Par komunicēšanas valodu un apvienotās skolas ideju

Pēdējās pāris dienās “Kustība Par!” (turpmāk “Par”) virzienā tika saņemts daudz aizrādījumu, kritikas, pārmetumu un pat nepatiesu apsūdzību. Uz negatīvu attieksmi visvairāk vedināja tas, ka “Par” savā komunikācijā izmantojusi arī krievu valodu, un tas, ka spriedēji un vērtētāji vēl īsti nesaprot, kas slēpjas aiz “Par” nostādnēm par to, kā turpmāk būtu veidojamas skolas Latvijā. “Par” atbildīgie pārstāvji ir snieguši arī oficiālas atbildes uz šiem pārmetumiem. Daniels Pavļuts izteicās par pārmetumiem komunikācijā. Kā arī mājaslapā ir publicēts izvērstāks, bet ne pilnīgs skatījums uz to, kas īsti tiek saprasts ar apzīmējumu “apvienotās skolas”. Ir jau pausti oficiālie viedokļi, taču gribu izteikt arī savu viedokli, jo ne vien biju to solījis, bet arī  gribu, lai būtu kāds materiāls, uz kuru varēšu nosūtīt tos, kas vēlēsies tēmu izprast sīkāk.

Pirms ķeros lietai klāt, gribu arī šeit pateikt to, ko izteicu tviterī. “Par” ir bijis, ir un būs par latviešu valodas lomas nostiprināšanu un sabiedrības saliedēšanu. Nekas no “Par” piedāvājumiem vai darbībām latviešu valodas lomu neapdraud un citu valodu lomu nestiprina. Ja nu notiks neticamais un “Par” sāks veikt darbības, kuras latviešu valodas lomu samazinātu, es par to skaļi pateikšu un no partijas izstāšos. Bez jokiem. Es savā komunikācijā ar jums vienmēr esmu izmantojis no bullshit principu. Un tas nemainīsies, pat ja savu saistību ar partiju un politiku pastiprināšu.

Valoda Latvijā ir vēl spēcīgāks konfliktu katalizators par reliģiju. Es ceru, ka, lasot šo rakstu, spēsiet impulsivitāti likt pie malas un uztvert faktus, nevis balstīties emocijās, ne līdz galam sadzirdot to, ko gribu pavēstīt.

Tātad tēma dalāma divās daļās: komunikācijas valoda un skolas. Sāksim ar pirmo un arī to sadalīsim divās daļās.

Ja esi sekojis “Par”, gan jau pamanīji, ka jau no paša sākuma ir bijuši mēģinājumi uzrunāt ne tikai latviski runājošos, bet arī cittautiešus. Partijas manifests ir pārtulkots vairākās valodās. Daži valdes locekļi snieguši intervijas krieviski. Latvijā vēsturiski izveidojies tā, ka latviskās partijas pārstāv latviešus, krievu partijas krievus un varbūt citus cittautiešus. Un tā nu mēs sēžam katrs savā ierakumu pusē. Bet tā tam nevajadzētu būt. Cilvēki nav jāšķiro pēc valodas vai tautības. Jāuzrunā ir pēc pārliecības. Tieši to “Par” arī mēģina darīt. Notiek mēģinājums uzrunāt līdzīgi domājošus cittautiešus. Un pat mēģinājums tiem, kuri nedomā līdzīgi, lietas izskaidrot un plaisu mazināt. Tas nav viegls darbs. Tas ir grūts un vēl nesanāk tik gludi, kā gribētos, jo sabiedrībā valda paranoja, stereotipi, emocijas. Ne tikai latvieši pēkšņi sāk baidīties, kad ierauga krievu valodu, bet arī krievi sāk baidīties, ieraugot, piemēram, apvienoto skolu principu (jā – radikālāk noskaņotie nav sajūsmā). Var, protams, teikt, ka visi, kas dzīvo Latvijā, taču māk (būtu jāmāk) latviešu valodu un nav ko ar viņiem runāt citās valodās. Bet tas ir nedaudz tumsonīgi. Fakts, ka kāds tiek uzrunāts viņam ērtākā valodā, nekādā mērā neapdraud citus. Latviešu valoda netiek apdraudēta. “Par” ir bijis, ir un būs par latviešu valodas nostiprināšanu, par to, lai sabiedrība brīvi spētu runāt latviešu valodā. Šī komunikācija ar cittautiešiem nebūtu jāuztver citādi, kā krievu valoda LTV7 raidījumos. Tas, ka daļa “Par” biedru veic komunikāciju krievu valodā, nenozīmē, ka tā ir kāda prasība “Par” biedriem. Ja es piedalītos kādā diskusijā un man jautājumu uzdotu krievu valodā, es atbildētu latviski. Bet to darītu ne jau tādēļ, ka uzskatu, ka krieviski nedrīkst runāt. Bet tādēļ, ka krievu valodu izmantoju tik reti, ka man mēle mežģās runājot. Tādēļ es atbildētu latviski. Tomēr man nav problēmu, ja man jautājumu uzdod krieviski. Valodu saprotu. Tāpēc, ja otrā pusē kāds grib mani uzrunāt krieviski, man nav pretenziju. Citi “Par” biedri atbildēs krieviski. Citi pat nesapratīs jautājumu krieviski, jo valodu vispār neprot. Kopsavilkums: “Par” ir nevis par to, ka ar krieviem jākomunicē krieviski, bet par to, ka komunikācija krievu valodā nav tabu. Ja abas puses jūtas brīvi runāt attiecīgajā valodā, to var darīt. Ja grib miksētā veidā, var darīt.

Otra daļa pirmajai tēmai. Noteikti jāmin 7. martā aizvadītā diskusija “Nākotnes skola”, kurā “Par” pieļāva komunikācijas kļūdu. Ņemam vērā, ka kļūda nav tas, ka ar attiecīgo auditoriju (kas lielā mērā bija krievu skolu aizstāvji) diskusija notika krieviski (skatīt iepriekšējo rindkopu). Kļūda bija (un Daniels, kā arī citi ir atzinuši) apstāklī, ka pasākums tika reklamēts kā diskusija latviešu un krievu valodā, bet reāli notika teju tikai krieviski un tulkojums uz latviešu valodu netika nodrošināts. No šīs kļūdas tiks izdarīti secinājumi. Pieņemu, ka citreiz, ja būs aizdomas, ka pasākums varētu būt teju tikai 1 valodā, tas netiks reklamēts kā divvalodu diskusija. Bet, ja tas tiks reklamēts kā divvalodu diskusija, tad tiks padomāts par tulkojumu. Šī diskusija nav jāuztver kā “Par” mēģinājums veicināt divvalodību. Vēl emocijas raisīja tas, ka diskusijas dalībnieku vārdi bija uzdrukāti gan latviski, gan krieviski. It kā tas norādot uz “Par” pozitīvo attieksmi divvalodības jautājumā. Šis ir liels pārspīlējums. Manuprāt, organizētāji gribēja “kā labāk” un uzrakstus izveidoja ar labākajiem nodomiem, nepadomājot par to, kā to varētu uztvert citi. Ja vārdus būtu drukājis es, es to būtu darījis tikai latviešu valodā. Līdz ar to domāju, ka tulkojums bija lieks. Tomēr tas nenorāda uz divvalodības atbalstīšanu.

Par skolām. Pirms lasīsi tālāk, noteikti izlasi šo rakstu, (saiti biju devis arī sākumā). Jo turpinājums būs attiecīgā teksta papildināšana. Tātad atkārtošanai daži punkti, kā arī mani papildinājumi:

  • Apvienots skolu modelis. Tātad latvieši, krievi un citi bērni mācās vienotās skolās. Šābrīža dalījums krievu skolās un latviešu skolās vairs nepastāvētu.
  • Mācības pamatā notiktu latviešu valodā. Es saprotu, ka, izlasot “pamatā”, rodas neliela paranoja un bailes. Šis vārds attiecīgajā kontekstā nozīmē to, ka daļai cittautiešu daļa mācību “drīkst” notikt arī viņu dzimtajā valodā. Tas neuzliek nekādus pienākumus, bet dod arī iespēju. Piemēram, latviski runājošiem bērniem kādu priekšmetu apgūt, piemēram, angļu vai vācu valodā.
  • Iepriekš minēju vārdu “drīkst”. Tas šajā diskusijā ir ļoti būtisks. Šī pieeja nozīmētu to, ka noteikta procenta apmērā skola drīkstētu daļu priekšmetu nodrošināt citā valodā, “ja” ir bērni, kuriem tas ir nepieciešams, “ja” vecāki to atbalsta, “ja” skolai ir tādas iespējas. Tas neuzliek par pienākumu mācības veikt citās valodās.
  • Cittautiešiem viņu dzimtajā valodā pieejamās stundas varētu būt tikai līdz noteiktam procentam (līdzīgi tam, kā šobrīd ir Šadurska plānā). Jo klase lielāka, jo mazāks atļautais procents. Vidusskolas klasēs, protams, mācības tikai latviešu valodā. Bet vidusskolā nebūtu aizliegts kādu fakultatīvu kursu nodrošināt arī mazākumtautības valodā, ja ir pieprasījums un iespējas (piemēram, fakultatīvs kurss literatūrā).
  • Visi eksāmeni, visos līmeņos notiks tikai un vienīgi latviešu valodā. Protams, tas neattiecas uz valodu eksāmeniem (t.i. – angļu valodas eksāmens joprojām būs angliski).
  • Varētu būt lielāks uzsvars uz valodām. Visiem bērniem, beidzot skolu, obligāti būs lieliski jāpārzina latviešu valoda. Kā arī vismaz pāris svešvalodas vai kādu programmēšanas valodu.
  • Krievu valoda latviešu bērniem būs tikai un vienīgi brīvprātīga izvēle. Neviens nespiedīs krievu valodu apgūt. Bez angļu valodas varēs droši mācīties vācu, franču vai kādu citu (atkarībā no skolas).
  • Latviešu valodas mācīšana sāksies jau bērnudārzos. Lai cittautiešu bērni, ienākot apvienotā skolā, kur vairums būs latvieši, daļu priekšmetu spētu mācīties latviski.

Esmu redzējis pārmetumus par to, kādēļ vispār kaut kas jāmāca krieviski, ja jau te ir Latvija un visiem jāzina latviešu valoda. Kā arī tiek norādīts, ka šāda pieeja veicinot divvalodību, esot lieka resursu tērēšana. Šis prasa papildu skaidrojumu. Lai saprastu attiecīgo pieeju, ir jāsaprot tās pamatdoma.

  • Jau iepriekš minēju ka “Par” ir par saliedētu sabiedrību.
  • “Par” jau kopš manifesta uzrakstīšanas ir sludinājis, ka iestājas par vienādām iespējām visiem.

Ko mēs iegūstam, šos divus punktus saliekot kopā? Lai saliedētu sabiedrību, krievu/latviešu skolu dalījums būtu jāizbeidz. Es uzrakstīšu par Jelgavu. Te bērni pagalmā spēlējas kopā (gan jau ne visos, bet manas mājas gan). Gan latvieši, gan krievi. Kopā aiziet uz bērnudārzu un mācās vienā grupiņā. Pēc tam latvieši aiziet uz latviešu skolu, daļa krievu uz latviešu skolu, daļa uz krievu skolu. Un šeit sākas nodalīšanās divās informatīvajās telpās. Tā vietā vajadzētu turpināt to, kas bērnudārzā jau sākts. Jāturpina kopā iet vienotā skolā. Bet, sadzenot visus latviešu skolā, daļai krievu bērnu rastos problēmas, jo varbūt ģimenē latviski nerunā, pagalmā un bērnudārzā valoda apgūta virspusēji. Tas viņam liegtu daļā priekšmetu pilnvērtīgi izprast skolas vielu. Tādēļ daļai bērnu, lai nodrošinātu to, ka viņiem ir vienlīdzīgas iespējas izprast mācību vielu, attiecīgo priekšmetu varētu mācīt viņiem saprotamākā valodā. Tas ir jāuztver kā īpaša palīdzība bērniem, kuriem ir problēmas ar valodu, nevis kā divvalodu sistēmas nostiprināšana vai kādas privilēģijas. Šāda palīdzība skolā var nebūt nepieciešama nemaz (visi bērnudārzā lieliski apguvuši valodu), var būt nepieciešama tikai dažiem bērniem, var būt nepieciešama pusei. Ja daļai bērnu ir nepieciešama, klasi attiecīgajos priekšmetos sadala divās daļās un šie bērni, kuriem ir problēmas ar valodu, apgūst priekšmetu savā valodā. Doma ir tāda, ka bērns jau nav vainīgs pie tā, ka vecāki viņam valodu nav iemācījuši pienācīgā līmenī. Tādēļ, lai šīs vecāku neizdarības dēļ viņam nebūtu jādzīvo ar mazākām iespējām, viņam tiek nodrošināta iespēja daļu priekšmetu apgūt viņa valodā. Ņemam vērā, ka jo vairāk bērnu latviešu valodu mācēs, jo mazāks būs pieprasījums pēc grupu dalīšanas. Es pat prognozēju, ka, laikam ejot uz priekšu, ar katru piecgadi šī proprocija ies uz leju, jo aizvien mazāk bērniem būs nepieciešama šāda palīdzība.

Es kaut kur manīju, ka Šadurska pieeja tiek cildināta, bet “Par” pieeja tiek kritizēta, jo Šadurska variants esot pāreja uz mācībām latviešu valodā, bet “Par” nē. Te jāsaka, ka arī Šadurska variantā daļa mācību krievu skolās joprojām notiks krievu valodā. “Par” šo proporciju nepiedāvā mainīt. Turklāt iet vēl tālāk un visus bērnus grib salikt zem viena jumta, tādā veidā latvisko vidi vēl vairāk pastiprinot. Tādēļ es īsti nesaprotu, kādēļ radies maldīgais priekšstats, ka “Par” ir par divvalodību. Atkārtoju – “Par” ir par to, lai visi mācās kopā, lai visi lieliski apgūst latviešu valodu. Bet, ja ir bērni, kuriem tiešām ir problēmas ar valodu, ja ir vecāki, kuri to atbalsta, tad attiecīgajiem bērniem var palīdzēt integrēties. Mērķis taču ir kāds? Lai jaunatne mums būtu saliedēta, lai visi lieliski runātu latviski, lai visiem būtu līdzvērtīgas iespējas iegūt zināšanas.

Ir vēl citas lietas, par kurām izglītības sakarā piemirst runāt. Piemēram, “Par” ir arī par to, lai Latvijā nebūtu tāds uzsvars uz speciālajām skolām, kurās nodala bērnus ar īpašām vajadzībām, un, cik iespējams, attiecīgos bērnus mācītu kopējās skolās. Arī viņiem skolās būtu jānodrošina īpaša pieeja un papildu lietas. Tātad arī šeit ir doma par to, lai iespējas bērniem būtu vienlīdzīgākas. Gluži kā ar tiem krievu bērniem, kuri ne viņu pašu vainas dēļ vēl nav pienācīgā līmenī apguvuši latviešu valodu. Un tam nav nekāda sakara ar divvalodību, krievu valodas stiprināšanu utt.

Pāriet uz šādu skolu modeli nemaz nenāktos tik viegli, un tas prasītu vairākus gadus. Pirmās apvienotās skolas varētu tapt, ja tiktu apvienotas divas skolas (bērnu skaits samazinās un neizbēgami daļa skolu tiks slēgtas). Ne visas skolas varēs uzreiz pāriet uz attiecīgo formātu. Būs nepieciešami jauni skolotāji, jaunas pieejas. Daļa finansējuma nāktu no ietaupījumiem, kuri rastos, skolas slēdzot. Vai ar to pietiktu, nezinu. Neviens šobrīd nezina.

Kopumā, manuprāt, ideja par to, ka visi mācās kopā, ir laba. Nostādne, ka daļa priekšmetu daļai bērnu būtu jāmācās viņu valodā, arī ir pieļaujama, ciktāl tā ir pamatota (tas nav pašmērķis, bet līdzeklis noteiktas problēmas risināšanai). T.i. – ja skola redz, ka visi bērni lieliski runā latviešu valodā, tad grupas krieviski ir liekas un nav jāveido. Tās ir domātas gadījumiem, kur bērns tiešām vēl nav tik nopietni valodu apguvis, lai pilnvērtīgi izprastu sarežģītākus jēdzienus. Tas, cik daudz šādu priekšmetu būtu pieļaujams, jau ir citas diskusijas jautājums. To var labāk saprast valodu speciālisti, bērnu psihologi, izglītības speciālisti utt., nevis es vai vidējais latvietis.

Noslēgumā gribu vēlreiz uzsvērt: “Par” ir par latviešu valodu, par saliedētu sabiedrību, par vienādām iespējām. Un bērnam nav jācieš tā dēļ, ka viņam vecāki nav nodrošinājuši latviešu valodas apgūšanu. Mēs varam ar bargāku vārdu vērsties pie pieaugušajiem un aizrādīt, ka viņi nav valodu pa visiem šiem gadiem apguvuši. Bet šāds nopēlums bērnu virzienā nav īsti pamatots. Tas, ka šiem bērniem (kuriem palīdzība tiešām ir nepieciešama) palīdzētu, nekādā mērā neko neatņem latviski runājošajiem. Mēs gribam saliedētāku sabiedrību, cilvēkus, kuri izprot latviešu kultūru un valodu. Apvienotās skolas ir veids, kā to sasniegt. Tās latviskumu neapdraud, bet stiprina.

Kad es mācījos vidusskolā, manā klasē sāka mācīties meitene vārdā Oļesja. Reiz viņai tika jautāts, kā viņa jūtas šajā skolā. Lai gan viņa perfekti runāja latviski un gramatiku zināja labāk par mani, viņas atbilde bija: krievu skolā jutos kā latviete, šeit jūtos kā krieviete. Lai cik mēs klasē bijām saticīgi un iekļaujoši, kaut kas īsti līdz galam vēl nebija labi. Es ceru, ka apvienotās skolās tādiem bērniem kā Oļesja atbilde būs: jūtos kā latviete, jo esmu šeit iederīga.

Ja tiki tik tālu – paldies, ka uzklausīji! Un ceru, ka varēju kaut ko izskaidrot un daļu mītu kliedēt. Skaidrs, ka tēma sarežģīta un vēl daudz diskusiju raisīs. Bet kaut kad diskusija bija jāsāk.

Daži reizēm aizmirst, tāpēc: https://endijs.com publicētās informācijas pārpublicēšana bez saskaņošanas ar autoru ir aizliegta. Lūgums respektēt autora/autoru tiesības. Paldies!

3 comments

  1. Man pietiek ar tieši vienu iemeslu, lai pat ne brīdi neapsvērtu par balsošanu par PAR. Vārdi un darbi. Vārdos „Par ir bijis, ir un būs par latviešu valodas lomas nostiprināšanu un sabiedrības saliedēšanu.” Darbos – apliecinājums, ka pat vairāk nekā 25 gadus pēc neatkarības atgūšanas latviešu valodai Latvijā patiešām nav nozīmes.
    Atvaino, dārgo autor, bet, lai cik skaistus pamatojumus arī šīs pretrunas attaisnošanai nesadzejotu, pretruna starp darbiem un vārdiem saglabāsies. Tā ir laipošana, politiska izmuldēšanās, kuras gana lielai daļai sabiedrības ir konkrēti līdz lampiņai.
    Ja PAR būtu par krievu valodu un to skaidri un gaiši pateiktu, šo politisko spēku varētu vismaz cienīt. Tagad pat tik daudz nevar.

    1. Es tā saprotu, ka Par! ir bijis pie varas 25 gadus un tev ir sanācis vērot to, kā darbi sakrīt/nesakrīt ar vārdiem? Un ja jau piesien paša izodmātus dēmonus, kāpēc tikai 25 gadus, nevis 27? Es saprotu, ka ne visus uzrunā tas, ko Par mēģina padot tālāk. Bet skatīties uz kaķi, bet teikt, ka redzi tanku, ir visai interesanta pieeja.

      1. Darbi jau ir. Tā ir paralēla komunikācija krievu valodā. Es gan domāju, ka tu to ļoti labi saproti arī tāpat bez īpaša paskaidrojuma.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.