Tenerifes apskates objekti: La Gomera

Ir pienācis laiks kārtējam “Tenerifes apskates objekti” ierakstam. Laiks bija pienācis sen, bet, kā jau tas bieži man gadās, bloga ieraksti bija palikuši novārtā. Tu teiksi, ka La Gomera nav gluži “Tenerifes apskates objekts” un es piekritīšu. Tā ir cita, lai gan ļoti tuva, sala. Bet, tā kā La Gomera ir tuvāk Tenerifes dienvidiem kā liela daļa citu apskates objektu, šo nevar nepieminēt.

Kā jau ar visām citām standarta ekskursijām, arī uz La Gomera ved vairākas tūrsima kompānijas un visām ir +- viena un tā pati programma. Cena variē no kādiem 45€ līdz 65€. Atkarībā no tā, kādu transportu izvēlies (ir ātrais prāmis un lēnais), kā arī cik labi māki runāt ar pārdevējiem. Var, protams, braukt arī paši (prāmis + auto noma), bet tas nesanāk lētāk un tā kā bez gida, tad arī mazāk informācijas tiks uztverts. Bet, ja pēc pirmā brauciena ir vēlme atgriezties, tad pašu organizēts pasākums ir neslikts variants. Pirmajai reizei gan laikam labāk ar tūristu bariņu doties. Pērkot biļetes tūrsima kantorī, ir standarta procedūra, kā jebkurai ekskursijai – tiek noprecizēts kādā valodā runājat (tad iesēdinās autobusā ar attiecīgās valodas gidu), tiek pateikts kur un cikos ierasties. Tālāk nedaudz par pašu brauciena norisi.

Ap 7:30 jau kāpām autobusā. Tad apmēram stundu vizinājāmies/gaidījām, kamēr tika uzņemti pārējie pasažieri. Ap deviņiem kāpām uz prāmja (mūsu gadījuma Fred Olsen), lai dotos uz otru salu. Brauciens bija mierīgs. Otrā krastā vajadzēja atrast pareizo autobusu, jo šajā ekskursijā paralēli veda vairāki (apmēram 10). Izbraucām cauri galvaspilsētas ieliņām, autobuss lēni sāka virzīties aizvien augstāk. Braucām gar stāvām kraujām, pa tuneļiem, jo visa sala ir it kā veidota no kalniem. Garākais taisnā ceļa gabals uz salas esot 500m garš – tunelis. Piestājām kādās pāris vietās uz 15 minūtēm, lai pasažieri var iemūžināt skaistus skatus.

Tad ceļš vijās cauri ciematiņam, kurā audzēja banānus – visu ieleju starp kalniem klāja banānu augi. Nākošajā pieturvietā gids grupai parādīja tuvumā, kā banāns aug un pastāstīja, ka tas ir augs nevis koks. Banāns aug apmēram vienu gadu, saražo vienu ķekaru augļu un tad iet bojā, bet turpat blakus aug jaunais augs, kas attīstās no iepriekšējā. Uzzinājām arī, ka 95% Kanāriju salās saražoto banānu tiek vesti uz Spāniju. Un neesot vērts ēst tos banānus, ko mums kontinentā tirgo, jo tos novāc vēl zaļus un tāpēc tiem nav īstās garšas. Gids mums stāstīja daudz dažādu faktu un to visu 4 valodās – angļu, vācu, franču, itāļu.

Ap pusdienlaiku iebraucām ciematā Las Rosas papusdienot. Pusdienas iekļautas ekskursijā. Ekskursijas sākumā bija aptauja, ko katrs izvēlas pusdienām – vistu vai zivi. Kāda pasažiere teica, ka viņai ir alerģija no zivīm un vistas viņai negaršo, tad viņai piesolīja omleti. Tajā krodziņā baro visus ekskursantus, kas brauc uz salu, tāpēc ir lielas ļaužu masas. Kamēr gaidījām pie galda ēdienu, varēja iekost kādu maizes gabalu un iedzert vīnu.

Kā pirmo ēdienu pasniedz dārzeņu biezzupu – krāsa kā ķirbim, bet pēc garšas nedaudz atgādināja zirņu zupu. Otrais bija rīsi ar vistu vai zivi. Nezinu, kā garšoja zivs, bet vistai bija pārlieta asa (it kā kaut kāda Kanāriju) mērce. Saldajā banāns (novākts nogatavojies nevis zaļš! :) ) un saldējums mazā trauciņā – izskatījās kā mazais jogurtiņš. Vēl bija svilpošanas “valodas” Silbo Gomero paraugdemonstrējums. Tika paslēpta cepure un saulesbrilles, vienam no viesmīļiem redzot, tad viņš ar svilpieniem “izstāstīja” citai viesmīlei, kur atrodas paslēptie priekšmeti. Viesmīle, kas meklēja, pēc sejas izskatījās tāda, ka viņai ļoti nepatīk un pat kaitina tā meklēšanas padarīšana un šova taisīšana. Svilpošanu vispār La Gomera mācot skolā tāpat, kā jebkuru citu mācību priekšmetu – tā ir tāda sena tradīcija kopš tiem laikiem, kad tādā veidā sazinājās kalnieši.

Pēc pusdienām braucām uz dabas parku. Pa vienas joslas platu ceļu braucām brīžiem cauri kuplām koku un krūmu audzēm, brīžiem gar dziļām aizām. Pāris reižu pretī arī brauca autobuss, tad bija manevrēšana šurpu turpu, bet garām autobusi viens otram tika. Dabas parks ir aizsargājams un ļoti sens (ja pareizi atceros, dažus miljonus gadu), tajā netiek veikta nekāda iejaukšanās. Pārsvarā tur aug lauru koki un skujkoki, kas līdzinās kadiķiem. Redzējām arī kazeņu līdziniekus un kaut ko, kas izskatās kā pienenes, kas aug uz stabiņiem, bet tie stabiņi ir tā auga kāts. Uz šo parku var droši braukt tie, kam patīk garas pastaigas dabā, jo šeit ir silti un nav nekādu bīstamu dzīvnieku, tikai truši un ķirzakas. Žēl, ka tikai stundiņa bija atvēlēta pastaigai, jo mežs tur ir skaists. Attiecīgais dabas parks ir ievērojams ne tikai ar savu vecumu, bet arī īpašo klimatu, kas to padara unikālu.

Atpakaļceļā vēl piestājām skatu punktā apskatīt klinšainu apaļīgu kalnu, kam garām ātri slīdēja mākoņi, brīžam pilnībā aizsedzot skatu. Atgriezāmies galvaspilsētā stundu pirms iekāpšanas kuģī. Pastaigājām nedaudz pa pilsētas malu, gar ostu un tad jau ieradās prāmis. Ap pieciem kāpām uz klāja (ekskursijas ilgums – 7h). Jau tumsiņā pārradāmies mājās.

Kopējie iespaidi – pozitīvi. Noteikti ir vērts aizbraukt uz La Gomera salu, ja ir tāda iespēja.

Daži reizēm aizmirst, tāpēc: https://endijs.com publicētās informācijas pārpublicēšana bez saskaņošanas ar autoru ir aizliegta. Lūgums respektēt autora/autoru tiesības. Paldies!

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.