Par bloga apmeklētāju skaita ietekmi uz vēlmi rakstīt

Vairākas reizes ir nācies lasīt dažādus viedokļus par to, cik ļoti vēlmi blogot ietekmē lasītāju ne/esamība. Pēdējos dažos mēnešos šī bloga lasītāju skaits ir piedzīvojis dažādus stāvokļus. Tāpēc varu izteikt arī savus spriedelējumus par šo tēmu.

Kad sāku rakstīt blogu, pirms kāda pusotra gada, mani lasīja ļoti maz cilvēku. Protams, tas nebija nekāds šķērslis, lai kaut ko rakstītu. Tas tāpēc, ka galvenais bija vēlme izteikties nevis tapt uzklausītam. Man jau bija samērā liela rakstīšanas pieredze arī pirms blogošanas. Īsti neatceros cik ilgi, bet gan jau ka kādus gadus pāris, rakstīju vortālam www.boot.lv, kā arī kādu pusgadu žurnālam BOOT.lv (tas gan pastāvēja krietni īsāku laiku par vortālu, kurš joprojām piedzīvo popularitātes pieaugumu). Līdz ar to, vēlme kaut ko uzrakstīt, bija pavisam normāla. Protams, man visai stipri pieklibo gramatika un rakstīšanas stils, bet tas nekad nav bijis traucēklis.

Pirmajos blogošanas mēnešos nekāds īpašais lasītāju skaita pieaugums netika novērots. Vēlāk pamazām lasītāju skaitam bija tendence palielināties. Lēnām, bet tomēr bija. Tad bija periodi, kad lasītāju skaits bija nemainīgs. Taču bija pāris grūdieni, kuru rezultātā lasītāju skaits dubultojās mēneša ietvaros. Tā arī nesapratu tam iemeslu. Lai nu kā, lasītāju skaita pieaugums motivēja rakstīt. Bet ne jau tāpēc, lai pieaudzētu lielāku lasītāju skaitu. Bet tāpēc, lai jau esošajiem lasītājiem būtu ko lasīt.

Iepriekšējā mēnesī notika interesants pavērsiens. Es nopublicēju netipiski maz ierakstus, nomigrēju uz jaunu domeinu utt. Tā rezultātā lasītāju skaits samazinājās par kādu trešdaļu (brīžiem likās, ka pat uz pusi). Un ziniet ko, tas ne mazākajā mērā nemaina to cik liela nozīme ir blogam manā skatījumā. Lasītāju skaita izmaiņas manu vēlmi rakstīt nav mainījušas pat nemaz.

Tad es sāku domāt par to, kāpēc tā. Un es sapratu. Tas tāpēc, ka ar šo blogu esmu paveicis vismaz vienu no lietām, kuras bija kā netiešie mērķi. Tā ir – kļūt atpazīstamam. Nē, tas nenozīmē būt populārām. Atpazīstams ir pavisam citādi. Proti, populārs ir Kaspars, Maksims un citi tamlīdzīgie. Viņus ieraugot uz ielas vai satiekot kādā pasākumā piefiksē un vēlāk par to stāsta citiem. Savukārt mani diez vai uz ielas kāds atpazīs un diez vai kādam stāstīts, ka “es BarCampā redzēju Endiju”. Taču ik pa laikam saņemu dažādus e-pastus, kuros ar mani par dažādām tēmām vēlas aprunāties visdažādākie cilvēki. Un viņi mani atrod pateicoties šim blogam. Vairāki blogeri mani pazīst elektroniskā vidē, ar vairākiem esmu ticies arī dzīvē. Ik pa laikam uz maniem ierakstiet atsaucas dažāda kaluma blogeri. Viņi zin kas es esmu. Esmu atpazīstams. Un tas ir patīkami. Nav vajadzīga popularitāte, jo tā nomāc. Savukārt atpazīstamība liek saprast, ka tu kaut ko vari ietekmēt.

6 comments

  1. Ieliec savu bildi kaut kur malā, tad būsi atpazīstams uz ielas un mazās meitenītes nāks klāt prasīt autogrāfu :)

  2. Man piemēram patīk, ka augstskolā mani gandrīz sejā ka blogeri neatpazīst, savādāk būtu bail, jo bieži citē manu rakstīto dažādās lekcijās, kā ta var atļauties uzrakstīt un vispār, bīstami ir rakstīt par augstskolas gaitām, to es toč esmu secinājis no gada pieredzes.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.