Viss cits
Viss, kas neietilpst citās ketegorijās
Atskats, punkti un prognozes
4Decembris. Tātad tuvu jau gadu mija. Laiks, kad parasti atskatāmies uz to, kas ir sasniegts vai gluži pretēji, kādas neveiksmes piemeklējušas iepriekšējā gadā, kā arī taisām lielo uzdevumu sarakstu nākamajam gadam. Varbūt nedaudz pāragri, bet es jau savu gadu mijas pārskatu veidoju tagad – 2009. gada 7. decembra pirmajās minūtēs. Esmu pārliecināts, ka nekas būtisks līdz gadu mijai vairs notikt nevar. Tāpēc nav nekāda iemesla šo lietu atlikt. Jā – varētu jau nerakstīt vispār. Bet iekšējā balss saka, ka tomēr tas ir jādara, jo palīdz nostabilizēt domu.
Sākšu ar to, ka šī gada trešajā janvārī jau rakstīju tādu kā apņemšanās lietu sarakstu. Nebūtu slikti salīdzināt kas tika teikts un kas izdarīts. Trakākais ir tas, ka neilgi pēc saraksta izveides es par tā esamību pavisam piemirsu. Ja ne piemirsu, tad savu dzīvi pēc tur rakstītā nebīdīju. Neskatoties uz to, lielākā daļa no tā, ko vēlējos paveikt ir sanācis izdarīt. Blogam tiešām esmu veltījis maz laika. Īstenībā pat mazāk nekā biju plānojis. Un jo tālāk laiks iet, jo mazāk veltu, bet par to dažas rindkopas zemāk. Arī finanses esmu iemācījies plānot ilgtermiņā un bez īpašas piepūles varu prognozēt izdevumus un ienākumus gada garumā. Arī līniju starp darbu un privāto dzīvi iesmu ieskicējis. Jā – tā bieži vien ir raustīta, bet tas tādēļ, ka ģimene tomēr ir pirmajā vietā. Arī eJunk patēriņš ir krities dramatiski. Nav vairs draugiem.lv un vairāku citu sociālo tīklu, kā arī samazinājusies atkarība no nepieciešamības uzsūkt visu informāciju. Tātad neatsvaidzinu nekur.lv ik pēc 5 minūtēm, nelasu visu kas iekrīt Google Reader. Pilnībā lasu tikai to, kas tiešām ir noderīgs. Tātad četri no pieciem punktiem ir. Bet viens tomēr nav. Nekādas sertifikācijas iziet neesmu mēģinājis, kā arī OpenSource projektos dalību neesmu ņēmis. Iespējams tas tāpēc, ka traucē aizņemtība. Taču neskatoties uz to, zināšanu daudzums šī gada laikā savā IT lauciņā ir krietni palielināts. Tātad apskatot plāna izpildi kopumā jasecina, ka ir veicies pat ļoti labi. Neskatoties uz to, ka pie tā pat īpaši nepiedomāju.
Tagad par 2010. gadu.
Blogs. Nu tā… diez vai kāds atcerās rakstu, kurā jautāju “Kas tagad ir moderni?“. Ja neatceraties, iesaku iemest aci. Toreiz uzdodot šo jautājumu gribēju zināt, vai blogot joprojām būs moderni. Vai varbūt Twitter būs ņēmis virsroku. Savā ziņā Wired teiktais ir piepildījies. Jo īpaši to var just Latvijas blogu pasaulē. Protams, nav viss apstājies. Šad un tad vecie buki kaut ko ieraksta. Daži pat regulāri. Rodas arī jauni blogi. Taču tas maksimums, kas bija pirms kāda pusotra gada vairs nebūs. Nekad. Es savu blogu tuvākajā pārskatāmajā nākotnē nelikvidēšu. Bet nevaru arī saprast to, kā viņš attīstīsies tālāk. Katrā ziņā tas, ka raksti parādās tikai reizi mēnesī arī vairs nav īsti normāli. Varbūt blogs reinkarnēsies tādā kā dažādu manu lietu agregatorā (raksti, Twitter ieraksti, saišu krātuve, bildes, vēl kaut kas)…, bet varbūt arī nē. Bet kaut kas būs jāmaina.
Profesionālais lauciņš. Noteikti jāturpina iesāktie projekti. Iespējams, ka jāuzdrošinās un beidzot jāveido kāds kopīgs projekts ar citiem. Vienam tomēr karot ir pagrūti. Jāmēģina arī nokārtot kādu sertifikācijas testu. Vismaz ja ne nokārtot, tad pamēģināt kā tas ir. Nezinu kāpēc, bet kaut kas tomēr nedod mieru.
Sports. Šā gada pēdējos mēnešos sāku piestaigāt uz tranažieru zāli. Ne tik bieži kā gribētos un vajadzētu, bet tas tomēr ir progress savas veselības un fizisko spēju uzlabošanā. Mēģināšu to darīt regulārāk. Varbūt vēl kāds piestaigā uz Jelgavas Fitland? Kopā jautrāk.
Personiskās finanses. Pirms kāda pusgada uzliku uz papīra vienu projektu no šī lauciņa. Nākamajā gadā jāmēģina to vismaz daļēji realizēt. Nelieku šo ‘Profesionālais lauciņš’ punktā, jo šis ir vairāk kā hobijs. T.i. – projekta mērķis nav naudas pelnīšana. Vairāk gan dalīšanās ar sabiedrību. Kā tieši – tas nu gan pagaidām ir noslēpums. Lai nu kā – naudas un personisko finanšu tēma man no galvas un piemināmo lietu saraksta nekur nepazudīs.
Atpūta. Jānoslēdz ar kaut ko patīkamu. Zinu, ka šo punktu vajag, bet nezinu kā realizēt. T.i. – zinu, ka vajag vairāk laika veltīt atpūtai, tikai nezinu kas būtu atpūta. Piemēram, vai gada laikā viens izbrauciens uz kādu svešu zemi liks man justies atpūtušamies? Vai ja katru svētdienu pavadīšu guļot un nedarot neko citu – tad es jutīšos atpūties? Bet varbūt jāsāk katru piektdienu iet uz krogu, bet katru svētdienu uz kino un otrdienu vēl kaut kur. Vai tad es jutīšos atpūties? Problēma tāda, ka apšaubu to. Arī darbu apjomu diez vai samazināšu. Varbūt jāatrod kāds hobijs un tad tam veltītais laiks būs atpūta. Turklāt jāuzstāda noteikumu, ka hobijs nav kaut kā darīšana pie datora. Nu lūk – 2010. gada viens no mērķiem ir tikt skaidrībā par to kā savā dzīvē ieviest atpūtu.
Prognozes. Gribu noprognozēt dažas lietas. Tādas pirmās kas ienāk prātā un īpaši nepiedomājot pie tā cik liels ir šo punktu ticamības moments:
- Politika. Būs vismaz divi jauni politiskie spēki ar lielām reklāmas kampaņām, kuras mērķētas uz latviešu balsīm. Tautas partija par spīti visam iekļūs nākamajā Saeimā. Tāpat kā lielākā daļa no šobrīd tur esošajām partijām.
- Igauņi 2011. gadā ieviesīs Eiro.
- Google Wave nekļūs par revolūciju. Tam nepieciešams ilgāks laiks un daudz uzlabojumu. Taču tas kļūs par labu rīku noteiktās nišās.
- 95. markas benzīna cena turēsies pie 90-95 santīmu robežas.
- Cilvēku izceļošana no Latvijas 2010. gadā būs 2009. gada līmenī.
- Latu nedevalvēs. Tiks ieviesti jauni nodokļi un daži no tagadējiem palielināti. Ekonomiskās augšupejas nebūs.
- Pasaules čempionātā hokejā mūsu izlase paliks 8. vai 9. vietā.
- Daļa no Parex tiks pārdota. Taču valsts no noguldītā miljarda saņems tikai procentus vai nebūtiska apmēra atmaksu.
- Latvijā Facebook kļūs krietni populārāks kā tas ir šobrīd. Taču draugiem.lv joprojām dominēs.
- Notiks kaut kas labs. Man, tev un citiem. Kā arī valstij kopumā. Es vēl nezinu kas, bet kaut kas būs. Tici man!
Tāds nu atskats, punkti un prognozes nākamajam gadam. Kur ir tavi?
Kērlings – tas tomēr ir viens varen interesants sporta veids
4Bija radusies iespēja uzspēlēt kērlingu. Par šo sporta veidu zināju tik daudz, cik minūtes laikā iespējams ieraudzīt pa TV (protams, ja tur tiek rādīts kērlings). Tātad viss ko zināju ir, ka ir ledus, pa kuru slidina akmeni virzienā uz apļiem. Turklāt akmeni slīdējumā pavada cilvēki, kuri cītīgi birstē tam ceļu. Likās varen dumja un nejēdzīga padarīšana. Nu gluži kā rokasbumba vai kaut kas tik pat jocīgs (ceru, ka nevienu neaizvainoju). Īsumā varu teikt, ka izmēģinot savu roku un kāju veiklību kērlinga spēlē, sapratu, – savās domās par kērlinga nejēdzīgumu biju stipri kļūdījies. Tas tomēr ir viens varen interesants sporta veids!
Nedaudz plašāks izklāsts. Spēle notika Kērlinga hallē. Tā ir pirmā ledus halle Latvijā (un pat Baltijā), kura ir paredzēta tikai un vienīgi kērlingam. Īstenībā vārds halle izklausās nedaudz par nopietnu, bet tā latvieši var saukt Gaiziņu par kalnu, tad arī Kērlinga halli varam saukt par halli. Pati halle ir pavisam jauna. Atvērta dažas nedēļas iepriekš. Hellē ir pāris ģērbtuves, konferenču telpa un divi celiņi kērlinga spēlei.Varbūt kaut kas vairāk, bet tad tas paslīdēja garām acu skatam.
Spēlēšana notika 2 stundas. Nevienam no dalību ņēmušajiem iepriekš kērlingā nebija nekādas pieredzes. Tāpēc mums ļoti noderēja instruktora palīdzība. Tika ierādītas pamata kustības un izstāstīti noteikumi. Pieļauju, ka noteikumus mums izstāstīja virspusīgi, tā lai mēs saprastu pamatdomu. Jo gan jau ka ir daudzas nianses par kurām mums īsti nebija jāzina. Apmācība (teorija un praktiskās lietas) aizņēma kādu stundu. Un tad stundu varējām jau izmēģināt kā tas ir – spēlēt kērlingu. Ir grūtāk, bet tajā pat laikā interesantāk kā izskatās. Grūti tāpēc, ka iesācējiem ir teju nereāli saprast cik stipri akmeni ir jāieslidina un kā nomērķēt viņa trajektoriju. Pēc dažiem piegājieniem jau šķiet, ka prakse un prasme rokās. Bet tas ir pašapmāns. Trāpīt tur kur saka kapteinis vai trāpīt uz apļiem (mājā) ir grūti, jo grūti. Ne velti instruktors teica, ka, lai sasniegtu pasaules līmeņa rezultātus ir jātrenējas gadus 20.
Interesantākais spēlē nav kāds individuāls elements. Piemēram, akmens slidināšana vai ledus beržšana tā trajektorijā. Piebildīšu, ka ledus tiek berzts ne tādēļ, ka tā varētu mainīt trajektoriju, bet, lai akmens tālāk slīdētu. Ar trajektoriju ir tā, ka kamēr akmens slīd samērā lielā ātrumā – tas iet taisni, bet kad ātrums samazinās, tad trajektorija noliecas uz to pusi, kā akmens tika iegriezts slīdējuma sākumā. Tātad, brīdī kad ātrums samazinās – trajektorija sāk liekties. Spēles mēŗkis ir dabūt pēc iespējas vairāk savus akmeņus apļu centram (mājas centrā). Punkti tiek skaitīti tā, ka tai komandai, kurai akmens ir vistuvāk centram tiek doti punkti. Otrai komandai punkti netiek doti. Pirmajai komandai tiek piešķirti tik punkti, cik tai akmeņi atradās mājā, attālumā līdz tuvākajam otrās komandas akmenim. Tātad, ja nomērot no centra pirmajai komandai ir divi akmeņi, tad seko otrās komandas akmenis un tad atkal pirmās, tad pirmā komanda iegūst 2 punktus. Ja īsti nebija skaidrs – instruktori apstāstīs precīzāk. Nedaudz novirzījos no rindkopas pamatdomas. Tātad – kas tad ir interesantākais kērlingā? Tas, ka līdz pat brīdim, kad ir izmests pēdējais akmens, īsti nevar zināt kā viss beigsies. Varbūt ka samelojos. Bet vismaz mūsu izspēlēs intriga saglabājās līdz pat pēdējam akmenim. Un tur tā sāls. Vienā brīdī jau šķiet, ka tiks gūtu uzvara izspēlē ar lielu punktu pārsvaru, bet var izrādīties, ka izspēle pat tiek zaudēta.
Man atlika aiziet uz kērlingu vienu reizi, lai es saprastu, ka to noteikti kādreiz atkārtošu. Turklāt, gan jau kādu starptautisku sacensību laikā pa TV pavērošu, ka to dara profesionāļi. Iesaku arī citiem. Iznomājot celiņu uz 6 vai 8 cilvēkiem (standarts ir 8, bet var arī 6), nemaz tik dārgi nesanāk. Katrā ziņā, kērlings kā izklaide ir ļoti laba alternatīva boulingam. Taču boulings jau vairs nav stilīgi. Bet kērlings – tā ir cita lieta. Turklāt, es ieteiktu iet spēlēt uz speciālo Kērlinga halli nevis uz kādu no hokeja hallēm. Jo tādus, kas saņēmušies uztaisīt tikai kērlingam paredzētu halli būtu jāatbalsta.

Trīs visriebīgākie šoferi
10Uldis ir aizsācis rakstu ķēdīti par tēmu “Trīs visriebīgākie šoferi“. Ja vien WordPress Dashboardā nebūtu redzējis, ka viņš uz mani ir ielinkojis, tā arī nebūtu pamanījis, ka esmu ielikts starp tiem, kurus viņš vēlētos redzēt kā rakstu sērijas turpinātāju. Lai gan lasu Ulda blogu, tomēr šo rakstu biju nolēmis nelasīt. Bet nu ja jau reiz esmu minēts, tad stafeti pārņemšu un padošu tālāk. Ja kāds no stafetes kociņa saņēmējiem negrib rakstīt – nav nepieciešams. Bet nu pie lietas.
Pirmais visriebīgākais šoferis esmu es pats. Lai gan avārijas netaisu un esmu laipns autobraucējs (piemēram, palaižu citus izgriezties no pagalmiem, ielaižu joslā, pabrīdinu par neieslēgtām gaismām utt.), tomēr esmu savā ziņā riebīgs. Tas tāpēc, ka beiži uzsāku braukt ar lielu paātrinājumu (cik jau nu auto atļauj) un bremzēju asi. Tas gan vairāk ietekmē tos, kas atrodas automašīnā, jo ja man tuvu seko kāds cits auto, tad asā bremzēšana izpaliek. Kā jau teicu – avārijas netaisu. Viena no riebīgajām īpašībām ir kaitinošā atļautā ātruma ievērošana. T.i. – es braucu ar maksimālo atļauto + 5km/h. Līdz ar to tiem, kas brauc uz 100km/h ir grūtāk apdzīt mani, kā tos, kas brauc uz 90km/h. Kā arī man nākas apdzīt tos, kas brauc uz 90km/h. Ja es nomestu 5km/h nost, tad šādas lietas atkristu. Turklāt tuvojoties apdzīvotas vietas beigām, lielālākā daļa autobraucēju jau uzņem ātrumu krietni virs 50km/h vēl kādu puskilometru pirms to drīkst darīt. Taču es gaidu līdz sasniedzu zīmi un tikai tad paātrinos. Tas daudzus ļoti kaitina, bet mani pat savā ziņā uzjautrina tas, kā citi neizturot nesās garām.
Par otro… Te gan nebūs šoferis, bet šoferu paveids. Un tie ir tādi, kas neslēdz pagriezienu rādītājus. Nu ja jau tāda iespēja automašīnām ir paredzēta, tad kāpēc to nelietot? Ja nerāda pagriezienu signālu, tad tā ir necieņa pret citiem. Turklāt, piemēram, man pagriezienu signālu ieslēgšana ir kā reflekss. Es nepiedomāju pie ta, ka joslu mainot jāieslēdz signāls vai arī esot uz lauku ceļa (kur vairāku km radiusā nav neviena cita auto) un veicot pagriezienu tas būtu jāieslēdz. Tā vienkārši notiek. Tāpēc, jo mazāk saprotams man ir tas, kāpēc citi to nedara. Nu nevajag jau gaidīt kamēr signāls mirgo desmit reizes. Ja maina joslas – nu viens mirkšķinājums un pietiek.
Un pēdējais šoferu veids ir tie, kas nejēdz noparkoties. Es pats gan arī neesmu eksperts, kas mācētu perfekti tikt galā ar šo disciplīnu. Bet nu tajos gadījumos, kad es redzu, ka man netikt ar to galā, es attiecīgajā vietā nestājos. Taču nez kāpēc daudzi domā, ka noparkoties uz līnijām vai arī tikt tuvu citam, ka ar durvju atvēršanu ir nepieciešams atstāt kādu zīmi blakus esošajā auto, ir ļoti stilīgi.
Tad nu stafetes kociņu nododu Kristapam (jo viņš nobrauc dikten, dikten daudz), Maksimam (jo kad pēdējo reizi biju pasažieris viņa auto tā vien likās, ka viņš ir mana saraksta otrās kategorijas pārstāvis :D ), kā arī Kasparam (pievienojos Ulda izvēlei, jo Kaspars ir viens no tiem, kas nesen ticis pie tiesībām).
Everybody’s Free (To Wear Sunscreen) – Baz Luhrmann
4Pirms padsmit minūtēm SWH dzirdēju dziesmu Everybody’s Free To Wear Sunscreen. Lūk šis bija gabals, kurš uzreiz aizķēra un lika domāt. Superīgi vārdi. Varbūt kāds zin kādus līdzīgus gabalus? Labprāt paklausītos vēl. Tā kā šim gabalam svarīgākais ir vārdi, tad ielieku ne tikai video, bet arī dziesmas tekstu.
Kam nerāda – skatīties http://www.youtube.com/watch?v=xfq_A8nXMsQ
Baz Luhrmann Lyrics – Everybody’s Free (To Wear Sunscreen)
Ladies and Gentlemen of the class of ’99…
Wear Sunscreen
If I could offer you only one tip for the future, sunscreen would be it. The long term benefits of sunscreen have been proved by scientists whereas the rest of my advice has no basis more reliable than my own meandering experience…I will dispense this advice now.
Enjoy the power and beauty of your youth; oh nevermind; you will not understand the power and beauty of your youth until they have faded. But trust me, in 20 years you’ll look back at photos of yourself and recall in a way you can’t grasp now how much possibility lay before you and how fabulous you really looked….You’re not as fat as you imagine.
Don’t worry about the future; or worry, but know that worrying is as effective as trying to solve an algebra equation by chewing bubblegum. The real troubles in your life are apt to be things that never crossed your worried mind; the kind that blindside you at 4pm on some idle Tuesday.
Do one thing everyday that scares you
Sing
Don’t be reckless with other people’s hearts, don’t put up with people who are reckless with yours.
Floss
Don’t waste your time on jealousy; sometimes you’re ahead, sometimes you’re behind…the race is long, and in the end, it’s only with yourself.
Remember the compliments you receive, forget the insults; if you succeed in doing this, tell me how.
Keep your old love letters, throw away your old bank statements.
Stretch
Don’t feel guilty if you don’t know what you want to do with your life…the most interesting people I know didn’t know at 22 what they wanted to do with their lives, some of the most interesting 40 year olds know still don’t.
Get plenty of calcium.
Be kind to your knees, you’ll miss them when they’re gone.
Maybe you’ll marry, maybe you won’t, maybe you’ll have children, maybe you won’t, maybe you’ll divorce at 40, maybe you’ll dance the funky chicken on your 75th wedding anniversary…what ever you do, don’t congratulate yourself too much or berate yourself either – your choices are half chance, so are everybody else’s. Enjoy your body, use it every way you can…don’t be afraid of it, or what other people think of it, it’s the greatest instrument you’ll ever own..
Dance…even if you have nowhere to do it but in your own living room.
Read the directions, even if you don’t follow them.
Do NOT read beauty magazines, they will only make you feel ugly.
Get to know your parents, you never know when they’ll be gone for good.
Be nice to your siblings; they are the best link to your past and the people most likely to stick with you in the future.
Understand that friends come and go,but for the precious few you should hold on. Work hard to bridge the gaps in geography in lifestyle because the older you get, the more you need the people you knew when you were young.
Live in New York City once, but leave before it makes you hard; live in Northern California once, but leave before it makes you soft.
Travel.
Accept certain inalienable truths, prices will rise, politicians will philander, you too will get old, and when you do you’ll fantasize that when you were young prices were reasonable, politicians were noble and children respected their elders.
Respect your elders.
Don’t expect anyone else to support you. Maybe you have a trust fund, maybe you have a wealthy spouse; but you never know when either one might run out.
Don’t mess too much with your hair, or by the time it’s 40, it will look 85.
Be careful whose advice you buy, but, be patient with those who supply it. Advice is a form of nostalgia, dispensing it is a way of fishing the past from the disposal, wiping it off, painting over the ugly parts and recycling it for more than it’s worth.
But trust me on the sunscreen…
Kaut kas tāds jau sen bija nepieciešams
8Protams, es runāju par Latvijas hokeja izlases uzvaru pār Zviedrijas izlasi. Pats fakts, ka šajā sporta veidā esam pārspējuši vienu no pasaules top izlasēm, jau ir iepriecinošs un sen gaidīts. Taču mani vairāk iepriecina fakts, ka beidzot ir kaut kas tāds, kas kaut uz mirkli noskalo visu negāciju, ar kuru tiekam baroti katru dienu. Kurš no jums spēles laikā domāja par krīzi, trakajiem kredītu jūgiem vai vēl kaut ko negatīvu? Šaubos, ka kāds no tiem, kuri skatījās spēli kaut uz mirkli aizdomājās par attiecīgajām lietām. Un tās bija ļoti nepieciešamas 3 stundas pozitīvu emociju un patīkama uztraukuma. Turklāt saviļņojums pieturēsies vēl vismaz visu rītdienu. Mēs esam pelnījuši tādus mirkļus! Un paldies Latvijas izlasei par to sagādāšanu! Malači!
Vēl viena lieta kas man ienāca prātā klausoties Latvijas himnu, kura tika atskaņota pēc spēles. Hokejs tomēr ir viens tautu saliedējošs un nacionālo piederību veicinošs sporta veids. Protams, ne jau visus tas interesē. Taču vai ir kas tāds, kas šobrīd spēj vienot lielākas tautas masas? Pat mītiņi Doma laukumā un grautiņi Vecrīgā nespēj sacensties ar hokeju. LATVIJA UZVARA!
Par to čivināšanu, jebšu Twitter
5
Pirms nedaudz vairāk kā gada biju uzrakstījis pagarāku rakstu par to, ka laikam Latvijā ir sācies Twitter mānijas sākums. Taču nedaudz kļūdījos. Tolaik Twitter sāka pievērsties tikai blogeri. Turklāt neliela daļa no viņiem. Pat daudzi no blogeriem uzskatīja, ka Twitter ir nevajadzīgs sviests no kura nav ne kādas jēgas. Kur nu vēl citi lietotāji. Tikai jocīgākais ir tas, ka šobrīd vairāki no tiem, kas tolaik Twitter sauca par sviestu, tagad ir aktīvākie tā lietotāji (LV mērogā).
Īstās Twitter mānijas sākums Latvijā ir datējams ar šī gada BarCamp Baltics. Tagad Twitter ne tikai popularizē vienkāršie lietotāji un blogeri, bet arī lielie mediji: Radio SWH, LTV (ziņu dienests). Līdz ar to Twitter popularitāte strauji palielinās.
Līdz ar popularitātes pieaugumu, šo servisu ir sākuši izmantot ne tikai vienkāršā tauta, bet arī politiķi, kā arī uzņēmumi. Un šis ir tas punkts, kurā man vairāku Twitter lietotāju rīcība nepatīk. T.i. aptuveni šāds modelis. Uzņēmums X nolēmis sevi popularizēt, tāpēc sāk sekot teju visiem pēc kārtas (cik jau nu limiti ļauj). Ar šādu darbību viņi cer panākt sekojošas lietas:
- Sekojamais sāks sekot arī uzņēmumam;
- Sekojamais apskatīs viņa profilu (iespējams no tā arī aizies uz mājas lapu utt.);
Manās acīs visi šie uzņēmumi (arī daudzu web projektu bīdītāji) ir vienkārši Spameri. Jo viņu pamatmērķis ir izplatīt reklāmu par sevi nevis viņus tiešām interesē sekošana konkrētai personai.
Es neesmu pret to, ka uzņēmumi veido savus profilus Twitterī. Es pat to atbalstu. Tikai manuprāt viņu rīcībai nevajadzētu būt tā kā manis aprakstītajā modelī, bet:
- Sekot tikai tiem, kas seko uzņēmumam. Loģiski – ja persona ir ieinteresēta uzņēmumā, tad arī uzņēmumam vajadzētu būt ieinteresētam personā.
- Popularizēt savu Twitter kontu (mājas lapā, vizītkartēs, e-pasta vēstules parakstā). Un atkal – ja uzrodas sekotāji – var viņiem sekot.
- Meklēt Twitterī (search) tos, kas runā par uzņēmuma produktiem/pakalpojumiem. Redzot problēmas – piedāvāties tās risināt un sākt sekot attiecīgajai personai, lai redzētu ko viņa citās reizēs runā par uzņēmuma produktiem/pakalpojumiem (jo ja bija problēmas, tātad produktu lietotājs/uzņēmuma klients). Tāpat var meklēt arī pozitīvās atsauksmes un pateikties par tām attiecīgajām personām.
Vēlos arī nedaudz pastāstīt par to kā man iet ar Twitter lietošanu, sekošanu un tapt sekotam. Pēdējā laikā Twitter izmantoju samērā reti. Pāris nedēļas gandrīz nemaz. Likumsakarība – jo vairāk darba, jo mazāk laika Twitterim. Tas jau arī normāli. Bet varu teikt, ka tieši tādiem (kas runā retāk) arī man patīk vairāk sekot, kā tādiem, kas runā daudz. Tas tāpēc, ka ja runā reti, tad lietderīgās informācijas procents no ierakstiem ir krietni lielāks. Tātad tiem ierakstiem ir jāpievērš lielāku uzmanību. Savukārt, ja no personas ir ntie ieraksti pusstundas laikā, tad tā jau ir straume, kurā noķert kaut ko paliek grūti.
Tos kam sekot es parasti atrodu sekojoši:
- Persona man kaut ko ir pateikusi (komentārs ar @ simbolu vai DM). Tādā gadījumā apskatos kas tā par personu – ja man zināma, tad sāku sekot. Ja nav zināma un pēdējie 20 teksti bijuši neinteresanti, tad nesekoju. Ja nav zināma un ja pēdējos 20 tekstos ir bijis kas interesants – sekoju.
- Ja kāds uzņēmums, kura produktus izmantoju dod par sevi ziņu Twitter, tad tam sekoju.
- Pamanu, ka uz personu bieži atsaucas vai reTweeto citi. Tālāk izvērtējums tāds pats kā 1.punktā.
- Ir bariņš personu, kurām IR jāseko. Tie galvenokārt ir ārzemju speciālisti no PHP pasaules (Zend darbinieki utml.), kā arī daži ārzemju blogeri vai vienkārši interesantas personas.
Laiku pa laikam taisu revīziju sekojamo pulkā. Regulāri kāds tiek izmests ārā. Es neredzu iespēju kvalitatīvi sekot vairākiem simtiem cilvēku. Un nesaprotu, kā to var izdarīt citi, ja vien tas nav darba pamatuzdevums. Tāpēc ir sanācis tā, ka man seko vairāk kā 2 reizes vairāk, kā es sekoju citiem.
Pats esmu nolēmis vēl mazāk Twitterī runāt par ikdienišķām lietām (neatbildēt uz Twitter sākotnējo jautājumu “ko tu pašlaik dari”), protams, neizmetot tās pavisam, bet vairāk pievērsties pie dažādu saišu publicēšanas, ziņu ierakstiem utml. Ierakstu intensitāti īpaši nav doma ne samazināt, ne palielināt.
Ja ir interese – mans Twitter profils: http://twitter.com/Endijs
Viva La YouTube – Coldplay – Viva La Vida
1Sajutu aicinājumu iepazīstināt bloga apmeklētājus ar Coldplay jauno veikumu. Diez kāpēc tā…
Ja nerāda, tad šo, pie YouTube izvietoto video vari noskatīties http://www.youtube.com/watch?v=dvgZkm1xWPE
Kas notiek Latvijas IT nozarē – runā vadītāji un darbinieki
10Pirms pāris dienām es nolēmu, ka nepieciešams noskaidrot, kas notiek Latvijas IT nozarē. Īpaši uzsvaru liekot uz to, kādas tendences vērojamas kompānijās kuras nodarbojas ar Web izstrādi, kā arī to, kāda situācija ir nodarbinātībā attiecīgajā sfērā. Lai tiktu pie fināla domām apskatīju sludinājumu lapas, izsūtīju jautājumus vairākiem uzņēmumiem, parunāju ar darba ņēmējiem. Jautājumi tika nosūtīti pavisam 7 kompānijām: Soon, IT Grupa, Mediaparks, DEAC, Era, IT House un vienam uzņēmumam, kurš vēlējās palikt anonīms (uzņēmums ir no mazo uzņēmumu kategorijas). No šiem septiņiem uzņēmumiem trīs bija tādi, kuri neuzskatīja par vajadzīgu atbildēt. Iespējams, ka mana vēstule iekrita viņu SPAM kastītē vai arī 2 dienas ir par maz, lai sagatavotu atbildes uz četriem jautājumiem. Bet varbūt viņiem vienkārši nepatīk runāt par to, kā iet viņu uzņēmumiem. Lai nu kā – tie kas nekomunicēja ir: Mediaparks, DEAC un Era.
(more…)
Eksistences rezultāts – paranoja vieglā formā
5Ļoti īsi pēc tam kad sāk publicēties blogā, sāku to darīt, norādot savu īsto vārdu un uzvārdu. Tolaik to darīja tikai retais. Laikam ejot cilvēki kļuva drošāki un sāka vismaz norādīt savu īsto vārdu. Līdz uzvārdam ejami vēl daži soļi. Kopš sāku publicēties blogā ar īsto vārdu un uzvārdu, to sāku darīt arī forumos, citu blogu komentāros utt. T.i. – savu eksistenci internetā sasaistīju ar reālu personu – ar sevi. Līdz ar to, ja kādam ir vēlme par mani kaut ko uzzināt, viņam atliek vērsties pie Googles ar manu vārdu un uzvārdu un nebūs problēmas atrast manu blogu, komentārus citos blogos, Twitter ierakstus, utt.
Šodien sāku domāt par to, cik tas ir labi. Ja informācija par mani ir pieejama tik vieglā formā – vai tas man var kaut kā kaitēt? Vismaz tajos gadījumos, par kuriem es zinu, šī mana neslēpšanās man ir nākusi tikai par labu. Darba dēvēji un klienti šādi ir iepazinuši mani, un jau labu laiku pirms komunikācijas ar mani dzīvē, zina ko no manis sagaidīt un zina kā mani vērtēt. Esmu pārliecināts, ka tādēļ esmu ieguvis vairākus izdevīgus piedāvājumus dažādām sadarbībām. Bet noteikti ir arī gadījumi, par kuriem es nezinu. Teju katru nedēļu vismaz divi cilvēki atnāk uz šo blogu, meklējot Googlē informāciju par mani vai manu vārda un uzvārda brāli. Tā kā šaubos, ka Latvijā ir vēl kāds Endijs Lisovskis, tad pieņemu, ka meklē informāciju par mani. Taču nekādu tālāku reakciju no šiem informācijas tīkotājiem neesmu manījis. Tas nozīmē, ka ir kāds, kas ievāc informāciju nezināmam mērķim. Un tas ir pamats paranojai vieglā formā. Kāpēc viņi to dara? Ko viņi ar informāciju darīs?
Cilvēki pēdējos gados internetā ir izvietojuši ļoti daudz informāciju par sevi. Blogi, komentāri, profili sociālajos tīklos. Interesanti vai kāds ir aizdomājies, ka attiecīgo informāciju apskata ne tikai viņu draugi un radi, bet ļoti daudz citu cilvēku. Starp interesentiem var būt gan potenciālie darba devēji, gan naidnieki. Vai esat droši, ka informācija par jums, kuru pats esat ievietojis e-vidē, jums nevar kaitēt?
Par SCP, TP, citiem, kā arī nemieriem Vecrīgā
0Zinu, ka būs daudz rakstu par šo tēmu, bet arī es gribu izteikties. Iepriekšējās 2 vēlēšanās es savu balsi atdevu par Tautas Partiju (TP). Ļoti patika kā domāja Šķēle. Vismaz ja ne domāja, tad tas ko rādīja sabiedrībai. Angļu valodas mācīšanās, bezdeficīta budžets utt. Ar laiku TP vairs īsti nespēja neko ievērības cienīgu sasniegt. Jēdziens bezdeficīta budžets bija sena un aizmirsta lieta. Štokenbergs un Pabriks likās lāga zēni. Bija partijas līderu vidū. Tad pār viņiem nāca apgaismība un tika radīta Sabiedrība Citai Politkai. Kura nu kritizē valdošos katrā iespējamajā veidā. Taču kur tad viņi skatījās, kad bija valdībā? Vai tikai tagad acis atvērās? Pieņemsim, ka viņi ir tie pareizie, bet visi pārējie ir muļķi. Palasīju SCP programmu. Tur rakstītais skan ļoti skaisti. Vairāki punkti tā vien vedina skriet un iestāties SCP, kā arī maksāt viņiem biedru naudas, lai tikai ķeras pie darba. Bet padomājot mierīgi secinu, ka programma pilna ar punktiem uz kuriem uzķert tautu. Bet nav jau risinājuma kā to realizēt. Piemēram, var jau samazināt uzņēmumiem nodokļus. Bet kā kompensēt ienākumu kritumu pirmajā/divos gados? Un šodienas šodienas Pabrika izrunāšanās Panorāmā sapratu, ka SCP ir tie paši populisti, kādus esam pieraduši redzēt un vēlēt.
Un tas ir skumji. Par nevienu no tagadējiem politiskajiem spēkiem es savu balsi atdot negribu. Bet kāda ir alternatīva? Īstenībā pagaidām nav. Es gaidu kādu jaunu politisko spēku. Un jā – tas atkal var būt populāru tēlu veidots. Ir divi varianti. Vai nu sanāk kopā grupa ar populārajiem politiķiem, valsts iestāžu darboņiem (Vīķe-Freiberga, Loskutovs) vai arī profesionāļi izveido kaut ko jaunu (biznesa pārstāvji, arodbiedrību pārstāvji utt.). Sliktāk jau nebūs. Šoreiz esmu nolēmis, ka ja tiks izveidots kāds tāds politiskais spēks, kas varēs ne tikai skaļi izsaukt saukļus par to ko vajadzētu mainīt, bet piedāvās arī reālus skaitļus/darbus, tad es ne tikai par viņiem nobalsošu, bet arī kļūšu par partijas biedru. Ceru, ka nenāksies sagaidīt vēlēšanas situācijā, kad nav par ko balsot.
Par nemieriem Vecrīgā… Redzēju tos ģīmjus kas tur ārdījās TV ekrānā. Apdzērušies tipiņi. Tie bija tādi, kuriem attiecīgās darbības bija kā interesants veids, kā pavadīt brīvo laiku nevis cīņa par politiskiem jautājumiem. Kur vēl jautrāku vakaru, par iespēju izlaupīt veikalus un padauzīt stiklus utt. Cerams, ka vismaz daļa no viņiem tiks sodīta pēc pilnas programmas. Tas nav normāli. Neesam nekāda Grieķija. Cilvēkiem vajag izpaust viedokli, bet ne jau ar šādām metodēm. Interesanti bija tas, ka policija reaģēja ļoti lēnām. Diez kādēļ tā. Nebija uz to gatavi (lai gan bija reāli draudi, ka tādi nemieri varētu būt) vai arī speciāli pabremzēja, lai parādītu arī savu attieksmi pret līdzekļu apcirpšanu utt.?
Interesantā laikā dzīvojam. Ekonomiskā un politiskā krīze. Kad vēl tā būs? Šis ir laiks uz skatuves uznākt jaunām personālijām. Gaidām!
Papildināts: Izrādās, ka policijas lēnā un mierīgā iejaukšanās esot bijusi pavēlēta. T.i. – policijai vajadzēja uzņemt pūļa agresiju uz sevi nevis pielietot īpašus speclīdzekļus. Policistiem ir viens no nepateicīgākajiem un nenovērtētākajiem darbiem. Ceru, ka ja viņiem neizmaksās kādas prēmijas par to darbu ko veica, tad vismaz oficiālas pateicības iedos gan. Jo tas ko viņi tur darīja ir tā vērts, lai viņu priekšā noņemtu cepuri.