Protams, banka gribēs nopelnīt un gala peļņu kopumā saņemt.

Tai pat laikā neizskatās, ka tai pašai swedbank būtu kādas problēmas izdarīt tā kā tev vajag, ja tu pajautā tieši to, ko tev vajag un esi gatavs uzņemties papildus atbildību.

Man piemēram vajadzēja samazināt mēneša maksājumus. Aizgāju, parunājos un man noformēja patēriņa kredīta pielikšanu pie hipotekārā — proti, izstiepjot X latu maksājumu no 2 gadiem uz 20, kā rezultātā tā daļa no ikmēneša maksājuma no Ls 200 pārtapa par Ls15.

Cena man ir tā, ka, protams, 20 gadu laikā es samaksāšu procentos par šiem 2000 Ls vairāk nekā ja būtu bijis līdzekļu nokārtot šo kredītu 2 gados. No otras puses, jo uz ilgāku laiku banka aizdod, jo vairāk risku, n’est c’pas?

Protams, šis variants nebūtu nekāds glābējs, ja kredītņēmējam vispār pazuduši ienākumi. Bet cik var no cilvēkiem dzirdēt – banka īpaši nedala, vai ienākumi beigušies vispār, vai arī tie uz laiku samazinājušies. Visi vienlīdz riskanti bankas skatījumā.

Kāpēc ņemot vērā šī brīža EURIBOR likmi, banka nevarētu panākt pretī un samazināt fiksēto likmi, kura piefiksēta, piemēram, pirms gada? Ja tad nofiksēja uz 6.5%, tad nofiksē tagad uz 4.5%. Vai tad banka cietīs uzreiz baigos zaudējumus no tā? Kredītņēmējs gan sajustu atvieglojumu un iespējams nu jau varētu par saistībām norēķināties. Bet ko dara banka – viņa iedod kredītbrīvdienas uz 5 mēnešiem un pēc tam likmi palielina, tā pavisam nogalinot iespēju kredītu nomaksāt.

Viss elementāri – neskatoties uz banku saukli “Nāciet – mēs palīdzēsim!” – līdz brīdim, kad nesāks apkārt cirkulēt reāli piemēri, kad ir palīdzēts kaut kā, es šādām blēņām neticētu.

Varbūt tad nu ir kāds cits variants, kā palīdzēt? Nu tāds, reāls?