. Ar 3 bērniem par šo apstākli ir īpaši jāpiedomā.

Visa līdzi ņemamā bagāža. Diviem pieaugušajiem, trīs bērniem.

Ceļojuma apraksts sanāca garš, jo negribēju dalīt pa daļām. Var lasīt vairākos piegājienos. Vai arī var tekstu izlaist un tā vietā noskatīties video, kurā salikām nedaudz no visa tā, ko redzējām.

Berlīne

Pirmā pilsēta mūsu braucienā bija Berlīne. Tā kā sabiedriskā transporta sistēmu bijām apguvuši jau pirms gada, šoreiz varējām par šo lieki nestresot. Berlīnē sabiedriskais transports ir ļoti ērts. Lidostā autobusā iekšā, neliels brauciens, tad pastaiga, nedaudz metro un bijām jau pie sava pirmā apskates objekta – Science Center Spectrum. To gribējām apmeklēt jau pirms gada, bet nepaspējām. Šis centrs atgādina igauņu Ahhaa vai mūsu Zinoo. Papildus eksperimentiem ir arī izstādes (tehnoloģijas, senie auto). Blakus Science Center Spectrum atrodas Tehnoloģiju muzejs. To daļēji bijām apskatījuši pirms gada. Šoreiz bija plāns apskatīt to, ko iepriekš nepaspējām. Sanāca gan nedaudz citādāk. Daļu lietu, kuras iepriekš redzējām, apskatījām atkal, daļu iepriekš neredzētu lietu izvēlējāmies neskatīties, bet citas izpētījām. Tā kā bijām cēlušies trijos naktī un diena bija ļoti karsta, un daudz nostaigājām, tad uz muzeja apskates beigām bijām teju bez spēka. Bērnu ganīšana situāciju noteikti neatviegloja. Tehnikas muzejā ir lielas ekspozīcijas ar vilcieniem, lidmašīnām, par kuģniecību un citām lietām. Abus objektus var apmeklēt ar vienu biļeti. T.i. – jebkurā no diviem nopērc biļeti un vari droši apmeklēt abus. Ģimenes biļete bija ļoti pieņemamā cenā – tikai 17€. Ir interesanti, bet noteikti jāierēķina visa diena, jo apskatāmā ir ļoti, ļoti daudz.

Pirmās naktsmītnes kritēriji bija: lai ir tuvu muzejam, kā arī nav dārgi. Izvēle krita uz acama Hotel & Hostel Kreuzberg. Mūsu vienistabas numuriņā bija 3 divstāvīgās gultas, vannas istaba, tualete. Kā jau iepriekš minēju, diena bija karsta. Biju cerējis, ka viesnīcā būs vēsāks, bet tās bija veltas cerības. Kondicionieris nebija pieejams. Tā vietā bija parasts ventilators, lai padzenātu gaisu apkārt un sakarsusi grīda, kas pat naktī izstaroja siltumu. Ja ne karstums, citādi viestnīca/hostelis bija OK.

Arī otro dienu bijām plānojuši mierīgu. Karstums nebija beidzies, tādēļ pa ielām staigāt negribējām. Un arī muzejus negribējām. Pirms gada bijām apmeklējuši zoodārzu un akvāriju, kā arī Tierpark. Nolēmām, ka, lai gan zoodārzs un akvārijs mums patika, šoreiz uz tiem neiesim, jo zoodārzā nav glābiņa no saules. Tā vietā atkal aizbraucām uz Tierpark. Tā bija ļoti pareiza doma, jo varējām gan svaigā gaisā pastaigāt, gan zem kokiem no saules paglābties, gan dzīvniekus apskatīt, gan rotaļu laukumā bērni varēja paskraidīt pa ūdens strūklakām utt. Šis parks teritorijas ziņā ir ļoti plašs. Tādēļ lielākajai daļai dzīvnieku ierādītās platības krietni pārsniedz to, kas parasti ir zoodārzos. Teritorijā ir vairākas kafejnīcas. Mūsuprāt, labākā ir Patagonia. Ēdiena izvēle ir plaša, cenas labas. Arī iekārtojums ir labs: plašas, gaišas telpas, akvāriji. Ja kafejnīcās ēst negribas, droši var ņemt līdzi savu ēdamo un kādā pļavā uzrīkot pikniku. Piemērotu vietu daudz.  Tierpark noteikti ir viena no tām vietām, kuras iesaku apmeklēt, ja dodies uz Berlīni ar bērniem. Ģimenes biļete izmaksāja 36€.

Otrās naktsmītnes kritēriji bija sekojoši: lai ir maksimālu tuvu lidostai, kā arī maksimāli lēti. Pirmo reizi nolēmām izmēģināt kārtīgu hosteli – Corner Hostel. Biju plānojis 30€ ekonomiju, salīdzinot ar iepriekšējo viesnīcu, bet nācās vilties. Nebiju pamanījis, ka jāpiemaksā par gultasveļu. To pamanīju tikai pēc tam, kad biju veicis rezervāciju. Ierodoties uz vietas, noskaidrojām, ka vēl papildus jāpiemaksā par dvieļiem. Rezultātā sanāca ieekonomēt tikai kādus 10€. Istabā bija viena divstāvīgā gulta, viena divguļamā, neliels galds un tas arī viss. Tualete un dušas telpa gaitenī un jādala ar citiem. Ir arī koplietošanas virtuve un ēdamtelpa. Uzreiz atnāca atmiņā studiju gadi un dzīvošana kopmītnēs. Tā kā mums tur bija jāpavada tikai daļa nakts (pirms četriem jau devāmies prom), tad vēl bija ciešami. Ar bērniem gan gribētos nedaudz citu komforta līmeni.

Nākamais rīts izvērtās īpaši interesants. Cēlāmies agri – ap trijiem, lai četros jau būtu hosteli pametuši. Neliels gājiens līdz dzelzceļa stacijai. Vilcienā iekšā, neliels brauciens, tad autobuss un nokļuvām lidostā. Izrādījās, ka Ryanair reisi izlido no cita termināļa. Tas bija 10 minūšu gājiena attālumā. Ieradāmies lidostā teju 2h pirms reisa. Gluži kā labākajās rekomendācijās. Tādēļ nebijām gatavi tai “jautrībai”, kas mūs sagaidīja. Lai gan līdzi bijām ņēmuši tikai rokas bagāžu, mums bija jātiek līdz check-in logam, lai dabūtu uzlīmi ratiem. Izrādījās, ka Ryanair visus reisus apkalpoja pie trīs lodziņiem. Reisi kādi seši. Un, protams, rinda uz tiem ļoti, ļoti gara. Sākotnēji tā virzījās pieņemamā ātrumā. Kad bija tikai stunda palikusi līdz izlidošanai, mēs joprojām vēl bijām labu gabalu rindā. 40 minūtes pirms reisa rinda apstājās. Mums vēl priekšā daudz cilvēku. 30 minūtes līdz reisam, rinda vēl joprojām nekustējās uz priekšu. Sākām domāt par to, ko darīt. Varbūt ratus atstāt un doties tālāk bez tiem. Bet ja tā vienkārši atstātu, var sanākt drošības risks un skaidrošanās ar drošības dienestiem. Turklāt rati vajadzīgi arī tālākam ceļojumam. Un tiem, kuriem ir rati, priekšroka pie drošības kontroles (nav jāstāv vēl vienā garā rindā). Vēl dažas minūtes vēlāk pie rindā stāvošajiem iznāca kāda darbiniece un vāciski sāka stāstīt situāciju. Pieskrēju tuvāk, angliski prasot par to, kas notiek. Uzzināju, ka lentas sabojājušās un tālāk koferus neved. Tādēļ arī viss process apstājies. Daļu lidotāju sūtīja pie citiem logiem, bet mūsu reisam teica, lai gaidām. Norādīju, ka tikai 30 minūtes palikušas līdz lidojumam, pretī saņēmu atbildi: “Nu… gaidiet”. Aizgāju pie check-in logiem ārpus rindas un sāku skaidroties tur. Izskaidroju, ka mums tikai vajag ratiem uzlīmi, ka koferus nodot nevajag. Darbiniece ieslēdza datoru, izdrukāja uzlīmi, uzlīmēja ratiem un veiksmīgi devāmies tālāk. Priekšā drošības kontrole, kurā tikām bez rindas. Izgājām pārbaudi, bet tikām pasaukti malā uz papildus sprāgstvielu pārbaudi ratiem. Pēc tās skrējām uz geitu. Bijām klāt 2 minūtes pirms “vārti aizveras” laika. Iekāpām autobusā, kas ved līdz lidmašīnai. Vēl 5 minūtes cilvēki nāca un tad mūs aizveda uz lidmašīnu. Lidmašīna vēl 20 minūtes nostāvēja, līdz atveda vēl vienu cilvēku grupu un tad jau lidojām tālāk. Tā arī neuzzināju, kas notika ar visiem tiem, kuri vēl palika rindā ar saviem koferiem. Skaidrs, ka tajās papildus 20 minūtēs visi nevarēja koferus atdot. Līdz ar to ieteikums – ja sanāk lidot ar Ryanair un jātiek pie check-in, dari to laicīgi.

Tenerife

Pēc 5 stundu lidojuma no Berlīnes bijām nokļuvuši Tenerifē. Lai gan lidojums garš, nebija īpaši traki, jo bērni prāvu daļu no lidojuma nogulēja. Agrā lidojuma priekšrocība. Tenerifē bijām jau kādu piekto reizi. Tādēļ viss diezgan pazīstams, nav stresa par to, kas un kā jādara. Patīkama un pat nostaļģijas pilna atgriešanās. No lidostas uz salas dienvidiem (Los Cristianos) devāmies ar autobusu. Biļetes cena vienam cilvēkam 3.20€. Tad pastaiga uz mitekļa pusi (tika rezervēts Airbnb). Ātri vien sapratām, ka vasarā Tenerifē ir labi (iepriekš bijām braukuši ziemā). Saulē karsti, bet ēnā ļoti patīkami silts. Turklāt vēss vējš no okeāna. Mājvietai bija arī baseins un šoreiz ūdens bija silts, pretstatā tam, kā vienmēr bija gadījies ziemas braucienos, kad neapsildītajos baseinos mērcēties negribējās.

Tenerifes plāns bija vienkāršs. Piecas dienas dienvidos, sestā ziemeļos. Pirmās trīs dienas ieplānojām tikai pastaigas pa krastmalu, rotaļu laukumu un kafejnīcu apmeklējumi, peldes baseinā. Bez skriešanas un stresa. Lai kaut kāds mērķis dienai būtu, uzstādījām uzdevumu, ka jāaiziet uz dažādām vietām, kur bijām bijuši iepriekš. Lai atsvaidzinātu atmiņas, kā arī apskatītos, vai kaut kas ir mainījies. Uzreiz varu teikt, ka Los Cristianos / Las Americas teju nekas nav mainījies. Kā lietas bija pirms 5 gadiem, tā arī bija tagad. Tās pašas kafejnīcas, tie paši laukumi, tā pati atmosfēra un aura, kas iepriekš. Bet tas nav slikti. Mums patika.

Ceturtās dienas rītā devos uz Cicar autonomu, kas atrodas Los Cristianos ostā, lai paņemtu iepriekš rezervēto auto. Cicar izvēlējos, jo biju saņēmis labas atsauksmes no citiem, bija laba cena, kā arī laba komunikācija. Maksāt var ne tikai ar kredītkarti, bet arī ar debitkarti vai skaidrā naudā. Biju vienojies, ka auto paņemšu Los Cristianos, bet atstāšu ziemeļos esošajā lidostā. Pēc auto paņemšanas devos pakaļ bērniem un Aijai, lai varētu doties tuvāk apskatīt Teidi. Ar Aiju turp bijām braukuši jau iepriekš, bet ar autobusu. Ar auto jauna pieredze un daudz patīkamāk kā ar autobusu. Jā, nevar dzirdēt dažādus interesantus stāstus, ko pastāsta gids, bet toties var labāk izbaudīt dabu. Var apstāties vietās, kurās autobuss nepiestāj. Bērniem došanās 2km augstumā īpaši pie sirds negāja. Tādēļ pa ceļam taisījām vairākas pieturas. Viena no tām bija Vilaflor. Šis ciems atrodas 1400m augstumā. Pirms izbraukšanas no ciema ir kafejnīca, kurā bija neliela kafijas pauze un turpat netālu milzu čiekuru lasīšana. Sākot braukt tālāk, pamanījām El Piño Gordo (lielo priedi). Tā ir patiesi iespaidīga. Tālāk sekoja līkumošana pa kalnu ceļu un pikniks īpašā piknika vietā. Bērniem kalnu skati un daba patika. Bet lielu daļu brauciena nācās klausīties žēlabās par slikto dūšu. Tomēr noturējās. 2km augstumā 30min laikā tiku pie tāda iedeguma, ka pēc tam vēl vairākas dienas rokām un kaklam bija diskomforts. Noteikti jālieto pretiedeguma krēms pat, ja saulē būsi tikai nelielu laiku. Pēc brauciena dienas otrajā daļā atkal miers un pastaigas, baseins.

Piektajai dienai bijām ieplānojuši ar auto doties uz pērtiķu parku. Ieejas maksa 10€ pieaugušajam, 5€ bērnam. Par šo parku rakstīju pirms 5 gadiem. Teju nekas no tā laika nav mainījies. Joprojām parku iesaku un visi padomi, kuri bija rakstā, joprojām ir aktuāli. Pēc pērtiķu parka apmeklējuma atlikušajā dienas daļā atkal nekas nopietns nebija plānots. Pastaigas, okeāns, baseins.

Sestā diena bija pārcelšanās diena. No rīta sapakojāmies, atdevām atslēgas saimniecei un braucām uz salas ziemeļiem, lai apmeklētu Loro parku. Šķiet, ka kāda ceturtā reize tur, bet bērniem tāpat interesanti. Jaunākajam pirmais apmeklējums. Piecu gadu laikā nākušas klāt dažas jaunas ekspozīcijas un ļoti, ļoti daudz apmeklētāju. Šķiet, ka iepriekš tāda burzma nebija novērojama. Šoreiz cilvēku pūļi bija tik lieli, ka brīžam jutos kā tirgus laukumā. Tā kā ieradāmies nedaudz pēc atvēršanas sākuma, auto novietot stāvvietā vairs nevarēja un bija jābraukā apkārt, līdz pāris km attālumā atradu brīvu vietu ielas malā. Ieejas biļetes biju nopircis jau iepriekš internetā. Tas bija ļoti prātīgi, jo rindas pie kasēm bija garas. Uzrādīju biļeti telefonā un tikām iekšā. Parkā pavadījām laiku līdz pat tā slēgšanai, jo bērni gribēja apskatīt visus šovus un visus dzīvniekus. Jaunākais gan diezgan drīz piekusa, bet pārējiem bija interesanti.

Ap sešiem devāmies uz mitekli. To biju izraudzījies tuvu pie lidostas – nepilnu 3km attālumā esošajā San Cristóbal de La Laguna. Šī ir otrā lielākā salas pilsēta un sagādāja mums ne vienu vien piedzīvojumu tajās dažās stundās, kuras tur pavadījām. Naktsmītni bijām izvēlējušies Aparatmento La Concepción. Aizbraucām līdz meklētajai adresei, bet nekādas norādes par to, kur mūsu apartamenti atrodas, neredzējām. Nekādu norāžu, nekādu uzrakstu. Turklāt auto novietošanas iespējas tuvumā arī nemanījām. Ieliņas šauras, vienvirziena, visas stāvvietas platākajās ielās aizņemtas. Tuvākajā apkārtnē tā arī neko nemanījām. Riņķojot apkārt, pamanījām kādu pazemes autostāvvietu. Nopriecājos, ka viena no problēmām būs atrisināta. Stāvvietas darbinieks man sāka kaut ko spāniski stāstīt. Nojautu, ka kaut kas par darba laikiem, bet precīzi nesapratu. Par laimi Aijas spāņu valoda ir krietni labāka par manu. Parunāja un noskaidroja, ka attiecīgā stāvvieta pa nakti nestrādā. Nospriedām, ka auto atstāsim tikai tik ilgi, kamēr sameklēsim savu mitekli un tad es atradīšu kādu citu stāvvietu. Sākām ceļu uz aptuveno mitekļa atrašanās vietu. Aizgājām līdz īstajai adresei un sākām šķetināt noslēpumaino mitekļa atrašanās mīklu. Bērni nosaluši, nakts, stiprs vējš, Jēkabs uz rokām aizmidzis, izsalkums, bet mitekli nemanījām. Aija sāka pētīt Booking bildes un pamanīja, ka nofotogrāfētas vienas durvis, kuras redzamas arī dabā. Piegāja, piezvanīja. Durvis atvēra kāds spāņu kungs. Uz jautājumu – vai Aparatmento La Concepción, Aija saņēma apstiprinošu atbildi. Tālāk atkal notika saruna tikai spāņu valodā, jo angliski kungs nemācēja teju ne vārda. Piedāvāja mums izvēlēties vienu no diviem dzīvokļiem. Izstāstīja, kas un kur atrodas utt. Dzīvoklis normāls, tikai logi ar šķirbām. Ziemas laikā varētu būt pavēsi. Bet vasarā bija OK. Kad iekārtojāmies, devos pēc auto, lai to pārdzītu uz citu stāvvietu, kuru pamanījām, meklējot savu miteki. Tā bija daudzstāvu stāvvieta, kas bija atvērta arī naktī. Maksāja dārgi. Auto stāvvietā nostāvēja 8 nakts stundas un tas izmaksāja 11€. Nav brīnums, ka uz ielas nevienas brīvas vietas nebija. Kurš tad grib maksāt tādas summas? Pēc tam netālu esošajā veikalā iegādāju pārtiku, paēdām vakariņas, neliels naktsmiers un pirms pieciem no rīta jau atkal bijām auto. Tam sekoja īss brauciens uz lidostu, kurā atstāju nomas auto un devāmies uz Madridi. Lidojām ar Norwegian. Tas bija pirmais lidojums ar viņiem. Bijām ļoti patīkami pārsteigti. Pie check-in loga, kurp devāmies, lai ratiem dabūtu uzlīmi, saņēmām arī speciālu plēves maisu, kurā ielikt ratus, lai tie lidmašīnas bagāžas nodalījumā netiktu nosmērēti. Lidmašīna tīra, jauna. Apkalpe neuzmācās ar mēģinājumiem kaut ko notirgot. Staigāja apkārt tikai tad, ja kāds izsauca. Bija pieejams bezmaksas internets. Jā, tas bija lēns, bet ziņu pārskatīšanai un vēstuļu lasīšanai pilnībā pietika. Bērniem savukārt bija prieks par multenēm, kas tika demonstrētas ekrānos.

Madride

Madrides apmeklējumam neko konkrētu nebijām plānojuši. Pirmais uzdevums bija atrast viesnīcu. To biju izvēlējies pie pašas dzelzceļa stacijas, lai nākamajā rītā varētu ātri nokļūt lidostā. Spānijā ar vilcieniem nebiju braucis, tādēļ nesapratu, kā nopirkt nepieciešamās biļetes. Par laimi lidostā bija darbiniece, kura man un man līdzīgajiem palīdzēja ar īsto biļešu nopirkšanu. Pēc neliela brauciena ar vilcienu izkāpām vajadzīgajā pieturā un ātri vien pamanījām Tryp Madrid Chamartin. Viesnīcai tiešām laba atrašanās vieta un arī numuriņš bija labs. Divstāvu gultas otrajā stāvā bērnus nelaidām, jo gultas barjeras bija tik mazas, ka bija bail par to, ka bērni varētu pārvelties pāri. Nedaudz atvilkām elpu un nospriedām, ka ārā valdošo karstumu (+40) mēģināsim pievarēt Parque de El Retiro. Tas ir milzīgs parks (1.4 km2), kas ir ļoti populārs gan vietējo, gan tūristu vidū. Parks nebija tik tuvu, lai tik lielā svelmē aizietu ar kājām, tādēļ nācās atšifrēt to, kā strādā Madrides metro. Sākumā nevarējām saprast, kā tikt pie metro biļetes. Aija atkal varēja papraktizēt spāņu valodas prasmes. Sarunā ar kādu metro darbinieku noskaidroja, ka vispirms jānopērk speciāla karte, kurā var ielādēt nepieciešamo braucienu skaitu. 2.5€ par karti, vēl 12.20€ par desmit braucieniem un bijām gatavi braukt. Ar vienu karti var maksāt par vairākiem braucējiem. Pēc metro brauciena nelielu gabalu bija jāpaiet ar kājām. Ar to pietika, lai saprastu, ka atliksī dienas daļa jāpavada ēnā. Karstums bija neciešams un neļāva pilsētu izbaudīt. Ar Aiju nospriedām, ka Madridi apciemosim vēlreiz. Kādu pavasari un bez bērniem. Kamēr Aija ar bērniem palika parkā, mans uzdevums bija atrast kādu veikalu, kurā iegādāties uzkodas, jo bijām plānojuši parkā ieturēt pusdienas. Netālu no parka atradu pārtikas veikalu, tādēļ ar sev uzticēto uzdevumu tiku galā. Pēc tam izbaudījām parku tik, cik ļoti to ļāva attiecīgie laikapstākļi. Parks patika un noteikti atgriezīsimies. Pēc parka devāmies atpakaļ uz viesnīcu, lai atpūstos. Diena bija sākta agri, pārlidojums un lielais karstums visus bija nogurdinājis. Aija viesnīcā iemēģināja baseinu, kurā, neskatoties uz ārā valdošo tveici, ūdens bija krietni aukstāks kā gaidīts.

Nākamajā rītā brauciens ar vilcienu uz lidostu, neliela pariņķošana ar autobusu, lai nokļūtu uz īsto termināli. Ieradāmies laicīgi, lai atkal negadītos tā, kā bija Berlīnē, jo lidojums uz Londonu bija paredzēts ar Ryanair. Arī šeit tikām pie savas daļas piedzīvojumu. Izstāvējām rindu, lai tiktu pie check-in loga. Otrā pusē sēdošajai meitenei teicu, ka gribu dabūt ratiem uzlīmi. Meitene paskatījās neizpratnē uz mani un teica, ka ratiem nekādu uzlīmi nevajagot, varot droši doties uz lidmašīnu. Pārprasīju vēlreiz, meitene viedokli nemainīja. Teicu, ka daudzas reizes esmu lidojis, līdzi ņemot ratus, un vienmēr uzlīme ir bijusi nepieciešama. Meitene, redzēdama, ka es piekāpties negribu, vēlreiz noprasīja, vai tiešām mēs gribam uzlīmi. Es apstipirnāju, ka jā, vēlamies. Uzlīmi izdrukāja, uzlika ratiem un tad viņa pēkšņi uzrunāja kādu darbinieci un norādīja uz mums. Darbiniece palūdza, lai mēs sekojam viņai. Tad sapratām, ka check-in meitene mūsu vēlmi pēc uzlīmes iztulkoja kā vēlmi nodot ratus jau tagad un pavadone mūsu vadīja uz lielās bagāžas nodošanas vietu. Nospriedām, ka lai tā arī būtu un ratus atdevām. Izgājām drošības kontroli, aizgājām līdz aptuvenajam geitam (precīzu nezinājām) un sākām gaidīt. Galu galā gaidīšana krietni ievilkās, jo izlidošana aizkavējās par vairāk kā divām stundām. Iemesls – mums paredzētajai lidmašīnai bija radušās tehniskas problēmas un mums nācās gaidīt, kamēr tiks sagādāta jauna. Tā kā ratus bijām atdevuši, nebija, kur nolikt gulēt nogurušo Jēkabu. Tas mūsu gaidīšanas procesu padarīja krietni vien nogurdinošāku. Neatceros, cik ilgi gaidījām, bet beigās sanāca tā, ka mums pietrūka kādas 20 minūtes, lai varētu sākt pieprasīt kaut kādas kompensācijas. Pats lidojums, kā jau ar Ryanair.

Londona

Pirmās dienas uzdevums bija vienkāršs, bet tajā pat laikā mums šķita sarežģīts – nokļūt līdz viesnīcai Jurys Inn, kas atrodas Watfordā. Biju jau laicīgi izplānojis to, no kurām stacijām uz kurām mums jātiek, bet bija neskaidrība par biļešu iegādi, kā arī to, kā/ar kuriem vilcieniem jābrauc. No Stanstedas lidostas uz Londonu devāmies ar Stansted Express, kura gala pietura ir Liverpool Street stacija Londonā. Šī vilciena biļeti nopirku internetā. Kontrolei uzrādīju telefonā. Tālāk bija jānokļūst uz Euston dzelzceļa staciju. Tā no Liverpool Street stacijas atrodas ~5km attālumā. Nolēmām, ka ar metro nebrauksim. Jāpastaigājas, jāapskata pilsēta, ja jau pirmoreiz esam Londonā. Euston stacijā bija uzdevums atšifrēt to, kā nokļūt Watford Junction stacijā. No tās tālāk būtu 10 minūšu gājiens līdz viesnīcai. Dzelzceļa stacijā aizgāju līdz kasei un, kā jau pilnīgs iesācējs, jautāju – vai var nopirkt biļeti uz Watford Junction. Īsas sarunas laikā sapratu, ka visizdevīgāk ir norēķināties ar bezkontakta karti, kaut kur pie “vārtiņiem”. Pilnīgas skaidrības gan nebija, taču nospriedu, ka gan jau izdomāšu. Sākām pētīt lielu tablo, kurā tiek paziņots, no kuriem peroniem atiet dažādi vilcieni. Kādas 4 minūtes pirms vilciena atiešanas laika tika paziņots mūs interesējošais perons. Skrējām uz to, bet līdz galam nebija skaidrības, kur tad samaksāt. Iekāpu vilcienā un vienam no pasažieriem paprasīju, vai vilciens dodas turp, kur mums vajag. Saņēmu apstiprinājumu. Pēc tam paprasīju, kur tad man ar to karti jāmaksā. Pretī saņēmu: “nezinu”. Blakus stāvošai meitenei arī paprasīju par maksāšanu. Viņa norādīja, ka vajadzēja maksāt pirms ieiešanas peronā. Nu neko, devāmies atpakaļ un nospriedām, ka šis vilciens mums jālaiž prom. Aizgāju līdz ieejas “stabiņiem”, bet joprojām nevarēju saprast, kā maksāt. Netālu stāvēja divi dzelzceļa darbinieki. Paprasīju viņiem, kā tad jāmaksā. Pastāstīju, ka gribam tikt uz Watford Junction. Par lielu pārsteigumu izrādījās, ka uz perona īstenībā bija divi vilcieni. Tas, kurā es biju iekāpis, aizbrauca, bet 4 vagoni vēl palika. Un mūsu uzrunātie darbinieki bija palikušā vilciena vadītāji. Apstiprināja, ka brauks uz Watfordu, kā arī parādīja, kā norēķināties. Izrādījās, ka viss, kas jādara – ejot cauri “vārtiem”, jānopīkstina sava bezkontakta bankas karte uz attiecīgā skenera. Ja gaisma zaļa, viss OK. Stacijā, kurā izkāp, jādara atkal tas pats pie iziešanas no perona. Šī sistēma strādā ne tikai ar vilcieniem, bet arī metro. Nekādas drukātas biļetes vai Oyster kartes vairs nav jāpērk. Tik vien kā jānopīkstina sava bankas karte, ieejot peronā un dodoties prom. Sākotnēji kartei tiek ieturēta neliela autorizācijas maksa, bet kādu nedēļu vēlāk paņemta īstā maksa par braucienu. Bērniem, kuri jaunāki par 11 gadiem, biļete nav jāpērk, ja viņus pavada pieaugušais, kuram ir biļete. Strādāja gan N26 karte, gan Revolut kartes bez problēmām. Vienīgā problēma tāda, ka katram braucējam vajag savu bankas karti. Ar vienu karti nevar maksāt par diviem. Vilciena brauciens bija ērts un patīkams. Pēc tam sekoja pastaiga līdz viesnīcai. Tajā mums bija divi numuriņi. Darbinieki sameklēja tādus, kas atrastos blakus, jo izrādās, ka numurus var apvienot, ja atslēdz tos savienojošās durvis. Numuriņi, lai gan nebija lieli, bija ērti un labi iekārtoti.

Sekojošā nakts izvērtās grūta, jo Jēkabs visu nakti vēma. Es jau sāku apdomāt rīcības plānu, jo nākamajā rītā mums visiem bija jādodas uz ceļojuma galveno atrakciju – Warner Bros. Studio, lai izbaudītu Harija Potera pasauli, bet ar sasirgušu mazāko braucēju tas daļai no mums nebūtu iespējams. Par laimi rīta pusē viss jau bija nostabilizējies un vemšana bija beigusies, Jēkabs nedaudz atguva spēkus paguļot ilgāk. Aija ar lielajiem bērniem tikmēr aizgāja brokastīs (zviedru galds par 7.95GBP, bērniem bez maksas). Kad devāmies prom, recepcijā pastāstīju par nakts negadījumu, kura ietvaros Jēkabs bija pievēmis gultu. Darbinieki bija saprotoši un neko piemaksāt neprasīja. Lai gan nakts bija grūta, atsauksmes par viesnīcu tikai tās labākās. 10 minūšu gājiens un bijām atpakaļ pie dzelzceļa stacijas. Tur mums bija jāsagaida īpašais autobuss, kas ved uz Warner Bros. Studio. Autobusā norēķini tikai skaidrā naudā. Viena biļete 2.5GBP. Iedevu šoferim 10GBP banknoti. To man ātri vien atdeva atpakaļ. Izrādījās, ka banknotes, kas bija palikušas no dažus gadus senā brauciena, vairs nav derīgas. Skrēju uz staciju, lai bankomātā izņemtu tādu naudu, kas būtu derīga. Tiku pie jaunām naudaszīmēm – tās tagad vairs nav no papīra, bet no tādas kā plēves. Lai gan šoferis teica, ka mums būs jāgaida nākamais autobuss, paspējām uz to pašu, jo viens no darbiniekiem autobusu apturēja un aicināja mūs kāpt iekšā. Aizbraucām līdz studijai. Tam sekoja stāvēšana rindā, lai tiktu pie īstajām biļetēm (mums bija tikai izdruka no internetā pirktās biļetes). Pēc tam drošības pārbaude, kuras laikā pārbauda somas. Pārbaudītāji nebija īpaši priecīgi par mūsu pārbāztajām somām (tajās bija visa mūsu līdzpaņemtā iedzīve, jo no viesnīcas jau bijām izrakstījušies), bet centās to neizrādīt. Pirms tūres sākuma ir pieejamas ēstuves, kā arī suvenīru veikals. Potera fanus noteikti uzrunās daudzas tur atrodamās lietas. Uzreiz gan jābrīdina, ka cenas nav mazas. Piemēram, burvju zizlis maksā 29GBP. Kad veikals bija izpētīts, pienāca laiks stāties rindā, lai tiktu apskates tūrē. Cilvēku ļoti daudz, bet viss notiek raiti. Vispirms visiem parāda īsu filmu, bet pēc tam ielaiž studijas lielajā hallē. Filmu fotografēt un filmēt bija aizliegts, bet pēc tam vairs šādu aizliegumu nebija. Tiekot cauri kino zonai un pirmajai telpai (ēdamtelpa Cūkkārpā), tālākā apskate vairs nenotiek gida pavadībā. Un nav nekādu laika ierobežojumu, ja vien neskaita brīdi, kad studija tiek slēgta ciet. Tādēļ iesaku biļeti pirkt, piemēram, uz tūri, kas sākas 12.00. Tad līdz slēgšanai pilnībā pietiks laika, lai visu apskatītu bez īpašas steigas. Pašā studijā ir daudz skatāmu un pētāmu lietu. Neiespējami man to visu uzskaitīt. Ja vari iedomāties kādu svarīgu lietu filmā, ļoti iespējams, ka to atradīsi arī studijā. Tērpi, tēlu atveidojumi, istabas ar iekārtojumiem, dažādi modeļi, vilcienu stacija ar vilcienu, iela ar mājām, tilti, trīsstāvīgais autobuss, dažādas mājas, kurās var ieiet, aizliegtais mežs ar mehanizētiem iemītniekiem utt. Skatāmo lietu ir daudz. Un būs interesanti pat tad, ja neesi Potera fans. Pretstatā Aijai un bērniem, mani Potera pasaule nav aizrāvusi. Grāmatas neesmu lasījis un esmu redzējis tikai vienu vai divas filmas. Bet pat neskatoties uz to, ka Jēkabam bija pavisam neinteresanti un viņš man visu laiku traucēja, tāpat atradu lietas, kas mani ļoti ieinteresēja. Jo īpaši visas mehanizētās lietas, Aizliegtais mežs, Cūkkārpas pils modelis, maskas. Bērni un Aija vispār bija ļoti apmierināti. Pēc studijas apmeklējuma brauciens ar autobusu atpakaļ uz Watford Junction staciju, tad vilciens līdz Euston stacijai. Tālāk vajadzēja nokļūt līdz nākamo divu nakšu miteklim, kuru biju rezervējis Airbnb. Atkal bija jāizdara izvēle – iet kādus 5km ar kājām un apskatīt pilsētu vai arī braukt ar metro. Protams, ka izvēlējāmies pastaigu. Viegli nebija, jo diena jau bija nogurdinājusi, bet pilsēta taču jāapskata, vai ne? Miteklis nebija gluži tāds, kādu gaidīju. Pirmo reizi atstāju kritisku Airbnb vērtējumu. Bet cena un vieta bija laba (tuvu metro). Tādēļ īpaši nebēdāju.

Trešā diena. Šai dienai bija tikai viens uzdevums – doties uz Natural History Museum. Šis ir ļoti liels muzejs, kurā var apskatīt visu to, ko šāda veida muzejos sagaidi – viss par un ap dabu, ģeoloģiju utt. Ieeja muzejā bez maksas. Cilvēku ļoti daudz, bet tā kā telpas plašas, tad bija pieņemami. Atcerējos, ka man ir vairākas nederīgās 10GBP banknotes. Tās sametu ziedojumu kastē. Gan jau samainīs pret derīgām, jo Centrālā banka tās vēl maina. Jēkabs un Keila nebija īpaši ieinteresēti par ekspozīcijām, bet Ričards uzsūca visu informāciju,ko vien varēja. Kopā ar Aiju izstaigāja visus stendus, kamēr es cīnījos ar diviem garlaikotajiem bērniem. Pat iemācījos ignorēt faktu, ka Jēkabs gulēja uz grīdas. Tā, viņaprāt, bija interesantāk, kā gulēt ratos. Ceļojums šos divus bija nogurdinājis, bet viņi bija nogurdinājuši mani. Pēc muzeja atpakaļ uz miteki un atpūta.

Ceturtā diena bija mājās došanās diena. Bet tā kā pirms došanās uz lidostu bija kādas pāris stundas brīva laika, aizskrējām uz Science Museum, kas atrodas turpat pie Natural History Museum. Bērni bija daļēji garlaikoti un laikam joprojām saguruši no iepriekšējās dienas, bet man ļoti patika. Vismaz tas, ko nepilnās divās stundās paspēju apskatīt. Īpaši patika kosmosam veltītās lietas. Pēc nedēļas atkal būšu Londonā un noteikti uz Science Museum aiziešu atkal. Ieeja muzejā ir bez maksas, bet pie ieejas visai uzstājīgi norāda uz to, ka būtu forši, ja kaut ko noziedotu. Pēc muzeja bija jādodas uz dzelzceļa staciju, lai ar Gatwick Express dotos uz lidostu. Pa ceļam piestājām Heidparkā, lai nedaudz uzēstu. Pēc tam ātrā solī līdz dzelzceļam, telefonā uzrādīju iepriekš internetā iegādātās biļetes un tikām vicienā. Lidostā visur tikām cauri ļoti ātri. Jo īpaši drošības kontrolei, kam ir izveidota īpaša zona tiem, kuri ceļo ar bērniem. Pēc tam uzgaidīšana un lidojums ar AirBaltic uz Rīgu. Un ceļojums bija noslēdzies.

Atskatoties jāsaka, ka, lai gan ceļojums sanāca krietni dārgāks, kā būtu gribējies, noteikti nenožēloju. Prātīgi bija tas, ka grafiku veidojām tādu, lai nebūtu nekādas skriešanas. Apguvām daudz jaunu lietu, ieguvām jaunu pieredzi un daudz dažādu emociju. Ceļot ar 3 bērniem brīžam nav viegli. Viss ceļojums tiek pakārtots viņu interesēm. Un vecākiem relaksēšanās nesanāk. Neskatoties uz grūtībām un papildus izmaksām, kas rodas, ceļojot tik plašā pulkā, ģimenes ceļojumi ir kas tāds, ko noteikti turpināsim. Ceļot vajag. Bērniem ir jāredz pasaule. Ir jāiepazīst un jāizbauda citas kultūras. Šobrīd vēl nezinu, uz kurieni dosimies nākamajā reizē. Bet zinu to, ka tas noteikti notiks. Bet pirms tam jāaizbrauc kaut kur ar Aiju divatā.

Rakstā manīji, ka viesnīcām saites devu uz Booking.com, kā arī minēju Airbnb. Parasti tā arī ceļojuma mitekļus atrodu. Ja viesnīcu vai kaut ko uz 1-2 dienām, tad ņemu Booking, bet ja ilgākam periodam vai gribās dzīvokli, tad Airbnb. To iesaku arī tev. Ja vēl neesi lietojis Booking, piereģistrējies no https://www.booking.com/s/34_6/endijs65 saites un tiksi pie 10% atlaides pirmajai rezervācijai (jābūt vismaz 30$ vērtībā). Savukārt Airbnb reģistrēšanās no https://www.airbnb.com/c/elisovskis dos atlaides līdz pat 30€ (atkarībā no rezervācijas summas). Ja gadījumā saites izmantosi, vienā un otrā gadījumā nelieli bonusi tiks arī man.

Daži reizēm aizmirst, tāpēc: https://endijs.com publicētās informācijas pārpublicēšana bez saskaņošanas ar autoru ir aizliegta. Lūgums respektēt autora/autoru tiesības. Paldies!

5 comments

  1. Foršs apraksts, apsveicama drosme doties kopā ar trīs bērniem tādā ceļojumā :) Ar savējiem vēl nespējam saņemties, bet būs jau jāsāk, jo vecvecāki pēc pēdējās reizes atsakās tos 3 mežoņus pieskatīt uz 1-2 nedēļām :D

    Man gan personīgi liekas, ka es ottreiz (kur nu vēl 3-5reizi) nebrauktu uz vietām, kur esmu jau bijis, vismaz tādā ceļojumā, jo vienmēr gribas redzēt ko citu un pasaule ir liela. Jā, skaidrs, ka tas ir ērtāk un zināmāk, esmu bijis pēc tam ceļojumā ar sievu uz vietām, kur iepriekš pats esmu bijis komandējumā – vismaz vieglāk saprast kā kaut kur nokļūt, kādas centrālās vietas kur aiziet, kur paēst. Bet man pašam zūd tas WOW un tā kā laiks ceļošanai ir ļoti maz gada griezumā, tad vienmēr gribas kaut kur citur.

    Pēdējais lidojums ar AirBaltic tiešām sanāca lētāk vai vienkārši ērtāk? :)

    1. Mēs miksējām iepriekš iepazītās vietas ar jaunām, lai vietām būtu kaut kas pilnīgi jauns, citur atvilkt elpu un mazāk domāt par “loģistiku”. Ar bērniem visam jābūt līdzsvarā. :D Turklāt bērniem jau atkārtota atgriešanās, piemēram, Tenerifē nešķiet “atkārtota”, jo neatcerās iepriekšējās reizes. Viņiem tikai Berlīne vēl bija atmiņā, jo tur bijām pirms gada. Tenerife savukārt daļējs jaunums, jo to ko “atcerējās” īstenībā nevis tiešām atcerējās, bet zināja no bildēm, video, kas tika uzņemti iepriekšējos braucienos.
      Jā – pēdējais lidojums ar airBaltic bija labs cenas ziņā, jo bija kaut kāds īpašais akcijas piedāvājums. Man šomēnes jālido uz Londonu. Šoreiz airBaltic bija ļoti laba cena lidojumam turp, bet atpakaļ cipari bija nepatīkami, tāpēc atpakaļ lidošu ar Ryanair.

  2. Noskatījos vēl video, domāju, kā tad jūs iekš Seat Leon satilpāt ar 3 bērniem? Bet laikam lielajiem vairs pat palikņi nebija?

    1. Mazajam krēsls, diviem lielākajiem paliktņi (Cicar, starp citu, dod bez piemaksas). Visi salienam. Viens no lielajiem bērniem priekšā. Otrs lielais bērns aizmugurē pa kreisi, sieva pa vidu, mazākais aizmugurē pa labi. Mūsu ikdienas auto nav lielāks – braukājam ar KIA Ceed. Man veicās, ka sieva smalka un var ierūmēties starp krēslu un paliktni. :D

  3. Atpakaļ ziņojums: Latvijas blogāres apskats #155 (03.12.-09.12.) – BALTAIS RUNCIS

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.