Tas pats arī ar Twitter un būšanu sociālajos tīklos. Ja sākotnēji biju reģistrējis arī vienā/otrā ārzemju sociālajā tīklā, tad pirms kāda laika no tiem savus profilus dzēsu. Ar Twitter arī līdzīgi. Pēdējās dienās esmu par kādiem 15% samazinājis to personu skaitu, kurām sekoju.

Tad nu es tagad domāju - vai cikliskums ir tāpēc, ka cilvēkam mainās intereses un brīvais laiks vai arī vienkārši ir nepieciešamas pārmaiņas?

Kā ir ar tevi? Arī novēro cikliskumu savai būšanai e-vidē vai arī līkne ir ļoti vienmērīga?

Un kas ir vēl sliktāk - cilvēkiem ir daudz lielākas saistības kā pirms diviem gadiem. Pāris gadus atpakaļ bankas visiem meta pakaļ kredītus. Politiķi skandināja, ka būs liela izaugsme. Visur tika meklēti jauni darbinieki. Cilvēki redzēja, ka viņi varēs strādāt, nopelnīt un maksāt par kredītiem. Taču kas notiek tagad? Cilvēkam ir saistības un viņu var atlaist no darba. Un kur šie atlaistie policisti, robežsargi un citi ies strādāt? Nav jau kur. Un ja nav kur vai arī ja ir, tad tur maksā kapeikas, kā lai viņi apgādā ģimenes un norēķinās par savām saistībām? Atliek zagt, vai? Būs jau vieglāk, jo policistu būs mazāk. Turklāt tiem, kas paliks, būs vēl mazāka motivācija kaut ko darīt. Bet varbūt bezdarbs nav tik traki. Nelegālie imigranti, kurus īsti nevarēs izķert, jo robežsargu skaits tiks būtiski samazināts, gan jau iemācīs kā dzīvot bez darba. Vai vismaz viņi tik ļoti neizcelsies uz vietējo ieziemiešu fona.

Un tas kas notiek tagad ir tikai sākums. Uzņēmumi nemaksā naudu viens otram par saņemtajiem pakalpojumiem. Veidojas parādu ķēde. Uzņēmumi tuvojas bankrotiem. Iedzīvotāji zaudē darbus, samazinās ienākumi, samazinās patēriņš. Tā kā Latvijai lielu daļu no IKP rada iekšējā tirdzniecība, tad būs arī būtisks nodokļu ieņēmumu kritums. Tas savukārt nozīmē, ka lai cik traks būtu nākamais gads, aiznākamais nebūs labāks. Bet lielākās problēmas sāksies tad, kad budžets pildīsies vēl sliktāk kā paredzēts. Tad tam sekos vēl vairākas atlaišanas un bankroti. Rožaina nākotne Valsts svētku priekšvakarā.

Gaidot Valsts dzimšanas dienu aizdedziet sveci jau tagad! Ne jau par godu jubilejai, bet kā cerību staru, ka varbūt notiks brīnums un Latviju pēc pusotra gada vadīs citi cilvēki nevis tādi neprašas kā tagad, kā arī ka tie, kurus skars štatu samazināšana spēs atrast kādu citu piemērotu darbu.

Pieslēgšana noritēja veiksmīgi. Pirmdien zvans, otrdien norunātajā laikā meistars bija klāt. Paķimerējās ar kabeļiem kāpņu telpā, uzknieba kabeļa galā verķi, kurš liekams TV antenas caurumā. Parakstīju papīrus un 5 minūšu pieslēgšana bija beigusies. Sāku meklēt TV kanālus. Aizmirsu piebilst, ka paņēmu parasto kabeļtelevīziju pa 6.3Ls mēnesī ar 31 kanālu. Nu lūk. Visus arī atrada. Bet uzreiz arī sākās vilšanās par kvalitāti. Ir kanāli kuri rāda ļoti labi. Bet ir daži, kuri rāda ļoti slikti, ja rāda vispār. Visu var iedalīt sekojošās kategorijās:

• Tādi kas rāda labi (cik jau nu labi var rādīt parasta kabeļtelevīzija (prasās pēc HDTV standarta, bet nu ko tur daudz sapņot))
• Tādi kas rāda tā, it kā būtu cilvēkiem sejas nevis nofilmētas, bet veidotas no plastalīna. Biedējoša lieta, jo 20gadīgas sievietes izskatās tā, it kā tām būtu 60gadīgu sieviešu āda.
• Tādi, kuri mēdz pazaudēt skaņu. Jo īpaši tas attiecas uz vienu no sporta kanāliem. Katru otro reizi kad paslēdzos garām tas ir bez skaņas.
• Tādi, kuri mēdz uzkārties. Izteikti TV6. Vakar gribēju paskatīties Simpsonus. Vienu sēriju noskatījos normāli (ik pa laikam pazuda krāsa, bet tas tā). Taču otru īsti neredzēju, jo ik pa laikam bilde vienkārši uzkarās.

Un te nu ir jautājums - kas kontrolē kvalitāti kabeļtelevīzijām? Uzskatu pakalpojums nav kvalitatīvs. Ja visi kanāli netiek raidīti pienācīgā kvalitātē, tad pakalpojums nav kvalitatīvs. Analoģijai - ja grāmatnīcā nopērk 10 grāmatas, bet 2 no tām ir izbalējuši burti, bet trešajai vispār ir puse ar lapām pazudusi, tad to tak neuzskata par labu produktu? Varētu jau pasūdzēties Baltkomam pašam, bet cik lasīts par šo kantori, tad īpaši tam jēgas nav. Kādas ir jūsu domas? Varbūt nav ko iespringt, jo tāpat lielāko daļu no plastalīna kanāliem tāpat neskatītos, bet par TV6 gan nedaudz nepatīkami.

Kas pats trakākais, tad, diemžēl, es sevī īpašas patriotisma jūtas pret Latviju vairs nejūtu. Atceros, ka kaut kad pamatskolas/vidusskolas laikā tiku pie kaut kāda CD, kurā bija parādīta Latvijas vēsture kaut kādā video materiālā. Noskatoties to es jutu līdzi katram valsts likteņa pavērsienam. Manī bija dusma pret iekarotājiem. Likās, ka ja valstij draudēs kāds naidīgs citas valsts karaspēks, tad daudz nedomājot būtu gatavs valsti aizstāvēt. Bet… Pagāja gadi un nu es vairs to par sevi teikt nevaru. Valsts vēstures pavērsieni vairs neizraisa nekādas emocijas. Ja valstij draudētu karadarbība un būtu iespēja izvairīties no iesaistīšanās tajā, noteikti to izmantotu. Vienkārši zudusi ir jebkādas dziļākas jūtas pret valsti kā tādu. Valsts simbolika, valsts tēls… Tas viss ir nebūtisks. Augstu vērtēju fizisko brīvību, kas te pieejama. Ar patīkamām atmiņām saistās daži hektāri Latvijas teritorijas zemes. Bet tas arī viss.

Nodevējs, nelietis..? Jā - varbūt. Bet varbūt kaut kas īsti nav pareizi tajā, kā lietas notiek Latvijā. Ja jau manī tā patriotisma dzirksts bija - kur tā pazuda? kāpēc pazuda? Vainīgos var meklēt gan politiķos, gan sabiedrībā, gan sevī. Diez vai pie viena kopsaucēja tiksim.

Daudz ir dzirdēts par to, ka patriotismu jāieaudzina ir ģimenē. Var jau būt. Bet ar to nav pietiekami. Ejot dzīves gaitu mainās uztvere. Un lai cik stipri patriotisms bija ieaudzināts, tas var pazust. Valstij pašai arī ir jārūpējas par to, lai patriotisms cilvēkos nezustu. Jādod iespēju lepoties ar savu valsti. Jādod iespēju palielīties citu valstu pārstāvjiem ar to kādās lietās tava valsts ir pārāka par citām.

Ceru, ka tuvojošies valsts svētki kaut ko mainīs manā uztverē. Mēģināšu arī kādu pasākumu apmeklēt/apskatīt. Ja arī pēc svētkiem jutīšos tāpat, tad diez vai kaut kas tuvākajā laikā varēs mainīt to, ka Latvija šobrīd man neasociējas ar kaut ko tik vērtīgu, cik tas bija gadus 8 atpakaļ.

Kad es nolēmu dibināt savu uzņēmumu mani nevarēja pierunāt palikt iepriekšējā darba vietā. Tā tolaik bija SIA “LETA”. Atceros, ka Arnis (vismaz tolaik bija admins) smīkņāja par to, ka kārtējais zaļais gurķis sadomājis iet laimi meklēt. Savukārt Mārtiņš (LETAs boss) izrādija interesi par to ko un kā plānoju darīt. Varbūt ļoti centās apvaldīt vēlmi pasmīkņāt par mani, bet ja tā, tad tas izdevās perfekti. Izskatījās, ka viņš mani saprot. Gundars (tolaik mans tiešais boss), kas arī ar zināmu skepsi uztvēra manu paziņojumu par prom iešanu un sava uzņēmuma dibināšanu, pajautāja “Vai ir jēga mēģināt pārliecināt palikt?”. Uz ko varēju atbildēt, ka nē. Jo lai kādu piedāvātu man algu tajā brīdī tā būtu tikai kā pagaidu plāksteris. Ja doma ir dzimusi, to vairs nevar nogalināt. Tātad - bijušajā darba vietā skepse. No vairākiem tuvākiem un tālākiem cilvēkiem arī bija skepse, neticība tam, ka izdosies, kā arī bailes par to, ka zaudēšu vairāk kā iegūšu. Atceros, ka vecāki mani gan attiecīgajā solī morāli atbalstīja, kaut gan iespējams arī šaubījās ka kaut kas izdosies. Un ziniet - neskatoties uz to, ka skeptiķu bija 10 reizes vairāk, pietiek ar pāris cilvēkiem, lai skeptiķus varētu neņemt vērā. Ja arī tu nolemsi taisīt savu mikrouzņēmumu, tad rēķinies, ka skeptiķu būs daudz, daudz vairāk. Bet novēlu, lai ir vismaz daži cilvēki kas tevi atbalstīs. Jo sava uzņēmuma izveide un ar to saistītās lietas ir tāds notikums par kuru gribās dalīties un ir tikai labi, ka kāds uzklausa un varbūt kaut ko iesaka.

Ir viena tipiska kļūda uzņēmumu dibināšanas sakarā. Ir daudzi gadījumi, kad to dara tapēc, ka apnicis strādāt kāda pakļautībā. Tad rodas doma būt pašam sev priekšniekam. Bet tā tam nevajadzētu būt. Domai par uzņēmumu vajadzētu būt tikai tad, kad ir ideja kuru vēlies realizēt. Būšana sev par priekšnieku ir rezultāts idejas relizēšanai nevis ideja. Man bija idejas. Ne viena vien. Diemžēl liela daļa no tām pat netika realizētas. Dažas tika, bet nesniedza to atdevi kuru gaidīju. Un tā ir normāla situācija. Ar to ir jārēķinās. Ne jau velti tiek uzskatīts, ka ja uzņēmuma darbība otrajā gada ir pa nullēm, tad viss ir ļoti labi. Sākumā parasti ir grūti. Vairāki mēģinājumi kaut ko realizēt beidzas ar neveiksmēm. Tam cēloņi var būt dažādi: ideja nebija perfekta, netika labi realizēta, citi uztaisīja vēl labāk utt. Ir jābūt gatavam ciest zaudējumus. Katri finansiālie zaudējumi vienlaicīgi ir arī ieguvumi pieredzē. Tāpēc, ja var kādu laiku pieciest finansiālās problēmas, tad iegūtā pieredze noteikti aizvedīs arī pie peļņas.

Vēlmei dibināt uzņēmumu ir jābut asinīs. Es zinu, ka arī tad, ja es tagadējo uzņēmumu likvidēšu, tad pēc kāda laika taisīšu nākamo. Un pēc tam nākamo. Man tas vienkārši ir nepieciešams, jo jūtu, ka tā kādreiz varēšu sasniegt to ko vēlos. Un dzīvē tak mērķis ir darīt to kas patīk - vai ne?

Dibinot nākamo uzņēmumu es padomāšu par sekojošām lietām:

• vai idejas tiešām ir unikālas;
• varbūt nepieciešams piesaistīt līdzīpašniekus;
• ko citi attiecīgajā nozarē dara nepareizi;
• kas attiecīgajā nozarē notiek ārzemēs;
• kura no nozarēm/sfērām vēl nav aktuāla, bet tāda varētu būt pēc gada;
• kur piesaistīt finansiālos līdzekļus, ja rodas tāda nepieciešamība;
• cik lieli cilvēkresursi ir nepieciešami, lai ideju realizēšana varētu notikt saprātīgā termiņā;

Par šādu cilvēka īpatnību man lika aizdomāties pēdējo ~6 dienu notikumi. Proti, kāds nelietīgs vīruss bija mani noskatījis un nolēmis, ka būšu tam laba mājvieta. Attiecīgi šīs dienas pavadīju mēģinādams cīnīties ar dažādām mana ķermeņa pretreakcijām. Viena no tām bija sāpošas acis. Tieši šī ķermeņa nepatikas izpausme pret vīrusu bija tā, kas man liedza visas šīs dienas atrasties pie datora tik ilgu laiku, lai būtu jēga mēģināt strādāt. Štrunts ar iesnām un sāpošo galvu, kā arī vispārējo slikto pašsajūtu. Bet tas, ka īsti acis neklausīja man nepatika.

Šodien pamostoties organisms ziņoja, ka vīruss ir iespiests dziļi nostūrī, kaut kur kājas mazā pirkstiņa naga gala apvidū. Atviegloti uzelpoju - atkal esmu pilnvērtīgs sabiedrības loceklis. Prieks un laime visai dienai. Dienas vidū sāku domāt par to, cik ļoti neaizsargāti mēs esam. Es teju nedēļu viegli noslimojot esmu pamatīgi iekavējis darbu, iebremzēti kontakti, projekti utt. Bet ja persona saslimst uz ilgāku laiku, uz mēnesi, uz gadu, vairāk… Tas vienā mirklī var visu dzīvi apgriezt kājām gaisā. Un nelīdz tur nedz mūsu zināšanas, nedz dzīves uzskati, nedz pazīšanās, nedz konts bankā. Esam mazi putekļi likteņa varā.

Man vajadzēja saaukstēšanos, lai es daudz nopietnāk sāktu vērtēt veselības nozīmi un sāktu piedāmāt pie tā vai pret savu veselību attiecos pietiekoši labi. Ja tu vēl neesi sācis piedomāt par savu veselību, varbūt ir pienācis laiks sākt?

Lai būtu drošs, ka nekur.lv tiešām tās 10 dienas neapmeklēšu es piekļuvi attiecīgajam resursam biju aizliedzis no sava datora izmantojot OpenDNS. Pāris vārdos par OpenDNS - tas ir bezmaksas DNS serviss, kuram ir vairākas patīkamas funkcijas: ierakstīto adrešu automātiska labošana, adrešu saīsnes, satura filtrēšana (var aizliegt apmeklēt noteikta satura lapas), atsevišķu lapu bloķēšana, statistika utt. Katrā ziņā patīkams serviss, kuru izmantoju sava interneta provaidera DNS servera vietā. Ja nebūtu nobloķējis pieeju ar OpenDNS pirmajā dienā būtu pāris reizes trāpījies nekur.lv, jo FF3 bija cītīgi piefiksējis, ka uzspiežot adresē burtu “n” uzreiz jāpiedāvā ir nekur.lv, bet pirksti bija iemācījušies automātiski uzspiest Enter, tā apstiprinot vēlmi doties un palūkoties kas jauns blogos utt.

Taču ar katru nākamo dienu aizvien retāk trāpījās automātiskais burts “n” adrešu joslā. Un kas interesanti - drīz vien zuda pilnībā jebkāda interese par nekur.lv. Pēc 10 dienu iztecēšanas es 2 reizes no cita datora biju iegājis nekur.lv, bet tas arī viss. Teikšu kā ir - sākotnējā sajūsma (kura bija kad nekur.lv bija tikko startējis), bija izčabējusi un palikusi tā vietā pilnīga vienaldzība. Tādas vienaldzības rezultātā es pat no OpenDNS neesmu izņēmis nekur.lv bloķēšanu. Jo pat nebija vēlmes apmeklēt attiecīgo resursu. Jūtos tā it kā būtu atbrīvojies no vienas atkarības un ieekonomējis katru dienu ievērojamu laika daļu.

Tā kā nekur.lv vairs neapmeklēju, bet lasi.lv īsti nepilda tādu funkciju kādu nekur.lv pildīja sākumā, tad šobrīd vienīgais veids, kā uzzinu par kādiem jauniem blogiem ir padzirdot kaut ko Twitter (par šo servisu esmu rakstījis arī iepriekš) vai redzot kādu saiti blogos, kurus lasu. Tāpēc sanāk, ka nekur.lv, kā jaunu blogu atklāšanas līdzekli, esmu nomainījis ar Twitter. Pirms mēneša tāds rezultāts pat neienāktu prātā. Ja jau pieminēju blogus un Twitter, tad viens no blogiem, kurus tagad regulāri lasu un kas ir tieši Twitter redzētā/lasītā rezultāts ir Bonkaja blogs. Man patīk.

Viens no vortāliem, kurus apmeklēju visbiežāk ir db.lv. Taču pēdējā laikā vairāku censoņu raksti ir iesācēju blogeru līmeņa cienīgi. Lielāko daļu to rakstu, kurus db.lv lasot saraucu pieri ar domu kas par sviestu, ir sameistarojis Bīdera kungs. Arī Vikmaņa kungam ik pa laikam ir izcilas pērles. Turklāt db.lv ir viens liels ziņu atreferētājs. Vakar man likās, ka lasu viena igauņu vortāla spoguli. Un ja pavērojam rakstus - lai būtu ko rakstīt tiek n reizes apdzejota viena un tā pati ziņa. Laikam mūs uzskata par pietiekoši dumjiem, jo tā vien šķiet, ka šādu mediju acīs lasītājs nespēj uztvert garākus tekstus par pāris rindkopām. Jā - ir db.lv arī labas lietas (parasti viens garāks raksts dienā un intervijas). Protams, žurnālista darbs ir grūts, jo, lai kvalitatīvi uzrakstītu par kādu lietu tā ir jāizprot. Taču ja kāds autors raksta N rakstus no Y nozarēm, par kurām zināšanas ir visai vājas, tad tur nekas labs nevar sanākt. Bizness.lv vispār izcēlās ar savu vēlmi radīt sensāciju (jā - runāju par rakstu kurā aprunāta blogera vēlme nogremdēt Swedbank).

Laikam elektroniskie mediji piekopj tādu praksi: daudz raksteļu ar kliedzošiem virsrakstiem, brutāliem tulkojumiem, 5 rindām pamattekstā. Jo galvenais ir ģenerēt apmeklējumu. Turklāt, ja kaut ko pavisam salaiž dēlī, to var izlabot, izdzēst utt. Un līdz noteiktam līmenim tas strādā. Kāds teica, ka blogi ir nekvalitatīvi (jo kopē, atgremo vienu un to pašu), bet vai tiešām tikai blogi?

Kā ir ar drukātajiem medijiem? Tajos arī atļaujas kaut ko tādu? Vai tomēr tur vēl tiek ņemts vērā: 7 reizes pārbaudi un 1 reizi uzraksti? Jo tas kas uzdrukāts vairs īsti labojams nav. Un kā ir ar žurnālistiem - visi tie censoņi kuri veido elektroniskās versijas raksta arī drukajiem medijiem par Y nozarēm? Es to visu jautāju, jo pats drukātos mēdijus nelasu, bet pēksņi ieinteresēja vai tas kā tagad raksta elektroniskie mediji ir norma un kvalitātes etalons.

Kāpēc to būtu jāuztver nopietni? Ir vairāki iemesli. Bet to visu var salikt vienā ķēdītē. Amerikāņu aizsāktā lavīna sekojoša: problēmas ar hipotekārajiem kredītiem, bankām zaudējumi, akciju tirgos zaudējumi, banku un apdrošinātāju bankroti, naudas kā resursa sadārdzināšanās.

Tiem kam bija ieguldīta nauda akcijās šis laiks ir smags. Nākas zaudēt prāvus naudas līdzekļus. Protams, ir cerība, ka ilgtermiņā viss atkal uzlabosies. Bet ja bija doma izmantot lielisko peļņas iespēju kuru piedāvāja akciju tirgus pirms kāda gada, tad diemžēl sanācis krietni sliktāk kā būtu gadījumā, ja nauda stāvētu plauktā un zaudētu savu vērtību inflācijas rezultātā. Varbūt daudziem šķiet, ka viņus neskar akciju tirgus lejupslīde, jo viņi nav pirkuši akcijas. Tad pajautāšu jums šādi: vai esat otrā/trešā pensiju plāna dalībnieks? vai izmantojat kādu no dinamiskajiem uzkrājuma veidiem, kurus tik ļoti stipri popularizēja īsi pirms ekonomiskās krīzes sākuma? Ja uz kādu no šiem jautājumiem atbildējāt pozitīvi, tad ziniet - jums ir akcijas un visticamāk, ka jūsu ieguldījums šobrīd ir krietni nevērtīgāks par iemaksāto naudu. Tā kā es uzkrājumus nebiju paspējis sākt veidot un pensiju fondos (otrajā līmenī) iemaksas ir smieklīgi mazas, lai netiektu, ka teju nekādas, tad mani šis punkts īpaši nestrauc.

Taču tas kas mani satrauc ir - naudas kā resursa sadārdzināšanās. Ja arī jums ir kāds lielāks kredīts/līzings, tad gan jau zināsiet, ka tā procentus veido divas daļas: starpbanku likme (parasti EURIBOR) un kredītiestādes procentu likme. Problēma ir tāda, ka bankas vairs īsti viena otrai neuzticās un sākušas pašas veikt naudas uzkrājumus. Tāpēc starpbanku likmes aug un jau sāk uzstādīt jaunus rekordus. EURIBOR jau krietnu laiku pārsniedzis 5%. Atceros, ka dzīvokļa iegādes brīdī (aptuveni pirms 3 gadiem) EURIBOR bija nedaudz virs 2%. Tātad dažu gadu laikā procentu likme ir vairāk kā dubultojusies. Un kas pats trakākais - mēs, kredītņēmēji, nekad nevar zināt vai pēkšņi procentu likmes nevar pieaugt līdz 10 un vairāk procentiem (kā tas bija ar RIGIBOR). Protams, hipotekāros kredītus var ņemt nevis ar mainīgo procentu likmi, bet fiksēto. Tā parsti ņemšanas brīdī ir nedaudz augstāka par mainīgo, bet toties ir garantija, ka 5 gadu laikā nekas nemainīsies. Taču ko darīt līzinga gadījumā? Piemēram, paņemot auto līzingā tagad, mums nav nekādas garantijas, ka pēc gada procentu maksājums jau nebūs dubultojies.

Lūk - tāpēc vispasaules finanšu krīzi ir jāuztver nopietni. Un ir jādomā jau iepriekš ko darīt, ja gadījumā procentu likmes uzkāpj tik augstu, ka kredītu maksājumu jau būs apgrūtinoši veikt.

Grafikā redzamas Euribor procentu likmes (avots db.lv).

Viss aizsākās ar Jāzepa Baško blogu par studijām Taivānā. Tas bija viens no tā laika maniem iecienītākajiem blogiem. Protams, ne jau vienmēr piekritu autora rakstītajam, jo bieži likās, ka viņš sevi vērtē daudz augstāk par citiem (gluži kā viens personāžs no The Big Bang Theory), bet tas jau ir sekundāri. Taču apraksti par svešo zemi bija kā kaut kas svaigs uz pārējās informācijas fona. Diemžēl jau labu laiku vairs šis blogs nav pieejams. Vai varbūt ir, bet zem kādas citas adreses?

Un tād parādījās Ārčija ieraksti par viņa piedzīvojumiem uz kuģa. Ja iepriekš Ārčija blogam īpašu vērību nepievērsu, tad attiecīgo rakstu sēriju lasīju ar ļoti lielu interesi. Diez viņam pēc gada plānojas atkal jauns brauciens? Un ja būs - vai atkal būs rakstu sērija?

Un tagad jautājums  - kurš nākamais? Jā - zinu, ka ir Onkuļa lielumleilais favorīts Reinis Traidās, bet kaut kā viņa ieraksti nespēj manī izraisīt tādu apbrīnu kā citos. Varbūt kāds plāno kaut kur doties un par savām gaitām aktīvi rakstīt? Ja tā - dodiet ziņu - laicīgi pievērsīšu pastiprinātu uzmanību attiecīgajam blogam. Varbūt kāds jau kaut kur ir aizbraucis un par to interesanti raksta? Kurš?