Bērnu, jauniešu un vecāku žūrija un Lielie lasīšanas svētki

Bērnu, jauniešu un vēcāku žūrija” ir lasīšanas veicināšanas programma, kurā tiek aicināti piedalīties bērni no piecu gadu vecuma, kā arī pieaugušie. Lai piedalītos šajā programmā, lasītājam jādodas uz kādu bibliotēku, kura ir akcijas dalībnieku vidū. Jāizlasa vecuma grupai noteiktās grāmatas un jāaizpilda vērtējuma anketu. Grāmatas ir iedalītas 5 grupās (5+, 9+, 11+, 15+, pieaugušie).

Iepriekšējā gadā dēls ņēma dalību, ātri vien izlasot visas grāmatas. Saņēma ne tikai lasīšanas prieku, bet arī mazas balviņas. Tā kā pieredze bija pozitīva, piedalījās arī šogad. Visas grāmatas izlasīja dažu dienu laikā. Kas nav pārsteidzoši, jo mazākajai vecuma grupai grāmatas ir plānas. Gan jau tādēļ, lai mazo lasītāju nenobiedētu un nenogurdinātu.

Tā kā ar dēlu pāris reizes nedēļā dodos uz viņa skolas bibliotēku, ik pa laikam arī man tika piedāvāts iesaistīties akcijā. Visu laiku atteicu. Līdz beidzot padevos, jo iekārdināja iespēja laimēt kādu no labumiem īpašajā Tēvu akcijā. Vecāki ir kūtri lasītāji, bet tēvi ir vēl krietni kūtrāki par mammām. Tādēļ viņus pievilina ar īpašām balvām. Sanāca gan tā, ka balvu dalīšanā, kas norisinājās šodien Lielo lasīšanas svētku ietvaros, es nemaz nepiedalījos. Tā ka man nav ne jausmas, vai kaut ko esmu laimējis. Beigās tomēr sanāk, ka lasīšanas prieks bija primārais, bet dāvanu iespējamība sekundāra. Tas gan nenozīmē, ka, ja tiktu pie kāda no labumiem, no tā atteiktos.

Nedaudz atpakaļ pie grāmatām. Pilnu grāmatu klāstu var apskatīties šajā bukletā. Kā redzams, bērniem tiek gan vietējo autoru, gan ārzemju autoru darbi. Gan dižpārdokļi, gan citi interesanti darbi. Ja jūsu bērns nav biežs bibliotēku viesis un par šādu akciju nav informēts, sakiet, lai nākamgad painteresējas skolas bibliotēkā. Varbūt, ka sanāk tikt pie lasīšanas prieka.

Ja esi šī bloga lasītājs ilgāku laiku, tad gan jau zini, ka es ar grāmatām esmu uz jūs. Tādēļ dalība Vecāku žūrijā man bija negaidīts lēmums. Pārsteidzu pats sevi. Sanāca mēneša laikā izlasīt 4 Vecāku žūrijas grāmatas. Kas ir krietni vairāk kā pēdējos dažos gados kopā. Ak jā – vēl pa vienai grāmatai no bērnu un jauniešu žūrijas. Tās gan es neņēmu no bibliotēkas, bet no mājās esošā grāmatu plaukta (Klimpa un Timijs tur jau mājo kādu laiku). Dažos vārdos par grāmatām, kuras lasīju.

Mātes piens. Šī Noras Ikstenas grāmata mani pārsteidza. Kad grāmatu paņēmu un uzzināju, ka tas ir stāts par triju paaudžu sieviešu likteņiem, nodomāju, ka ar lasīšanu ies grūti. Taču tā nebija. Stāsts mani aizrāva. No sākuma bija grūti formāta dēļ. Stāsts veidots tā, ka katra nodaļa ir no citas sievietes skatpunkta un sākumā ir grūti izsekot, par ko īsti ir runa. Bet pēc pirmajām trīsdesmit lappusēm jau ir pierasts. Pārsteidzošā kārtā šī grāmata bija mans favorīts.

Par ko es runāju, runādams par skriešanu. Pirmā Haruki Murakami grāmata, kuru nācies izlasīt. Iepriekš biju dzirdējis daudz slavinošu vārdu par šo autoru, tādēļ grāmatu vēru vaļā ar lielām cerībām. Grāmatā ir aprakstītas autora pārdomas par rakstīšanu, skriešanu un šo nodarbju savstarpējo mijiedarbību. Kopumā patika. Negribētu teikt, ka bija sajūta, ka tas būtu kāds šedevrs, bet bija dažas lietas, kuras uzrunāja. Brīziem pat likās, ka mans tētis būtu kadu nodaļu savā blogā par šo tēmu uzrakstījis. Kaut kādā mērā viņu viedokļi un uzskati par skriešanu ir līdzīgi. Šai grāmatai dodu otro vietu.

Grāmatnieks, kurš atrada dzīvi. Autors Gabriela Zevina. “Aizraujošs stāsts par pārmaiņām un otro iespēju dzīvē – neatvairāms apstiprinājums tam, kāpēc mēs lasām un kāpēc mēs mīlam.” Teikšu kā ir, nav īsti man piemērota grāmata. Sākums bija cerīgs, jo man patika galvenā varoņa (Eidžeja Fikrija) tēls – īgns, sevī ierāvies grāmatveikala īpašnieks. Drīz vien notiek kāds pavērsiens, kurš pilnībā maina grāmatnieka dzīvi. Eidžejs pilnībā mainās. Paliek labsirdīgs, atvērts, izpalīdzīgs, mīlestība virmo. Lūk, šī pārmaiņa ir tas brīdis, kad man interese zuda. Saprotu, ka daudziem patīk, pretējā gadījumā grāmata nebūtu tik populāra. Bet man palika garlaicīgi. Izlasīju tikai tādēļ, ka bija jāizlasa. Mani vairāk būtu interesējis stāsts par īgnu grāmatnieku, kurš dzīvei turpina iet ar neiecietību, sarkasmu… Grāmatai trešā vieta.

Pieaugušie. Kārļa Vērdiņa dzejoļu krājums. Grāmata, kura man lika saprast, ka es no grāmatām neko nesaprotu. Vismaz no dzejas. Ja par šo krājumu tikusi piešķirta Literatūras gada balva, tad tai taču jābūt labai. Varbūt, ka tā tāda arī ir. Bet es to nesapratu. Bija viens vai divi dzejoļi, kuri man patika. Pārējos lasīju ar savilktām uzacīm un nesapratnē sašķiebtu seju. Varbūt es kādreiz arī izaugšu un literāri sapratīšu vairāk, bet šobrīd šādus darbus es nesaprotu, tādēļ savā grāmatu plauktā tadu neliktu.

Šogad dēla skolas bibliotekāres mūsu ģimenei kā lieliem lasītājiem piedāvāja iespēju doties uz Lielajiem lasīšanas svētkiem, kuri norisinājās Latvijas Nacionālajā bibliotēkā. No piedāvājuma neatteicāmies. Pasākums sadalīts divās daļās. Vispirms jaunākajiem (5+, 9+), pēc tam pārējie. Kamēr vienas vecuma grupas pārstāvji piedalās pasākumā, otras grupas pārstāvji var bez maksas doties uz kādu no piedāvātajiem muzejiem (Latvijas Dzelzceļa muzejs, Latvijas dabas muzejs, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, Latvijas Nacionālais vēstures muzejs un citi). Mēs aizgājām uz Dzelzceļa muzeju, jo tas ir turpat blakus. Foršāk būtu, ja muzeja apmeklējumiem tiktu piešķirtas brīvbiļetes, kuras varētu izmantot arī citās dienās. Tad gan jau būtu izvēlējušies, piemēram, Nacionālo vēstures muzeju vai Kara muzeju). Bet arī Dzelzceļa muzejs uz kādu laiku interesi raisīja. Vienīgi žēl, ka ekspozīcija nav ļoti plaša.

Kad ieradāmies bibliotēkā, atdevām drēbes un devāmies uz zāli gaidīt, kas nu būs. Ar kādu piecpadsmit minūšu kavēšanos sākās pasākums. Pasākumu vadīja Jūrmalas teātra aktieri. Pēc neliela ievada sākās labāko grāmatu autoru apbalvošana. Uz skatuves tika saukti gan autori, gan ilustratori, gan izdevniecību pārstāvji. Pieņemu, ka bērniem bija interesanti redzēt to, kādi tad ir tie cilvēki, kuri saraksta viņu iecienītās grāmatas. Pēc sveikšanas ceremonijas bērnus iepriecināja Māra Putniņa lugas “Kas zaķīti pasargās?” iestudējums. Pēc bērnu smiekliem un iesaistīšanās ir skaidrs, ka luga visiem gāja pie sirds un bija vecumam piemērota. Pēc lugas noskatīšanās gājām pēc dāvaniņas maisiņa. Tajā atradās divu veidu kalendāri, Kāruma krēms, pa pildspalvai un uzlīmei. Žēl, ka kalendāru vietā nebija kāda grāmatiņa. Liekas, ka tas būtu svētku tematikai piemērotāks dāvinājums. Pēc tam uz muzeju, bet par to es jau minēju.

Ir arī dažas bildes, bet, tā kā taisītas ar telefonu, tad no zālē bildētā nekas labs nesanāca. Skatuve bija tik stipri izgaismota, ka bildes sanāca pārāk gaišas. Manīju, ka pasākumu fotografēja arī ar profesionāliem aparātiem. Gan jau interesenti varēs bildes redzēt vēlāk kādā no iesaistītajiem interneta resursiem.

Noslēgumā gribu aicināt pamēģināt “Bērnu, jauniešu un vecāku žūrijā” piedalīties tos, kas vēl to nav mēģinājuši. Es pieļauju, ka nākamgad no mūsu ģimenes būs jau četri dalībnieki. Šogad bija dēls un es ar sievu. Bet nākamgad meita sāks mācīties pirmajā klasē. Tas nozīmē, ka ņems dalību arī žūrijā. 

Šis raksts tapis 30 dienu rakstīšanas izaicinājuma ietvaros.

Flattr this!

Daži reizēm aizmirst, tāpēc: https://endijs.com publicētās informācijas pārpublicēšana bez saskaņošanas ar autoru ir aizliegta. Lūgums respektēt autora/autoru tiesības. Paldies!

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.