Par uzkrāšanu dzīves otrajai pusei – kad, cik un kā

Par uzkrājumiem esmu rakstījis jau iepriekš. Iespējams, ka kaut ko atkārtošu. Iespējams, ka nonākšu pretrunā ar iepriekš teikto. Neskatoties uz šīm varbūtībām, gribu pastāstīt par savu plānu ar ilgtermiņa uzkrājumiem. Ar ilgtermiņa es domāju tādus, kuri paredzēti dzīves otrajai pusei. Tam posmam, kad vajadzētu varēt beigt strādāt. Tas nenozīmē, ka, sasniedzot noteiktu vecumu, tiešām ir jābeidz strādāt. Bet tas ir vecums, kurš ir ieplānots kā potenciāls laiks, kad ir jāvar jebkurā brīdī pielikt punktu vai būtiski samazināt darba slodzi, ja ir tāda vēlme. Ja vēlmes nebūs, tad cita lieta. Daudziem attiecīgais vecums ir pensionēšanās gadi (šobrīd 63 gadi, bet 2025.gadā 65 gadi). Mans plāns ir nedaudz citādāks.

65 vai 70 gadi, kā brīdis, kad sākt atpūsties izklausās pārāk nereāli. Latvijā vīrieši vidēji dzīvo līdz 67 gadiem. Protams, citi dzīvo ilgāk, citi mazāk. Vidējais mūža ilgums pieaug. Bet arī pensionēšanās vecums pieaug. Lai no kura leņķa skatītos, mani neapmierina doma par pensionēšanos 65 vai 70 gadu vecumā. Es pat īsti neticu, ka pēc 40 gadiem vēl būs tāds jēdziens kā pensija. Nabadzības pabalsts, jā. Limitēts vecuma pabalsts, jā. Bet pensija, turklāt tāda, lai no tās var dzīvot, neticu. Tādēļ visu jāņem savās rokās. Ja pensija būs, tas būs labs bonuss. Bet uz to nepaļaušos.

Es iespēju agri pensionēties uztveru kā neatkarību. Un neatkarību es vēlos maksimāli agri. Manā gadījumā tie ir 50 gadi. Kādēļ 50? Apaļš skaitlis. Šajā vecumā vēl būtu jābūt daudz enerģijai. Jaunākais bērns būs pabeidzis vidusskolu un būs pilngadīgs. 50 ir pietiekami tālu, lai varētu paspēt uzkrāt. Mans mērķis nav, sasniedzot 50 gadu vecumu, beigt strādāt. Bet iegūt neatkarību un iespēju darīt to, ko es gribu. Varbūt es turpināšu strādāt gluži tāpat kā pirms tam. Varbūt es došos pasaules apceļošanā. Varbūt es sākšu darīt tādus darbus, kuri man neienes nekādu naudu, bet rada prieku. Ir grūti pateikt, ko tieši es gribēšu pēc 18 gadiem. Bet ir skaidrs, ka es gribu, lai man tad būtu neatkarība un iespēja darīt to, kas man tobrīd liksies interesants.

Bija viegli izdomāt atbildi uz jautājumu kad. Sarežģītāk ir tikt skaidrība ar cik. Tā kā nav iespējams prognozēt to, kā dzīve iegrozīsies, nav iespējams izplānot precīzu summu, kuru vajadzētu uzkrāt. Ir pārāk daudz nezināmo. Tādēļ es šim jautājumam pieeju no citas puses. Tas, cik daudz uzkrāt, ir sekundāri. Svarīgāk ir tikt galā ar tēriņu daudzumu. Ir cilvēki, kuriem ir miljoni, bet viņi bankrotē. Tādēļ vairāk ir jākoncentrējas uz saprātīgiem, izsvērtiem tēriņiem nevis tikai uzkrājumiem. Mani ikmēneša tēriņi nav lieli. Un tā kā pie tāda dzīvesveida esmu pieradis, tas liek domāt, ka arī gadiem ejot, disciplīnai vajadzētu saglabāties. Veicot šodienas tēriņus, plānoju, kā tas ietekmēs rītdienu. Piemēram, pie pirmās iespējas es beidzu īrēt dzīvokli, paņēmu kredītu un nopirku dzīvokli. Uz laiku man bija tēriņi par procentiem, bet tie nu ir beigušies un man ir dzīvoklis. Tas nozīmē, ka par īri man vairs nekad nebūs jāmaksā. Tas, savukārt, samazina manus izdevumus un riskus. Domājot par jaunu auto, izvēlēšos tādu, kas man būs piemērots no tehniskā viedokļa, bet tajā pat laikā neradīs lieku slogu uz naudas plūsmu. T.i. – es labāk braucu ar mazāk šiku auto, bet ieekonomēto naudu novirzu savai neatkarībai. Tāpat ar citiem izdevumiem. Ir jādomā ne tikai par € daudzumu, bet vajag tos konvertē uz mēnešiem, gadiem no savas dzīves. Es labāk izvēlos auto par 20k € un iegūstu neatkarību vairākus gadus agrāk, kā pērkot 35k € auto.

Ja pieņemam, ka daļa no šodienas tēriņiem ir tādi, kuri samazina manus nākotnes tēriņus, kā arī tēriņu disciplīna tiek ieturēta, varu veikt kādus minējumus par uzkrājumu lielumu. Piemēram, man atlikuši 18 gadi līdz ieplānotajam neatkarības vecumam. Pieņemam, ka man izdosies nodzīvot līdz 80 gadu vecumam. Tas nozīmē, ka līdz šim veiktajiem uzkrājumiem plus uzkrājumiem nākamajos 18 gados ir jādod iespēju iztikt 30 gadus. Manā gadījumā ar 35% ienākumu atlikšanu mēnesī vajadzētu pietikt.

Noslēgumā par to, kā esmu nolēmis veikt uzkrāšanu. Kā jau iepriekš esmu izteicies, es lieku lielu uzsvaru uz diversifikāciju. Kārtīgu diversifikāciju var veikt tikai ar ilgtermiņa plānu, kurš sadalīts mazāka termiņa uzdevumos. Piemēram, man ir vairāki scenāriji. Īsākajam ir atlikuši 2,5 gadi. Nākamajam ir 4,5 gadi. Nākamajam 9,5 gadi. Un beidzamajam 17,5 gadi. Katram no tiem ir savs uzdevums un uzsvars. Īsāku termiņu plānu veiksmes/neveiksmes ietekmē to, kā laika gaitā tiek koriģēti tālākie plāni. Piemēram, īsa termiņa plānā jābūt drošības spilvena izveidei (naudas uzkrājum), kredītu likvidēšanai. Nedaudz garāka termiņa plānā investīcijas uzkrājošā apdrošināšanā, nekustamajā īpašumā. Tālāk jau akcijas, fondi un citas lietas. Pamata doma ir tāda, ka sākumā jākoncentrējas uz tādu ieguldījumu, kurš dod drošību jau šim brīdim, kā arī samazina nākotnes izdevumus. Nav tā, ka, piemēram, drošības spilvens tiek veidots tikai īsākā termiņa plānā. Spilvenu (gluži tāpat kā citus uzkrājumus) veido visu laiku. Vienīgi mainās uzsvars un proporocija.

Kopumā diversifikācijai jārezultējas ar ieguldījumu: naudas uzkrājums; uzkrājošā apdrošināšana; 3.līmeņa pensija; akcijas/fondi; nekustamais īpašums, kurā dzīvot; nekustamais īpašums, kuru izīrēt un nepieciešamības gadījumā pārdot. Neaizmirstam, ka tad, kad summas sāk palikt lielākas, jādomā arī par tādu lietu kā valūtas diversifikāciju. Nevar zināt to, kas notiks ar €, kas ar $. Tādēļ, veidojot uzkrājumus un ieguldījumus, jādiversificē arī valūtu.

Ja arī tu domā par agru neatkarības iegūšanu un nepaļaušanos uz valsts pensiju, sāc krāt pēc iespejas jaunākā vecumā, esi saprātīgs tēriņos, diversificē. Un visam vajadzētu izdoties. Protams, ne visi var katru mēnesi atlikt 35%. Tas gan nenozīmē, ka jāgaida valsts pensiju. Iespējams, ka 50 gadu vietā jāizvēlas 55 vai 60. Katru mēnesi jāatliek mazākas summas, bet to jādara garāku periodu. Lai izdodas!

Šis raksts tapis 30 dienu rakstīšanas izaicinājuma ietvaros.

Flattr this!

Daži reizēm aizmirst, tāpēc: https://endijs.com publicētās informācijas pārpublicēšana bez saskaņošanas ar autoru ir aizliegta. Lūgums respektēt autora/autoru tiesības. Paldies!

7 comments

  1. Jau iepriekš rakstīju, ka mans redzējums ir ļoti līdzīgs. Šis raksts to vēlreiz apliecina. Kam šoreiz negribētu piekrist, tad tam, ka hipo kredīta ņemšana ir pareizāka kā īrēšana. Es uz to raugos tā: īpašuma cenas aug vidēji 5-6% gadā. Nav iemesla domāt, ka kaut kas dikti varētu mainīties. Drīzāk jau pieaugums būtu mazāks. Savukārt es, pat neprofesionālis spēju savu naudu audzēt daudz straujāk kā šie 5-6%. Investīcijas, uzkrājumi, privātais bizness. Tātad pēc dažiem gadiem es šo dzīvokli nopirkšu bez kredīta, jo atliekot uzkrājumā uzaudzēšu summu daudz ātrāk, nekā augs paša īpašuma cena. Savukārt tagad paņemot kredītu, es šo pirmās iemaksas naudu, izņemu no saviem aktīviem un tā nenes man nekādus procentus. Bankai gan ir labi. Nu plašāk skatoties, es atdodu zviedru bankai naudu, kuru tā aizved uz zviedriju un labumu gūst piem. zviedru penši. Savukārt, ja es īrēju, tad pirmkārt labumu gūst tas, kurš man izīrē(vietējais cilvēks), otrkārt pirmās iemaksas nauda tepat apgrozās (privātais bizness), tātad silda vietējo ekonomiku, treškārt, ja man kas pēkšni mainās finansēs(to nekad nevar izslēgt), es esmu mobils, pēc mēneša esmu lētāku dzīvokli izīrējis un turpinu spirināties. Īpašumā esošs dzīvoklis tik ātri toč nepārdosies, vismaz ne bez ievērojamiem zaudējumiem. Pilnīgi piekrītu, ka ir jābūt saimniekam savā valstī, nav jābaidās iegādāties īpašumus, ir saprātīgi jāriskē, jāuzņemas atbildība. Bet tas jādara par saviem līdzekļiem. Kredīts, tas ir labums citiem. Tāpat nevar izslēgt risku ar NĪN spēlītēm. Nav nemaz tas dzīvokļa īpašums tāda stabilitāte un garantija. Kā bija kāds paironizējis, pamēģini pāris mēnešus nenomaksāt nodokli, vai to pašu kredītmaksājumu par šo savu īpašumu un ātri uzzināsi, kurš te ir īstais īpašnieks. Veiksmi! Atkārtoju – tev sakarīgi raksti.

    1. Vienmēr jau var rēķināt dažādi. Došu alternatīvu skatījumu. Zviedru bankas nav nemaz tik sliktas. Kāds labums no vietējām, ja krīzes situācijā valstij tās jāstutē? Bankām peļņa ir vajadzīga. Peļņas apmēru nosaka konkurence. Ja konkurence ir tāda, ka bankas var labi pelnīt, tas nozīmē, ka Latvija kā tirgus daudziem nav interesants un jābūt priecīgiem par to, ka te vispār kāds ir.
      Daudzas ģimenes nespēj sakrāt pirmajai iemaksai. Šobrīd NĪ tirgu stutē valsts galvojumi. Tas nozīmē, ka liela daļa nevar īrēt un paralēli vēl sakrāt naudu dzīvoklim, kuru iegādāties bez kredīta. Tāpēc uzskatu, ka īre der tikai tik ilgi, kamēr vēl nav īsti skaidrs ko vajag (cik lielu, kurā pilsētā utt.). Bet kad tas ir skaidrs, tad īrēšana ļoti dārgs prieks. Vienmēr vajag ņemt vērā, ka īre izmaksā krienti dārgāk, kā procenti par kredītu. Bieži vien maksājums par īri ir līdzvērtīgs hipotekārā kredīta maksājumam. Starpība gan tāda, ka vienā no gadījumiem maksājumi vienā brīdī beidzas un tev ir uzkrāti līdzekļi nekustamā īpašuma vērtībā. Ja nepieciešams, dzīvokli var izīrēt vai pārdot. Pat tad, ja viņš vēl nav nomaksāts.
      Redz kā. Divi dažādi skatījumi. Būtu jau forši, ja visi varētu īŗēt un sakrāt naudu dzīvoklim. Diemžēl tā nav un nekad nebūs. Sakrāt varēs retais, bet ļoti lielai daļai būs pat problēmas ar pirmās iemaksas sakrāšanu, jo īre “noēdīs” lielu daļu viņu naudas.

  2. Jā, šo tekstu esmu dzirdējis bieži. “Daudzas ģimenes nespēj sakrāt pirmajai iemaksai”. Bet tajā pašā laikā spēj atļauties paņemt kredītā dzīvokli. Plus vēl nodrošinot labu peļņu bankām. Jo viņām peļņa ir vajadzīga… Nesen lasīju, ka esot drusku zem pusmiljarda pagājušo gadu. Bagāta mums tā tauta, ka var tik daudz bankām atdot. Manuprāt, tas nav pareizi.
    Bet nu es te drusku no raksta tēmas esmu aizvirzījies.
    Baigais prieks, ka kāds vēl domā par kaut kādu uzkrājumu, nevis visu algas atlikumu iztērē īstermiņa priekiem. Galvenais to balansu atrast starp šā brīža vajadzībām un ilgtermiņu. Un to ir sasodīti grūti.

    1. Ilustrācija ar cipariem par “nespēj sakrāt pirmajai iemaksai, bet var paņemt kredītu”. Ģimene pelna 1500€ mēnesī. Īre 300€, citi izdevumi, mēnesī izdevumi 1400€. Pāri paliek 100€. Dzīvoklis maksā 35000€. Pirmā iemaksa 15%. Tātad 5250€. Ar 100€ mēnesī jākrāj piecus gadus. Valsts iedod galvojumu un ģimene var nopirkt bez pirmās iemaksas. Kā tad viņi var atļauties dzīvokli, ja nevarēja pat sakrāt pirmajai iemaksai? Jo kredīta maksājums mēnesī viņiem būs tie paši 300€, kurus maksāja par īri. Par īri vairs nav jāmaksā. 120€ aizies procentos, 180€ aizies uzkrājumā (dzīvoklis paliek viņiem). Jā – zviedru banka tiek pie 120€ katru mēnesi. Bet ģimenei pie tiem pašiem ikmēneša izdevumiem uzkrājas 180€ NĪ formā. Protams, cipari aptuveni, bet domāju, ka vajadzētu ilustrēt pietiekami labi to, ar ko saskaras daudzas ģimenes Latvijā.

  3. Atpakaļ ziņojums: Latvijas blogāres apskats #64 (06.03.-12.03.). – BALTAIS RUNCIS
  4. Nu jā, apmēram šādu scenāriju gaidīju.
    Piekrītu, ir savi plusi tam, un kā variants der. Bet saukt to par attīstību es tomēr nevaru.
    35000€ tur nesanāks vairāk par 50 gadīgas blokmājas vienistabnieku. Vai totāli nolaistu divistabnieku. Kurā jāiegulda vēl vismaz 5000€, lai tur ar ģimeni humāni uzturētos. Ja ir bērns, tad divistabu ir pats minimums. Tāpat vecāki guļ dzīvojamā istabā. Ja ir divi bērni tad tas ir risinājums līdz skolas vecumam, septiņi, astoņi gadi maksimums. Vēl nebūs kredīts izmaksāts, kad jau būs jādomā nākošo variantu. Tad tiem 35000 pieskaitām banku procentus, visas kredīta formēšanas izmaksas(ko parasti slēpj), valsts nodevas, kancelejas nodevas, obligāto apdrošināšanu visa kredītermiņa garumā, neparedzamo NĪN. Summa praktiski dubultojas. Reāli turpmāk tu strādā uz kredīta nomaksu. Aizmirsti par uzkrājumu, drošības spilvenu. Nekur nav teikts ka eiribor nepaceļās pēc kāda laika. Mēneša maksājums uzblīst par 50-70€. Kaut kas neparedzēts un visa skurpulozi līdz simts eiro saplānotā shēma sabrūk un aiziet ķēdes reakcija.
    Es par to, ka cilvēki, kuri visu saplānojuši bezmaz līdz eiro, nevar atļauties tik nopietnas saistības, kurās par visu atbildēs paši, bet ir tik daudz faktori, kurus viņi nekādi nevar ietekmēt, lai cik centīgi nebūtu paši.
    Uztaisi AKTĪVUS, nu kaut vai adekvātu rezervi un tad pērc PASĪVUS. Dzīvoklis, lai arī neapšaubāmi ir nepieciešama lieta, tomēr tas ir izdevums un nekādā veidā ne ienākums.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.