Par uzkrāšanu dzīves otrajai pusei – kad, cik un kā

Par uzkrājumiem esmu rakstījis jau iepriekš. Iespējams, ka kaut ko atkārtošu. Iespējams, ka nonākšu pretrunā ar iepriekš teikto. Neskatoties uz šīm varbūtībām, gribu pastāstīt par savu plānu ar ilgtermiņa uzkrājumiem. Ar ilgtermiņa es domāju tādus, kuri paredzēti dzīves otrajai pusei. Tam posmam, kad vajadzētu varēt beigt strādāt. Tas nenozīmē, ka, sasniedzot noteiktu vecumu, tiešām ir jābeidz strādāt. Bet tas ir vecums, kurš ir ieplānots kā potenciāls laiks, kad ir jāvar jebkurā brīdī pielikt punktu vai būtiski samazināt darba slodzi, ja ir tāda vēlme. Ja vēlmes nebūs, tad cita lieta. Daudziem attiecīgais vecums ir pensionēšanās gadi (šobrīd 63 gadi, bet 2025.gadā 65 gadi). Mans plāns ir nedaudz citādāks.

65 vai 70 gadi, kā brīdis, kad sākt atpūsties izklausās pārāk nereāli. Latvijā vīrieši vidēji dzīvo līdz 67 gadiem. Protams, citi dzīvo ilgāk, citi mazāk. Vidējais mūža ilgums pieaug. Bet arī pensionēšanās vecums pieaug. Lai no kura leņķa skatītos, mani neapmierina doma par pensionēšanos 65 vai 70 gadu vecumā. Es pat īsti neticu, ka pēc 40 gadiem vēl būs tāds jēdziens kā pensija. Nabadzības pabalsts, jā. Limitēts vecuma pabalsts, jā. Bet pensija, turklāt tāda, lai no tās var dzīvot, neticu. Tādēļ visu jāņem savās rokās. Ja pensija būs, tas būs labs bonuss. Bet uz to nepaļaušos.

Es iespēju agri pensionēties uztveru kā neatkarību. Un neatkarību es vēlos maksimāli agri. Manā gadījumā tie ir 50 gadi. Kādēļ 50? Apaļš skaitlis. Šajā vecumā vēl būtu jābūt daudz enerģijai. Jaunākais bērns būs pabeidzis vidusskolu un būs pilngadīgs. 50 ir pietiekami tālu, lai varētu paspēt uzkrāt. Mans mērķis nav, sasniedzot 50 gadu vecumu, beigt strādāt. Bet iegūt neatkarību un iespēju darīt to, ko es gribu. Varbūt es turpināšu strādāt gluži tāpat kā pirms tam. Varbūt es došos pasaules apceļošanā. Varbūt es sākšu darīt tādus darbus, kuri man neienes nekādu naudu, bet rada prieku. Ir grūti pateikt, ko tieši es gribēšu pēc 18 gadiem. Bet ir skaidrs, ka es gribu, lai man tad būtu neatkarība un iespēja darīt to, kas man tobrīd liksies interesants.

Bija viegli izdomāt atbildi uz jautājumu kad. Sarežģītāk ir tikt skaidrība ar cik. Tā kā nav iespējams prognozēt to, kā dzīve iegrozīsies, nav iespējams izplānot precīzu summu, kuru vajadzētu uzkrāt. Ir pārāk daudz nezināmo. Tādēļ es šim jautājumam pieeju no citas puses. Tas, cik daudz uzkrāt, ir sekundāri. Svarīgāk ir tikt galā ar tēriņu daudzumu. Ir cilvēki, kuriem ir miljoni, bet viņi bankrotē. Tādēļ vairāk ir jākoncentrējas uz saprātīgiem, izsvērtiem tēriņiem nevis tikai uzkrājumiem. Mani ikmēneša tēriņi nav lieli. Un tā kā pie tāda dzīvesveida esmu pieradis, tas liek domāt, ka arī gadiem ejot, disciplīnai vajadzētu saglabāties. Veicot šodienas tēriņus, plānoju, kā tas ietekmēs rītdienu. Piemēram, pie pirmās iespējas es beidzu īrēt dzīvokli, paņēmu kredītu un nopirku dzīvokli. Uz laiku man bija tēriņi par procentiem, bet tie nu ir beigušies un man ir dzīvoklis. Tas nozīmē, ka par īri man vairs nekad nebūs jāmaksā. Tas, savukārt, samazina manus izdevumus un riskus. Domājot par jaunu auto, izvēlēšos tādu, kas man būs piemērots no tehniskā viedokļa, bet tajā pat laikā neradīs lieku slogu uz naudas plūsmu. T.i. – es labāk braucu ar mazāk šiku auto, bet ieekonomēto naudu novirzu savai neatkarībai. Tāpat ar citiem izdevumiem. Ir jādomā ne tikai par € daudzumu, bet vajag tos konvertē uz mēnešiem, gadiem no savas dzīves. Es labāk izvēlos auto par 20k € un iegūstu neatkarību vairākus gadus agrāk, kā pērkot 35k € auto.

Ja pieņemam, ka daļa no šodienas tēriņiem ir tādi, kuri samazina manus nākotnes tēriņus, kā arī tēriņu disciplīna tiek ieturēta, varu veikt kādus minējumus par uzkrājumu lielumu. Piemēram, man atlikuši 18 gadi līdz ieplānotajam neatkarības vecumam. Pieņemam, ka man izdosies nodzīvot līdz 80 gadu vecumam. Tas nozīmē, ka līdz šim veiktajiem uzkrājumiem plus uzkrājumiem nākamajos 18 gados ir jādod iespēju iztikt 30 gadus. Manā gadījumā ar 35% ienākumu atlikšanu mēnesī vajadzētu pietikt.

Noslēgumā par to, kā esmu nolēmis veikt uzkrāšanu. Kā jau iepriekš esmu izteicies, es lieku lielu uzsvaru uz diversifikāciju. Kārtīgu diversifikāciju var veikt tikai ar ilgtermiņa plānu, kurš sadalīts mazāka termiņa uzdevumos. Piemēram, man ir vairāki scenāriji. Īsākajam ir atlikuši 2,5 gadi. Nākamajam ir 4,5 gadi. Nākamajam 9,5 gadi. Un beidzamajam 17,5 gadi. Katram no tiem ir savs uzdevums un uzsvars. Īsāku termiņu plānu veiksmes/neveiksmes ietekmē to, kā laika gaitā tiek koriģēti tālākie plāni. Piemēram, īsa termiņa plānā jābūt drošības spilvena izveidei (naudas uzkrājum), kredītu likvidēšanai. Nedaudz garāka termiņa plānā investīcijas uzkrājošā apdrošināšanā, nekustamajā īpašumā. Tālāk jau akcijas, fondi un citas lietas. Pamata doma ir tāda, ka sākumā jākoncentrējas uz tādu ieguldījumu, kurš dod drošību jau šim brīdim, kā arī samazina nākotnes izdevumus. Nav tā, ka, piemēram, drošības spilvens tiek veidots tikai īsākā termiņa plānā. Spilvenu (gluži tāpat kā citus uzkrājumus) veido visu laiku. Vienīgi mainās uzsvars un proporocija.

Kopumā diversifikācijai jārezultējas ar ieguldījumu: naudas uzkrājums; uzkrājošā apdrošināšana; 3.līmeņa pensija; akcijas/fondi; nekustamais īpašums, kurā dzīvot; nekustamais īpašums, kuru izīrēt un nepieciešamības gadījumā pārdot. Neaizmirstam, ka tad, kad summas sāk palikt lielākas, jādomā arī par tādu lietu kā valūtas diversifikāciju. Nevar zināt to, kas notiks ar €, kas ar $. Tādēļ, veidojot uzkrājumus un ieguldījumus, jādiversificē arī valūtu.

Ja arī tu domā par agru neatkarības iegūšanu un nepaļaušanos uz valsts pensiju, sāc krāt pēc iespejas jaunākā vecumā, esi saprātīgs tēriņos, diversificē. Un visam vajadzētu izdoties. Protams, ne visi var katru mēnesi atlikt 35%. Tas gan nenozīmē, ka jāgaida valsts pensiju. Iespējams, ka 50 gadu vietā jāizvēlas 55 vai 60. Katru mēnesi jāatliek mazākas summas, bet to jādara garāku periodu. Lai izdodas!

Šis raksts tapis 30 dienu rakstīšanas izaicinājuma ietvaros.