Endija Lisovska pieraksti

Vakar ātri pārskrienot nekur.lv listei pamanīju vairākus ierakstus ar jauniem blogu topiem, kā arī vairākus ierakstus par to, ka šādi topi ir pavisam nejēdzīga lieta. Un jā – arī es esmu sadomājis par tiem izteikties.

Ziniet, raudāt par to, ka kādu interesē statistika, kā arī slikti izteikties par tiem, kurus šāda informācija (statistika) interesē nav īsti korekti. Katram no blogeriem ir savs mērķis bloga rakstīšanā. Citiem vienkārši izteikties, citam redzēt komentārus un pārējo reakciju, citam kļūt atpazīstamam utt. Lai kā arī būtu – visus (jā – visus) vieno viena lieta. Ja neviens blogus nelasītu, tad diez vai kāds vispār kaut ko rakstītu. Publisks ieraksts tiek veikts tāpēc, lai kāds to pamanītu. Un ja ir vēlme, lai to kāds pamana, tad pavisam normāli ir tas, ka ir interese par to cik daudzi pamana (statistika). Ja tu uzskati, ka tev šis faktors nav svarīgs, kāpēc tu raksti publiskus ierakstus, nevis raksti kādu teksta dokumentu, kuru glabā nevienam nepieejamā vietā?

Un ja jau statistika ir pavisam normāla lieta par kuru interesēties, kāpēc lai nevarētu interesēties par to cik labi/slikti tu izskaties uz citu fona? Blogerus varam salīdzināt, piemēram, ar grāmatu autoriem. Katrs raksta (vai vismaz mēģina rakstīt) grāmatu. Ja blogera grāmatu neviens nelasa, tad agrāk vai vēlāk viņam zudīs interese par grāmatas nākamo sējumu sarakstīšanu. Savukārt, ja viņa grāmatu lasa, tad viņu interesēs vai kāda cita autora grāmatu lasa vairāk. Līdz ar to viņš var saprast vai tiešām paša subjektīvais vērtējums viņa grāmatai atbilst tam, kā uz to skatās citi.

Protams, cits diskusijas temats ir tas, cik šādi topi ir objektīvi. Atļaušos apgalvot, ka viņi visi ir subjektīvi, jo kritēriju izraudzīšanās ir subjektīva. Topa autors izvēlas tādus kritērijus, kuri viņam šķiet interesanti, bet tas nenozīmē, ka citi arī blogus vērtēs pēc tiem pašiem kritērijiem. Varbūt kādam, lai blogu ierindotu kādā no topu pozīcijām nav nepieciešams bloga unikālo lasītāju (RSS abonentu) skaits, bet kāds cits faktors. Piemēram, tas cik daudz ieraksti ir tādi, kuriem līdzīgus nevar atrast citos resursos vai tas, cik korekti bloga ieraksti tiek noformēti (vai ir atsauces uz attēlu autoriem, saites uz citiem avotiem, ja ir aizgūtas kādas idejas utt.).

Rezumējot augstāk teikto, gribu teikt, ka pozīcija “mani statistika neinteresē” ir pašapmāns. Kaut zemapziņas līmenī ikvienu interesē tas cik ļoti lielu atbalsi citos rada viņa darbs/nedarbs. Mūsos visos mīt kaut neliels sacensības gars. “Blogu topi” un topi vispār ir subjektīvs vērtējums arī gadījumos, kad tiek izmantoti statistikas dati (apmeklētāju skaits, saišu skaits, RSS abonentu skaits utt.), jo kritēriju izvēle ir subjektīva. Tas, ka topi ir subjektīvi nenozīmē, ka viņi visi ir aplami. Tas nozīmē, ka neviens tops nesniedz 100% korektu vērtējumu tam, kā blogs izskatās uz citu blogu fona. Iespējams uzzināt kā blogs izskatās salīdzinājumā ar citiem kādā kritērijā, bet ne visā kritēriju kopumā. Tāpēc dzīvosim draudzīgi, jo tavs blogs ir augstāk vertējams par manu X gadījumos, bet mans par tavu Y gadījumos. Savukārt to vai X ir lielāks par Y mēs tā arī nekad neuzzināsim.

Vakar ātri pārskrienot nekur.lv listei pamanīju vairākus ierakstus ar jauniem blogu topiem, kā arī vairākus ierakstus par to, ka šādi topi ir pavisam nejēdzīga lieta. Un jā - arī es esmu sadomājis par tiem izteikties. Ziniet, raudāt par to, ka kādu interesē statistika, kā arī slikti izteikties par tiem, kurus šāda informācija (statistika) interesē nav īsti korekti. Katram no blogeriem ir savs mērķis bloga rakstīšanā. Citiem vienkārši izteikties, citam redzēt komentārus un pārējo reakciju, citam kļūt atpazīstamam utt. Lai kā arī būtu - visus (jā - visus) vieno viena lieta. Ja neviens blogus nelasītu, tad diez vai kāds vispār kaut ko rakstītu. Publisks ieraksts tiek veikts tāpēc, lai kāds to pamanītu. Un ja ir vēlme, lai to kāds pamana, tad pavisam normāli ir tas, ka ir interese par to cik daudzi pamana (statistika). Ja tu uzskati, ka tev šis faktors nav svarīgs, kāpēc tu raksti publiskus ierakstus, nevis raksti kādu teksta dokumentu, kuru glabā nevienam nepieejamā vietā? Un ja jau statistika ir pavisam normāla lieta par kuru interesēties, kāpēc lai nevarētu interesēties par to cik labi/slikti tu izskaties uz citu fona? Blogerus varam salīdzināt, piemēram, ar grāmatu autoriem. Katrs raksta (vai vismaz mēģina rakstīt) grāmatu. Ja blogera grāmatu neviens nelasa, tad agrāk vai vēlāk viņam zudīs interese par grāmatas nākamo sējumu sarakstīšanu. Savukārt, ja viņa grāmatu lasa, tad viņu interesēs vai kāda cita autora grāmatu lasa vairāk. Līdz ar to viņš var saprast vai tiešām paša subjektīvais vērtējums viņa grāmatai atbilst tam, kā uz to skatās citi. Protams, cits diskusijas temats ir tas, cik šādi topi ir objektīvi. Atļaušos apgalvot, ka viņi visi ir subjektīvi, jo kritēriju izraudzīšanās ir subjektīva. Topa autors izvēlas tādus kritērijus, kuri viņam šķiet interesanti, bet tas nenozīmē, ka citi arī blogus vērtēs pēc tiem pašiem kritērijiem. Varbūt kādam, lai blogu ierindotu kādā no topu pozīcijām nav nepieciešams bloga unikālo lasītāju (RSS abonentu) skaits, bet kāds cits faktors. Piemēram, tas cik daudz ieraksti ir tādi, kuriem līdzīgus nevar atrast citos resursos vai tas, cik korekti bloga ieraksti tiek noformēti (vai ir atsauces uz attēlu autoriem, saites uz citiem avotiem, ja ir aizgūtas kādas idejas utt.). Rezumējot augstāk teikto, gribu teikt, ka pozīcija "mani statistika neinteresē" ir pašapmāns. Kaut zemapziņas līmenī ikvienu interesē tas cik ļoti lielu atbalsi citos rada viņa darbs/nedarbs. Mūsos visos mīt kaut neliels sacensības gars. "Blogu topi" un topi vispār ir subjektīvs vērtējums arī gadījumos, kad tiek izmantoti statistikas dati (apmeklētāju skaits, saišu skaits, RSS abonentu skaits utt.), jo kritēriju izvēle ir subjektīva. Tas, ka topi ir subjektīvi nenozīmē, ka viņi visi ir aplami. Tas nozīmē, ka neviens tops nesniedz 100% korektu vērtējumu tam, kā blogs izskatās uz citu blogu fona. Iespējams uzzināt kā blogs izskatās salīdzinājumā ar citiem kādā kritērijā, bet ne visā kritēriju kopumā. Tāpēc dzīvosim draudzīgi, jo tavs blogs ir augstāk vertējams par manu X gadījumos, bet mans par tavu Y gadījumos. Savukārt to vai X ir lielāks par Y mēs tā arī nekad neuzzināsim.

Laikam pēdējā laikā pārāk bieži izsakos par blogošanu. Iespējams, ka no malas sāk šķist, ka uzskatu sevi par pareizo, zinošo utt. Tā nav. Es jau kaut kad iepriekš minēju, ka šāda izteikšanās man palīdz nonākt līdz kādiem dziļākiem spriedumiem. Tāpēc turpināšu iesākto un izteikšos par vienu no lietām, kuru nākas dzirdēt no blogeriem, kuri tikai sāk savas gaitas šajā nodarbē.

Parasti pirmās dienas, nedēļu vai kādu citu īsu laika periodu ir daudz ierakstu no jauno censoņu puses. Bet tad iestājas pauze. Kā atbilde uz pauzi no blogera puses ir attaisnošanās. Reizēm tā ir aizbildināšanās ar laika trūkumu (šo piekopj gan iesācēji, gan jau ar labu stāžu esoši blogeri), gan ar ideju trūkumu (šis ir izteikts iesācējiem). Abi ir ticami iemesli. Pašam arī ir gadījies, kad nedēļu un pat divas nav kad pievērsties blogam, bet idejas gan parasti netrūkst. Šoreiz turpināšu par to kas ir minēts virsrakstā. Tātad otro aizbildināšanās veidu.

Kad es redzu tekstus, kuros ietvertā doma skan aptuveni “Man nav ideju par ko rakstīt”, “Par ko lai uzraksta”, “Iesakiet par ko gribat lasīt” utt., tad man šķiet, ka jaunais censonis ir izvēlējies sev nepareizu nodarbi. Iespējams, ka nevis nepareizu, bet nedaudz par agru. Blogu būtu jāsāk rakstīt tad, kad ir idejas, intereses. Tad, kad ir viedoklis. Ja šie abi punkti izpildās, tad blogerim vienmēr būs ko teikt. Pat neatkarīgi no tā vai viņš ir eksperts jautājumos, par kuriem diskutē. Tēmas par kurām rakstīt atradīsies pašas. Jo, ja ir idejas vai kādas intereses, tad rakstos tiek apspēlētas tās. Savukārt ideju apspēlēšana rada jaunas un atkal ir ko teikt. Ja ir viedoklis par apkārt (dzīvē, internetā utt.) notiekošo, tad būs par ko rakstīt jebkurā gadījumā. Nav obligāti vienmēr jāsacer kaut ko zinātniski vai tehnoloģiski sarežģītu. Tas nāks ar pieredzi. Arī es vēl pieredzi tikai uzkrāju un vēl tāls ceļš ejams, līdz spēšu kaut ko zinātniski/tehnoloģiski sarežģītu uzrakstīt. Pietiek, ja var izteikt viedokli par kaut ko. Iespējams aplamu, iespējams smieklīgu, bet tāda jau ir blogera būtība – izteikties.

Noslēdzot šo es gribētu aicināt tos kas tikai domā sākt rakstīt savu blogu un tos, kas tikko ir sākuši, padomāt par to vai tiešām blogu gatavojaties rakstīt tāpēc, ka jums ir ko teikt un ir vēlme teikt, vai arī jums tā šķiet modes lieta. Tāpēc, ka Juris no 12 klases raksta blogu vai kāds ar bloga rakstīšanu kļūst atpazīstams nenozīmē, ka to jādara visiem. Varbūt ir vērts nogaidīt, līdz atrodat sev kādu izteiktu interešu lauku un tikai tad sākt rakstīt. Visu to es saku ne jau tāpēc, ka man šādi blogi ļoti traucētu, bet gan tāpēc, ka ja pirms bloga uzsākšanas nav pārliecības, ka būs ko teikt vairāk par padsmit reizēm, tad lielākajā daļā gadījumu šāds blogs visai ātri mirst. Un tā autors ir zaudējis laiku, kā arī vīlies, ka kārtējā lieta nav sanākusi. Bloga uzturēšana pie dzīvības prasa krietni vairāk laika un pūļu kā sākumā var šķist. Līdzībās runājot varu teikt, ka ievadu kādai grāmatai var uzrakstīt ļoti daudzi, bet sarakstīt nākamās lapas, līdz grāmata tiek pabeigta, spēj tikai retais. Tas, ka ne visas grāmatas ir pērles ir citas diskusijas jautājums.

Laikam pēdējā laikā pārāk bieži izsakos par blogošanu. Iespējams, ka no malas sāk šķist, ka uzskatu sevi par pareizo, zinošo utt. Tā nav. Es jau kaut kad iepriekš minēju, ka šāda izteikšanās man palīdz nonākt līdz kādiem dziļākiem spriedumiem. Tāpēc turpināšu iesākto un izteikšos par vienu no lietām, kuru nākas dzirdēt no blogeriem, kuri tikai sāk savas gaitas šajā nodarbē. Parasti pirmās dienas, nedēļu vai kādu citu īsu laika periodu ir daudz ierakstu no jauno censoņu puses. Bet tad iestājas pauze. Kā atbilde uz pauzi no blogera puses ir attaisnošanās. Reizēm tā ir aizbildināšanās ar laika trūkumu (šo piekopj gan iesācēji, gan jau ar labu stāžu esoši blogeri), gan ar ideju trūkumu (šis ir izteikts iesācējiem). Abi ir ticami iemesli. Pašam arī ir gadījies, kad nedēļu un pat divas nav kad pievērsties blogam, bet idejas gan parasti netrūkst. Šoreiz turpināšu par to kas ir minēts virsrakstā. Tātad otro aizbildināšanās veidu. Kad es redzu tekstus, kuros ietvertā doma skan aptuveni "Man nav ideju par ko rakstīt", "Par ko lai uzraksta", "Iesakiet par ko gribat lasīt" utt., tad man šķiet, ka jaunais censonis ir izvēlējies sev nepareizu nodarbi. Iespējams, ka nevis nepareizu, bet nedaudz par agru. Blogu būtu jāsāk rakstīt tad, kad ir idejas, intereses. Tad, kad ir viedoklis. Ja šie abi punkti izpildās, tad blogerim vienmēr būs ko teikt. Pat neatkarīgi no tā vai viņš ir eksperts jautājumos, par kuriem diskutē. Tēmas par kurām rakstīt atradīsies pašas. Jo, ja ir idejas vai kādas intereses, tad rakstos tiek apspēlētas tās. Savukārt ideju apspēlēšana rada jaunas un atkal ir ko teikt. Ja ir viedoklis par apkārt (dzīvē, internetā utt.) notiekošo, tad būs par ko rakstīt jebkurā gadījumā. Nav obligāti vienmēr jāsacer kaut ko zinātniski vai tehnoloģiski sarežģītu. Tas nāks ar pieredzi. Arī es vēl pieredzi tikai uzkrāju un vēl tāls ceļš ejams, līdz spēšu kaut ko zinātniski/tehnoloģiski sarežģītu uzrakstīt. Pietiek, ja var izteikt viedokli par kaut ko. Iespējams aplamu, iespējams smieklīgu, bet tāda jau ir blogera būtība - izteikties. Noslēdzot šo es gribētu aicināt tos kas tikai domā sākt rakstīt savu blogu un tos, kas tikko ir sākuši, padomāt par to vai tiešām blogu gatavojaties rakstīt tāpēc, ka jums ir ko teikt un ir vēlme teikt, vai arī jums tā šķiet modes lieta. Tāpēc, ka Juris no 12 klases raksta blogu vai kāds ar bloga rakstīšanu kļūst atpazīstams nenozīmē, ka to jādara visiem. Varbūt ir vērts nogaidīt, līdz atrodat sev kādu izteiktu interešu lauku un tikai tad sākt rakstīt. Visu to es saku ne jau tāpēc, ka man šādi blogi ļoti traucētu, bet gan tāpēc, ka ja pirms bloga uzsākšanas nav pārliecības, ka būs ko teikt vairāk par padsmit reizēm, tad lielākajā daļā gadījumu šāds blogs visai ātri mirst. Un tā autors ir zaudējis laiku, kā arī vīlies, ka kārtējā lieta nav sanākusi. Bloga uzturēšana pie dzīvības prasa krietni vairāk laika un pūļu kā sākumā var šķist. Līdzībās runājot varu teikt, ka ievadu kādai grāmatai var uzrakstīt ļoti daudzi, bet sarakstīt nākamās lapas, līdz grāmata tiek pabeigta, spēj tikai retais. Tas, ka ne visas grāmatas ir pērles ir citas diskusijas jautājums.