Par Web projektu uzturēšanu

Kā jau daudzi no jums zinās – es ikdienā nodarbojos ar Web programmēšanu. Viens no darbu veidiem kurus veicu ir Web projektu uzturēšana.  Ar to es saprotu to, ka ir kāds Web projekts, kuru var būt veidojis gan kāds cits, gan es pats un kuram pēc kāda laika jāveic kādus labojumus, papildus funkcionalitātes ieviešanu. Šoreiz gribētu pastāstīt par to, kā es uztveru citu veidoto projektu uzturēšanu. T.i. – ar kādām emocijām es projektus pieņemu un kas ir neatņemama šādu projektu sastāvdaļa.

Visu, kā jau parasti, var sadalīt divās kopās: labās (pozitīvās) un nelabās (negatīvās) lietas. Negatīvās lietas:

  • Bieži (ja ne vienmēr) sanāk strādāt ar slikti vai vispār nedokumentētu kodu. Līdz ar to grūti saprātīgos termiņos izprast to kā īsti viss strādā.
  • Lai pieliktu kādu papildus funkcionalitāti visai bieži nākas pārtaisīt kaut ko no vecajām lietām.
  • Par Web projektu uzturēšanas izmaksām ir daudz grūtāk vienoties ar pasūtītāju kā gadījumos, ja kāds projekts tik taisīts no 0. Tas tāpēc, ka pasūtītājs nelabprāt pieņem to, ka nākas veltīt ievērojamu laiku sistēmas izpētei, kā arī veco lietu pārtaisīšanai, lai pieliktu kādu papildus funkcionalitāti.
  • Papildinot/labojot jau iepriekš iesāktus projektus izpildītājs bieži ir limitēts izmantoto rīku/paņēmienu izmantošanā. T.i. – nākas izmantot tos paņēmienus, kuri izmantoti projektam, pat ja tie nav tie pareizākie. Protams, ne vienmēr, bet bieži. Tas tāpēc, ka pasūtītājs visbiežāk nevēlas tērēt resursus uz kaut kādu lietu maiņu arhitektūrā, jo “viss tak tāpat strādā”.

Pāris pozitīvās lietas:

  • Tas ir izaicinājums (bet šis nav attiecināms uz visiem programmētājiem). Taču pārāk bieži sevi izaicināt nevajag. Manuprāt ideālā variantā vajag miksēt. Viens projekts no “uzturēšanas” lauciņa, nākamais veidots no 0.
  • Pati interesantākā un noderīgākā lieta ir iespēja mācīties. Pat neskatoties uz to, ka projektos var kādas lietas būt ne tā saprogrammētas (vai izmantoti kādi novecojuši paņēmieni), tajā var būt arī kādi iepriekš neredzēti un noderīgi problēmu risināšanas paņēmieni. Taču šeit ir jāuzmanās. Ne no visiem projektiem varēs kaut ko mācīties. Bet man līdz šim ir sanācis tā, ka visos pārņemtajos projektos esmu atradis kādu interesantu piegājienu noteiktu problēmu risināšanai. Ja nebūtu šis punkts, tad Web projektu uzturēšana būtu daudz, daudz neinteresantāka.

Kādas ir tavas domas par šo tematu?

8 comments

  1. reiz izmēģināju laimi web projektu kantorī tiešā kontaktā ar web lapu taisīšanu kādam ārējam pasūtītājam… otreiz izmgēģināju… tā ir viena riebīga štelle.
    apbrīnoju tos cilvēkus, kas gadiem to dara, projekta pēc projekta.
    bet vispār – visā visumā uzskatu ka prastu web taisīšana (lasi web taisīšana pēc pasūtītāja) ir pārejošs posms dzīvē, kas tālāk pāriet par ko nopietnāku un sakarīgāku.
    Protams, ir tādi cilvēki kuri komandā neprot strādāt, tad nu lai tik bliež vienatnē lapiņas.. :)

  2. Tāda ir ikdiena. Vari pajautāt brālim cik bieži es šķendējos par izstrādātājiem, kas kaut ko ir sastrādājuši, BET uzlabot nedrīkst jo tas ir GLOBAL AGREED un bez diskusijām jāpieņem :)

    Bet kā jau teici: “tas ir izaicinājums” :) Man arī noder pieredzei…

  3. Viss jau ir atkarīgs no zināšanu līmeņa, kā tas mainās laika gaitā. Man pašam ir nācies atgriezties pie sava paša pirmā uzrakstītā projekta minimālas uzturēšanas pēc 5 gadu pārtraukuma. Bija divējādas sajūtas – no vienas puses prieks par to, ka tas risinājums, lai arī bija mans pirmais algotais programmētāja darbs, strādāja vēljoprojām – 5 gadus bez jebkādas iejaukšanās. No otras puses tie bija šausmās izplēsti matu kušķi par to, KĀ tas viss darbojās.
    Ar to es gribu teikt, ka ne vienmēr vajag skatīties uz citu darbiem, pietiek paskatīties kaut vai uz saviem paša senākiem garadarbiem un jau tad pietiek gan prieka, gan bēdu par sadarīto.

  4. Tas, ka savi iepriekšējie kodi liekās kā slima suņa murgi ir nekas jauns. Man pietiek paskatīties uz pirms pusgada rakstītu kodu un es jau tā savu darbu novērtēju.
    Tas, ka es uzsvēru “citu rakstītos projektus” bija tāpēc, lai varētu izcelt “mācīšanās” aspektu. No saviem jau neko vairs neiemācīsies. Bet mīnusi gan tie paši. :D

  5. Kā reiz no saviem var iemācīties vairāk – to labāk nedarīt tā, kā es to biju norealizējis, to var pierakstīt īsāk, te prasās detalizētāki komentāri un tamlīdzīgi.

  6. Bija fāze, ka skatot savu kodu, liekas kas tas bija par drausmoni, kas to sarakstīja. Bet ir bijuši gadījumi, kad, paskatoties uz pāris gadus vecu savu kodu, liekas – vai dies` ku smuki sarakstīts :) Ne vienmēr, bet dažreiz un dažas vietas šķiet “kāpēc es to aizmirsu un tagad tā nedaru”?

    Par rakšanos pa svešiem kodiem ir kā ir… Šķiet, ka visvairāk tracina, ka viena un tā pati funkcionalitāte ir izmētāta pa desmit vietām, pie tam katrā vietā kaut-kā savādāk sarakstīts un atrast tādas vietas ir grūti un izlabot laikietilpīgi. Pēc šāda scenārija vienmēr arī aizmirstas visur izlabot (ja vispār var atrast).

    Vēk tracina, ka ir atstāti visādi backup faili un vairs nezmantojamie faili un folderi – bardaks.

    Jāpiekrīt gan, ka pat vistrakākajā kodā pārsvarā var atrast arī kaut-ko jaunu un derīgu.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.