Priekšlaicīga nāve kā savdabīgs motivators un liela nejēdzība

Es ik pa laikam aizdomājos par nāvi. Par to, kā būs, kad nebūs. Jo vairāk domāju, jo vairāk saprotu, ka priekšlaicīga nāve ir savdabīgs motivators, bet tajā pat laikā liela nejēdzība. Ar priekšlaicīga es saprotu tādu, kas iestājas pirms vidējā statistiskā dzīves ilguma iestāšanās. Man nav nācies piedzīvot situāciju, kurā es būtu nopietni domājis, ka nu viss, cauri ir. Pie lidmašīnas gaisa bedrēm vai šķības nosēšanās, kad citi ar rokām krampējas krēsla rokturos, esmu nodomājis, ka “nu gan būtu stulbi, ja ar šo arī viss beigtos”. Bet tas vairāk ir nenopietni. Jo pat šķībākās nosēšanās, kuras esmu piedzīvojis, nav bijušas tik nopietnas, lai es noticētu, ka būs kas traks.

Manās acīs nāve (tagad un turpmāk minot nāve, domāju priekšlaicīga nāve) kā motivators nav kas tāds, kas man liek skriet un izbaudīt dzīvi, kamēr vēl varu. Šajā kontekstā tā ir kā savdabīgs motivators izdarīt tā, lai tiem, kas paliek, būtu viegli. Pirmkārt, es ceru, ka paspēšu bērniem iemācīt tādus dzīves uzskatus, kas viņus padarīs par labiem cilvēkiem. Otrkārt, gribu parūpēties par to, lai pat tad, ja manis nebūtu, palicējiem nebūtu jālauza galvu par to, kā tikt galā ar naudas lietām. Tas ir viens no iemesliem, kādēļ apdrošinos, veicu pastiprinātu uzkrājumu un investīciju veidošanu. Ja manis nebūs ātrāk kā es gribētu, vismaz citiem kādu laiku nebūs jāstreso. Ja paveiksies un nodzīvošu ilgi, varēšu “pensionēties” ļoti agrā vecumā.

Es ik pa laikam mēdzu izteikt kādu komentāru nāves sakarā. Piemēram, ka mani nevajag rakt, bet labāk kremēt un izkaisīt. Kāpēc kremēt? Tāpēc, lai nebūtu par vienu aizmirstu kapavietu vairāk. Protams, pirmā, otrā paaudze vēl kapu uzkopj. Bet pēc tam? Kaps paliek noplucis un aizmirstībā. Kam to vajag? Nepārprotiet. Es neapgalvoju, ka visus mirušos vajag kremēt. Bet, manuprāt, cilvēkiem vajadzētu būt atvērtākiem šādai idejai. Galu galā kapi nav bezizmēra.

Vēl viena no nesenām replikām bija, kad, dzirdot kādu dziesmu, izteicos, ka gribētu, lai to atskaņo manās bērēs. Es pat nezinu, kādēļ tā. Varbūt zemapziņā šķiet, ka bēres ir tik smags notikums, ka vajadzētu kaut kā to procesu atvieglot. Ja skatās nopietni, tad mirušajam jau ir vienalga, kas notiek viņa bērēs un ar aizgājušo vēlmēm īsti aizrauties nav iemesla. Noteikti ir vēlmes, kuras var izpildīt, bet ir arī tādas, kuras var ignorēt. Tādēļ es pieņemu, ka ne viss, ko es laika gaitā izteikšu, tiks ņemts vērā un izpildīts. Bet ceru, ka vismaz daži plāna punkti varētu procesu atvieglot.

Es pat biju sagatavojis instrukciju ar to, kā veicamas ikdienas lietas, kuras ir manā pārziņā. Viss, kas attiecas uz rēķiniem, maksājumiem, parolēm, pieejām utt. Vajadzētu atjaunot. Informācija nedaudz novecojusi.

Vēl lieta, par kuru padomāt, ir, ko darīt ar online klātbūtni pēc nāves. Ko atstāt, ko likvidēt. Es droši vien gribētu, lai blogs tiek atstāts kādu saprātīgu laika posmu. Varbūt kāds saņemtos un uzrakstītu kādu noslēguma rakstu. Noslēgtu visus komentārus un atstātu kā manu pieminekli. Būtu vismaz vieta, kur bērniem pēc gadiem paskatīties, ko tad vecais sarakstījis, domājis. Twitter konts varbūt arī varētu palikt. Facebook pilnībā izdzēsts. Lūk – šī ir viena lieta, kuru vajadzētu sakārtot. Izdomāt un nodefinēt, ko ar online pasauli darīt.

Jā… priekšlaicīga nāve būtu varen liela nejēdzība, jo man vēl ir ļoti daudz kas ieplānots. Bet tā arī kalpo kā savdabīgs motivators tikt galā ar lielām lietām vispirms. Un nevajag aizmirst, ka tā diena var pienākt krietni ātrāk kā plānots. Ir jāizdara maksimāli daudz, lai tiem, kas paliek, būtu vieglāk. Jo ir skaidrs, ka tā diena būs smagāka nevis aizgājējam, bet palicējiem.

Šis raksts tapis 30 dienu rakstīšanas izaicinājuma ietvaros.

Flattr this!

Daži reizēm aizmirst, tāpēc: https://endijs.com publicētās informācijas pārpublicēšana bez saskaņošanas ar autoru ir aizliegta. Lūgums respektēt autora/autoru tiesības. Paldies!

4 comments

  1. Nu, vecīt, sakarīgas lietas esi uzrakstījis. Gandrīz zem visa varētu parakstīties arī es. Baigi līdzīgs redzējums, tik nebiju to tā noformulējis.

  2. Priekšlaicīgu nāvi piedzīvoju pirms aptuveni 7tiņiem gadiem, skrienot un baudot dzīvi sanāca ar braucamo saslīdēt tā ka slīdot nokritu guļus norāva ķiveri aizlīdēju uz otra ceļa malu braucamrīks pāri žogam es pats ar ķermeni iznīcināju pirmo betona žoga stabu tad žoga kociņus tad otro betona stabu. (tā vismaz stāsta jo vel šodien no tās dienas maz ko atceros) Kādu laiku pačučēju tad sekoja kas ko, ko es te daru kur esmu, kādēļ nevaru pastaigāt, un cik stāsta daudz bezsakarības runājis, tad sekoja daudz ārstu apmeklējumi kas ieraugot papīra kaudzi kas ar mani noticis izteicās kā es varēju palikt dzīvs, bet nu diezgan ātri iemācijos staigāt, mācoties staigāt kādā rītā zaidēju redzi ar kreiso aci uz mūžu (acs itkā darbojas, bet …) Daudz kas mainijās manā dzīvē pēc šī atgadijuma, tostarp dzīves vērtības kā tādas, par šo tēmu domāju, bet nevaru saņemties sākt drukāt un vel jautājums vai maz to vajag.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.