Pirms kāda laika jau rakstīju ierakstu par taupīšanu/ekonomēšanu. Kā vienu no punktiem minēju, ka vajadzētu apsvērt iespēju izmantot alternatīvus pakalpojumu sniedzējus. Pirms neilga laika nolēmu, ka vajadzētu veikt nelielu revīziju tajā, kādus un kuru banku pakalpojumus izmantoju.

Līdz nesenai pagātnei biju trīs skandināvu banku klients. Katrā bankā pilns pakalpojumu komplekts: maksājumu kartes, interneta bankas, SMS bankas, kredīti utt. Domāju, ka līdzīga situācija ir daudziem. Tas tāpēc, ka lai saņemtu kādu bankas pakalpojumu, ir jākļūst par tās klientu. Piemēram, vēlamies valsts galvotu kredītu studentiem – banka A. Citu gadu šo pakalpojumu nodrošina banka B. Nu jau otra banka komplektā. Turklāt kredītu buma laikā bankas ļoti vilināja. Varēja paņemt kredītu vienā, tad otrā, tad trešajā. Un visiem bija vienalga kas ar tevi notiek citur. Un kas ir interesanti, kļūstot par bankas klientu parasti tiek atvērts pilns pakalpojumu komplekts, jo tas bieži vien ir lētāk kā izvēlēties tikai vienu vai divus pakalpojumus. Tas, ka telefona bankas vai SMS bankas vajadzīgas tikai retajam, jau ir cits stāsts.

Tad nu sāku domāt, vai tiešām man visās trijās bankās ir vajadzīgi visi šie pakalpojumi. Ātri vien sapratu ka nē. Pat vairāk – sapratu, ka man pilnībā pietiek ar divām bankām. Tāpēc vienā jaukā dienā aizgāju uz trešo banku, nomaksāju kredītu un nolikvidēju savu kontu (līdz ar to vairs neesmu bankas klients). Kas interesanti – nemaz nemēģināja mani pierunāt palikt. Tātad klientu pietiek. Savukārt otrā bankā nolikvidēju kredītlīniju, atteicos no maksājumu kartēm un turpmāk šo banku izmantošu daudz mazāk. T.i. – vairs man nav tur palicis neviens pakalpojums, par kuru būtu jāmaksā kādas gada maksas vai tamlīdzīgi. Ja tādas maksas tiks ieviestas, iespējams arī no šīs bankas atteikšos pavisam. Savukārt pirmajā bankā sākšu izmantot vairāk dažādus pakalpojumus un caur šo banku turpmāk vadīšu lielāko daļu no naudas plūsmas.

Kas ar šādu pārskatīšanu tiek iegūts? Vairākas lietas:

  • Makā vairāk vietas, jo nav tur vairs tik daudz visādu maksājumu karšu, kodu kartiņu, vizītkaršu un citas drazas.
  • Naudas ekonomija. Atsakamies no vienas maksājumu kartes un rodas ekonomija vidēji 10Ls gadā. Nav jau daudz, bet tomēr. Turklāt jo mazāk pakalpojumus un mazākā skaitā banku izmantojam, jo mazāka iespēja, ka nepamanīsim kādu jaunu komisiju parādīšanos.
  • Vairāk koncentrējot naudas plūsmu vienā bankā, mēs šīs bankas acīs kļūstam par nopietnākiem klientiem. Bankai patīk redzēt, ka nauda plūst. Bet ja tas notiek vienlaicīgi trīs bankās, tad naudas plūsma katrā ir relatīvi maza. Bet jo lielāka plūsma, jo labākus un izdevīgākus pakalpojumus varam izmantot.

flattr this!


Lasot rakstus interneta vortālos/portālos, kā arī skatoties TV pāraides mani nepamet sajūta, ka bankas melo. Ne jau tieši bankas, bet banku pārstāvji, kuri pauž banku oficiālo pozīciju dažādos jautājumos. Un iespējamie meli izpaužas divās lietās: banku pretīmnākšana tiem, kam šobrīd ir pagrūti atdot kredītus; banku vēlme kreditēt (gan privātpersonas, gan uzņēmumus).

Īpaši tracina Swedbank, kas kā jau lielākais spēlētājs banku sektorā, visbiežāk nāk klajā ar dažādiem paziņojumiem. Kurš no jums nav dzirdējis, ka bankas stāsta: “Nāciet pie mums, ja redzat, ka būs problēmas ar atmaksu. Mēs palīdzēsim!” ? Bet vai kāds no jums ir kaut kur manījis ka kāds klients kādu banku, par šādu palīdzēšanu paslavētu. Es neesmu redzējis. Tāpēc pieļauju, ka ja tādi gadījumi ir, tad tas ir ļoti, ļoti mazs procents no visiem gadījumiem. Tipiskākais komentārs par banku rīcību no tiem, kas reāli ir gājuši uz bankām risināt savas problēmas ir: atlika pamatsummas maksājumu uz termiņu X (tātad procentus maksājam joprojām), toties procentu likmi palielināja par Y procentpunktiem. Reālais ieguvums ir maksājuma samazinājums par 10-20% termiņā X, bet pēc tam maksājums kļūst lielāks kā pirms palīdzības saņemšanas. Ja tā ir pretīmnākšana no bankas puses, tad man īsti negribās ticēt arī citiem viņu paziņojumiem.

Kredītu izsniegšana. Šodien jau pieminētā Swedbank izplata paziņojumu, ka redz cilvēki paši nemaz tos kredītus negrib. Protams, var jau novelt vainu uz citiem. Bet vai paši maz kredītus vēlas izsniegt? Vēlas, bet tikai gadījumos, ja ir ļoti liela ķīla vai arī uz ļoti lieliem procentiem. Swedbank procentu likmes kredītlīnijām un tamlīdzīgiem pakalpojumiem ~30%, turklāt jābūt algas kontiem, smukām bilancēm utt., citas bankas (piemēram, Bigbank) atļaujas prasīt pat vairāk kā 250% gadā par izsniegto kredītu. Var jau kredīta saņemšanu padarīt neizdevīgu vai pat teju neiespējamu un tad teikt cilvēki paši negrib, bet vai tā nav ņirgāšanās?

Jūsu domas? Bankas melo?

flattr this!