Archive for August, 2009

Uldis ir aizsācis rakstu ķēdīti par tēmu “Trīs visriebīgākie šoferi“. Ja vien WordPress Dashboardā nebūtu redzējis, ka viņš uz mani ir ielinkojis, tā arī nebūtu pamanījis, ka esmu ielikts starp tiem, kurus viņš vēlētos redzēt kā rakstu sērijas turpinātāju. Lai gan lasu Ulda blogu, tomēr šo rakstu biju nolēmis nelasīt. Bet nu ja jau reiz esmu minēts, tad stafeti pārņemšu un padošu tālāk. Ja kāds no stafetes kociņa saņēmējiem negrib rakstīt – nav nepieciešams. Bet nu pie lietas.

Pirmais visriebīgākais šoferis esmu es pats. Lai gan avārijas netaisu un esmu laipns autobraucējs (piemēram, palaižu citus izgriezties no pagalmiem, ielaižu joslā, pabrīdinu par neieslēgtām gaismām utt.), tomēr esmu savā ziņā riebīgs. Tas tāpēc, ka beiži uzsāku braukt ar lielu paātrinājumu (cik jau nu auto atļauj) un bremzēju asi. Tas gan vairāk ietekmē tos, kas atrodas automašīnā, jo ja man tuvu seko kāds cits auto, tad asā bremzēšana izpaliek. Kā jau teicu – avārijas netaisu. Viena no riebīgajām īpašībām ir kaitinošā atļautā ātruma ievērošana. T.i. – es braucu ar maksimālo atļauto + 5km/h. Līdz ar to tiem, kas brauc uz 100km/h ir grūtāk apdzīt mani, kā tos, kas brauc uz 90km/h. Kā arī man nākas apdzīt tos, kas brauc uz 90km/h. Ja es nomestu 5km/h nost, tad šādas lietas atkristu. Turklāt tuvojoties apdzīvotas vietas beigām, lielālākā daļa autobraucēju jau uzņem ātrumu krietni virs 50km/h vēl kādu puskilometru pirms to drīkst darīt. Taču es gaidu līdz sasniedzu zīmi un tikai tad paātrinos. Tas daudzus ļoti kaitina, bet mani pat savā ziņā uzjautrina tas, kā citi neizturot nesās garām.

Par otro… Te gan nebūs šoferis, bet šoferu paveids. Un tie ir tādi, kas neslēdz pagriezienu rādītājus. Nu ja jau tāda iespēja automašīnām ir paredzēta, tad kāpēc to nelietot? Ja nerāda pagriezienu signālu, tad tā ir necieņa pret citiem. Turklāt, piemēram, man pagriezienu signālu ieslēgšana ir kā reflekss. Es nepiedomāju pie ta, ka joslu mainot jāieslēdz signāls vai arī esot uz lauku ceļa (kur vairāku km radiusā nav neviena cita auto) un veicot pagriezienu tas būtu jāieslēdz. Tā vienkārši notiek. Tāpēc, jo mazāk saprotams man ir tas, kāpēc citi to nedara. Nu nevajag jau gaidīt kamēr signāls mirgo desmit reizes. Ja maina joslas – nu viens mirkšķinājums un pietiek.

Un pēdējais šoferu veids ir tie, kas nejēdz noparkoties. Es pats gan arī neesmu eksperts, kas mācētu perfekti tikt galā ar šo disciplīnu. Bet nu tajos gadījumos, kad es redzu, ka man netikt ar to galā, es attiecīgajā vietā nestājos. Taču nez kāpēc daudzi domā, ka noparkoties uz līnijām vai arī tikt tuvu citam, ka ar durvju atvēršanu ir nepieciešams atstāt kādu zīmi blakus esošajā auto, ir ļoti stilīgi.

Tad nu stafetes kociņu nododu Kristapam (jo viņš nobrauc dikten, dikten daudz), Maksimam (jo kad pēdējo reizi biju pasažieris viņa auto tā vien likās, ka viņš ir mana saraksta otrās kategorijas pārstāvis :D ), kā arī Kasparam (pievienojos Ulda izvēlei, jo Kaspars ir viens no tiem, kas nesen ticis pie tiesībām).

Uldis ir aizsācis rakstu ķēdīti par tēmu "Trīs visriebīgākie šoferi". Ja vien Wordpress Dashboardā nebūtu redzējis, ka viņš uz mani ir ielinkojis, tā arī nebūtu pamanījis, ka esmu ielikts starp tiem, kurus viņš vēlētos redzēt kā rakstu sērijas turpinātāju. Lai gan lasu Ulda blogu, tomēr šo rakstu biju nolēmis nelasīt. Bet nu ja jau reiz esmu minēts, tad stafeti pārņemšu un padošu tālāk. Ja kāds no stafetes kociņa saņēmējiem negrib rakstīt - nav nepieciešams. Bet nu pie lietas. Pirmais visriebīgākais šoferis esmu es pats. Lai gan avārijas netaisu un esmu laipns autobraucējs (piemēram, palaižu citus izgriezties no pagalmiem, ielaižu joslā, pabrīdinu par neieslēgtām gaismām utt.), tomēr esmu savā ziņā riebīgs. Tas tāpēc, ka beiži uzsāku braukt ar lielu paātrinājumu (cik jau nu auto atļauj) un bremzēju asi. Tas gan vairāk ietekmē tos, kas atrodas automašīnā, jo ja man tuvu seko kāds cits auto, tad asā bremzēšana izpaliek. Kā jau teicu - avārijas netaisu. Viena no riebīgajām īpašībām ir kaitinošā atļautā ātruma ievērošana. T.i. - es braucu ar maksimālo atļauto + 5km/h. Līdz ar to tiem, kas brauc uz 100km/h ir grūtāk apdzīt mani, kā tos, kas brauc uz 90km/h. Kā arī man nākas apdzīt tos, kas brauc uz 90km/h. Ja es nomestu 5km/h nost, tad šādas lietas atkristu. Turklāt tuvojoties apdzīvotas vietas beigām, lielālākā daļa autobraucēju jau uzņem ātrumu krietni virs 50km/h vēl kādu puskilometru pirms to drīkst darīt. Taču es gaidu līdz sasniedzu zīmi un tikai tad paātrinos. Tas daudzus ļoti kaitina, bet mani pat savā ziņā uzjautrina tas, kā citi neizturot nesās garām. Par otro... Te gan nebūs šoferis, bet šoferu paveids. Un tie ir tādi, kas neslēdz pagriezienu rādītājus. Nu ja jau tāda iespēja automašīnām ir paredzēta, tad kāpēc to nelietot? Ja nerāda pagriezienu signālu, tad tā ir necieņa pret citiem. Turklāt, piemēram, man pagriezienu signālu ieslēgšana ir kā reflekss. Es nepiedomāju pie ta, ka joslu mainot jāieslēdz signāls vai arī esot uz lauku ceļa (kur vairāku km radiusā nav neviena cita auto) un veicot pagriezienu tas būtu jāieslēdz. Tā vienkārši notiek. Tāpēc, jo mazāk saprotams man ir tas, kāpēc citi to nedara. Nu nevajag jau gaidīt kamēr signāls mirgo desmit reizes. Ja maina joslas - nu viens mirkšķinājums un pietiek. Un pēdējais šoferu veids ir tie, kas nejēdz noparkoties. Es pats gan arī neesmu eksperts, kas mācētu perfekti tikt galā ar šo disciplīnu. Bet nu tajos gadījumos, kad es redzu, ka man netikt ar to galā, es attiecīgajā vietā nestājos. Taču nez kāpēc daudzi domā, ka noparkoties uz līnijām vai arī tikt tuvu citam, ka ar durvju atvēršanu ir nepieciešams atstāt kādu zīmi blakus esošajā auto, ir ļoti stilīgi. Tad nu stafetes kociņu nododu Kristapam (jo viņš nobrauc dikten, dikten daudz), Maksimam (jo kad pēdējo reizi biju pasažieris viņa auto tā vien likās, ka viņš ir mana saraksta otrās kategorijas pārstāvis :D ), kā arī Kasparam (pievienojos Ulda izvēlei, jo Kaspars ir viens no tiem, kas nesen ticis pie tiesībām).