Viselastīgākais uzkrājumu veidošanas risinājums moderniem cilvēkiem, kuri vēlas gan uzkrāt, gan vienlaicīgi saglabāt iespēju jebkurā brīdī piekļūt saviem līdzekļiem.
Jūsu ziņā ir noguldījuma summa un krājkonta papildināšanas laiks!

Pievērsiet uzmanību vārdam uzkrājumu. Tā arī to vajag uztvert. Esam pieraduši, ka iedodot naudu bankai mēs pelnam. Bet krājkonts īsti nepelna. Vismaz ne šobrīd. Jā, jā – es zinu. Par naudas ieskaitīšanu un turēšanu krājkontā banka izmaksā procentu likmes. Bet kāds ir paskatījies kādas viņas ir? Piemēram, Nordea standarta klientiem 0,1%, Swedbank 0,15%. Un ne jau mēnesī, bet gadā. No šī atskaitam vēl 10% kas aizies nodokļos. Tātad reāli 0,09%-0,135% gadā! par to, ka dodat bankai iespēju pelnīt ar jūsu naudu. Banka jūsu naudu izsniedz citiem, piemēram, overdraftam un pelna ~23-25% gadā. Labs bizness, ne? Jā – kādu laiku atpakaļ krājkontu likmes bija lielākas. Bet šī brīža likmes nav domātas pelnīšanai.
Jā – banka saka, ka krietni zemās likmes ir tādēļ, ka “jebkurā” brīdī var tikt klāt naudai. Radot tādu kā brīvības sajūtu. Taču ne visi pamana, ka lai nemaksātu komisijas ir jāpiesaka naudas izņemšanu 7 dienas iepriekš. Manās acīs 7 dienas vai komisijas maksa neatsver 0,09% papildus ienākumus. Vēl jo vairāk tāpēc, ka, piemēram, Nordea naudas saņemšana izmaksā 0,5% no summas un ne mazāk kā 1Ls (ja naudu nevarat gaidīt 7 dienas). Būtībā, ja rodas nepieciešamība pēc naudas ātrāk (jo esat iegaumējuši rindu “iespēja piekļūt naudai jebkurā brīdī”), nāksies par to samaksāt tik, cik 5 gados nopelnīt. Tadēļ es naudu no krājkonta jau pirms kāda laika izņēmu. Šādu rīcību sev pamatoju sekojoši – uzkrāt es varu arī tāpat, bet brīvība ar savu naudu rīkoties kad es to gribu (nevis pēc 7 dienām) bieži vien var radīt vēl lielāku ieguvumu nekā krājkonta (ne)pelnīšanas funkcija.
Ar to es negribu teikt, ka nevienam cilvēkam neder krājkonts. Es vienīgi vēlos uzsvērt, ka pie šī brīža procentu likmēm un naudas saņemšanas nosacījumiem krājkonts = krāšana, (ne)pelnīšana, (ne)brīvība. Taču citiem tas ir vienīgais uzkrāšanas veids, jo citādi nav īsti rakstura naudu nenotērēt.

Citi raksti par šo tēmu

• 26.07.2010 -- Par Nordea vebināru “Personīgo finanšu plānošana” (6)

Ja redzu kādai precei labu (tātad tādu, kas dod iespēju jūtami ietaupīt) atlaidi, tad tālāk vērtēju visu sekojošos soļos:
* Vai es šo preci pērku ikdienā arī bez atlaides. Ja pērku, tad skaidra lieta – jāpērk nost (tāpat agrāk vai vēlāk būs jāpērk). Protams, jāskatās derīguma termiņi utt., lai nesapirktu krājumus, kurus laikā nevar izlietot.
* Ja es šādu preci bez atlaides nepērku, tad jautājums – kāpēc? Ja neapmierina preces kvalitāte vai vēl kādas tamlīdzīgas īpašības, tad jāatsakās arī atlaides gadījumā. Ja nepērku tāpēc, ka ikdienā tai ir pārāk liela cena, tad ir jāizvērtē pārmaksu, nevis potenciālo ietaupījumu. Tātad:
Ja prece ikdienā maksātu tik, cik tagad ar atlaidi – vai tad es viņu pirktu vai joprojām tā būtu pārāk dārga? Ilustrācijai (skaitļi izvēlēti nejauši): Maize kuru pērku ikdienā maksā 0,50Ls. Šodien maizei, kura parasti maksā 2Ls ir 50% atlaide – tātad ļoti izdevīgs darījums. Taču ar visu atlaidi prece maksā 1Ls. Tātad krietni virs tā, ko mēdzu maksāt parasti. Tā kā cena ir tik ļoti virs limita – nepērku. Ja kādai maizei, kura ikdienā maksā 1,20Ls ir 50% atlaide un tagad viņu var nopirkt par 0,60Ls, tad apsvērtu iespēju un varbūt pat iegādātos, jo pārmaksa pār ikdienas tēriņu nav liela, bet iespējamais ieguvums varētu būt pārmaksas vērts. Tātad – es vairs neskatos cik procentus es ietaupu (50% no dārgās maizes cenas), bet cik procentus es pārmaksāju salīdzinājumā ar ikdienas pirkšanas paradumiem. Ja sanāk ietaupīt (salīdzinot ar ikdienas tēriņiem), tad pavisam jauki.

Citi raksti par šo tēmu

• Nav citu rakstu par šo tēmu.

Tiem, kas nezina kas ir vebināri – var iemest aci šajā rakstā, kur pirms diviem gadiem stāstīju par Zend rīkotajiem vebināriem. Prieks, ka šādas lietas notiek arī Latvijā. Šīs dienas vebināram izmantotā platforma bija ļoti līdzīga.

Tātad – tagad pie pašas prezentācijas.

Pozitīvie punkti:
1) Labi, ka kaut kas tāds vispār tiek stāstīts.
2) Uzskatu, ka tie, kam nav īsti pieredzes savu finanšu plānošanā, saņēma pietiekoši daudz informācijas, lai sāktu par jautājumu domāt. Un kas zina – iespējams arī sāks plānot savas finanses.
3) Tā kā vairāk paredzēts iesācējiem, tad Zigmāra Valtmaņa piekoptais informācijas pasniegšanas ātrums bija atbilstošs. Lēni, tā, lai citi neapjūk.

Manuprāt ne tik labas lietas (iespējams, ka pat negatīvie punkti):
1) Dažas minūtes pēc pasākuma sākšanās tika veikta aptauja. 50% dalībnieku atbildēja, ka jau regulāri plāno savas finanses. Atļaušos teikt, ka teju pusei no dalībniekiem īpaši neko jaunu iegūt neizdevās. Ja izdevās, tad jāsaka, ka viņi tomēr plāno savas finanses tikai neilgu laiku vai arī darīja to nepilnīgi. Es ar personīgo finanšu plānošanu nodarbojos ~ 3 gadus. Lai arī gribēju sadzirdēt kaut ko jaunu, neizdevās.
2) Nepatika demonstrētais naudas plūsmas uzskaites rīks. Solīja atsūtīt. Vēlāk ielikšu lejupielādei arī citiem. Rīks realizēts Excelī. Man nav nekas pret Excel. Taču tas, kā tas ir realizēts ir tālu, tālu no tā, kā tam vajadzētu būt. Saprotu – galvenais uzstādījums ir vienkāršība. Ļoti pareizi. Lai sāktu ar šādām lietām nodarboties vajag sākt pamazām – lai viss ir viegli saprotams. Šī rīka galvenais trūkums ir nespēja skatīt sevi ilgtermiņā. Proti – nav griezuma pa mēnešiem, gadiem. Ir tikai ienākumi/izdevumi vienam mēnesim. Protams, ja ir vēlme saglabāt ilgtermiņa vēsturi – var taisīt katram mēnesim atkal jaunu Excel failu. Taču kā starp šiem failiem izvilkt kaut kādu vienotu analīzi? Un ja skatāmies lietas tikai mēneša griezumā, tad rodas nepareizs priekšstats par to, kur tad nauda pazūd. Piemēram, apavu iegāde bieži vien ir sezonāla. Ja es par šo mēnesi aizpildu tabulu, ierakstu, ka apaviem iztērēju 40Ls. Ko no tā es varu spriest par saviem vidējiem mēneša tēriņiem? Pareizi – neko objektīvu. Un ja kāds sāk savu finanšu plānošanu ar šādu rīku, ir ļoti liela iespējamība, ka viņa analīze būs nepilnīga, ja ne maldīga. Ja aiz pasākuma un rīka stāv viena no Latvijas lielākajām bankām, tad varēja taču izstrādāt pilnīgāku rīku. Produkti/rīki kam aizmigurē stāv banka veido bankas tēlu. Un kādu tēlu veido nepilnīgs produkts?

Līdz ar to kopsavilkums ir tāds: malači, ka pievēršat uzmanību jautājumam, bet tas kas tika demonstrēts ir tikai pirmais solis. Ja nespersiet nākamo, prezentējot labākus rīkus, kā arī nedemonstrēsiet to, kā plānot ilgtermiņā (gads, pieci, desmit utt.), tad no šī vebināra būs tik pat daudz jēgas, kā no salūta Jaungada naktī – jauki, interesanti, bet visi sen jau aizmirsa.

Papildināts
Solītās lietas lejupielādei:
Personīgā bilance XLS, 28KB
Manis kritizētais Budžeta plānošanas rīks XLS, 254KB

Citi raksti par šo tēmu

• 20.04.2011 -- Krāšana, (ne)pelnīšana, (ne)brīvība – krājkonts! (4)
• 26.05.2010 -- Cik daudz un kā krāt naudu? (1)
• 04.07.2008 -- Webināri – ērts izglītošanās veids (0)
• 07.05.2008 -- Ilgtermiņa finanšu plānošana (20)
• 29.01.2008 -- Secinājumi pēc 3 mēnešu izdevumu/ienākumu uzskaites un budžeta plānošanas (3)

Tādas vienas pareizās formulas nav. Ir dažādi ieteikumi no personisko finanšu ekspertu puses. Citi saka, ka pietiks ar 10%, citi saka, ka nepieciešami 20%. Es sliecos domāt, ka nav jau pārāk svarīgs tas procents, kā tas, ka vispār naudas uzkrāšanai tiek pievērsta uzmanība. Novirziet uzkrājumam tik cik jums šķiet atbilstoši un/vai cik varat atļauties. Pastāstīšu kā pats pieeju šai lietai. T.i. – cik un kā krāju. Kas to lai zina. Varbūt, ka tas motivēs arī kādu no jums.

Pirmkārt jāsaprot, ka krāt vajag pat gadījumā ja jums ir kredītsaistības. Taču ir jāizvērtē cik lielu daļu no uzkrājuma noēd kādas no kredītsaistībām. Un atkarībā no rezultāta jāpārstrukturē to, kam nauda tiek krāta. Piemēram, ja ir kāds kredīts ar lielu procentu likmi (standartā patēriņa kredīti, kredītlīnijas, kredītkartes utt.), tad primāram uzkrāšanas mērķim vajadzētu būt attīcīgā parāda likvidēšanai. Kad šie procentu ziņā dārgie kredīti ir likvidēti var neraizējoties krāt naudu arī citiem mērķiem (hipotekārie kredīti/auto līzingi nav nekāds šķērslis).

Manā situācijā primārais naudas krāšanas mērķis bija atdot mazos/dārgos kredītus. Tālāk izvēlējos sekojošu struktūru: ~ 10% tiek veltīti ļoti liela termiņa uzkrājumiem (pensijas, pilngadības krājkonti), ~ 5% drošības uzkrājums, ~ 5% tiek novirzīts papildus kredītsaistību segšanai. Ja ienāk kāda neparedzēta nauda cenšos to nenotērēt, bet novirzīt uzkrājumiem un/vai kredītu nomaksām.

Daži padomi par to kā uzsākt krāt naudu tiem, kam krāšana ir kaut kas jauns.

Ilgtermiņa uzkrājums. Noslēdziet kādu no ilgtermiņa uzkrāšanas veidiem. 3 līmeņa pensija, pilngadības uzkrājums bērnam (vienalga parasts krājkonts vai uzkrājošā apdrošināšana), mērķa krājkonts. Izdomājiet kādu summu katru mēnesi tam novirzīsiet un uztveriet attiecīgo maksājumu tāpat kā jebkuru rēķinu (kredītu maksājums, komunālie maksājumi utt.). Ja kādā brīdī izrādīsies, ka nauda tomēr pietrūkst – lielā daļā gadījumu ir iespējams uz laiku apturēt iemaksas (ir uzkrāšanas veidi, kuriem nevar pārtraukt iemaksas). Taču kaut kādu summu jau būsiet uzkrājis. Un tas ir pozitīvi.

Bonusu novirzīšana uzkrāšanai. Ar bonusiem un jebkuriem citiem ienākumiem ar kuriem ikdienā nerēķinaties ir viegli papildināt uzkrājumus. T.i. saņēmāt prēmiju par labu darbu, nenotērējiet to. Ielieciet kaut vai depozītā. Protams, ja saņemat Ziemassvētku prēmiju, kuru jau bijāt vasarā iekļāvis savā ziemas perioda budžetā, tad to novirzīt uzkrājumam būs grūti, ja ne neiespējami. Tātad – neparedzētie ienākumi uzkrājumiem. Paredzētie – tēriņiem.

Sīknaudas uzkrāšana. Šis ir veids kā varētu sākt krāt tie, kam uzkrāšana ir pavisam sveša. Izdomājiet naudas vienību no kuras nebūtu žēl šķirties. Bet tai jābūt pietiekami lielai, lai varētu radīt pamanāmu uzkrājumu. Es biju izvēlējies 20 santīmus. Tātad – katru dienu kad atnākat mājās pārbaudiet maku. Ja tur ir kāda 20 santīmu monēta (manā gadījumā), izņemiet to no maka un nolieciet krājkasītē/burkā vai vienalga kur. Un uzkrāto naudu ņemiet tikai tad, kad ir sasniegts mērķis. Piemēram, piepildīta burka, pagājis gads vai tml. Šis gan nederēs, ja ikdienā norēķinaties ar maksājumu kartēm.

Lielie pirkumi izmaksā dubultā. Tas ir veids kā gan krāt, gan ierobežot savus izdevumus. Pielietojams tiem pirkumiem, kuri nav ikdienas pirkumi. Piemēram, telefoni un jebkura cita tehnika. Tātad – ja gribi pirkt jaunu telefonu/datoru – dariet to tikai tad, kad varat identisku naudas summu atlikt uzkrājumam. Piemēram, ja jauns telefons maksā 100Ls, pērciet to tikai tad, kad varat papildus pirkumam iztērētajiem 100Ls nolikt vēl 100Ls uzkrājumam. Protams, princips nav izmantojams gadījumam, kad kaut ko vajag steidzami un nav 2x vairāk naudas. Taču lielākajā daļā gadījumu jauna tehnika tiek pirkta tad, kad vecā vēl ir darba kārtībā.

Mērķis. Pirms sākt krāt vajag izdomāt mērķi. Tas palīdz procesu nepārtraukt pusceļā. Daži no mērķiem kurus varētu izmantot: nodrošinātas vecumdienas, bērnien finansiāla neatkarība pēc skolas beigšanas, ātrāka kredītu nomaksa, jauna mitekļa/auto/datora/mēbeļu iegāde, ceļošana, finansiālā drošība neparedzētu gadījumu brīdī (slimība, darba zaudēšana utt.). Mērķis katram būs savs. Taču noteikti uzstādiet.

Citi raksti par šo tēmu

• 26.07.2010 -- Par Nordea vebināru “Personīgo finanšu plānošana” (6)
• 19.01.2009 -- Rīcības plāns 2009.gadam (5)
• 07.05.2008 -- Ilgtermiņa finanšu plānošana (20)
• 29.01.2008 -- Secinājumi pēc 3 mēnešu izdevumu/ienākumu uzskaites un budžeta plānošanas (3)
• 09.11.2007 -- Budžeta plānošana (2)

Līdz nesenai pagātnei biju trīs skandināvu banku klients. Katrā bankā pilns pakalpojumu komplekts: maksājumu kartes, interneta bankas, SMS bankas, kredīti utt. Domāju, ka līdzīga situācija ir daudziem. Tas tāpēc, ka lai saņemtu kādu bankas pakalpojumu, ir jākļūst par tās klientu. Piemēram, vēlamies valsts galvotu kredītu studentiem – banka A. Citu gadu šo pakalpojumu nodrošina banka B. Nu jau otra banka komplektā. Turklāt kredītu buma laikā bankas ļoti vilināja. Varēja paņemt kredītu vienā, tad otrā, tad trešajā. Un visiem bija vienalga kas ar tevi notiek citur. Un kas ir interesanti, kļūstot par bankas klientu parasti tiek atvērts pilns pakalpojumu komplekts, jo tas bieži vien ir lētāk kā izvēlēties tikai vienu vai divus pakalpojumus. Tas, ka telefona bankas vai SMS bankas vajadzīgas tikai retajam, jau ir cits stāsts.

Tad nu sāku domāt, vai tiešām man visās trijās bankās ir vajadzīgi visi šie pakalpojumi. Ātri vien sapratu ka nē. Pat vairāk – sapratu, ka man pilnībā pietiek ar divām bankām. Tāpēc vienā jaukā dienā aizgāju uz trešo banku, nomaksāju kredītu un nolikvidēju savu kontu (līdz ar to vairs neesmu bankas klients). Kas interesanti – nemaz nemēģināja mani pierunāt palikt. Tātad klientu pietiek. Savukārt otrā bankā nolikvidēju kredītlīniju, atteicos no maksājumu kartēm un turpmāk šo banku izmantošu daudz mazāk. T.i. – vairs man nav tur palicis neviens pakalpojums, par kuru būtu jāmaksā kādas gada maksas vai tamlīdzīgi. Ja tādas maksas tiks ieviestas, iespējams arī no šīs bankas atteikšos pavisam. Savukārt pirmajā bankā sākšu izmantot vairāk dažādus pakalpojumus un caur šo banku turpmāk vadīšu lielāko daļu no naudas plūsmas.

Kas ar šādu pārskatīšanu tiek iegūts? Vairākas lietas:

• Makā vairāk vietas, jo nav tur vairs tik daudz visādu maksājumu karšu, kodu kartiņu, vizītkaršu un citas drazas.
• Naudas ekonomija. Atsakamies no vienas maksājumu kartes un rodas ekonomija vidēji 10Ls gadā. Nav jau daudz, bet tomēr. Turklāt jo mazāk pakalpojumus un mazākā skaitā banku izmantojam, jo mazāka iespēja, ka nepamanīsim kādu jaunu komisiju parādīšanos.
• Vairāk koncentrējot naudas plūsmu vienā bankā, mēs šīs bankas acīs kļūstam par nopietnākiem klientiem. Bankai patīk redzēt, ka nauda plūst. Bet ja tas notiek vienlaicīgi trīs bankās, tad naudas plūsma katrā ir relatīvi maza. Bet jo lielāka plūsma, jo labākus un izdevīgākus pakalpojumus varam izmantot.

Citi raksti par šo tēmu

• 21.07.2009 -- Vai bankas melo? (11)

Īpaši tracina Swedbank, kas kā jau lielākais spēlētājs banku sektorā, visbiežāk nāk klajā ar dažādiem paziņojumiem. Kurš no jums nav dzirdējis, ka bankas stāsta: “Nāciet pie mums, ja redzat, ka būs problēmas ar atmaksu. Mēs palīdzēsim!” ? Bet vai kāds no jums ir kaut kur manījis ka kāds klients kādu banku, par šādu palīdzēšanu paslavētu. Es neesmu redzējis. Tāpēc pieļauju, ka ja tādi gadījumi ir, tad tas ir ļoti, ļoti mazs procents no visiem gadījumiem. Tipiskākais komentārs par banku rīcību no tiem, kas reāli ir gājuši uz bankām risināt savas problēmas ir: atlika pamatsummas maksājumu uz termiņu X (tātad procentus maksājam joprojām), toties procentu likmi palielināja par Y procentpunktiem. Reālais ieguvums ir maksājuma samazinājums par 10-20% termiņā X, bet pēc tam maksājums kļūst lielāks kā pirms palīdzības saņemšanas. Ja tā ir pretīmnākšana no bankas puses, tad man īsti negribās ticēt arī citiem viņu paziņojumiem.

Kredītu izsniegšana. Šodien jau pieminētā Swedbank izplata paziņojumu, ka redz cilvēki paši nemaz tos kredītus negrib. Protams, var jau novelt vainu uz citiem. Bet vai paši maz kredītus vēlas izsniegt? Vēlas, bet tikai gadījumos, ja ir ļoti liela ķīla vai arī uz ļoti lieliem procentiem. Swedbank procentu likmes kredītlīnijām un tamlīdzīgiem pakalpojumiem ~30%, turklāt jābūt algas kontiem, smukām bilancēm utt., citas bankas (piemēram, Bigbank) atļaujas prasīt pat vairāk kā 250% gadā par izsniegto kredītu. Var jau kredīta saņemšanu padarīt neizdevīgu vai pat teju neiespējamu un tad teikt cilvēki paši negrib, bet vai tā nav ņirgāšanās?

Jūsu domas? Bankas melo?

Citi raksti par šo tēmu

• 09.08.2009 -- Pienācis laiks izvērtēt kuru banku un kādus pakalpojumus izmantot (6)

Tā ir kā elektroniska piezīmju grāmatiņa, kas vajadzīgos brīžos sniegs atbildes uz tādiem jautājumiem, kā: “Kur mēs tā iztērējāmies?” vai “Kā mēs varētu ietaupīt?”. Ja izmantojat internetbanku HipoNet, tajā veiktos darījumus nav nepieciešams pārrakstīt, jo tos ērti var ielādēt “Mūsu budžets” programmā.

Es savu izdevumu/ienākumu uzskaitei jau vairāk kā pusotru gadu izmantoju programmu Buddi. Tāpēc mani ļoti ieinteresēja tas, kādu programmu ir izdevies izstrādāt Hipotēku bankai. Tā kā tas ir bankas produkts, tad tam vajadzētu būt ļoti pārdomātam, precīzām, stabilam. Taču tā kā neesmu Hipotēku bankas klients, tad neloloju īpašas cerības, ka pie “Mūsu budžets” tikšu. Bet tiku gan. Izstādē “Bērnu pasaule 2009″, kura norisinājās pirms kāda mēneša sanāca saruna ar Hipotēku bankas pārstāvjiem, kuri mēģināja mani pierunāt izmantot kādu no viņu pakalpojumiem (uzkrājums bērnam, Ģimenes komplekts utml.). Tā kā par savas kontaktinformācijas atstāšanu (tātad vēl patālu no tapšanas par reālu klientu), man piedāvājās uzdāvināt “Mūsu budžets”, tad nolēmu ka nelaidīšu iespēju garām.

Nolēmu padalīties ar jums savos secinājumos par programmu. No sākuma par programmas iespējām. Tad secinājumi. Un nobeigumā sarakste ar Hipotēku banku un daži komentāri par viņu info dienestu.

Startējot programmu tiek atvērta Sākumlapa. Vienīgā tajā redzamā informācija ir programmas nosaukums un Hipotēku bankas logo. Tas laikam tāpēc, lai lietotājam atgādinātu kādu programmu ir stratējis.

Nākamā sadaļa ir Maks. Jautājums jums – ar ko jums asociējas vārds “Maks” ? Man pirmās asociācijas ir reāls maks – lieta, kurā glabāt skaidru naudu (kredītkartes utt. neskaitam). Taču “Mūsu budžets” izpratnē Maks ir jebkāda naudas glabātuve. Man prasītos pēc vārda Konts.

Pievienojot maku redzams šāds logs.

Kā viens no parametriem, kuru jānorāda ir “Tips”. Es nekur neatradu (varbūt nemācēju meklēt), kur varētu nodefinēt savus Tipus, jo ar tiem 4, kas ir doti man ir par maz. Turklāt, neatkarīgi no tā, kādu tipu es izvēlos (uzkrājums, kredīts) ievadītā summa tiek uztverta vienlīdzīgi. Man saprotami būtu, ka ja man ir kredīts 1000Ls, tad pie kredīta es rakstu skaitli 1000, bet kopējā bilancē, tas rādās kā -1000. Taču šeit tā tas nenotiek. Vēl attiecībā uz Makiem man nepatīk tas, ka nav iespējams Makus grupēt. Piemēram, Grupa Kredīti, un zem tā es redzu visus kredītu Makus. Savukārt šeit viss ir dzelžainā pievienošanas secībā un vienā rindā.

Slēdzamies tālāk uz Grupas/Veidi.

Šeit tiek sadefinētas ienākumu/izdevumu grupas un veidi. Tātad, ja man ienākumu grupa ir Alga, bet izdevumu grupa Auto (ar veidiem, jeb apakšgrupām: degviela, apkope), tad to jādefinē šeit. Pievienojot darījumus būs jāizvēlas kādu no šīm grupām/veidiem. Arī atskaites iespējams veidot pēc grupām. It kā viss saprotami un kārtībā. Ja neskaita to, ka brīdī, kad mēģina dzēst kādu veidu, tad it kā nekas vizuāli nenotiek. Netiek parādīts paziņojums par to, ka dzēšana ir izdevusies vai nav izdevusies, bet dzēšana reāli ir notikusi.

Dalībnieki.

Ta viss ir pat vairāk kā saprotami. Jāpievieno dalībnieki (tātad personas, kuru izdevumu/ienākumu uzskaite tiek veikta). Nolēmu paeksperimentēt un izdzēst visus dalībniekus. Kad tas izdarīts nospiedu vēlreiz “Dzēst”. Lai cik negaidīti tas nebūtu, saņēmu piedāvājumu dzēst neesošu lietotāju. Kāpēc gan, lai negribētu. Apstiprinot savu atbildi tiek izdots lietotājam “draudzīgs” kļūdas paziņojums.

Es, kā programmētājs, saprotu kāpēc lec šāds paziņojums. Bet vienkāršs lietotājs varētu arī sabīties. Ja jau dalībnieku vairs nav, tad podziņas Rediģēt/Dzēst varēja nobloķēt (jā – klikšķinot uz Rediģēt tāds pats efekts).

Darījumi.

Sadaļa, kuru jāizmanto visbiežāk. Darījumus var pievienot trīs veidos. Pirmais ir kā darījumu, kad norāda Maku un izdevumu/ienākumu grupu/veidu.

Otrs – pārskaitījums no viena maka uz otru (arī norādot grupu/veidu). Trešais – datu importēšana no HipoNet. Trešo nesanāca pārbaudīt, jo kā jau iepriekš teicu, neesmu Hipotēku bankas klients. Darījumu pievienošana/rediģēšana ir viegli saprotama un strādā korekti. Taču arī sadaļa Darījumi nav bez problēmām. Ja gadījumā Makam nav darījumu un rodas vēlme, vai netīšām tiek uzklikšķināts uz pogām Rediģēt vai Dzēst, tad vienā gadījumā izlec jau augstāk redzētā kļūda, bet otrā gadījumā izlec citādāks kļūdas paziņojums un programma bez jebkādiem brīdinājumiem aizveras ciet.

Programmai ir vairāki atskaišu veidi. Šī ir ļoti svarīga programmas sastāvdaļa, tādēļ priecē, ka atskaites iespējams veidot gan pēc ienākumiem, gan izdevumiem, gan norādīt noteiktus makus un izdevumu grupas, kā arī dalībniekus.

Šo sadaļu nesanāca īpaši notestēt, jo nebija vēlmes vadīt daudz un dažādus datus. Bet, ja viss strādā korekti, tad atskaišu sadaļai vajadzētu būt pietiekami labai, lai lielāko daļu no sev nepieciešamās informācijas varētu no tām izsecināt.

Programmas uzstādījumos iespējams mainīt valodu (latviešu, krievu, angļu), kā arī uzlikt paroli un dzēst datus.

Secinājumi par programmu “Mūsu budžets”:

Kas nepatika:

• Saskarne. Lai gan tā ir veidota elementāra un viegli uztverama, tomēr visu laiku pavada sajūta, ka tas ir kaut kas tāds, ko taisījuši vidusskolēni programmēšanas pulcinā.
• Lietotājam nedraudzīgi kļūdu paziņojumi, programmas aizvēršanās kļūdas gadījumā. Var diskutēt par to cik bieži tādas kļūdas gadīsies. Taču tā kā programma savā funkcionalitātē ir elementāra, kā arī tā ir bankas tēlu veidojoša lieta, tad tādas paviršības tajā nav pieļaujamas.
• Nav iespējams sadefinēt savus Maku tipus, kā arī tips Kredīts tiek uztverts vienādi ar tipu Uzkrājumi (skaidrojums augstāk).
• Nav iespējams grupēt Makus.
• Nav tik elementāras lietas kā valūtas nosaukuma. Vismaz es nedz atskaitēs, nedz pievienojot kādus darījumus neredzēju valūtas nosaukumu – tikai Summa.
• Lēna pārslēgšanas starp sadaļām (no Makiem uz Darījumiem utt.). Reizēm pārslēgšanās notiek pat 1-2 sekundes, pilnībā noslogojot procesoru. Pieļauju, ka pieaugot reģistrēto darījumu apjomam, varētu parādīties vēl vairāk dažādu ātrdarbības problēmu.
• Funkcionalitāte ļoti limitēta. Programma tiešām atbilst terminam “piezīmju grāmata”. Ja jums nepieciešams darbs ar vairākām valūtām, automātiskie darījumi (lai nav katru reizi jāievada darījumus, kuri regulāri atkārtojas), budžeta plānošana (iespēja noteikt cik vēlaties tērēt konkrētā izdevumu kategorijā un vēlāk veikt salīdzinājumus ar to, kā reāli lietas izdevušās), iespēja datus importēt vai eksportēt uz kādu no standarta formātiem, veidot datu rezerves kopijas vai paralēli izmantot divas uzskaites sistēmas (šobrīd var strādāt tikai ar 1 budžetu), tad šī programma jums ir pilnībā nederīga. Taču, ja no uzskaitītā neko neizmantojat, tad, iespējams, “Mūsu budžets” varētu būt jūsu pirmā programma izdevumu/ienākumu uzskaitei. Bet tad rodas jautājums – varbūt Excelis tomēr ir labāks, jo tas nepiešūs, jūs pie vienas programmas un datus varēs arī eksportēt.

Kas patika:

• Tas, ka bankas sāk pievērsties kaut kam tādam. Lai arī mēģinājums sanācis paviršs un nepilnīgs, žetons un uzsitiens uz pleca Hipotēku bankai par centieniem. Gan jau nākamais produkts būs daudz labāks.
• Atskaišu daļa varētu būt laba.

Tā kā programmā bija novērojamas vairākas kļūdas, tad nosūtīju jautājumus Hipotēku bankas info dienestam. Par brīnumu, saņēmu pat atbildes. Jautājumi un atbildes zemāk.

E: Vai esat saņēmuši arī no citiem ziņojumus par programmas problemātisko funkcionalitāti? Ja jā – cik izplatīta ir šī problēma (daži gadījumi vai liels procents).
Hipo: Ģimenes komplekts ir viens no jaunākajiem Hipotēku bankas piedāvājumiem un pagaidām esam saņēmuši tikai pozitīvas atsauksmes.
E: Kas izstrādājis programmu – bankas darbinieki vai kāda programmatūras izstrādes firma. Ja firma – vai drīkst uzzināt nosaukumu?
Hipo: “Mūsu budžets” tika izstrādāts izmantojot bankas iekšējos resursus. Idejas smēlāmies gan no mūsu esošajiem klientiem, bankas darbinieku pieredzes, kā arī izvērtējot citus līdzvērtīgus risinājumus.
E: Vai tiks piedāvāta iespēja lejupielādēt vai kā citādi iegūt atjauninātu programmatūras versiju tiem, kuriem tagadējā nestrādā?
Hipo: Konstatētās nepilnības noteikti tiks apkopotas un to labojumus publicēsim lejupielādēšanai bankas mājas lapā.
E: Vai ir plānots piedāvāt saviem klientiem arī funkcionālākas programmas (kuras paredzētas personisko tēriņu/uzkrājumu utt. uzskaitei)?
Hipo: Bankai ir svarīgi savu piedāvājumu veidot tā, lai apmierinātu pēc iespējas vairāk klientu vajadzības. Tāpēc, jā, bankas plānos ietilpst šo ideju attīstīt.

Atbildes laipnas un tādas, kādas es arī vēlējos dzirdēt. Redzēs cik no tā visa arī piepildīsies. Cerams, ka tie nebūs tikai tukši vārdi.

Vēl dažas rindas par Hipotēku bankas info dienestu. Savā vēstulē es biju norādījis, ka publicēšu rakstu piektdienas vakarā (05.06.2009). To norādīju, lai saņemtu pēc iespējas operatīvāku atbildi (tika dotas 2 dienas). Taču es nebiju gaidījis, ka piektdienas vēlā vakarā, teju naktī, mani Skype uzrunās kāda man nepazīstama persona un interesēsies par to kur tad raksts. Sarunā noskaidroju, ka persona nestrādā Hipotēku bankā, bet par manu vēstuli zina. Tad nu es sāku domāt – kas īsti lasa mūsu saraksti ar banku? Es saprotu, ka ja info dienestam nav zināms ko atbildēt kādam, tad viņi var konsultēties ar citiem. Bet informācija par to, ka būs raksts, nekādā ziņā neattiecās uz to, kādas atbildes būtu man jāsniedz. Ja esat paranoisks cilvēks, tad nākamreiz pirms sūtīt jautājumu bankai, padomājiet vai jūsu visai privāto saraksti ar banku, nepārsūta tālāk arī jūsu kaimiņienei.

Citi raksti par šo tēmu

• Nav citu rakstu par šo tēmu.

Pirms jau laba laika es rakstīju, ko tas nozīmētu mums (visai virspusēji) un vēlāk mierināju, ka tas nenotiks, jo Latvijas Bankai ir pietiekoši lielas citu valstu valūtas rezerves. Attiecīgie raksti tapa teju pirms pusotra gada. Taču, fons sarunām ap un par devalvāciju nav palicis mierīgāks, bet gluži otrādi, tas ticis piesātināts ar vēl vairāk neskaidriem apgabaliem.

Šobrīd uz Latviju nav atiecināms tikai Lata devalvācija tā klasiskā izpratnē. Uzreiz vēlos piezīmēt, ka man nav ekonomista/finansista izglītība/darba pieredze, līdz ar to mani spriedelējumi var būt arī ne pārāk pamatoti/objektīv utt. Lai Latu devalvētu, Latvijas Bankai ir jābūt nespējīgai apmainīt Latus pret citām valūtām, ja tirgus dalībnieki šādu apmaiņu pieprasa. Tā kā Latvijas Banka ir noslēgusi līgumu ar Zviedrijas Centrālo banku par to, ka zviedri nepieciešamības gadījumā Latvijas Bankai aizdos (vai apmainīs pret latiem (īsti neatceros precīzo formulējumu)) līdz 500 miljoniem EUR, tad kādam laikam Latvijas Bankai ar to pietiks. Jautājums ir – vai tad kad šie 500 miljoni beigsies, Latvijas Bankai būs pietiekamas rezerves vai iespēja aizņemties, lai segtu Latus ar citām valūtām. Šodien presē var lasīt, ka pašiem zviedriem naudiņas sāk aptrūkties. Līdz ar to no viņiem īsti palīdzību var negaidīt. Ja spēs apmainīt Latus – viss kārtībā. Ja nebūs – Lats bez ierunām kritīs. Tātad šeit īpaša zīlēšana nav nepieciešama. Latvijas Banka var stāvēt kā klints un Lats nekritīs kaut vai visa Saeima to lūgs (par Lata kursu atbild tikai Latvijas Banka), ja vien pietiks naudas citās valūtās. Vai pietiks – to jāprasa Latvijas Bankai.

Otra lieta, kura raisa lielākas pārdomas un ir tieši vieta kur pašiem izdarīt savus secinājumus, ir Valsts spēja vai nespēja norēķināties ar iedzīvotājiem, kreditoriem, starptautiskām organizācijām. Ir tāda iestāde kā Valsts Kase. Tur ieplūst visa mūsu nodokļu nauda un tālāk tā tiek sadalīta tiem, kam pienākas un kam paredz budžets utt. Šobrīd naudas pieteikot līdz augustam. Ienākumi Kasē krīt. Līdz ar to naudas daudzums samazinās. Tas ko mēģinās panākt ar budžeta grozījumiem, ir samazināt naudas izplūšanu no Kases. Bet paradokss ir tāds, ka ja samazinās Kases izdevumi, tad samazināsies arī ienākumi tajā. Tātad brutāli nogriežot dažus procentus no izdevumiem, sagaidām arī ienākumu kritumu un atkal varam domāt par izdevumu samazināšanu.

Tas ko vēlas darīt Valdība, ir aizņemties naudu, lai šādi kompensētu starpību starp ienākumiem un izdevumiem. Bet vai tas tiks saņemts ir jau cits jautājums. Vienu aizdevuma daļu jau nesaņēmām, jo netika laicīgi veiktas reformas. SVF izteica dažādus pārmetumus utt. Cik ir lasīts, tad SVF (Starptautiskais Valūtas Fonds) nostāja joprojām nav īsti mainījusies. Taču SVF nepatikai pret to kā notiek reformas Latvijā nu jau ir pievienojusies arī EK (Eiropas Komisija). Atceramies, ka EK ir plānots kā TOP aizdevējs. Bet ja reformas netiks veiktas pietiekami strauji, tad no EK naudiņas nebūs. Vēl Valsts mēģina pārdot parādzīmes, bet pēc tām nav īpaši liels pieprasījums, lai gan šo to notirgot sanāk. Ja tomēr, EK un SVF redz, ka Latvijas Valdība spēs veikt un veic reformas, tad nauda tiks aizdota. Vai Valdība to spēj – tas ir jāizdomā jums pašiem. Ja tomēr sanāk tā, ka starptautiskie aizdevēji naudu Latvijas Valstij neaizdod, Kasē nauda beigsies. Tas nozīmē, ka algu, pabalstu, pensiju utt. izmaksas sāks aizkavēties vai arī tiks izmaksātas tikai daļēji, līdz brīdim, kad situācija uzlabosies. Otrs variants – ieviest samaksu surogātvalūtā – talonos vai kā citādi. Taču tā kā Valsts pati neko neražo, interesanti kā tāda sistēma varētu darboties reālajā dzīvē (kam tie taloni būs nepieciešami). Ja ne talonos, Valsts var izmaksāt algu parādzīmēs, obligācijās. Taču tā ir devalvācija.

Šodien presē un ziņu portālos varam lasīt, ka Latvijas varenie (Lembergs, Šķēle utt.) sāk pieradināt tautu devalvācijas nepieciešamībai un neizbēgamībai. Tāpat varam lasīt, ka SEB bankas vadība devusi ziņu – viņu zaudējumi devalvācijas gadījumā nebūs lielāki, kā nedevalvācijas gadījumā. Ienākumi Valsts Kasē sarūk aizvien straujāk, problemātisko hipotekāro kredītu apjoms jau ir padsmit procenti, Latvijas Bankas prezidents, Karnīte un citi runā par taloniem, bezdarba apjoms pieaug, IKP strauji krīt.

Uz visa šī fona, Repše atļaujas paziņot, ka Latvija ir tuvu bezdibeņa malai un drīz sāksies atlabšana. Kāds ir ticamības moments šim apgalvojumam un līdz ar to arī citiem šī un citu politiķu teiktajam? Intervijās Dombrovskis un citi lieto frāzas “Pagaidām neizskatām (iespēju)”, “Šobrīd nav aktuāli (runāt par)” utt., lai gan pirms kāda laika spēja teikt “Tas nebūs”, “Tas nenotiks”. utt.

Par to vai būs devalvācija (un ja būs, tad kādā formā) domājiet un izdariet secinājumus paši.

Citi raksti par šo tēmu

• Nav citu rakstu par šo tēmu.

Nesen kaut kur lasīju vai arī dzirdēju, ka japāņi pēc ekonomiskajām grūtībām, kuras tos bija piemeklējušas pirms vairākiem gadiem iemācījās būt ļoti taupīgi. Un šī taupība esot pavadījusi viņus arī visus gadus, kad ekonomika bija spēcīga un deva iespējas patērēt ļoti daudz.

Latvijā kredītu pieejamība un lielais optimisms radīja milzīgu vēlmi patērēt. Šis patēriņš bieži bija no sērijas nevis jo vajag, bet jo varu atļauties. Atveriet savus gadžetu skapjus, uzmetiet aci drēbju kalniem, saviem auto. Un padomājiet – vai tiešām tas ir tas ko vajadzēja vai arī tas ir tas ko uz to brīdi varējāt atļauties? Iespējams, ka ne viens ne otrs, jo liela daļa no lietām cilvēkiem tiešām nav vajadzīga, bet atļaušanās ir tikai pašvērtējums, kurš bieži ir pārāk optimistisks. Līdz šim reti kurš aizdomājās par to, kas notiks ja būs kādas krasas izmaiņas. Te nu viņas ir un ar viņām tagad ir jāsadzīvo. Būs cilvēki, kuri bankrotēs (nespēs norēķināties ar kreditoriem), būs tādi, kuri knapi savilks galus un, protams, arī tādi, kuri īpašas problēmas neizjutīs. Taču jautājums ir – vai krīze mainīs šo cilvēku paradumus. Un ja mainīs – vai kādai konkrētai cilvēku grupai, vai visiem?

Par sevi jau tagad varu teikt, ka krīze ir kā veselīga auksta duša. Cerams, ka tās efekts būs norūdīšanās un imunitātes stiprināšana nevis apsaldēšanās vai kādu nopietnāku problēmu iegūšana. Ja man kāds pirms gada uzdāvinātu pāris tūkstošus latu, sakot, lai daru ar naudu ko gribu – es to būtu iztērējis dažu dienu laikā. Taču ja man šodien kāds iedotu pāris tūkstošus latu – es visticamāk, ka neiztērētu pat santīmu kādu lietu iegādei, bet daļu novirzītu kredītsaistītu samazināšanai, bet daļu uzkrājumiem. Krasas vēlmju/paradumu izmaiņas. Taču zinu arī to, ka kredītu krīze nav manī radījusi nepatiku pret kredītiem kā tādiem. Es zinu, ka vēlāk atkal ņemšu kredītus dažādu lietu iegādei. Tikai turpmāk tas būs racionālāk izsvērts.

Un kā ir ar tevi (vai ir mainījies tas, ko tu darītu, ja tev kāds uzdāvinātu pāris tūkstošus latu tagad un pirms gada)?

Citi raksti par šo tēmu

• Nav citu rakstu par šo tēmu.

Citi raksti par šo tēmu

• 19.01.2009 -- Rīcības plāns 2009.gadam (5)
• 29.09.2008 -- Kāpēc vispasaules finanšu krīzi jāuztver nopietni? (4)
• 20.02.2008 -- Hansabankas automatizēto sistēmu kļūda (1)
• 31.01.2008 -- Studiju un studējošā kredīta atmaksas sākumu gaidot (5)
• 29.01.2008 -- Secinājumi pēc 3 mēnešu izdevumu/ienākumu uzskaites un budžeta plānošanas (3)