Posts tagged Uzkrājumi

Vakar izlasīju pirmo grāmatu par tēmu personīgās finanses (personal finance). Tā bija Suze Orman’s grāmata “2009 action plan”. Šo grāmatu Oprah.com varēja dažas dienas lejupielādēt bez maksas (legāli). Šobrīd lejupielādes lapā ir palikusi tikai grāmatas pirmā nodaļa, kā paraugs. Amazon maksā ap 5$.  Grāmatā ir vairākas daļas: Kā pasaule nokļuva līdz tagadējai krīzei (izstāstīts par ASV hipotekāro kredītu burbuli), ko darīt ar kredītiem, pensijas uzkrājumiem, vienkāršiem uzkrājumiem, tēriņiem, utt. Viss stāstītais ir veidots tā, ka ir dota situācija un ieteikums ko tādā darīt. Liela daļa no grāmatā teiktā nav attiecināma uz mums, jo nav mums īsti tādu uzkrājumu plānu kādi ir viņiem, nav tādas kredītreitingu sistēmas utt. Bet neskatoties uz to, samērā liela daļa no teiktā atbilst arī Latvijas iedzīvotājiem. Īpaši man patika šādas rindas sadaļā par tērēšanu (kas būtu jādara 2009.gadā):

• Jānošķir vajadzības no vēlmēm.
• Jātiek pāri vainas apziņai, ka nespējat nodrošināt bērniem visu ko viņi vēlas.
• Izsvītrojiet vārdus esmu pelnījis no sarunas. Tas ko jūs esat pelnījuši ir mazsvarīgi. Svarīgi ir tas, ko jūs varat atļauties.

Precīzāk pateikt nav iespējams. Bieži vien kredītu ņemšana tiek pamatota aptuveni šādi braukšu ceļojumā uz valsti X, jo es esmu pelnījis šādu ceļojumu. Tas nekas, ka persona reāli var atļauties atpūsties tikai Latvijā. Mums arī gribās, lai mūsu bērniem nekas netrūktu. Tiek pirktas lietas pat neskatoties uz to, ka iespējams to nemaz nevar atļauties. Nākamo reizi pirms veikt šādu pirkumu ir jāpadomā vai uzņemties papildus kredītus šādā ekonomiskajā situācijā ir tā prātīgākā lieta.

Svarīgi ir arī nošķirt vēlmes no vajadzībām. Tādēļ es esmu krietni detalizētāk izvērsis savu finanšu uzskaiti. Piemērs: ja agrāk man bija izdevumu pozīcija pārtika, tad tagad ir ne tikai šī, bet arī našķi, alkohols. Līdz ar to iepriekš es zināju, ka man uz pārtiku mēnesī iziet X Ls. Bet tagad es zinu, ka no X summu Y sastāda pirkumi divās jaunajās izdevumu pozīcijās. Ko es no tā iegūstu? Es tagad varu prognozēt, ka kritiskā gadījumā es varēšu atteikties no našķiem un alkohola, kā rezultātā man pārtikai vajadzēs Z Ls, nevis X, kā agrākajos aprēķinos. Tā esmu arī sadalījis citas izdevumu pozīcijas – lai vieglāk varētu saprast, cik naudas iekrīt vajadzībās un cik vēlmēs. Līdz ar to es zinu, kāds ir nepieciešams minimālais ienākumu daudzums, lai izdzīvotu un varu laicīgi reaģēt, ja ienākumi sāk krist līdz tādam līmenim.

Grāmatā ir izteikts aicinājums šogad tikt vaļā no kredītkaršu parādiem. Amerikā kredītkaršu izsniedzēji var bez jebkādām problēmām paaugstināt kredītkaršu procentus, līdz ar to, kredītkaršu izmantošana šobrīd kļūst riskantāka un neizdevīgāka. Latvijā nav nācies dzirdēt par tādām lietām. Bet kas to lai zina, ko bankas ierakstījušas smalkā drukā kredītkaršu līgumos. Grāmatā ir izteikts arī aicinājums nepaļauties uz savu kredītkarti kā uz naudu neparedzētām situācijām. Lieta tāda, ka tur bankas aktīvi samazina kredītkaršu limitus vai pat slēdz kartes. Iespējams, ka arī mēs līdz tādai situācijai drīz tiksim. Pie šādiem apstākļiem jūs vairs nevarat būt droši, ka kredītkarte jūs paglābs. Lai gan ielīšana lielākās kredītsaistībās šobrīd vairs īsti neasociējas ar paglābšanos, bet ar pietuvošanos bezcerībai.

Lai kāda arī būtu jūsu finansiālā situācija, iesaku izdomāt arī jums savu Rīcības plānu 2009.gadam. Dzīvojam pārāk nestabilā laikā. Bankas vairs kredītus īsti dot negrib. Valsts ekonomika bremzē pat vairāk kā prognozēts  (janvāra sākumā, pat neskatoties uz lielo taupības režīmu ir lielāks deficīts, kā pirms gada), uzņēmumi sāk aizvien vairāk bankrotēt, kā arī strauji pieaug parādnieku skaits. Varam jau iedomāties, ka tas mūs neskars, bet vai tā nav tuvredzība un paļaušanās uz veiksmi. Daļai jau veiksme stāvēs klāt, bet ne jau visiem. No iespējamā bezdarba, slimošanas, kā arī citiem neparedzētiem izdevumiem neviens neesam 100% pasargāts.

Šodien ejot uz biroju pamanīju vienu lietu, kas mani uz mirkli apstulbināja. Es pat apstājos un aizdomājos. No tablo, kur pretī cipariņiem, kuri apzīmē kabinetus, atrodas uzņēmumu nosaukumi, bija pazudusi liela daļa uzrakstu. Es gan nesaskaitīju, bet šķiet, ka palikusi vien 1/3 daļa. Un tas ir biedējoši. Trakākais ir tas, ka tas ir tikai sākums. Bankrotu vilnis turpināsies. Mums atliek tikai cerēt, ka nenāks cunami, kā arī gatavot savus Rīcības plānus.

3 lietas, kas noteikti ietilps manā Rīcības plānā 2009.gadam:

• Atdot kredītkartes parādu un kredītkarti neizmantot.
• Tikt skaidrībā cik daudz man iziet uz vajadzībām. Ja secināšu, ka ienākumu līmenis ir bīstami tuvu tam, cik iziet vajadzībām, tad jau laicīgi meklēšu papildus ienākumu avotus.
• Naudu, kas tiek ieekonomēta pateicoties Euribor procentu likmju kritumam netērēšu, bet novirzīšu uzkrājumiem.

Vakar izlasīju pirmo grāmatu par tēmu personīgās finanses (personal finance). Tā bija Suze Orman's grāmata "2009 action plan". Šo grāmatu Oprah.com varēja dažas dienas lejupielādēt bez maksas (legāli). Šobrīd lejupielādes lapā ir palikusi tikai grāmatas pirmā nodaļa, kā paraugs. Amazon maksā ap 5$.  Grāmatā ir vairākas daļas: Kā pasaule nokļuva līdz tagadējai krīzei (izstāstīts par ASV hipotekāro kredītu burbuli), ko darīt ar kredītiem, pensijas uzkrājumiem, vienkāršiem uzkrājumiem, tēriņiem, utt. Viss stāstītais ir veidots tā, ka ir dota situācija un ieteikums ko tādā darīt. Liela daļa no grāmatā teiktā nav attiecināma uz mums, jo nav mums īsti tādu uzkrājumu plānu kādi ir viņiem, nav tādas kredītreitingu sistēmas utt. Bet neskatoties uz to, samērā liela daļa no teiktā atbilst arī Latvijas iedzīvotājiem. Īpaši man patika šādas rindas sadaļā par tērēšanu (kas būtu jādara 2009.gadā): Jānošķir vajadzības no vēlmēm. Jātiek pāri vainas apziņai, ka nespējat nodrošināt bērniem visu ko viņi vēlas. Izsvītrojiet vārdus esmu pelnījis no sarunas. Tas ko jūs esat pelnījuši ir mazsvarīgi. Svarīgi ir tas, ko jūs varat atļauties. Precīzāk pateikt nav iespējams. Bieži vien kredītu ņemšana tiek pamatota aptuveni šādi braukšu ceļojumā uz valsti X, jo es esmu pelnījis šādu ceļojumu. Tas nekas, ka persona reāli var atļauties atpūsties tikai Latvijā. Mums arī gribās, lai mūsu bērniem nekas netrūktu. Tiek pirktas lietas pat neskatoties uz to, ka iespējams to nemaz nevar atļauties. Nākamo reizi pirms veikt šādu pirkumu ir jāpadomā vai uzņemties papildus kredītus šādā ekonomiskajā situācijā ir tā prātīgākā lieta. Svarīgi ir arī nošķirt vēlmes no vajadzībām. Tādēļ es esmu krietni detalizētāk izvērsis savu finanšu uzskaiti. Piemērs: ja agrāk man bija izdevumu pozīcija pārtika, tad tagad ir ne tikai šī, bet arī našķi, alkohols. Līdz ar to iepriekš es zināju, ka man uz pārtiku mēnesī iziet X Ls. Bet tagad es zinu, ka no X summu Y sastāda pirkumi divās jaunajās izdevumu pozīcijās. Ko es no tā iegūstu? Es tagad varu prognozēt, ka kritiskā gadījumā es varēšu atteikties no našķiem un alkohola, kā rezultātā man pārtikai vajadzēs Z Ls, nevis X, kā agrākajos aprēķinos. Tā esmu arī sadalījis citas izdevumu pozīcijas - lai vieglāk varētu saprast, cik naudas iekrīt vajadzībās un cik vēlmēs. Līdz ar to es zinu, kāds ir nepieciešams minimālais ienākumu daudzums, lai izdzīvotu un varu laicīgi reaģēt, ja ienākumi sāk krist līdz tādam līmenim. Grāmatā ir izteikts aicinājums šogad tikt vaļā no kredītkaršu parādiem. Amerikā kredītkaršu izsniedzēji var bez jebkādām problēmām paaugstināt kredītkaršu procentus, līdz ar to, kredītkaršu izmantošana šobrīd kļūst riskantāka un neizdevīgāka. Latvijā nav nācies dzirdēt par tādām lietām. Bet kas to lai zina, ko bankas ierakstījušas smalkā drukā kredītkaršu līgumos. Grāmatā ir izteikts arī aicinājums nepaļauties uz savu kredītkarti kā uz naudu neparedzētām situācijām. Lieta tāda, ka tur bankas aktīvi samazina kredītkaršu limitus vai pat slēdz kartes. Iespējams, ka arī mēs līdz tādai situācijai drīz tiksim. Pie šādiem apstākļiem jūs vairs nevarat būt droši, ka kredītkarte jūs paglābs. Lai gan ielīšana lielākās kredītsaistībās šobrīd vairs īsti neasociējas ar paglābšanos, bet ar pietuvošanos bezcerībai. Lai kāda arī būtu jūsu finansiālā situācija, iesaku izdomāt arī jums savu Rīcības plānu 2009.gadam. Dzīvojam pārāk nestabilā laikā. Bankas vairs kredītus īsti dot negrib. Valsts ekonomika bremzē pat vairāk kā prognozēts  (janvāra sākumā, pat neskatoties uz lielo taupības režīmu ir lielāks deficīts, kā pirms gada), uzņēmumi sāk aizvien vairāk bankrotēt, kā arī strauji pieaug parādnieku skaits. Varam jau iedomāties, ka tas mūs neskars, bet vai tā nav tuvredzība un paļaušanās uz veiksmi. Daļai jau veiksme stāvēs klāt, bet ne jau visiem. No iespējamā bezdarba, slimošanas, kā arī citiem neparedzētiem izdevumiem neviens neesam 100% pasargāts. Šodien ejot uz biroju pamanīju vienu lietu, kas mani uz mirkli apstulbināja. Es pat apstājos un aizdomājos. No tablo, kur pretī cipariņiem, kuri apzīmē kabinetus, atrodas uzņēmumu nosaukumi, bija pazudusi liela daļa uzrakstu. Es gan nesaskaitīju, bet šķiet, ka palikusi vien 1/3 daļa. Un tas ir biedējoši. Trakākais ir tas, ka tas ir tikai sākums. Bankrotu vilnis turpināsies. Mums atliek tikai cerēt, ka nenāks cunami, kā arī gatavot savus Rīcības plānus. 3 lietas, kas noteikti ietilps manā Rīcības plānā 2009.gadam: Atdot kredītkartes parādu un kredītkarti neizmantot. Tikt skaidrībā cik daudz man iziet uz vajadzībām. Ja secināšu, ka ienākumu līmenis ir bīstami tuvu tam, cik iziet vajadzībām, tad jau laicīgi meklēšu papildus ienākumu avotus. Naudu, kas tiek ieekonomēta pateicoties Euribor procentu likmju kritumam netērēšu, bet novirzīšu uzkrājumiem.