Par to aizbraukšanu

Jau vairākas dienas mēģinu sev nodefinēt – vai es varētu aizbraukt no Latvijas un apmesties uz dzīvi kādā citā valstī. Un esmu nonācis pie slēdziena, ka līdz racionāli izsvērtai atbildei netikt. Šajā vienādojumā ir pārāk daudz nezināmo. Līdz ar to arī rezultāts ir neparedzams.

Būtu daudz vieglāk izdomāt braukt vai nē, ja nebūtu citas izejas, kā tikai braukt. Piemēram, nespēja atrast darbu Latvijā (vai arī iespēja atrast darbu par tādu algu, kura nespēj nosegt vajadzības), svešumā esoši ģimenes locekļi, darba piedāvājums no kura nav iespējams atteikties utt. Bet ja tāda situācija nav, tad tas vairs nav tik vienkārši. Vismaz man – cilvēkam, kurš šobrīd var nopelnīt iztikai arī Latvijā. Taču kaut kāds vilinājums tomēr ir. Bet ar to ir par maz.

Pamēģināšu salikt punktus par labu braukšanai un par labu palikšanai.

Braukšanai: jauna pieredze, jaunas iespējas, ļoti iespējams labāki dzīves apstākļi.

Palikšanai: sava zeme tomēr ir sava un cita nevar būt par to mīļāka, Latvijā pieliekoši ģimenes locekļi/radi.

Šķiet, ka aizbraukšana sanāk tāda kā verdzība un/vai pārdošanās. Bet ja neskatoties uz to rodas iespēja baudīt cilvēkam pienācīgu dzīvi nevis knapināties, tad varbūt tas ir tā vērts. Jo dzīvojam taču vienreiz. Bet, bet… Kāds labums no pārticīgākas dzīves, ja nav blakus tev svarīgi cilvēki. Jā – sievu, bērnus paņemtu līdzi. Bet vecāki, vecvecāki un pārējie taču paliktu. Un kaut kā īsti negribētos, lai mani bērni savus vecvecākus redz tikai reizi gadā (un viņi viņus tāpat). Protams, var jau gadīties, ka aizbrauc prom, nostrādā/padzīvo gadus 5 un tad pārcelies atpakaļ uz Latviju. Bet ja nu tomēr nē…? Nu jā – var jau gadīties, ka svešumā sanāk tik ļoti labi iekārtoties, ka ar laiku pārceļās arī citi radi…. Bet ja nu tomēr nē…?

Nu lūk – lai kā arī racionāli mēģinātu saprast – aizbraukt vai nē – secinājums ir viens. To racionāli izdomāt nav iespējams. Ja gadījumā kādreiz kaut ko tādu darīšu, tad tas būs mirkļa iespaidā.

8 comments

  1. Kāpēc viss uzreiz tik krasi jāsadala. Ārzemēs cilvēki normāli uztver to, ka uz kādu gadu diviem jaunieši aizbrauc paceļot un pastrādāt ārzemēs. Ir visādas programmas pat tam paredzētas. Nav jau tā ka ar asinīm paraksti papīru par neatgriešanos

  2. Tik krasi jāsadala, jo manā gadījumā nozīmētu braukt kopā ar sievu, atvasēm. Un ja kaut vai uz pāris gadiem kāds divgadnieks nonāk svešā zemē… tad ej nu saved to ģimeni kopā pēc 2 gadu atgriešanās (vai maz tāds mazais vairs atzīs vecvecākus utt.). Turklāt ja brauc ar ģimeni, tad ir krietni lielāka iespēja iesakņoties attiecīgajā valstī, kā vienpaša studenta gadījumā. Kaut kā tā.

  3. Kad devos uz Meksiku, mana draudzene teica, ka nedrīkst braukt prom no Latvijas, ir jābrauc uz kādu vietu. Es vienmēr biju sapņojusi kaut vai mēnesi padzīvot kā Meksikas iedzīvotājs.
    Pirms braukšanas spriedu tikpat racionāli, kā Tu savā ierakstā. Bet kādēļ rakstu Tev komentāru – pēc aizbraukšanas man šķiet, ka visi cilvēki, kuri nav mēģinājuši iesakņoties citā valstī, ir kaut ko palaiduši garām.
    Piemēram skatu no malas uz savu kultūru, spēku pielāgoties, cīnīties, saprast, ka pasaule nebeidzas aiz Lietuvas robežas, nebeidzamu ideju avotu, ļoti garus, pavisam atklātus dialogus ar sevi vairāku gadu garumā.

    Un rutīna būs nokauta brīdī kad izkāpsi no lidmašīnas. Tu piedzimsi no jauna.
    Tu pēc tam vairs nekad neatgriezīsies vecajā dzīvē, tu atbrauksi bagātāks, savādāks, daudz cietis, daudz pārdzīvojis, bet labāks, gudrāks, spēcīgāks.

    Tu iepazīsi no jauna pats sevi un savu ģimeni. Un es ticu, ka tie būs labākie cilvēki kādus jebkad būsi saticis. Brauc gan!

  4. Man ar pirms kāda laika sanāca par šo padomāt. Secināju pāris lietas. Jāraugās uz prom braukšanu no karjeras viedokļa – ja brauc, tad jāstrādā tikai savā nozarē. Pretējā gadījumā ir vērts cīnīties tepat uz vietas. Ja nu tomēr uzskati sevi par pēdējo zābaku un lūzeri, tad jā, nekas cits neatliek kā nolaist rokas un braukt fasēt produktus kādā vecās Eiropas valstī.
    Ģimeniskais apsvērums – ja tavs vai dzīves biedres jaunais darba devējs ir pretimnākošs, tad iespējams viņš var palīdzēt arī otrai pusītei ērtāk atrast kādu darbu vai vismaz sniegt konsultācijas, ko ņemt vērā jaunajā mītnes valstī. Pavisam ideāli, ja abi pārstāv vienu un to pašu nozari.
    Pārējie radinieki? Viņus ir jauki apciemot, taču tava primārā dzīve esi tu, tava otra pusīte un tavi pēcnācēji. Visu paspēt nav iespējams. Un radu apciemojums reizi pusgadā manuprāt ir pilnīgi pietiekams, jo īpaši tehnoloģiju laikmetā, kad pastāv videozvanu un citas tehnoloģiskās iespējas. Personīgi, kad filozofēju par šo tēmu, es radinieku aspektu neapskatīju, taču tas varētu būt arī atkarīgs no katra indivīda attiecībām ar saviem radiem.

  5. Nodarboties ar izvērtēšanu par to, vai braukt prom no Latvijas, vai nē ir samērā bezjēdzīgi. Tas ir gluži, kā biznesā. Var visu mēģināt salikt pa plauktiņiem, sarēķināt, bet vienalga iznākumu paredzēt nav iespējams. Var vinnēt, bet var arī smagi krist. Ja ir padomā kas konkrēts, tad nenoliedzami daudzmaz ir jāapdomā un jāparēķina. Ja šo pārdomu rezultātā esi 50 uz 50, vai ļoti tuvu tam, tad jāieklausās sirdsbalsī. Un ja tā saka, ka šis pasākums, tas ir aizbraukšana, vai bizness varētu izdoties (šī vārda plašākajā nozīmē), tad varētu mēģināt, jo kā gan citādi zināsi, vai vajadzēja to darīt, vai nē. Bet, ja tas ir aiz nav ko darīt, vai velniņš dīda, tad nevajadzētu saspringt. Ja nu vienīgi dzīvotājs vienpatis (bez ģimenes), tas gan, tas var vienu rītu pamosties un uz priekšu meklēt piedzīvojumus, vai kā savādāk. Protams, ja cilvēki nekustētos, nedomātu, nesapņotu un neriskētu, tad kur mēs būtu? Mazliet tālāk par alu laikmetu? Jāāā ir viela pārdomām. Katrā ziņā vismaz esi izsaucis reakciju no līdzcilvēku puses (komentāri). Redz tēma par ķinīti nevienu īpaši neinteresē (vismaz uz diskusiju neizsauc).
    P.S. Bet kādēļ gan būtu jāiesakņojas? To es Evai Sicai (iespējams vēl kādam). Pieredze, materiālā puse, pasaules redzējums, jaunas idejas, bērnu apmācība (attiecīgā vecumā), biznesa veidošana un tā tālāk, bet iesakņošanās? Grozi kā gribi svešā zemē būsi svešs. Iespējams esmu vecs un nepamēģinājis nezinu, bet domāju, ka mājas ir šeit. Tas neizslēdz iespēju īstenot sevi arī ārzemēs.

  6. Tā iesakņošanās jau bieži vien nav pašmērķis. Bet ja paskatamies kas notiek apkārt – ja kāds ir aizbraucis un svešumā viss ir sanācis veiksmīgi, tad liela daļa no viņiem tur arī paliek. Cilvēks pierod pie komforta un iespējām, kuras sniedz dzīve lielākas labklājības valstīs. Piemēram, aizbrauc padzīvo pāris gadus – saradušies kontakti, esi nostabilizējies, ir saradusies kaut kāda iedzīve, iekrājumi. Un ko tad – pārdod visu un ar latiem X atgriezies – tos notērē iegādājoties mitekli vai turot bankā nebaltai dienai un atkal sāc strādāt par 10 reizes mazāku algu :) Daudzu to nevēlas – tāpēc arī iesakņojas.
    Līdz ar to, ja brauc prom ne tikai sēnes lasīt,lai nopirktu auto, bet, lai izbaudītu to, ko var sniegt cita valsts – palikšana tur ir ļoti reāla iespēja.

  7. Ja jau nelasa sēnes (ir bijis cits mērķis) un lieta ir aizgājusi, tad ir iespēja pārskatāmā nākotnē dzīvot Latvijā. Izveidot biznesu gan Latvijā, gan ārzemēs. Bet ja strādā tik vien kā par lielāku atalgojumu nekā sēņu lasītāji un ar to pietiek tik vien kā nostabilizēties, uzkrāt kādu iedzīvi un iekrājumus, tad jau gan sēņu lasītājiem, gan tamlīdzīgiem ir palikšana ārzemēs. Pie nosacījuma, ja šeit nevar iegūt to pašu.
    Jebkurā gadījumā domāju, ka tā ir palikšana un nekādi nav dēvējama par iesakņošanos. Es nesaku, ka tā nevar dzīvot un pat diezgan komfortabli, bet ……. Ar tik vien kā “saradušies kontakti, esi nostabilizējies, ir saradusies kaut kāda iedzīve, iekrājumi” vienmēr svešumā būsim tikai un vienīgi svešinieki. Vienā vārdā sakot migranti, tikai vairāk, vai mazāk situētāki nekā sēņu lasītāji.
    Dažbrīd liekas, ka kāds (kādi) nedzird, vai nesaprot, ko es saku. It kā teksti no manas puses nav sarežģīti. Varbūt uzmanīgāk jālasa? Šis jautājums atbildi neprasa, tas ir tīri retorisks.

  8. Mana vaina, es sāku ar to iesakņošanos. Manās acīs vārdam iesakņošanās ir cits konteksts.

    Tu aizbrauc, mēģini atrast kādu kam pieķerties, kaut kur, kur pieķerties, vietu, cilvēkus, ienākumu avotu, ceļu, sirdis. To es saucu par iesakņošanos.

    Tas nenozīmē, ka tam jābūt uz mūžu, tas nenozīmē, ka kāds pēkšņi nav latvietis. Tas nenozīmē, ka Tev jāpaliek un cauri.

    Ēvalds Valters teica, ka viņa mūžā esot trīs reize visa iedzīve sadegusi un viņam bijis jāsāk viss no jauna. Tā esot bijusi viņa iespēja nodzīvot savā dzīvē vairākas dzīves.

    Aizbraucot iegūsti iespēju savu īso dzīvi sadalīt interesantās nodaļās. Bez rutīnas, daudz piedzīvojumu, katra diena kā filma.

    Bet ko pēc tam? Brauc mājās, liec to visu lietā. Brauc citur, sāc atkal! Paliec turpat, laid bērnus skolā. Skārleta teica: par to padomāsim rīt.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.