Viss cits

Parasti es nemēdzu rakstīt par dažādām bērnu lietām, pat neskatoties uz to, ka pie pirmā bērna tiku pirms 2 gadiem, kad blogoju pilnā sparā. Taču šoreiz nolēmu uzrakstīt, jo iespējams, ka vēl kāds ir bijis/ir/būs tādā situācijā kādā esam mēs. Un šis nav adresēts tikai jaunajiem vecākiem, bet arī visiem citiem, kuri mēdz vērtēt jauno vecāku izvēli.

Tad nu tā. Pirms 4 dienām piedzima meita. Un tie, kas rakstu lasīja jau zinās, kādu vārdu tai devām. Vārds gan pasaulē ne tas izplatītākais, gan Latvijā ļoti rets (uz divu roku pirkstiem ir iespējams saskaitīt tā nēsātājas). Un šis vārds ir: Keila. Kas ir interesanti, gan man, gan Aijai šis vārds iepatikās uzreiz, kā tas nokļuva potenciālo vārdu sarakstā. Nebija šis vienīgais variants. Taču abiem patika. Ne vien labi skanīgs (mūsuprāt), bet arī labi izskatās uzrakstīts, neparasts un visādi citādi mūs pilnībā apmierināja (ja gribi zināt ko vairāk par to kāpēc tieši šis vārds – atgādini pie kafijas).

Tad kur ir problēma? Ir tā, ka izvēlētā vārda sakarā neesam dzirdējuši pozitīvu vērtējumu. Bija pāris labi vārdi no mūsu vienaudžiem, bet nezinu cik daudz laipnības pēc, bet cik daudz patiess vērtējums. Taču no citiem nedzirdējām neko pozitīvu. Vairākos gadījumos pat saņēmām negatīvu vērtējumu. Nav nekas neparasts, ka kādam nepatīk. Bet ka nav neviena kam patiktu, liek aizdomāties, ka varbūt mūsu domāšana ir kaut kāda nepareiza. Ja tā arī ir – lai tā būtu. Esam pietiekami stipri un pārliecināti par savu izvēli un apkārt valdošais negatīvisms mūs neietekmēs.

Tiem, kam nepatīk, ka bērniem tiek likti nestandarta vārdi teikšu sekojoši. Jā, ja bērnam ieliek vārdu, kas skan kā slimības nosaukums, vai neskan labi kopā ar uzvārdu (Muhameds Bērziņš), tad tas nav īsti normāli un uz to var norādīt. Arī man tika dots tāds vārds, kurš pirms teju 26 gadiem bija ļoti reti izplatīts. Un varu saderēt ka daudziem tas likās jocīgs, nepieņemams utt. Bet, paldies vecākiem, ka bija drosmīgi un ielika man tādu vārdu. Daudzi manu vārdu sajauca un regulāri zaudēja burtu n. Bet tā ir viņu problēma. Nav un nebija mana vārda kalendārā. Nu un? Nevienā brīdī tas man nav traucējis. Tie kas gribēja apsveikt un grib apsveikt, dienu atrod. Kas negribēja un negrib – neuztraucieties, neapvainojos. Man mans vārds vienmēr ir paticis. Jutos citādāks. Ne labāks, ne sliktāks. Citādāks. Un jutos (jūtos), labi.

Un tālāk uzruna abām pusēm.

Ja arī tu esi/būsi tādā situācijā kādā esam mēs – esi stiprs/stipra. Galu galā tas nav citu, bet tavs bērns. Un tu būsi tas, kas katru dienu viņu uzrunās izvēlētajā vārdā. Un diez vai gribēsi pēc gadiem atskatīties atpakaļ un domāt, ka būtu, ja es nebūtu salūzis zem citu spiediena un ielicis to vārdu kuru es vēlējos. Nav jau zināms kurš vārds bērnam patiks. Tas ko tu izvēlējies vai kāds cits. Iespējams, ka viņam nepatiktu neviens variants. Bet ja bērnam nepatiks vecāku izvēlētais variants, iespējams par to kādā brīdī pārmetīsi tikai sev. Taču, ja nepatiks citu dotais, tad pārmetīsi ne tikai sev (jo salūzi), bet arī citiem (jo uzspieda). Ja abi vecāki ir atraduši variantu, kas apmierina viņus abus – malači. Pie tā arī turaties.

Ja tu esi starp tiem, kam patīk norādīt, ka vārds nav labs un jādod būtu cits, tad ņem vērā, ka jaunie vecāki gan jau iepriekš būs pavadījuši ne jau vienu stundu vien domājot par vārdu. Ļoti iespējams, ka jau vairākus mēnešus pirms dzimšanas, izdomātais vārds ir ticis lietots, lai uzrunātu puncī mītošo. Un jo vairāk tiks norādīts, ka vārds nav labs, jo lielāku pretestību radīsi. Ja nepatīk – nesaki neko. Ja tomēr jāsaka, saki to caur puķēm un vienreiz. Jaunie vecāki nav dumji, un gan jau būs piefiksējši noskaņojumu. Bieži vien vārdu vērtējam pēc tā valkātāja. Iepazīstot citu personu ar tādu vārdu, vērtējums par vārdu mainās. Tas tikai liecina par to, ka ne jau vārds veido cilvēku, bet cilvēks vārdu. Un redzēsi, ka ja tev tiešām patiks tas bērns, kuram dots tavuprāt ne tas labākais vārds, tev iepatiksies arī pats vārds. Un ja nepatiks, tā jau ir tava problēma.

Parasti es nemēdzu rakstīt par dažādām bērnu lietām, pat neskatoties uz to, ka pie pirmā bērna tiku pirms 2 gadiem, kad blogoju pilnā sparā. Taču šoreiz nolēmu uzrakstīt, jo iespējams, ka vēl kāds ir bijis/ir/būs tādā situācijā kādā esam mēs. Un šis nav adresēts tikai jaunajiem vecākiem, bet arī visiem citiem, kuri mēdz vērtēt jauno vecāku izvēli. Tad nu tā. Pirms 4 dienām piedzima meita. Un tie, kas rakstu lasīja jau zinās, kādu vārdu tai devām. Vārds gan pasaulē ne tas izplatītākais, gan Latvijā ļoti rets (uz divu roku pirkstiem ir iespējams saskaitīt tā nēsātājas). Un šis vārds ir: Keila. Kas ir interesanti, gan man, gan Aijai šis vārds iepatikās uzreiz, kā tas nokļuva potenciālo vārdu sarakstā. Nebija šis vienīgais variants. Taču abiem patika. Ne vien labi skanīgs (mūsuprāt), bet arī labi izskatās uzrakstīts, neparasts un visādi citādi mūs pilnībā apmierināja (ja gribi zināt ko vairāk par to kāpēc tieši šis vārds - atgādini pie kafijas). Tad kur ir problēma? Ir tā, ka izvēlētā vārda sakarā neesam dzirdējuši pozitīvu vērtējumu. Bija pāris labi vārdi no mūsu vienaudžiem, bet nezinu cik daudz laipnības pēc, bet cik daudz patiess vērtējums. Taču no citiem nedzirdējām neko pozitīvu. Vairākos gadījumos pat saņēmām negatīvu vērtējumu. Nav nekas neparasts, ka kādam nepatīk. Bet ka nav neviena kam patiktu, liek aizdomāties, ka varbūt mūsu domāšana ir kaut kāda nepareiza. Ja tā arī ir - lai tā būtu. Esam pietiekami stipri un pārliecināti par savu izvēli un apkārt valdošais negatīvisms mūs neietekmēs. Tiem, kam nepatīk, ka bērniem tiek likti nestandarta vārdi teikšu sekojoši. Jā, ja bērnam ieliek vārdu, kas skan kā slimības nosaukums, vai neskan labi kopā ar uzvārdu (Muhameds Bērziņš), tad tas nav īsti normāli un uz to var norādīt. Arī man tika dots tāds vārds, kurš pirms teju 26 gadiem bija ļoti reti izplatīts. Un varu saderēt ka daudziem tas likās jocīgs, nepieņemams utt. Bet, paldies vecākiem, ka bija drosmīgi un ielika man tādu vārdu. Daudzi manu vārdu sajauca un regulāri zaudēja burtu n. Bet tā ir viņu problēma. Nav un nebija mana vārda kalendārā. Nu un? Nevienā brīdī tas man nav traucējis. Tie kas gribēja apsveikt un grib apsveikt, dienu atrod. Kas negribēja un negrib - neuztraucieties, neapvainojos. Man mans vārds vienmēr ir paticis. Jutos citādāks. Ne labāks, ne sliktāks. Citādāks. Un jutos (jūtos), labi. Un tālāk uzruna abām pusēm. Ja arī tu esi/būsi tādā situācijā kādā esam mēs - esi stiprs/stipra. Galu galā tas nav citu, bet tavs bērns. Un tu būsi tas, kas katru dienu viņu uzrunās izvēlētajā vārdā. Un diez vai gribēsi pēc gadiem atskatīties atpakaļ un domāt, ka būtu, ja es nebūtu salūzis zem citu spiediena un ielicis to vārdu kuru es vēlējos. Nav jau zināms kurš vārds bērnam patiks. Tas ko tu izvēlējies vai kāds cits. Iespējams, ka viņam nepatiktu neviens variants. Bet ja bērnam nepatiks vecāku izvēlētais variants, iespējams par to kādā brīdī pārmetīsi tikai sev. Taču, ja nepatiks citu dotais, tad pārmetīsi ne tikai sev (jo salūzi), bet arī citiem (jo uzspieda). Ja abi vecāki ir atraduši variantu, kas apmierina viņus abus - malači. Pie tā arī turaties. Ja tu esi starp tiem, kam patīk norādīt, ka vārds nav labs un jādod būtu cits, tad ņem vērā, ka jaunie vecāki gan jau iepriekš būs pavadījuši ne jau vienu stundu vien domājot par vārdu. Ļoti iespējams, ka jau vairākus mēnešus pirms dzimšanas, izdomātais vārds ir ticis lietots, lai uzrunātu puncī mītošo. Un jo vairāk tiks norādīts, ka vārds nav labs, jo lielāku pretestību radīsi. Ja nepatīk - nesaki neko. Ja tomēr jāsaka, saki to caur puķēm un vienreiz. Jaunie vecāki nav dumji, un gan jau būs piefiksējši noskaņojumu. Bieži vien vārdu vērtējam pēc tā valkātāja. Iepazīstot citu personu ar tādu vārdu, vērtējums par vārdu mainās. Tas tikai liecina par to, ka ne jau vārds veido cilvēku, bet cilvēks vārdu. Un redzēsi, ka ja tev tiešām patiks tas bērns, kuram dots tavuprāt ne tas labākais vārds, tev iepatiksies arī pats vārds. Un ja nepatiks, tā jau ir tava problēma.