RigaBrain, Lumosity utml. – nauda vējā?

Autors: | Publicēts: 03.04.2013 14:21:42
1 komentārs

Muskuļu treniņš – forši, iedarbīgi, rezultāti redzami uzreiz. Smadzeņu treniņš… būtu jau forši. Ir daudzas firmas, kuras ar “smadzeņu treniņu” pelna naudu. Divi piemēri: ārzemju Lumosity, Latvijā pieejamais RigaBrain.

Vai tev vajadzētu maksāt viņiem naudu, lai trenētu savas smadzenes? Es teiktu nē. Citi gan jau teiktu – jā. Ar smadzeņu treniņu sanāk līdzīgi kā ar homeopātiju. Vieni tic, citi nē. Bet abos gadījumos (gan homeopātija, gan smadzeņu treniņš) īsti pierādījumu tam, ka lieta patiešām strādā – NAV.

Noskaties šo video un izdari pats savus spriedumus.

Ja nerāda: http://www.youtube.com/watch?v=w-nhvqJB5EY

Atskats – PHPBenelux 2013

Autors: | Publicēts: 31.01.2013 22:07:52
1 komentārs

Pirms 2 mēnešiem nolēmu, ka vajadzētu apmeklēt PHPBenelux 2013 konferenci. Kopš tās dienas vairākas reizes mēģināju sasaukt vēl kādu līdzbraucēju, bet nesekmīgi. Vairākas reizes pat saņēmu jautājumu par to vai vispār ir jēga braukt un tērēt laiku, kā arī naudu. Mēģināšu atskatīties uz pasākumu un atbildēt uz jautājumu par to kāda tad ir jēga no visa šī.

Tātad – pasākums notika 25. un 26. janvārī. 2 pilnas dienas. Pirmās dienas sākumā bija dažādi Tutorial (7 paralēli). Es biju aizgājis uz Testable Code. Pēc tam dažas sesijas ar lekcijām un afterparty. Nākamā diena sesijām pilnāka un tad atkal afterparty. Ar apspriesto tēmu sarakstu var iepazīties viņu Schedule sadaļā.

Nevarētu teikt, ka katrs runātājs prezentēja kaut ko revolucionāru. Kā arī nevaru teikt ka Testable Code bija kaut kas kardināli jauns. Taču tas nenozīmē ka laiks nelietderīgi pavadīts. Teju katrā lekcija varēja atrast kādu gramu ko aiznest mājās. Šie tutoriāļi un lekcijas nav nekas tāds kas klausītāju uzreiz padarīs par ekspertu. Citās lekcijās vispār nekas jauns netiks pateikts, citas būs tik sarežģītas ka neko saprast nevarēs, citās atkal būs kāda kripata. Savukārt vēl citas būs tikai labas omas radīšanai. Un jā – nopērkot un izlasot grāmatu tu iemācīsies vairāk un iztērēsi mazāk. Un jā – var arī tikt pie konferences video un noklausīties ko un kā tur teica. Un jā – var tikt pie prezentāciju PDF failiem un izlasīt to kas tika rādīts. Taču tik un tā šos pasākumus apmeklē simtiem cilvēku. Un ne jau jomas iesācēji, bet profesionāļi. Kādēļ? Man arī īsti nebija skaidrs. Un tad es pirms gada aizbraucu uz savu pirmo šāda tipa konferenci. Noklikšķēja. Šajās konferencēs lekcijas un tutoriāļi ir kā filmu reklāmas klipi (trailers). Koncentrēta, labi pasniegta informācija kura tev ļauj saprast vai vēlies attiecīgo tehnoloģiju pētīt tālāk. Un ja nevēlies – tu zināsi ka tāda eksistē un varēsi izmantot tad, kad tas būs nepieciešams. Un vēl – socializēšanās aspekts nav mazāk svarīgs par oficiālo daļu (ja ne pat vēl svarīgāks). Tu nokļūsti vidē kurā ir cilvēki kas tevi saprot. Tev nav jēmēģina kādu pārliecināt ka PHP ir kaut kas noderīgs. Ir iespēja iepazīties ar daudziem cilvēkiem. Jā, stipri lielāko daļu no viņiem vairs nekad nesatiksi, bet ar dažiem kontakts var palikt. Var pārmīt kādu vārdu ar nozares grandiem. Ja Veronā biju kautrīgs un arī Antverpenē (šīs konferences mājvietā) pirmajā dienā biju kautrīgs, tad otrajā dienā iepazinos ar čupiņu cilvēku, kā arī nedaudz parunāju ar Anthony Ferrara, Derick Rethans, Rob Allen un citiem. Ja būtu bijusi nepieciešamība, būtu varējis meklēt jaunas darba iespējas, jo to tur netrūka. Varētu vēl turpināt stāstīt, bet domāju ka pietiks, ja teikšu, ka konferencēs var neformālā gaisotnē tikt pie tādiem kontaktiem un iespējām par kādām ikdienā pat nepiedomā. Viss atkarīgs no paša – vai tev tas ir nepieciešams un vai esi pietiekami labs.

Ja runājam par izmaksām, tad jāsaka ka konferences ir dažādas. Gan dārgas, gan nē. Protams, viss ir nosacīti, bet runāju no IT cilvēku pozīcijas, kuriem parasti algas ir pieņemamos līmeņos. Piemēram, šīs konferences biļete maksāja 318EUR. Ir arī lētākas. Veronā phpDay (2 dienas) maksā 175EUR, jsDay (2 dienas) arī 175EUR, vai pērkot visas 4 dienas 250EUR. Ir arī dārgākas. Piemēram, Duth PHP Conference (tutorial+conference) ap 550-600EUR. Vēl klāt jārēķina ceļa izdevumi un dzīvošana. Bet tos īsti negribas likt klāt, jo tiek taču iegūts arī ceļojums. Ir iespēja apskatīt jaunas pilsētas. Ja ne phpDay es nebūtu bijis Veronā. Ja ne PHPBenelux es nebūtu bijis Anterpenē. Atvēli braucienam pāris dienas klāt pie konferences dienām un iegūsti gan ceļojumu, gan interesantu pasākumu. Līdz ar to attiecināmās izmaksas manuprāt ir 175EUR-600EUR. Un tad nu jautājums. Vai 175EUR ir daudz IT cilvēkam? Vai 300 ir? Vai 600 ir? Es sliecos domāt, ka līdz 300EUR var maksāt droši. Vairāk īsti maksāt negribētu. phpDay/jsDay vispār ir ļoti izdevīgs pasākums. Viņi nodrošina visu pasākumu, dod ēst, dod dzert, organizē afterparty ar bezmaksas ēdieniem/dzērieniem un par to saņem ļoti pieticīgu maksu. Turklāt stipri liela daļa no braucējiem paši no savas kabatas par to nemaksā (prātīgi darba devēji sponsorē).

Pēc konferences noslēguma es gāju uz savu pagaidu mitekli un biju ļoti labā noskaņojumā. Jutu ka dienas aizvadītas interesanti. Biju morāli uzlādējies. Kļuvu nedaudz labāks tajā ko es daru. Ieguvu jaunas prasmes komunikācijā, kā arī jaunus kontaktus. Vai bija vērts? Protams! Jāsāk plānot nākamo… :)

Papildināts 07.03.2013. Ja gribi redzēt kā konference notika:

Official After Movie #phpbnl13 – PHPBenelux Conference 2013 from PHPBenelux on Vimeo.

Secinājumi pēc eksperimenta “Antisociāls 30 dienas”

Autors: | Publicēts: 13.01.2013 17:23:57
1 komentārs

Man decembris un janvāra pirmā nedēļa pagāja eksperimenta zīmē. Tiem, kas nezina kas par eksperimentu, lasīt rakstu ar tā pieteikumu: Antisociāls 30 dienas. Doma īsumā: biju nolēmis 30 dienas nelīst Twitter, Facebook un citos sociālajos tīklos. Gribēju pārbaudīt kā tas mainīs manu ikdienu.

Tiklīdz eksperiments sākās, izlogojos no visiem sociālajiem tīkliem (gan telefonā, gan datorā). Tajā pat dienā saskāros ar dažām lietām par kurām ikdienā īsti nepiedomāju. Piemēram, no Google+ tā īsti izlogoties nevar. Jo ja to izdara, tad tiec izmests arī no Gmail un citiem Google servisiem. Turklāt apmeklējot Gmail var redzēt joslu kurā mēdz rādīties cipariņi kuri signalizē par kaut kādām aktivitātēm Google+. Ej nu tiec vaļā no tiem. Nācās vienkārši ignorēt. Nākamā lieta ir autorizēšanās citās lapās. Es cenšos neizmantot Facebook/Twitter autorizāciju citās lapās, bet vienā/otrā ir. Un sanāk, ka ja gribu autorizēties konkrētajās lapās, jāielien arī Facebook/Twitter. Pāris reizes nācās veikt tādu autorizāciju, bet pašos sociālajos tīklos nelīdu. Nākamais – kas notiek, ja sāc ignorēt sociālos tīklus? Pareizi. Tie sāk par sevi atgādināt sūtot dažādus e-pastus. Pirmais secinājums: jāpalielina neatkarību no sociālajiem tīkliem izveidojot autorizāciju ar paroli arī tajās lapās, kur ir Facebook/Twitter autorizācijas, kā arī jāpielabo e-pasta iestatījumus.

Ja neskatāmies uz tehnisko pusi, tad nākamā ir tīri praktiska. Kā jums šķiet pie kādām domām es sevi pieķēru pirmajās eksperimenta dienās? Nē, nekas neķītrs. Viss ir ļoti vienkārši. Piemēram, braucu ar auto, novēroju kaut ko un rodas doma – aizbraukšu mājās un ietvītošu par šo. Dažas sekundes vēlāk atminos, ka nekā nebija. Nevar. Lasu kādu interesantu rakstu un uzreiz doma – o! – par šo vajadzētu pavēstīt citiem. Ha! Kā tad… nevar taču. Šis bija ļoti izteikti pirmajās pāris dienās. Kaut kāda neaprakstāma vēlme pēc komunikācijas, kaut vai vienvirziena. Varbūt tas tāpēc, ka es ikdienā mitinos savās četrās sienās un vienīgā socializēšanās ar citiem ir tīmeklī. Pieļauju, ka tiem, kas iet uz darbu un tiekas ar kolēģiem utt. ir savādāk. Vēlme pēc socializēšanās un izteikšanās rezultējās aktivitātēs blogā. Blogs būtu bijis vēl krietni dzīvāks, ja ne bērnu slimošana (kad sīkie slimi, man ir 0 iedvesmas blogot, strādāt utt.). Skaidrs ir tas, ka blogus nogalināja Twitter.

Pirmās nedēļas otrajā pusē vēlme līst Twitter un citos tīklos bija pazudusi. Teikšu ka tam vajadzēja dienas 3-4. Un kas interesanti – pirmajās dienās (precīzi neatceros, bet gan jau ~ 1 nedēļa) brīvais laiks, kurš iegūts nelienot sociālajos tīklos tika iztērēts citām muļķībām. Piemēram, Google Reader vairs īsti neprasījās pēc panic button. Spēju tikt galā ar jaunajiem rakstiem. Biežāk ielīdu kaut kādos 9gagos, vairāk pa Youtube dzīvojos. Taču arī to izslimoju. Un kad tas ir garām, tad tiešām bija vairāk laika sakarīgām lietām. Gan ģimenei, gan darbam, gan mācībām, gan papildus projektiem (piemēram, beidzot piesēdos un nomigrēju vietas.lv uz Google Maps v3, kā arī pieliku Streetview).

Lielākais laika patēriņš esot Twitter un citos tīklos nav jauno ziņu izlasīšana ko ieraksta tie, kam seko, bet visa tā papildus informācija kas ir publicētajās saitēs. Jā, neesot Twitter kaut kādas lietas tiek palaistas garām. Daļa no tā gan jau būtu bijusi noderīga. Taču Twitter ir pilns ne tikai ar labu info, bet arī ar drazu. Un bija jauki nepiedalīties kārtējos kašķos. Līdzīgas sajūtas bija kad biju Tenerifē. Arī tad aptuveni mēnesi pilnībā ignorēju Latvijā notiekošo. Laba atslodze.

Viena lieta kas izraisīja diskusijas. Pirms eksperimenta, ja blogā bija jauns raksts, par to ziņoju pats. Eksperimentam sākoties pirmos rakstus nopublicēju un tad iedomājos – tagad taču manis Twitterī nav. Kā tauta uzzinās par jauniem rakstiem… Uzliku spraudni, lai blogs pats ziņo par jauniem ierakstiem. Bija jautri. Uzreiz saņēmu SMS ar jautājumiem par to kā tad tā – eksperiments beidzies pēc dažām dienām? Kā izrādās, arī paša Twitter tauta par to bija uzjautrinājusies. Atļaušos teikt, ka mana eksperimenta scenārijā tas nav nekāds pārkāpums. Automātiskie ieraksti notika bez manas starpniecības, kā arī es nevarēju atbildēt un pat redzēt atbildes uz attiecīgajiem tvītiem. Šos automātiskos ierakstus uztveru kā modernu RSS paveidu. Ir virsraksts, ir neliels ievads, viss notiek automātiski. Gluži kā RSS sākumos. Man nebija mērķis pārbaudīt kāds būtu internets bez Twitter, bet kā mainītos mana ikdiena, ja es tur nesēdētu. Tas arī viss.

Interesants bija arī eksperimenta noslēgums. Kas notika kad atkal varēju sēdēt Twitter. Pirmajā dienā Twitter visu laiku bija atvērts un sēdēja fonā. Arī otrajā dienā nedaudz. Bet pēc tam sāku sēdēt tur tikai tad, kad pavisam nav ko darīt. Un pārsvarā atveru, pārskrienu pēdējiem ierakstiem un veru ciet. Ja agrāk bieži Twitter līdu no telefona, tad kopš 09.01 esmu to darījis tikai 1 vai 2 reizes. Tātad eksperiments ir mainījos to cik lielu daļu no manas ikdienas paņem sociālie tīkli. Grūti pateikt cik noturīgs būs šāds lietošanas režīms, bet izskatās ka varētu būt uz ilgu laiku.

Savelkot kopā lietas aptuveni secinājumi ir:

  • Ja gribās būt vairāk neatkarīgam no sociālajiem tīkliem, nevajag izmantot autorizāciju citās lapās ar sociālajiem tīkliem (Draugiem pase, Facebook/Twitter). Ja es izmantošu, tad tikai Google. Jo no tā nedomāju atteikties un ja Google manu kontu bloķēs, tad tāpat būs traģiski un autorizācijas problēma citās lapās būs mazākā no visām problēmām.
  • Bloga slepkava bija/ir Twitter.
  • Trakākais periods mainot kādu paradumu ir pirmās 3 dienas un pēc nedēļas jau viss ir OK.
  • 30 dienas ir pietiekams laiks, lai iegūtu paliekošas izmaiņas savos paradumos (vismaz online dzīvē).
  • Pats galvenais secinājums. 30 dienas paskrien ļoti, ļoti ātri. Neiznieko laiku!

Mana dzīve grāmatās

Autors: | Publicēts: 15.12.2012 21:48:47
6 komentāri

Pirms kādām 3 nedēļām man tika iemests ar stafetes kociņu. Vainīgais bija Andris. Viņam Twitter minēju ka tā bija kļūda un tā rīkoties nevajadzēja. Tas tāpēc, ka stafete ir rakstu sērija “Mana dzīve grāmatās”. 5 jautājumi uz kuriem jāatbild stafetes kociņa turētājam. Grāmatas man ir visai svešs subjekts, līdz ar to nevarēšu padalīties ar interesantām lietām. Lai nu kā, lūk arī jautājumi.

1) Vai tu augi grāmatmīļu ģimenē un vai tev vecāki lasīja priekšā? Mini savu mīļāko bērnības grāmatu (var arī mazliet pastāstīt par to).
Īpaši ar grāmatām neviens nebija aizrāvies. Ja kāds no vecākiem bija, tad savā jaunībā, nevis vecāku pienākumus pildot. Arī bērnu grāmatas priekšā lasītas netika. Varbūt tādēļ no grāmatām izvairījos cik vien varēja. Arī skolā obligāto literatūru es nelasīju un centos izbraukt ar priekšvārdu/pēcvārdu palīdzību. Toties tagad bērniem lasu priekšā visai bieži – esmu uzzinājis gan to kas tas Pūks tāds ir, kas ir Mumini, Lote un daudzi citi.

2) Kura bija pirmā pieaugušo grāmata, kas tev patiešām patika?
Grūti pateikt. Savā mūžā esmu izlasījis tikai dažas grāmatas (nez vai 10 būs, ja neskaita IT lietas). Un stipri lielāko daļu jau pēc vidusskolas. Ja nu par pirmo pieaugušo grāmatu…  Laikam tā varētu būt viena, kurai nosaukumu es neatceros. Turklāt es viņu neizlasīju visu, jo ~500lpp grāmatas man likās kaut kas nepaceļams. Bet šķiet ka puse tika izlasīta ar interesi. Iespējams ka pat vairāk par pusi. Tur bija par dažādiem jūrasbraucējiem. Piemēram, par Džeimsu Kuku un vēl dažiem. Ne vien patika, bet arī vēlāk noderēja vēstures stundās.

3) Mini mīļāko grāmatu, kuru lasīji 20 – 30 gadu vecumā, it īpaši, ja tā iespaidoja tavu dzīvi vai domāšanu.
Es šobrīd esmu šajā vecuma grupā (man 28). Nevarētu teikt, ka ir kāda grāmata kas iespaidoja manu dzīvi un/vai domāšanu. Kaut gan īstenībā ir. Programmēšanas grāmatas – tās iespaido gan dzīvi gan domāšanu. :) Bet ja no citas kategorijas, tad tādu tiešām nav. Bet pie tādām kas patika jāmin Dan Brown grāmatas (neskatoties uz to ka visas ar līdzīgu sižeta risināšanas veidu), atceros ka tās lasīju ar aizrautību. Tagad esmu iesācis lasīt Aizeka Azimova “Es, robots” – patīk.

4) Kura ir viena no tavām mīļākajām grāmatām, ko atklāji pēdējo 5 gadu laikā? Kā bloga rakstīšana vai grāmatu blogu lasīšana ir iespaidojusi tavus grāmatu lasīšanas paradumus?
Par pirmo daļu, skatīt 3) punktu. Par otro daļu jāsaka, ka grāmatu blogus es nelasu, līdz ar to – nekā.

5) Mini savu guilty pleasure vai kādu no mīļākajām grāmatām, kas citus varētu pārsteigt.
Nekādu pārsteigumu šeit. Nav nekā tāda. Piedodiet.

Tad nu lūk – tāda nu tā mana dzīve ar grāmatām izvērtusies. Vai precīzāk – dzīve bez grāmatām. Kā jau brīdināju, neinteresanti.

Par tālāku stafetes kociņa nodošanu. Man nav ideju kam to nodot. Ja tev ir, mini komentāros. Ja neviens ar ideju nepadalīsies, tad ļausim stafetes kociņam iet bojā, sapūstot mana necilā bloga rindās.

Ātrais ieraksts par Twitteri eksperimenta laikā

Autors: | Publicēts: 14.12.2012 16:54:40
Nav komentāru

Tiem kas nezina – šobrīd izdzīvoju eksperimentu “Antisociāls – 30 dienas“. Agrāk kad publicēju jaunus ierakstus blogā, es manuāli par to painformēju Twitterī. Bet tā kā tagad tur neko nerakstu, tad nolēmu aktivizēt Jetpack iespēju – automātiskie paziņojumi Twitterī par to, ka ir jauns bloga ieraksts. Jautrība sākās, kad nopublicēju pirmo ierakstu un par to aizgāja automātiska ziņa uz Twitter. Gan Aija (sieva) apvaicājās vai tad esmu atgriezies Twitter, gan saņēmu SMS ar līdzīgu jautājumu. Tādēļ pieļauju, ka arī citiem varētu būt līdzīgs jautājums. Atbilde ir nē, neesmu atgriezies Twitter, lai gan vēlme ir bijusi. Vairākas reizes esmu sevi pieķēris domājam: aizbraukšu mājās ietweetošu par šo; ō forš raksts – tūlīt ietweetošu linku. Bet nē – vēl 09.01.2013 nav pienācis. Līdz ar to Twitter kontā rosās tikai robots. Es pat nezinu kādā formātā tie automātiskie tweeti izskatās.

Vēl viena piezīme. Lai gan jā – sākotnēji atteikšanās no sociālajiem servisiem reāli ieekonomē laiku, dažas dienas vēlāk atrodas veidi kā to atkal tērēt neproduktīvām lietām (piemēram, Google Reader man tagad ir tīrs un panic button nav vajadzīgs…). Interesanti kā izvērtīsies atlikušās dienas. Šobrīd eksperiments ir interesants.

Antisociāls – 30 dienas

Autors: | Publicēts: 09.12.2012 15:19:51
9 komentāri

Kaut kur nesen lasīju ierakstu par to cik daudz visādus labumus ieguva cilvēks, kurš uz 30 dienām atteicās no Twitter. Visu rakstu gan neizlasīju, bet ar acīm pārskrēju pāri gan.

Vakar vakarā radās spontānā ideja – vajadzētu arī man atteikties no sociālajiem servisiem uz 1 mēnesi. Tad nospriedu, ka mēnesis jau ir tikai 30 dienu apzīmējums. Tāpēc varētu atteikties nevis uz kādu mēnesi (piemēram, janvāri), bet vienkārši nākamajām 30 dienām. Un kā vēsture rāda – spontānie lēmumi ir tie labākie, tad domāts – darīts. Sākot no šodienas (vēl gan neesmu izdomājis no kuras stundas) ņemu 30 dienu pārtraukumu no Twitter, Facebook, LinkedIn, Google Plus, Draugiem. Lai gan pēdējā es ieeju ļoti reti un teju momentā dodos prom, tad tādā vietā kā Twitter es teju dzīvoju. Un tajos brīžos kad Twitter ir nestrādājis, sācis likties ka kaut kas pamatīgi trūkst.

Interesanti kā izvērtīsies 30 dienu eksperiments. Tas ko es sagaidu ir – vairāk brīva laika kuru varu veltīt svarīgākām lietām, mazāk dažādas mazsvarīgas informācijas uzņemšanas, mazāks traucēkļu faktors strādājot (piem., atvērts Twitter tabs). Varbūt uzpeldēs arī kādi jauni bloga ieraksti, jo ja nevarēšu papļāpāt Twitter, gan jau gribēšu uzrakstīt blogā. Man nebūt nav mērķis no šiem servisiem atteikties pavisam. Drīzāk to varētu pielīdzināt atvaļinājumam. Un atvaļinājumu taču laiku pa laikam vajag, vai ne? Pēc 30 dienām atgriezīšos vecajās sliedēs. Ja vien 30 dienas kaut ko nemainīs manā domāšanā.

Līdz ar to, ja gribi man kādā no šiem servisiem kaut ko pavēstīt, tad labāk to nedari – es to nepamanīšu. Komunikācijai izmanto e-pastu (adrese “Par mani”) sadaļā. No Google Reader, blogiem, ziņu vortāliem utt. atteikties negrasos. Nu tad ko – Twitter un citos sociālajos servisos tiekamies nākamgad – 09.01.2013, bet blogā, gan jau agrāk.

WebConf Riga 2012 – atskats

Autors: | Publicēts: 17.11.2012 01:03:33
2 komentāri

Iepriekšējā nedēļas nogalē piedalījos WebConf Riga 2012 konferencē. Iepriekšējā gadā nebiju, līdz ar to nevaru salīdzināt vai pasākums kļuvis labāks vai sliktāks, bet nedaudz ar iespaidiem jāpadalās. Es neesmu bijis daudzās Web veltītās konferencēs. Īstenībā – tikai vienā, bet visu laiku gribās kaut kā salīdzināt.

Ejot uz pasākumu es īpašas cerības neloloju, jo skaidrs ka tik maza mēroga konferencei lielos runātājus grūti piesaistīt. Taču kā jau minēju iepriekšējā rakstā par WebConf – daži runātāji bija tādi, kurus noteikti gribēju dzirdēt. Pārējie bija “gan jau nebūs traki” pulciņā. Bet nu par visu pēc kārtas.

Ierados Tallink viesnīcā, skatos ir WebConf lapiņa tālumā – tātad nav īpaši jāmeklē. Vieta viegli atrasta. Tālāk rinda uz reģistrēšanos. Saņēmu necilu badge, programmu un t-kreklu. Badge tik necils, ka pat nekāru kaklā. Programma gan labi izdrukāta. Ar t-kreklu lielākā bēda bija tāda, ka nebija īsti kur viņu likt. Ne visiem līdzi bija somas. Līdz ar to nācās nēsāt turot rokās. Labi ka vēlāk ienāca prātā doma iestūķēt mētelī, kurš nodots garderobē. It kā sīkumi, bet ja badge būtu ar normālu lapu kā arī būtu kāds maisiņš kur ielikt kreklu, sajūta būtu citādāka. Tālāk visi stāv gaitenī un nav īsti skaidrs kas notiks tālāk. Kurā telpā kurš runās, kur iet, kur sēdēt. Nekādas norādes nav. Protams, pēc laika tika paziņots kur ir kurš panelis un pat uz tablo tika uzrakstīts. Jā – piesienos sīkumiem, bet arī šie sīkumi veido emocijas un pasākuma tēlu.

Tālāk par lekcijām. Es teju visu laiku pavadīju Servera sadaļā/panelī, līdz ar to grūti spriest cik labi lietas gāja citos, bet cik garām ejot dzirdēju no citiem apmeklētājiem – daži esot ļoti labi nostāstījuši. Jāpiemin vēl vienu teju kuriozu – viens no top runātājiem (Monty), bija kaut ko sajaucis ar datumiem un uz pirmo konferences dienu nemaz neieradās. Bet otrajā tomēr bija un arī iekavēto runu tomēr nostāstīja.

Ar lekcijām ir tā, ka ejot uz konferenci es gaidu vai nu jaunas zināšanas vai arī izklaidējošu uzstāšanos. Ideāli ja abas lietas ir apvienotas. Bet šīs lietas ir jāprot. To nevar izdarīt kurš katrs.

  • Piemēram, pirmā lekcija bija par Symfony. Runātājam pirmā reize kad viņš uzstājas konferencē. Tēma it kā interesanta. 20 minūtes un viss sakāmais jau pateikts. Atvēlētais laiks 1 stunda. Stipra mazuma piegarša. Īstenībā tā bija nevis lekcija, bet drīzāk neliela prezentācija. Vajadzēja rakt krietni dziļāk.
  • Tālāk – Yii, frameworks and where PHP is heading to. Jūtams ka ne pirmo reizi cilvēks auditorijas priekšā. Bet īsti nedzirdēju to ko biju vēlējies. Gribējās dzirdēt kaut ko vairāk/dziļāk/detalizētāk par Yii nevis tikai to ka Yii ir labs, bet Symfony/Zend ir pārāk zinātniski.
  • JSON-RPC 2 – an excellent protocol for distributed systems. Ohhhh šis bija fail. Tēma laba. Jūtams, ka cilvēkam ir pieredze. Bet uzstāšanās prasmes un spējas tuvu 0. Nu nevar kurš katrs runāt. Un vienalga – viņš ir zinošs vai nē.
  • State of the art of PHP. Bija tas ko biju gaidījis. Nekas revolucionārs, bet nekam revolucionāram nebija jābūt. Es regulāri sekoju līdzi tam kā PHP attīstās un visas lietas jau biju uzzinājis iepriekš. Taču neskatoties uz to bija patīkami klausīties – runājamais struktuēts un runātājs eksperts kurš māk runāt.

Ar to arī pirmā diena beidzās. Bet lielākās cerības man bija uz otro dienu.

  • The MySQL and MariaDB story. Šis bija super. Jā – varbūt dažas lietas bija jāskata caur citu prizmu (t.i. – nevar gaidīt ka Monty kaut ko īpaši labu teiks par MySQL tagadējo stāvokli vai Oracle), bet neskatoties uz to es biju patīkami pārsteigts par visu – gan par MariaDB un MySQL stāstu kā tādu, gan par Monty kā cilvēku.
  • Sphinx. Feini. Pat ļoti. Aksenovs varētu stāstīt arī par kaķiem Stacijas laukumā un tāpat būtu interesanti. Bet ja viņš kā autors stāsta par tehnoloģiju kuru lietoju ikdienā – tas ir super.
  • Vienu lekciju noklausījos arī Client side “- Two worlds: hybrid vs. native. Nu… nekā. 0 ieguvumu. Tāds kopsavilkums par skaidrām lietām. Bez receptēm kā dzīvot tālāk.
  • Working with legacy code. Is there life after a commit? Tīri normāla prezentācija. Varbūt ne visā vārds vārdā varēju piekrist, bet normāls atkārtojums. Ja es iepriekš nebūtu gājis cauri Clean code, Refactoring un citām grāmatām, tad būtu ieguvis jaunas idejas. Šoreiz sanāca dažu lietu atkārtojums. Bet bija OK.

Sausais atlikums par lekcijām. Aksenovs un Monty visu pasākumu izvilka. Es arī nebiju cerējis uz ko īpaši vairāk un WebConf nelika vilties. Bet tas arī nepārsteidz. Lielām konferencēm runātāji stāv rindā. Šeit (manuprāt) runātāji tika medīti.

Vai es nākamgad došos uz WebConf Riga, ja tāds būs? Ja būs vismaz daži smagsvari, tad došos. Ja tādu nebūs, tad nē. Novēlu tādus atrast, kā arī novēlu rindu (nevis medības) call for papers/call for proposals periodā.