Trešais!

Šodien aprit mēnesis kopš tās dienas, kad savu balsi šajā pasaulē pirmo reizi atrādīja Jēkabs. Kā jau liecina raksta nosaukums, Jēkabs ir trešais bērns ģimenē. Tātad jā. Esam vieni no tiem, kurus dēvē par “daudzbērnu ģimeni”. Kaut kā šis termins manām ausīm skan nedaudz savādi. Bet gan jau pieradīšu.

Tā kā gan es, gan Aija nākam no 3 bērnu ģimenēm, tad 3 bērni arī mūsu ģimenē ir it kā likumsakarīgs rezultāts. Taču lēmums par trešo nenāca ļoti viegli. Ar pirmo bērnu viss skaidrs. Pēc kāzām tas ir tikai laika jautājums. Kādu laiku padzīvo un tad jau pienāk laiks arī bērniem. Ar otro arī vienkārši, jo pirmajam taču vajag kompāniju. Kad ir divi (mūsu gadījumā gan puika, gan meitene), tad jau it kā plāns izpildīts. Un trešais paliek “ja nu gadās” vai arī “ja nu paliek garlaicīgi” situācijai. Mēs kādā brīdī sākām domāt – vajag, nevajag. It kā šie jau palikuši lieli (nosacīti) un daudz ko paši dara. Vēl daži gadi un brīvība no mazo bērnu raizēm. No otras puses… šie divi ir tik dažādi un tik interesanti, diez kāds būtu trešais… kādus kalnus tas savā dzīvē gāztu… kā atšķirtos no šiem diviem… Tādas domas, šurpu un turpu svārstošas, pa galvu grozījās kādu gadu. Līdz tika nolemts, ka ja jau domas nekur nav pazudušas, tad vajag arī trešo. Būs interesantāk. Turklāt ja būs tagad, tad negadīsies situācija, ka par šādu soli izlemj pēc pieciem gadiem, kad tikt galā ar sīko būtu vēl grūtāk. Lai gan gaidīšanas periodā ik pa laikam iešāvās galvā pārdomas par to, vai vajadzēja vai nevajadzēja utt., ir skaidrs, ka vajadzēja. Kāpēc? Tāpēc, ka šī mēneša laikā ne reizi nebiju iedomājies par to, vai vajadzēja. Ir pašsaprotami, ka vajadzēja. Ir grūti, ir nogurdinoši, bet ir forši. Un būs tikai foršāk. Arī bērni jaunpienācēju uztver ar prieku. Vienīgi vēl jau neko īpašu kopā sadarīt nevar. Jāpagaida, līdz Jēkabs paaugsies. Tad gan tikšot darītas blēņas un mācītas dažnedažādas lietas.

Kopš esam pieci, krietni grūtāk ir palicis ar laika menedžēšanu un loģistiku. Visas pārējās sīču lietas jau atstrādātas un ir salīdzinoši sīkums. Bet, kā iemanīties stradāt, izvadāt bērnus uz skolu, bērnudārzu, pulciņiem utt., paralēli vēl piedalīties mājas darbos (gan skolas, gan saimnieciskajos) … tas ir sarežģīti. Ar šo gan vajadzētu palikt vieglāk, jo bērni paliks lielāki, patstāvīgāki. Ja neskaita šo apstākli, tad īsti starpības jau nav – ir divi bērni vai trīs. Tracis mājās tāpat. :)

Atgriežoties pie “daudzbērnu ģimenes”, jāsaka, ka ir forši, ka šādai iedzīvotāju grupai tiek dažādi bonusi. Piemēram, elektrība ir lētāka. Man drīz jādodas auto veikt apskati, saņemšu 50% atlaidi nodoklim. Nekustamā īpašuma nodoklim 50% atlaide (iespējams, ka šis ir pašvaldības noteikts apmērs). Bērniem skolā/bērnudārzā bezmaksas pusdienas (uz šo sanāk vislielākais ietaupījums). Priekšroka pašvaldības bērnudārza rindā. Nav tā, ka šie bonusi ir iemesls, kādēļ izlemt par trešo. Bet ir patīkami, ka tādi ir.

Jauna lapa mūsu ģimenes dzīves grāmatā ir atvērta. Tagad tikai tā interesanti jāaizpilda.

1 comment

  1. Mazajam ar mēneša jubileju! :) Forši, ka uzrakstīji, tā pragmatiski un patiesi -bija interesanti izlasīt!

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.