Secinājumi pēc eksperimenta “Antisociāls 30 dienas”

Man decembris un janvāra pirmā nedēļa pagāja eksperimenta zīmē. Tiem, kas nezina kas par eksperimentu, lasīt rakstu ar tā pieteikumu: Antisociāls 30 dienas. Doma īsumā: biju nolēmis 30 dienas nelīst Twitter, Facebook un citos sociālajos tīklos. Gribēju pārbaudīt kā tas mainīs manu ikdienu.

Tiklīdz eksperiments sākās, izlogojos no visiem sociālajiem tīkliem (gan telefonā, gan datorā). Tajā pat dienā saskāros ar dažām lietām par kurām ikdienā īsti nepiedomāju. Piemēram, no Google+ tā īsti izlogoties nevar. Jo ja to izdara, tad tiec izmests arī no Gmail un citiem Google servisiem. Turklāt apmeklējot Gmail var redzēt joslu kurā mēdz rādīties cipariņi kuri signalizē par kaut kādām aktivitātēm Google+. Ej nu tiec vaļā no tiem. Nācās vienkārši ignorēt. Nākamā lieta ir autorizēšanās citās lapās. Es cenšos neizmantot Facebook/Twitter autorizāciju citās lapās, bet vienā/otrā ir. Un sanāk, ka ja gribu autorizēties konkrētajās lapās, jāielien arī Facebook/Twitter. Pāris reizes nācās veikt tādu autorizāciju, bet pašos sociālajos tīklos nelīdu. Nākamais – kas notiek, ja sāc ignorēt sociālos tīklus? Pareizi. Tie sāk par sevi atgādināt sūtot dažādus e-pastus. Pirmais secinājums: jāpalielina neatkarību no sociālajiem tīkliem izveidojot autorizāciju ar paroli arī tajās lapās, kur ir Facebook/Twitter autorizācijas, kā arī jāpielabo e-pasta iestatījumus.

Ja neskatāmies uz tehnisko pusi, tad nākamā ir tīri praktiska. Kā jums šķiet pie kādām domām es sevi pieķēru pirmajās eksperimenta dienās? Nē, nekas neķītrs. Viss ir ļoti vienkārši. Piemēram, braucu ar auto, novēroju kaut ko un rodas doma – aizbraukšu mājās un ietvītošu par šo. Dažas sekundes vēlāk atminos, ka nekā nebija. Nevar. Lasu kādu interesantu rakstu un uzreiz doma – o! – par šo vajadzētu pavēstīt citiem. Ha! Kā tad… nevar taču. Šis bija ļoti izteikti pirmajās pāris dienās. Kaut kāda neaprakstāma vēlme pēc komunikācijas, kaut vai vienvirziena. Varbūt tas tāpēc, ka es ikdienā mitinos savās četrās sienās un vienīgā socializēšanās ar citiem ir tīmeklī. Pieļauju, ka tiem, kas iet uz darbu un tiekas ar kolēģiem utt. ir savādāk. Vēlme pēc socializēšanās un izteikšanās rezultējās aktivitātēs blogā. Blogs būtu bijis vēl krietni dzīvāks, ja ne bērnu slimošana (kad sīkie slimi, man ir 0 iedvesmas blogot, strādāt utt.). Skaidrs ir tas, ka blogus nogalināja Twitter.

Pirmās nedēļas otrajā pusē vēlme līst Twitter un citos tīklos bija pazudusi. Teikšu ka tam vajadzēja dienas 3-4. Un kas interesanti – pirmajās dienās (precīzi neatceros, bet gan jau ~ 1 nedēļa) brīvais laiks, kurš iegūts nelienot sociālajos tīklos tika iztērēts citām muļķībām. Piemēram, Google Reader vairs īsti neprasījās pēc panic button. Spēju tikt galā ar jaunajiem rakstiem. Biežāk ielīdu kaut kādos 9gagos, vairāk pa Youtube dzīvojos. Taču arī to izslimoju. Un kad tas ir garām, tad tiešām bija vairāk laika sakarīgām lietām. Gan ģimenei, gan darbam, gan mācībām, gan papildus projektiem (piemēram, beidzot piesēdos un nomigrēju vietas.lv uz Google Maps v3, kā arī pieliku Streetview).

Lielākais laika patēriņš esot Twitter un citos tīklos nav jauno ziņu izlasīšana ko ieraksta tie, kam seko, bet visa tā papildus informācija kas ir publicētajās saitēs. Jā, neesot Twitter kaut kādas lietas tiek palaistas garām. Daļa no tā gan jau būtu bijusi noderīga. Taču Twitter ir pilns ne tikai ar labu info, bet arī ar drazu. Un bija jauki nepiedalīties kārtējos kašķos. Līdzīgas sajūtas bija kad biju Tenerifē. Arī tad aptuveni mēnesi pilnībā ignorēju Latvijā notiekošo. Laba atslodze.

Viena lieta kas izraisīja diskusijas. Pirms eksperimenta, ja blogā bija jauns raksts, par to ziņoju pats. Eksperimentam sākoties pirmos rakstus nopublicēju un tad iedomājos – tagad taču manis Twitterī nav. Kā tauta uzzinās par jauniem rakstiem… Uzliku spraudni, lai blogs pats ziņo par jauniem ierakstiem. Bija jautri. Uzreiz saņēmu SMS ar jautājumiem par to kā tad tā – eksperiments beidzies pēc dažām dienām? Kā izrādās, arī paša Twitter tauta par to bija uzjautrinājusies. Atļaušos teikt, ka mana eksperimenta scenārijā tas nav nekāds pārkāpums. Automātiskie ieraksti notika bez manas starpniecības, kā arī es nevarēju atbildēt un pat redzēt atbildes uz attiecīgajiem tvītiem. Šos automātiskos ierakstus uztveru kā modernu RSS paveidu. Ir virsraksts, ir neliels ievads, viss notiek automātiski. Gluži kā RSS sākumos. Man nebija mērķis pārbaudīt kāds būtu internets bez Twitter, bet kā mainītos mana ikdiena, ja es tur nesēdētu. Tas arī viss.

Interesants bija arī eksperimenta noslēgums. Kas notika kad atkal varēju sēdēt Twitter. Pirmajā dienā Twitter visu laiku bija atvērts un sēdēja fonā. Arī otrajā dienā nedaudz. Bet pēc tam sāku sēdēt tur tikai tad, kad pavisam nav ko darīt. Un pārsvarā atveru, pārskrienu pēdējiem ierakstiem un veru ciet. Ja agrāk bieži Twitter līdu no telefona, tad kopš 09.01 esmu to darījis tikai 1 vai 2 reizes. Tātad eksperiments ir mainījos to cik lielu daļu no manas ikdienas paņem sociālie tīkli. Grūti pateikt cik noturīgs būs šāds lietošanas režīms, bet izskatās ka varētu būt uz ilgu laiku.

Savelkot kopā lietas aptuveni secinājumi ir:

  • Ja gribās būt vairāk neatkarīgam no sociālajiem tīkliem, nevajag izmantot autorizāciju citās lapās ar sociālajiem tīkliem (Draugiem pase, Facebook/Twitter). Ja es izmantošu, tad tikai Google. Jo no tā nedomāju atteikties un ja Google manu kontu bloķēs, tad tāpat būs traģiski un autorizācijas problēma citās lapās būs mazākā no visām problēmām.
  • Bloga slepkava bija/ir Twitter.
  • Trakākais periods mainot kādu paradumu ir pirmās 3 dienas un pēc nedēļas jau viss ir OK.
  • 30 dienas ir pietiekams laiks, lai iegūtu paliekošas izmaiņas savos paradumos (vismaz online dzīvē).
  • Pats galvenais secinājums. 30 dienas paskrien ļoti, ļoti ātri. Neiznieko laiku!

1 comment

  1. 1. Atgādinājumi no sociālajiem tīkliem e-pastā ir regulējami uzstādījumos. Facebook un Twitter to var viegli izdarīt. Vienīgais dažus mēnešus atpakaļ Twitter paplašināja savas spama kategorijas un atkal vajadzēja līst uzstādījumos, lai tās atslēgtu.
    2. Es pats pirms laika veicu eksperimentu darbdienās atturoties no socnetiem. Vienīgā problēma, ka ar atsevišķiem cilvēkiem komunikācija notiek tikai tur un reizēm gadījās, ka palaidu garām kaut ko svarīgu, kas bija iekritis vēstulēs. T.i. citi cilvēki arvien retāk izmanto e-pastu, bet gan sociālo tīklu vēstules. Tagad vienai daļai draugu esmu savācis e-pasta adreses un komunikācija ir kļuvusi nedaudz ērtaka.
    Otrs moments, kādēļ sociālajos tīklos komunikācija ir ērtāka – tur nav jāzin adrese, pietiek ar cilvēka vārdu uzvārdu un pēc bildes vai draugu loka vari atšifrēt, vai šo cilvēku pazīsti vai nē.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.