Archive for April, 2010

Lielā Talka ir pasākums ar ļoti cēlu domu – sakopt Latviju.

Pasākuma ideja ir balstīta uz brīvprātīgu līdzdalību vides sakopšanā, radot saliedētību, pozitīvismu un labi padarīta darba sajūtu. Lielās Talkas idejas autore ir rakstniece Anna Žīgure, bet pati ideja aizgūta no igauņiem, kas vides sakopšanu visas valsts mērogā pirmoreiz rīkoja 2008.gada 3.maijā.

Projekta mērķis ir 10 gadu laikā padarīt Latviju un Baltijas jūras reģionu par tīrāko vietu pasaules kartē – dot iespēju dabai atveseļoties, to attīrot no plastmasas pudelēm, gumijas riepām, indīgām krāsu bundžām un citiem atkritumiem. Izklausās neiespējami? Pamēģināsim! Viss notiekošais ir mūsu pašu rokās un tieši mēs esam tie, kas veidosim labāku nākotni…

Kā jau teicu – cēli. Taču es šajā pasākumā nepiedalīšos. Gluži tāpat kā iepriekšējā gadā. Iespējams, ka tagad izskatos kā ļaunais, cūciskais un vēl sazin kāds. Lai nu tā būtu. Mana nostāja ir tāda, ka lai gan Lielā Talka ir feina doma, tomēr tā ir cīņa ar sekām. Un līdz nevarēs redzēt, ka cilvēkiem pielec tas, ka piesārņot nav labi, neredzu jēgu iet un aiz viņiem vākt.

Lieta tāda, ka es cik sevi atceros esmu aiz sevis savācis. Ja atpūšos pie dabas – atpūtas vietu novācu. Ja ejot pa ielu iztukšoju kādu limonādes pudeli vai apēdu kādu konfekti – es pāri palikušo iepakojumu nemetu zemē. Varu nēsāt rokā vai kabatā līdz brīdim kamēr atrodu kur to ir paredzēts izmest. Ja ņemot maku no kabatas līdzi tiek paķerts kāds papīrīts, kurš nokrīt uz zemes – es viņu paceļu nevis aizsperu tālāk. Bet tad ir bars ar cilvēkiem, kuriem šādas lietas ir svešas. Piemēslo gan ielas, gan ceļu malas, gan atpūtas vietas. Un talcinieki ar smaidu sejā, stādīdami rekordus, pielasa ntos maisus ar atkritumiem. Bija jautri un saliedējoši talkot? Ļoti labi – nākamgad droši dodieties uz tām pašām vietām un ņemiet līdzi maisus, cimdus. Būs ko vākt atkal. Jo cilvēki nav pelnījuši šo cēlo rīcību. Viņi turpinās cūkot.

Talku varētu uzrīkot ar tiem, kas pieķerti mēslojot un kuri par to ir norīkoti sabiedriskajos darbos. Bet pie mums tādus brīnumus negaidiet. Cūkotāji turpinaš mēslot, bet citi aiz viņiem novāks.

Tad, kad redzēšu ka mēslotāju paliek mazāk – es arī aiziešu un palīdzēšu savākt uzkrājušos krājumus. Taču kamēr cūcisko personu būs tik daudz kā to ir tagad, lai vāc tie, kam tas ir sirdsdarbs, politiķi pucējot savu spalvu, uzņēmēji reklamējot savus uzņēmumus, skolēni gūstot kopā būšanas prieku.

Priekā!

Lielā Talka ir pasākums ar ļoti cēlu domu - sakopt Latviju. Pasākuma ideja ir balstīta uz brīvprātīgu līdzdalību vides sakopšanā, radot saliedētību, pozitīvismu un labi padarīta darba sajūtu. Lielās Talkas idejas autore ir rakstniece Anna Žīgure, bet pati ideja aizgūta no igauņiem, kas vides sakopšanu visas valsts mērogā pirmoreiz rīkoja 2008.gada 3.maijā. Projekta mērķis ir 10 gadu laikā padarīt Latviju un Baltijas jūras reģionu par tīrāko vietu pasaules kartē – dot iespēju dabai atveseļoties, to attīrot no plastmasas pudelēm, gumijas riepām, indīgām krāsu bundžām un citiem atkritumiem. Izklausās neiespējami? Pamēģināsim! Viss notiekošais ir mūsu pašu rokās un tieši mēs esam tie, kas veidosim labāku nākotni... Kā jau teicu - cēli. Taču es šajā pasākumā nepiedalīšos. Gluži tāpat kā iepriekšējā gadā. Iespējams, ka tagad izskatos kā ļaunais, cūciskais un vēl sazin kāds. Lai nu tā būtu. Mana nostāja ir tāda, ka lai gan Lielā Talka ir feina doma, tomēr tā ir cīņa ar sekām. Un līdz nevarēs redzēt, ka cilvēkiem pielec tas, ka piesārņot nav labi, neredzu jēgu iet un aiz viņiem vākt. Lieta tāda, ka es cik sevi atceros esmu aiz sevis savācis. Ja atpūšos pie dabas - atpūtas vietu novācu. Ja ejot pa ielu iztukšoju kādu limonādes pudeli vai apēdu kādu konfekti - es pāri palikušo iepakojumu nemetu zemē. Varu nēsāt rokā vai kabatā līdz brīdim kamēr atrodu kur to ir paredzēts izmest. Ja ņemot maku no kabatas līdzi tiek paķerts kāds papīrīts, kurš nokrīt uz zemes - es viņu paceļu nevis aizsperu tālāk. Bet tad ir bars ar cilvēkiem, kuriem šādas lietas ir svešas. Piemēslo gan ielas, gan ceļu malas, gan atpūtas vietas. Un talcinieki ar smaidu sejā, stādīdami rekordus, pielasa ntos maisus ar atkritumiem. Bija jautri un saliedējoši talkot? Ļoti labi - nākamgad droši dodieties uz tām pašām vietām un ņemiet līdzi maisus, cimdus. Būs ko vākt atkal. Jo cilvēki nav pelnījuši šo cēlo rīcību. Viņi turpinās cūkot. Talku varētu uzrīkot ar tiem, kas pieķerti mēslojot un kuri par to ir norīkoti sabiedriskajos darbos. Bet pie mums tādus brīnumus negaidiet. Cūkotāji turpinaš mēslot, bet citi aiz viņiem novāks. Tad, kad redzēšu ka mēslotāju paliek mazāk - es arī aiziešu un palīdzēšu savākt uzkrājušos krājumus. Taču kamēr cūcisko personu būs tik daudz kā to ir tagad, lai vāc tie, kam tas ir sirdsdarbs, politiķi pucējot savu spalvu, uzņēmēji reklamējot savus uzņēmumus, skolēni gūstot kopā būšanas prieku. Priekā!