Endija Lisovska pieraksti

Tie (vismaz daļa no viņiem), kas man seko Twitter gan jau bija pamanījuši paziņojumu par to, ka mans tētis sācis rakstīt blogu. Tad nu šodien gribu painformēt plašākas tautas masas par šī bloga eksistenci. Bloga, kura nosaukums ir Ērikonkuls.lv adrese ir http://erikonkuls.lv . Kāpēc Ērikonkuls.lv? Tāpēc, ka autora vārds ir Ēriks.

Kāpēc būtu vērts pievērst šim blogam uzmanību? Ir vairāki iemesli:

• To raksta cilvēks, kurš vienkārši ir ļoti labs cilvēks, vīrs un tēvs. Piemērs man vakar, šodien un rīt.
• To raksta cilvēks, kuram ir gandrīz 20 gadu darba pieredze Latvijas Republikas Iekšlietu struktūrās (Valsts policija, Valsts robežsardze). Tātad sistēmā no Latvijas atjaunošanas laika. Līdz ar to zina daudz tādas lietas, par kurām mēs pat nenojaušam.
• Netipiski Latvijas blogeru aprindām, šis autors nav kāds divdesmit + dažus gadus vecs, datorus mīlošs tips. Attiecīgajā blogā diez vai redzēsiet kādu rakstu par iPhone, Apple, Windows vai katu ko tādu. Līdz ar to saturs vienmēr būs unikāls. Turklāt, ļoti iespējams, bieži vien pat pamats tālākām diskusijām sabiedrībā vai vismaz kādu noteiktu tās grupas ietvaros.

Šobrīd blogā ir publicēti tikai divi raksti. Bet jau šobrīd zināms, ka būs vēl un vēl. To publicēšanas biežums diez vai būs augsts, taču noteikti ir vērts ielūkoties. Jo īpaši tiem, kas ir saistīti vai interesējas par Iekšlietu struktūrām. Pirmais raksts ir par lielu pagriezienu dzīvē, bet otrs par izdienas pensijām.

Papildināts. Sīkums, bet nu tomēr. Sapratu, ka virsraksts ir nedaudz maldīgs. Tas tāpēc, ka pēc virsraksta var spriest, ka autors joprojām ir Iekšlietu struktūru darbinieks. Bet nu jau kādu laiku tas tā vairs nav.

Kādu gadu atpakaļ blogu padarīšana skaitījās ļoti moderna. Vai tā ir arī šobrīd? Wired magazine jau pirms kāda laika ieteica visiem mest pie malas blogošanu:

Thinking about launching your own blog? Here’s some friendly advice: Don’t. And if you’ve already got one, pull the plug.

…..

When blogging was young, enthusiasts rode high, with posts quickly skyrocketing to the top of Google’s search results for any given topic, fueled by generous links from fellow bloggers. In 2002, a search for “Mark” ranked Web developer Mark Pilgrim above author Mark Twain. That phenomenon was part of what made blogging so exciting. No more. Today, a search for, say, Barack Obama’s latest speech will deliver a Wikipedia page, a Fox News article, and a few entries from professionally run sites like Politico.com. The odds of your clever entry appearing high on the list? Basically zero.

That said, your blog will still draw the Net’s lowest form of life: The insult commenter. Pour your heart out in a post, and some anonymous troll named r0rschach or foohack is sure to scribble beneath it, “Lame. Why don’t you just suck McCain’s ass.” That’s why Calacanis has retreated to a private mailing list. He can talk to his fans directly, without having to suffer idiotic retorts from anonymous Jason-haters.

Rakstā tiek arī ieteikts mainīt savu blogu pret Twitter, jo tas ir laikam daudz atbilstošāks, kā arī operatīvāks informēšanas līdzeklis.

Tad nu jautājums – kas tagad ir moderni? Vai savs blogs ir tik pat stilīgi, kā tas bija pirms kāda laika? Varbūt tu jau sāc plānot par sava bloga likvidēšanu? Ja blogs vairs nav moderni – vai Twitter, YouTube un Filckr ir?

Manās acīs visa blogu padarīšana vairs nav tik aizraujoša kā bija agrāk. Nedz man pašam atliek īpaši daudz laika kaut ko kvalitatīvu rakstīt, nedz arī citi raksta tik daudz un interesanti kā agrāk. Šķiet, ka visi bija sakoncentrējušies, centās, bet tagad ir pašplūsma. Tāds pārmaiņu laiks. Pieļauju, ka blogu daudzums nepalielināsies tik strauji, kā dažs labs prognozēja (visi paskatās uz Artūru), bet gluži pretēji – pamanāmo blogu skaits samazināsies vai to aktiviāte samazināsies vēl vairāk. No upēm blogi kļūst par ezeriem/dīķiem. Būs daļa, kas tomēr savu aktivitāti nezaudēs. Bet tie vairs nebūs vienkārši rakstiņu apkopojumi. Tie būs mashupi ar dažādiem servisiem. Gan dažādu gatavu servisu integrēšana, gan ar kādiem konstruktoriem uzbūvēti unikāli servisi (vienoti rīki, bet dažādas iespējas).

Ko tu par to visu domā?

Blogs ir tik interesants cik interesants ir tā autors. Ar rakstīta vārda palīdzību autors komunicē ar saviem lasītājiem. Un ja sarunas biedrs ir interesants, tad arī saruna ir interesanta. Var runāt un lasīt par ikdienišķām lietām (iPhone, Chrome, Zatlers, Godmanis utt.), bet var arī kaut ko ne tik ikdienišķu. Viena no man interesantākajām lietām šķiet personu piedzīvojumi svešumā.

Viss aizsākās ar Jāzepa Baško blogu par studijām Taivānā. Tas bija viens no tā laika maniem iecienītākajiem blogiem. Protams, ne jau vienmēr piekritu autora rakstītajam, jo bieži likās, ka viņš sevi vērtē daudz augstāk par citiem (gluži kā viens personāžs no The Big Bang Theory), bet tas jau ir sekundāri. Taču apraksti par svešo zemi bija kā kaut kas svaigs uz pārējās informācijas fona. Diemžēl jau labu laiku vairs šis blogs nav pieejams. Vai varbūt ir, bet zem kādas citas adreses?

Un tād parādījās Ārčija ieraksti par viņa piedzīvojumiem uz kuģa. Ja iepriekš Ārčija blogam īpašu vērību nepievērsu, tad attiecīgo rakstu sēriju lasīju ar ļoti lielu interesi. Diez viņam pēc gada plānojas atkal jauns brauciens? Un ja būs – vai atkal būs rakstu sērija?

Un tagad jautājums  – kurš nākamais? Jā – zinu, ka ir Onkuļa lielumleilais favorīts Reinis Traidās, bet kaut kā viņa ieraksti nespēj manī izraisīt tādu apbrīnu kā citos. Varbūt kāds plāno kaut kur doties un par savām gaitām aktīvi rakstīt? Ja tā – dodiet ziņu – laicīgi pievērsīšu pastiprinātu uzmanību attiecīgajam blogam. Varbūt kāds jau kaut kur ir aizbraucis un par to interesanti raksta? Kurš?

Vairākas reizes ir nācies lasīt dažādus viedokļus par to, cik ļoti vēlmi blogot ietekmē lasītāju ne/esamība. Pēdējos dažos mēnešos šī bloga lasītāju skaits ir piedzīvojis dažādus stāvokļus. Tāpēc varu izteikt arī savus spriedelējumus par šo tēmu.

Kad sāku rakstīt blogu, pirms kāda pusotra gada, mani lasīja ļoti maz cilvēku. Protams, tas nebija nekāds šķērslis, lai kaut ko rakstītu. Tas tāpēc, ka galvenais bija vēlme izteikties nevis tapt uzklausītam. Man jau bija samērā liela rakstīšanas pieredze arī pirms blogošanas. Īsti neatceros cik ilgi, bet gan jau ka kādus gadus pāris, rakstīju vortālam www.boot.lv, kā arī kādu pusgadu žurnālam BOOT.lv (tas gan pastāvēja krietni īsāku laiku par vortālu, kurš joprojām piedzīvo popularitātes pieaugumu). Līdz ar to, vēlme kaut ko uzrakstīt, bija pavisam normāla. Protams, man visai stipri pieklibo gramatika un rakstīšanas stils, bet tas nekad nav bijis traucēklis.

Pirmajos blogošanas mēnešos nekāds īpašais lasītāju skaita pieaugums netika novērots. Vēlāk pamazām lasītāju skaitam bija tendence palielināties. Lēnām, bet tomēr bija. Tad bija periodi, kad lasītāju skaits bija nemainīgs. Taču bija pāris grūdieni, kuru rezultātā lasītāju skaits dubultojās mēneša ietvaros. Tā arī nesapratu tam iemeslu. Lai nu kā, lasītāju skaita pieaugums motivēja rakstīt. Bet ne jau tāpēc, lai pieaudzētu lielāku lasītāju skaitu. Bet tāpēc, lai jau esošajiem lasītājiem būtu ko lasīt.

Iepriekšējā mēnesī notika interesants pavērsiens. Es nopublicēju netipiski maz ierakstus, nomigrēju uz jaunu domeinu utt. Tā rezultātā lasītāju skaits samazinājās par kādu trešdaļu (brīžiem likās, ka pat uz pusi). Un ziniet ko, tas ne mazākajā mērā nemaina to cik liela nozīme ir blogam manā skatījumā. Lasītāju skaita izmaiņas manu vēlmi rakstīt nav mainījušas pat nemaz.

Tad es sāku domāt par to, kāpēc tā. Un es sapratu. Tas tāpēc, ka ar šo blogu esmu paveicis vismaz vienu no lietām, kuras bija kā netiešie mērķi. Tā ir – kļūt atpazīstamam. Nē, tas nenozīmē būt populārām. Atpazīstams ir pavisam citādi. Proti, populārs ir Kaspars, Maksims un citi tamlīdzīgie. Viņus ieraugot uz ielas vai satiekot kādā pasākumā piefiksē un vēlāk par to stāsta citiem. Savukārt mani diez vai uz ielas kāds atpazīs un diez vai kādam stāstīts, ka “es BarCampā redzēju Endiju”. Taču ik pa laikam saņemu dažādus e-pastus, kuros ar mani par dažādām tēmām vēlas aprunāties visdažādākie cilvēki. Un viņi mani atrod pateicoties šim blogam. Vairāki blogeri mani pazīst elektroniskā vidē, ar vairākiem esmu ticies arī dzīvē. Ik pa laikam uz maniem ierakstiet atsaucas dažāda kaluma blogeri. Viņi zin kas es esmu. Esmu atpazīstams. Un tas ir patīkami. Nav vajadzīga popularitāte, jo tā nomāc. Savukārt atpazīstamība liek saprast, ka tu kaut ko vari ietekmēt.

Ar šo nelielo ierakstu vēlos paziņot, ka turpmāk mans blogs būs atrodams adresē http://endijs.com Līdz ar to ieteicams sākt izmantot jauno adresi, ja vēlaties arī turpmāk lasīt šo blogu. Sākotnēji būs redirekts (tiks aktivizēts 01.05.2008 00.00) no pup.lv uz endijs.com, bet tas ir tikai pagaidu risinājums. Ar laiku domeins pup.lv tiks izmantots citiem mērķiem, tāpēc nepaļauties uz to, ka vienmēr tiksiet redirektēti.

Līdz ar domeina maiņu ir mainījusies arī RSS adrese, tāpēc lūdzu piefiksējiet jauno: http://feeds.feedburner.com/endijs

Iespējams, ka jaunais domeins nav izvēlēts īpaši veiksmīgi, taču vismaz tagad nebūs nepareizas asociācijas. Turklāt jaunajam domeinam vajadzētu būt tādam, kurš veigli paliek atmiņā.

Līdz ar domeina maiņu ir nomainīts arī hostings. Tāpēc, ja gadījumā pamanat kādas kļūdas vai iztrūkstošas lietas, dodiet ziņu.