Es esmu gazele

Šis raksts tapis 30 dienu rakstīšanas izaicinājuma ietvaros.

Reiz vienā video dzirdēju noteiktas cilvēku grupas salīdzinājumu ar gazeli. Un sapratu, ka tas ir teikts arī par mani. Es esmu gazele. Nav tā, ka man tas patiktu. Nav tā, ka es būtu to izvēlējies. Daudzējādā ziņā mēs esam tādi, kādi esam, un tur neko padarīt nevar. Var iemācīties ar to sadzīvot, pielāgoties, bet ne izmainīt. Kad es apzinājos to, ka esmu gazele, nācās saprast, ko tas īsti nozīmē un kā ar to sadzīvot.

Ja nav skaidrs, par ko es runāju, pateikšu priekšā. Es runāju par sevis motivēšanu. Ir cilvēki, kuri var viegli saņemties (vismaz no malas tā izskatās) un sākt kaut ko darīt. Varbūt tā ir disciplīna, varbūt tā ir citādāka pelēko šūnu struktūra. Bet viņiem sanāk. Un ir tādi, kuri var saņemties tikai tad, kad viņus spiež situācija. Gluži kā ar gazelēm. Kas notiek, ja gazeli neviens nemēģina nomedīt, nedzenas tai pakaļ? Nekas. Gazele atpūšas. Lai tā kustētos, tai nepieciešams ārējs motivators. Tas nenozīmē, ka gazele ir slinka. Tai šāda stratēģija strādā.

Ja cilvēks ir gazele, no malas var izskatīties, ka viņš ir slinks un visu laiku visus darbus atliek. Īstenībā gazeles nav slinkas. Ja gazeles nedara, tas nozīmē, ka apstākļi nav gana spiedīgi. Kad termiņi tuvosies, būs darīšana. Kad “cena” par neizdarīto lietu būs uzkāpusi līdz apmēram, kurš paliek nekomfortabls, būs darīšana. Varētu šķist, ka nav īsti atšķirības starp gazelēm un slaistiem, jo pat slaisti saņemas un dara, kad termiņi spiež. Es uzskatu, ka atšķirība ir. Tā slēpjas kvalitātē. Slaists izdara maksimāli maz, iespējams, ka nekvalitatīvi. Galvenais, lai kaut kas būtu. Gazele savukārt izdara kvalitatīvi, kārtīgi. Gazelei nav problēmu darīt kārtīgi un veltīt visu savu enerģiju kādai lietai. Vienīgā problēma ir sākt darīt. Tā ir būtiska atšķirība.

Mani 30 dienu eksperimenti (šis nav ne pirmais, ne pēdējais) ir viens no veidiem, kā mēģinu sadzīvot ar to, ka esmu gazele. Pats padaru savu dzīvi sarežģītāku, uztaisu kādus ārējus motivatorus. Jo tikai tad varu saņemties kaut ko darīt. Agrāk es nevarēju saprast, kādēļ stresa situācijās esmu ļoti produktīvs un darbus izdaru kvalitatīvi un ļoti sistemātiski. Varētu teikt, ka sarežģītas/stresa situācijas darba uzdevumos ir tās, kurās izceļos visvairāk un jūtos ļoti ērti. Nu jau kādu laiku ir skaidrs, kādēļ tā. Stresa situācija strādā kā labs ārējs motivators. Un man, kā jau gazelei, tas ir ļoti labi. Protams, es negribētu, lai man visu laiku būtu jāpavada stresa situācijās, jo tā var ātri izdegt. Bet pēc tām reizēm, kuras gribot vai negribot tomēr pienāk, vienmēr jūtos gandarīts, jo atkal sanācis kārtīgs sprintiņš.

Ja tev kāds saka, ka tu esi slinks, vienmēr visu atliec līdz pēdējam, padomā. Varbūt, ka arī tu esi gazele. Un ja esi, tad pieņem to un sāc apgūt, kā ar to sadzīvot. Nav viegli atrast veidus, kā piespiest sevi darīt laicīgāk. Es vēl mācos. Bet paliek vieglāk un vieglāk.

Flattr this!

3 comments

  1. Manuprāt Tava pēdējā apņemšanās priekš Tevis ir garām, nav Tavs līmenis, ja gribi nav Tavs formāts. Manuprāt katrs nākamais ieraksts par to liecina. Par pēdējiem diviem varētu teikt, ka, nu , jā – tas ir mans, bet no Tevis domājams tiek sagaidīts kas cits. Pieņemu, ka arī Tu gribi izteikties par kaut ko sadzīvisku u.tml. un tas, iespējams, arī būtu pie vietas šad tad, ja vien Tu nebūtu nācis klajā ar šo apņemšanos. Pašlaik tas izskatās ne visai, t.i. no sērijas “lai būtu”. Kāds komentāros bija minējis par to, ka negrib zaudēt kvalitātē …… , un par to, iespējams, ir vērts padomāt :). BET, protams, tas ir tikai viedoklis.

    1. Laikam būsi pārpratis to, kas īsti ir mans formāts. Šis ir mans blogs, kurā rakstu par visu, kas man šķiet noderīgs un interesants. Reizēm tas ir kārtīgāks raksts ar likumiem (piemēram, par pašnodarbinātā tēmu), reizēm tās ir saites uz YouTube video, jo gribu padalīties ar kaut ko tādu, kas man ir iepaticies. Šis nav kāda žurnālista oficiāls blogs, kur jābūt tikai sausai, ar cirvi izcirstai informācijai vai kadam pētījumam. Viena no pamattēmām ir “par dzīvi”, kas ir arī redzams bloga nosaukumā. To arī turpināšu ik pa laikam rakstīt. Šis raksts, par gazelēm, jau man sen bija padomā. Beidzot uzrakstīju. Tas, ka daļa mēģinās izprātot ko es biju dzēris, kamēr rakstu uzrakstīju, mani īsti neuztrauc. Tātad viņi nebija šī raksta mērķauditorija. Rakstu par bērnu pulciņiem arī uzskatu par vērtīgu, jo gan jau kāds, kurš par tādiem nezina, uzzinās un būs priecīgs, ka izlasīja. Gluži kā es biju priecīgs, kad man par tādiem pastāstīja.
      Nav kādas brīnišķīgas skalas, pēc kuras izmērīt “kvalitāti”. Tekstiem, kā jau daudzām lietām, kvalitātes vērtējums bieži vien ir subjektīvs. Kas tev šķiet galīgi garām, citam var būt tieši tas, ko viņš ir meklējis. Līdz ar to, ja kaut kas neuzrunāja, tas nebija domāts tev. Ja es publicētu ierakstus tikai tad, kad man šķistu, ka nu gan ir super un visiem patiks, es nekad neko nenopublicētu. Es izvēlos rakstīt to, kas man šķiet svarīgi un būtiski. Neskatoties uz to cik lielu daļu cilvēku tas uzrunā.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.