Brauciens uz Krieviju – kā braucu un ko darīju

Gluži tāpat kā daudziem, arī man ir iedomāts saraksts ar valstīm, kuras vēlos apciemot. Krievija šajā sarakstā nekad nav bijusi. Kaut kā īsti nevilināja. Gan jau pie vainas daļēji politika, daļēji kaut kādi aizspriedumi, daļēji neieinteresētība/neziņa par to, ko tur redzēt, ko tur darīt. Tādēļ, pieņemot lēmumu apmeklēt šo valsti, pārsteidzu pats sevi. Devos turp, lai satiktu kolēģus. Ja ne šis iemesls, tad Krieviju nebūtu apmeklējis nedz šogad, nedz tuvākajā nākotnē. Aizbraucot sapratu, ka labi vien bija, ka to izdarīju. Bet par to nedaudz vēlāk. Raksts sanācis garāks, kā biju plānojis, tādēļ sadalīts vairākās daļās. Pirmā ir par nokļūšanu un transportu kopumā. Otrā par Maskavu. Bet trešā par Sanktpēterburgu.

Autobuss, metro, vilciens – stāsts par transportu un nokļūšanu

Parasti uz citām valstīm dodos ar lidmašīnu. Arī uz Krieviju plāns bija tāds pats. Taču pārdomāju un izvēlējos autobusu. Tam bija vairāki iemesli.

Pirmkārt, lai ietaupītu. Ja, piemēram, lidmašīnas biļete uz Maskavu variēja 130€-150€ robežās, tad autobuss – 60€. Lidmašīna no Sanktpēterburgas arī virs 100€ , bet autobuss 36€.

Otrkārt, biju izrēķinājis, ka lidojot tāpat jātērē daudz laika (lidostā jābūt laicīgi; lidojums; pēc tam ilgāka nokļūšana no lidostas) un pārtēriņš ar autobusu nebūs pārāk liels, jo kopējais nobraucamais attālums nav liels.

Treškārt, eksperiments, lai zinātu, vai šāds transporta veids man ir piemērots. Pirmo un pēdējo reizi ar autobusu tālākā ceļā devos pirms 13 gadiem, kad no Rīgas braucu uz Prāgu, lai skatītos hokeja čempionāta spēles.

Izrādījās, ka ar autobusu braukt nav tik ērti, kā biju sevi noskaņojis. Tas gan nebija pārsteigums. Sāksim ar reisu uz Maskavu. Ak jā, abus braucienus veica Ecolines. Turpceļā bija divstāvīgs autobuss. Kamēr biju ārpusē, domāju, ka forši, paveicās. Kad tiku savā vietā, sapratu, ka nepaveicās vis. Vietas maz, kondicionieris īsti nedzesē. Man paveicās, jo man nebija neviena, kurš sēdētu blakus, tādēļ bija ērtāk, kā daļai citu pasažieru. Blakussēdētājs braucienu būtu padarījis krietni smagāku. It kā bija jābūt bezmaksas kafijai, taču par tādu neviens neinformēja, bet tikai norādīja uz cenrādi, kurā bija arī kafija. Izrādījās gan, ka man brauciena laikā prāts uz kafiju tomēr nenesās. Šūpīgais brauciens ar biežu bremzēšanu mazās pilsētās, remonta zonās, kuras stiepās vairāku kilometru garumā, kā arī uzsilušais gaiss, īsti negribēja draudzēties ar labu pašsajūtu un aptuveni pusi brauciena biju aizņemts ar domām par to, kā noturēt kuņģa saturu tur, kur tam jābūt.

Braucot ar autobusu, sanāk izbaudīt tādu sen aizmirstu ekstru, kā robežkontrole, kura aizņem aptuveni pusotru stundu. Vispirms Latvijas pusē sareģistrēja visiem pases. Pēc tam Krievijas pusē dabūjām otru reizi pildīt imigrācijas papīrīšus, jo autobusa stjuarte pirmajā reizē bija izdalījusi nepareizās formas. Turklāt visiem bija jāatstāj autobusu un ar rokas bagāžu jāiziet kontroli (skeneris, suns aposta) un vēl pasu kontrole. Šķērsojām bez aizķeršanās. Robežas otrā pusē benzīntankā 10 minūšu pietura, kamēr autobuss tiek uzpildīts ar lētu degvielu un tad nakts režīma brauciens līdz Maskavai. Gala pietura pie paša metro. Tādēļ nokļūšana uz pilsētas centru ir ātra un maksā tikai 0.85€.

Brauciens no Sanktpēterburgas bija krietni labāks. Izvēlējos tādu maršrutu, kurš veda caur Igauniju, jo biju paredzējis, ka būs plūdenāks brauciens (tā arī bija). Un autobuss, lai gan vienstāvīgs, bija krietni modernāks. Labi dzesēja, kafijas automāts, kur katrs var uztaisīt sev karsto dzērienu. Atkal blakussēdētāja nebija (vispār jau bija, bet tā kā bija dažas brīvas rindas, šis ātri aizmuka prom). Reisam ir vairākas pieturas (Narva, Kotlajarve, Tartu, Valmiera), kurās tiek uzņemti papildus cilvēki, kā arī laiks izkustināt kājas. Kopumā komforts bija labāks un par sliktu dūšu īsti domāt nevajadzēja. Uz robežas bija interesantāk. Krievijas pusē atkal dancis ar pasēm, bet tas gāja gludi. Igaunijas pusē visus izdzina no autobusiem un lika paņemt ne tikai rokas bagāžu, bet arī lielo bagāžu. Pasu kontrolē mani palaida garām uzreiz (savējais tak), bet krievus pratināja (kur brauc, cik ilgi, ko darīs, kur dzīvos), pirkstu nospiedumus skenēja utt. Daudziem pārbaudīja somas. Lika vērt vaļā un rakņājās, lai atrastu alkoholu un cigaretes. Divus cilvēkus pieķēra. Kādas minūtes 15-20 gaidījām, kamēr papīrus sakārtoja viņiem un devāmies tālāk.

Autobusos bija WiFi, kurš darbojās arī Krievijas teritorijā, ne tikai Latvijā. Tas ir liels pluss. Uz priekšā esošā krēsla muguras ir iestrādātas plenšetes, kurās var tikt pie interneta, skatīties filmas, uzspēlēt kādu spēlīti vai klausīties mūziku. Iekārtas lietojamas līdz brīdim, kad priekšā sēdošais izdomā iet gulēt, kas parasti notiek komplektā ar muguras atzveltnes noliekšanu. Pēc šāda manevra planšetes saskatīšana paliek ļoti izaicinoša. Tātad, ja gribi visu laiku baudīt multimediju saturu, ņem vien savu ekrānu. Izskatījās, ka citiem gulēšana īpašas problēmas nesagādā, bet man gulēt bija grūti. Pieņemu, ka vairāk par 2h katrā braucienā nenogulēju. Tā kā autobuss braucot kratās un ir fiziski maz vietas, par strādāšanu datorā var aizmirst.

Vai es vēl kādreiz ar autobusu došos tālākā braucienā? Pieņemu, ka varbūtība ir visai maza. Ar autobusu brauktu tikai tad, ja brauciens nav pārāk tāls, labas kvalitātes ceļi un augsta komforta līmeņa autobuss. Bet, tā kā tas ne vienmēr ir garantēts, tad labāk izvēlēšos lidmašīnu.

No Maskavas uz Sanktpēterburgu devos ar vilcienu. Kupeja ar četrām guļvietām, no kurām viena bija man. Kupeja maziņa, bet, ja visi iemītnieki sēž un nemēģina vienlaicīgi staigāt, tad vietas pietiek. Vilciens lēns. Kopumā kādas 8 stundas (ir arī tādi vilcieni, kuri aizbrauc pa 4.5h), bet, tā kā brauc pa nakti un var gulēt, tad tīri labs pasākums. Katram pienācās pa ceļotāja paciņai (ūdens, cepums, čībiņas, zobu pasta, zobu birste). Varbūt vēl kāds nieks bija. Brokastis iekļautas cenā. Brokastīs varēja izvēlēties kādu no trīs lietām: pankūkas (3 plānās pankūkas un ievārījums), auzu pārslu putra ar ievārījumu, biezpiena/mannā sacepums vai kas tamlīdzīgs. Ņēmu pankūkas. Nebija tās labākās, bet nebija arī tik sliktas, lai atstātu. Kafija/tēja par papildus samaksu. Vagonā ir pieejama arī tualete. Izlietne ar augstspiediena (nošļaksta visas malas) ūdens padevi. Bet minimālās higiēnas prasības nosedz. Gulēšana bija visai komfortabla, jo gaiss bija labi kondicionēts un ventilēts. Likās, ka mazā kupeja uzkrasīs un sasmaks, bet – nekā. Viss kārtībā. Šķiet, ka mana brauciena izmaksas bija kādi 55€. Kopumā ar vilciena braucienu esmu apmierināts un noteikti, ka varētu atkārtot.

Metro ir labs gan Maskavā, gan Sanktpēterburgā. Pirmajā vietā maksā 0.85€ par braucienu, otrā 0.80€. Bija arī kaut kādi izdevīgāki varianti, ja pērk vairākiem braucieniem uzreiz, bet man tādus nevajadzēja. Tāpēc par izmaksām neatceros. Metro tīkls ir plašs un viegli saprotams. Nobraucamie attālumi var būt lieli. Tāpēc kāp ārā tajā pieturā, kurā vajag, nevis pieturu iepriekš un domā, ka aiziesi. Var sanāk iet ļoti ilgi. Ja gribi palīdzību metro maršruta plānošanā, vari pamēģināt izmantot Yandex.Metro lietotni. Starp citu, Maskavas metro talons darbojas arī autobusos un tramvajos. Maskavas metro mani pārsteidza nesagatavotu. Pārsteidza labā nozīmē. Tas tāpēc, ka tas likās krāšņākais no metro, kādā ir nācies būt (ir braukts Prāgā, Barselonā, Parīzē, Romā, Berlīnē). Gleznas, dekori, skulptūras utt. Smuki un iespaidīgi.

Maskava

Maskavā nesanāca būt ilgi. Tik vien kā nepilna diena. No rīta ierados un naktī jau kāpām vilcienā, lai dotos uz Sanktpēterburgu. Tāpēc arī īpašus plānus neveidojām. No autobusa es uzreiz devos uz metro un 30 minūtes vēlāk jau biju netālu no tūristīgās Arbat ielas . Satiku pirmo kolēģi ar meitu. Iedzērām kafiju un devāmies pastaigā. Ieliņa tukša, tik vien kā daži tūristi un suvenīru veikali. Likās ka neesam trāpījuši aktīvajā tūrisma sezonā. Šī ilūzija tika sagrauta, kad tikām līdz Kremlim. Tūristu pārpilnība. Turklāt šķiet, ka lielākā daļa aziātu. Es īsti neatšķiru, bet pieņēmām, ka ķīnieši. Tas ka ķīniešu (vai līdzīgo) tūristu daudz, ir redzams ne tikai pēc viņu klātbūtnes uz ielas, bet arī uz plakātiem un norādēm, kuras mēdz būt arī ar hieroglifiem.

Kamēr skatījāmies uz tūristu masām, gaidījām nākamo kolēģu grupu. Tie bija iemanījušies apmaldīties un lika uz sevi gaidīt ilgāk kā būtu pieklājīgi. Lai gaidīšana nebūtu garlaicīga, nolēmām, ka nopirksim biļetes uz Оружейная палата, lai apskatītu tur esošos labumus. Iestājāmies rindā, bet prieks bija īss. Līdz 11 jau visas dienai paredzētās biļetes bija iztirgotas. Agrāk esot tirgojuši divās daļās (rīta cēlienā daļu, pēcpusdienā daļu), bet tagad jau viss no rīta bija cauri. Ņem šo vērā, ja vēlēsies iegādāties biļeti.

Lai tomēr kaut ko sanāktu apskatīt, nopirkām biļetes, lai tiktu Архитектурный ансамбль Московского Кремля. Šķiet, ka maksāja kādus 500 rubļus (~7€). Un, tā kā biļetes varēja nopirkt speciālos automātos, tad ar biļešu iegādi problēmu nebija. Sagaidījām kolēģu grupu un devāmies teritorijā, lai apskatītu, kas mūrim otrā pusē. Nevarētu teikt, ka spēju arhitektūras un vēsturisko mantojumu īpaši novērtēt. Bet par vienu ķeksīti vairāk ceļojuma plānā ielikt varēju.

Kad bijām pastaigājuši, aizgājām turpat netālu paēst. Izvēlējāmies Mu-Mu, jo tuvu, vietējie ēdieni un lēti. Galerijā ir arī bilde ar ēdienkarti, ja gribi apskatīt sīkāk. Bet, piemēram, pankūkas maksāja 75 rubļus (~1€), bet pelmeņi 93 rubļus (~1.3€).

Pie slavenā Собор Василия Блаженного tā arī klāt nesanāca tikt, jo teritorija bija norobežota. Par iemeslu tam bija tas, ka tieši mūsu apmeklējuma laikā notika rallija sacensību atklāšanas ceremonija. Uzstādīta liela skatuve, skaļa mūzika, vieta, kur sabraukt mašīnām, filmēšana utt. Protams, arī drošības kontrole līdz ar to bija pastiprināta. Šķiet, ka ap Kremļa teritoriju grozoties, nācās reizes 3 iet caur metāla detektoriem un somas saturu rādīt. Lai notērētu atlikušo laiku, nolēmām izbraukt ar pilsētas apskates autobusu. Lai gan stāstījums bija interesants, brauciens bija nogurdinošs, jo Maskavas satiksme nav tā raitākā. Turklāt vairākās vietās notika arī remontdarbi. Atlika vēl aiziet uz ГУМ, lai pabrīnītos par krāšņo lielveikalu. Tad uz ЦУМ, lai šajā veikalā izbaudītu to, cik īsti neomulīgi ir, ja pilns veikals ar apsardzi, bet, lai tiktu veikalā, jāiet caur durvīm, kuras tev atver vecāka gadagājuma šveicars.

Kopumā Maskava likās ļoti, ļoti liela. Dažos avotos tiek minēts, ka iedzīvotāju esot 16 miljoni, citos saskaitīti pat 20 miljoni, jo esot daudz nelegālo iemītnieku. Tīrāka, kā gaidīju. Vismaz tajās vietās, kur nācās staigāt. Kremļa apvidus tūristu pārbāzts. Ļoti daudz būvē jaunas daudzdzīvokļu mājas (līdz ar to daudz sludinājumu uz lieliem plakātiem). Daudz remontu uz ielām un trotuāriem. Pieļauju, ka mikrorajonos vai tālāk no centra situācija ir citādāka. Bet kopumā iespaids bija pozitīvs. Neko sliktu nepiedzīvoju, neko sliktu nemanīju.

Sanktpēterburga

Sanktpēterburgā biju 3 pilnas dienas (2 naktis). Ieradāmies agri un satikāmies ar pārējiem kolēģiem, kuri bija devušies pa tiešo uz Sanktpēterburgu, bet Maskavu bija izlaiduši. Mums nebija akmenī iecirsta plāna, tādēļ dienas plāns tapa uz vietas un nebija mērķis savākt pēc iespējas vairāk ķeksīšu.

Pirmā diena bija diena pastaigām. Izstaigājām vēsturisko apkārtni, nospraužot Ermitāžu un tai klāt esošo laukumu par centrālo punktu. Daļa devās apskatīt muzeju, bet es nolēmu to nedarīt, jo bezgalīgā staigāšana bija nogurdinoša. Ikdienas ēšanai izvēlējāmies Сел Поел. Paēst varēja lēti (par kādiem 3-4€). Ne visi ēdieni labi pagatavoti, bet, ja izvēlas prātīgi, tad kvalitātes/cenas attiecība laba. Šikāka ēšana bija Katyusha , kas ir Ginza project restorāns (lasi – augstas kvalitātes, bet dārgs). Ēdieni bija vienkārši, bet tiešām ļoti garšīgi. Naktī devāmies skatīties tiltu pacelšanu, izmetām vēl dažus lokus un tad gulēt.

Nākamo dienu pavadījām Peterhofā. Precīzāk – pils lejas dārzā. Ļoti plašs, labi uzturēts dārzs ar daudzām strūklakām, kaskādēm, skulptūrām. Turklāt strūklakas darbojas bez pumpju palīdzības. Kas bija smuki redzams bildēs no kara laika. Viss apkārt sabombardēts, bet strūklakas darbojas. Unikāla vieta, kuru noteikti jāapmeklē, ja esat devušies uz Sanktpēterburgu. Nokļūt var vai nu ar autobusiem/auto vai arī ar ūdens transportu. Ir speciāli katamarāni un citi peldlīdzekļi, kuri no Sanktpēterburgas centra ved uz Peterhofu. Ja domā, ko izvēlēties, iesaku ūdens transportu. Tas ir krietni ātrāks un interesantāks. Maksā gan dārgāk. Īsti neatceros, bet šķiet, ka ap 700 rubļiem (~10€) bija. Ieeja pašā parkā bija kādi 750 rubļi (~10.5€). Parka apmeklējumam droši var ieplānot dienas lielāko daļu. Ja gribi izstaigāt visu, kājas vēlāk atriebsies, ja vien neesi stipri sportisks. Vizuālais baudījums ļoti pozitīvs. Dažas piezīmes. Celiņi parkā ir zemes, tādēļ padomā par ērtiem apaviem un gatavojies, ka tie stipri noputēs. Ņem līdzi savus uzkožamos, jo cenas uz vietas ir ļoti augstas un arī izvēle ir stipri limitēta. Iesaku no ēstuvēm un saldējuma tirgotājiem izvairīties.

Trešajā dienā aizbraucām līdz Петропа́вловская кре́пость. Gluži kā Peterhofā, arī šeit var pavadīt visu dienu. Tiek pārdotas dažādu veidu biļetes. Piemēram, var nopirkt biļeti uz konkrētu objektu vai var nopirkt biļeti, kura dod iespēju apmeklēt 5 noteiktus objektus. Izvēlējāmies šādu komplekso biļeti. Ar to varēja apmeklēt Петропавловский собор, cietumu, raķešu muzeju un kaut kas vēl bija. Nu jau vairs neatceros. Iesaku apmeklējumu veikt kopā ar gidu. Par gidu papildus jāmaksā nebija (pieņemu, ka iekļauts 5in1 biļetē). Ja gribas gidu labāk dzirdēt, var paņemt speciālas austiņas (drošības nauda 1000 rubļu (~14€)), kurās var dzirdēt gida teikto. Gids stāstīja interesanti. Gan par to, kā katedrāle taisīta, gan, kas tur apglabāts, gan to, kā cietums tika izmantots, gan citām interesantām lietām. Raķešu muzejam gan gida nebija. Šajā muzejā apskatāmi dažādu raķešu dzinēji. Kopumā cietokšņa un tā teritorijas apmeklējums noteikti ir iekļaujams Sanktpēterburgas apmeklējuma plānā.

Sajūta par pašu pilsētu bija tāda, ka tā ir vēl tūristīgāka par Maskavu. Vismaz centrā tūristu masas ir ļoti lielas. Populārie apskates objekti pūļu pilni. Sanāca iet cauri gan sakoptiem pagalmiem, gan netīriem, gan mierīgām vietām, gan lauzties caur naktsklubu apmeklētāju pūļiem (šajā kategorijā narkotiku lietošana nebija nekas slēpjams). Arhitektūra, vēsture gan ir iespaidīga un apciemošanas vērta. To arī apliecina tūristu pūļu esamība.

Kopsavilkums un kopējie iespaidi

Ir prieks, ka saņēmos un aizbraucu. Sanāca braukt jūlija sākumā, tādēļ uz “Baltajām naktīm” īsti netrāpīju. Bet naktis tāpat bija ļoti gaišas un tumšais periods ļoti īss. Tas gan nebija nekāds brīnums, jo arī Latvijā vasaras naktis ir gaišas. Pieņemu, ka būšana Sanktpēterburgā saulgriežos būtu bijusi nedaudz interesantāka tieši nakts dēļ. Kopumā bija interesanti un varbūt kādu nacionālu fobiju (ja tāda bija) pa ceļam arī likvidēju. Sanāca izmantot krievu valodu un bija patiess prieks, ka varēju runāt un lasīt brīvi, pretstatā kolēģiem no citām valstīm. Sanāca pat piepalīdzēt vietējiem ar tulkošanu un skaidrošanu. Krievu valodas zināšanas ir vērtīga lieta. Ceļojuma laikā ne reizi nejutu nacionālos saspīlējumus vai politiku. Iespējams tādēļ, ka biju labi izglītotā kompānijā un stipri daudz ar vietējiem komunicēt nesanāca. Kaut kādu sankciju radītu krīzi es, kā cilvēks no malas, nejutu. Viss notiek. Bizness rit. Tūrisms plaukst. Celtniecība norit pilnā sparā. Būvē ielas pilsētās, mājas, lielceļus, tiltus. Veikalos plaukti pilni. Varbūt, ka nav gluži īstās kvalitātes produkti, to nepētīju. Bet kaut kādi iztrūkumi vai tukši plaukti atmiņā nav palikuši. Ja ir interese par kādu vietu Krievijā, droši var braukt. Jārēķinās gan, ka Latvijas pilsoņiem nāksies tērēt ap 80€ par vīzu. Taču ļauties fobijām par ļaunajiem krieviem, par to, ka latviešus tur ar uguni medī, nevajag. Ja tu esi tūrists, tad fakts, ka tu esi latvietis, diez vai kādu tur vispār interesēs. Bizness pirmajā vietā.

Rakstam pievienoti dažādi foto. Ceru, ka secību +- esmu atstājis pareizo. Varbūt kaut kad salīmēšu arī video. Tajā būtu redzamas lietas un vietas, kuras foto netika.

Flattr this!

Daži reizēm aizmirst, tāpēc: https://endijs.com publicētās informācijas pārpublicēšana bez saskaņošanas ar autoru ir aizliegta. Lūgums respektēt autora/autoru tiesības. Paldies!

8 comments

  1. Labs raksts ! Man patika. Vienīgais, ko ieteiktu es vēl pielabot – iekavās visām cenām rubļos ielikt, cik tas ir euro. Protams, kurss laika gaitā var mainīties, bet aptuvenam atskaites punktam noderētu. Jo man tiešām ir slinkums katru reizi skatītīties kādā citā lapā cik ir, piemēram, 450 rubļu pierastākās vienībās. Krievijas apceļojums mani vilina tieši kā “road trip” … cauri visai Krievijai ar savu transportu (kura nav, heh) vai nu arī ar transsibīrijas vilcienu līdz Ķīnai. Bet tā arī neesmu saņēmies realizēt ne vienu ne otru. Gadiem domāju, ka vajadzētu, bet kaut kā nevaru saņemties (laika trūkums, heh… drīzāk jau tā tāda atruna).

    1. OK. Krievijas rublis gan mēdz stipri “lēkāt”, bet aptuvenu konvertāciju uz šīs vasaras kursu pielikšu. Paldies par ieteikumu!

  2. Vēl ko gribēju vaicāt – kā troksni autobusā ? Ceru, ka nav pa visu autobusu kaut kāds skanošs muzons no šofera puses vai kopēja filma. Ar busu pēdējo reiz garas stundas esmu braucis Kambodžā un, protams, tur visas busam priekšā ir liels ekrāns, kur visam busam rāda it kā smieklīgu vietējo filmu vietējā valodā bez subtitriem, no kuras protams, neko nesapratu, bet vietējie bija sajūsmā. :D Man tas traucēja gulēt. Lieks troksnis kaitina un nogurdina.

    1. Viss audio/video tika patērēts caur austiņām. Tāda veida trokšņu nebija. Atliek ēšana, krākšana, runāšana. Tas jau nu kā kuram paveicas. Manos reisos ar šo problēmu nebija.

    1. Abi bija Ecolines (attiecigi noformēti). Bet no Sanktpēterburgas (caur Igauniju) uz Rīgu bija krietni jaunāks modelis.

  3. Atpakaļ ziņojums: Latvijas blogāres apskats #89 (28.08.-03.09.). – BALTAIS RUNCIS
  4. Atpakaļ ziņojums: Ierakstu izlase #44 – Stacija

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.