Ne jau vienu reizi vien esmu rakstījis par ekonomikas krīzi. Arī citos resursos krīze ir viena no top tēmām jau kādus 6 mēnešus. Parasti visi apskata to cik slikti ir, cik vēl sliktāk būs, zīlē datumu tam brīdim, kad krīze mājos vairs tikai mūsu atmiņās. Taču par šīm lietām jau ir izspriests krustu šķērsu un skaidrs ir tas, ka būs tikai sliktāk, bet izzīlēt, kad sāksies uzlabojumi šobrīd nav jēgas. Tāpēc mani interesē kas cits. Tas ir – vai visas šīs ekonomiskās problēmas mainīs cilvēku paradumus?

Nesen kaut kur lasīju vai arī dzirdēju, ka japāņi pēc ekonomiskajām grūtībām, kuras tos bija piemeklējušas pirms vairākiem gadiem iemācījās būt ļoti taupīgi. Un šī taupība esot pavadījusi viņus arī visus gadus, kad ekonomika bija spēcīga un deva iespējas patērēt ļoti daudz.

Latvijā kredītu pieejamība un lielais optimisms radīja milzīgu vēlmi patērēt. Šis patēriņš bieži bija no sērijas nevis jo vajag, bet jo varu atļauties. Atveriet savus gadžetu skapjus, uzmetiet aci drēbju kalniem, saviem auto. Un padomājiet – vai tiešām tas ir tas ko vajadzēja vai arī tas ir tas ko uz to brīdi varējāt atļauties? Iespējams, ka ne viens ne otrs, jo liela daļa no lietām cilvēkiem tiešām nav vajadzīga, bet atļaušanās ir tikai pašvērtējums, kurš bieži ir pārāk optimistisks. Līdz šim reti kurš aizdomājās par to, kas notiks ja būs kādas krasas izmaiņas. Te nu viņas ir un ar viņām tagad ir jāsadzīvo. Būs cilvēki, kuri bankrotēs (nespēs norēķināties ar kreditoriem), būs tādi, kuri knapi savilks galus un, protams, arī tādi, kuri īpašas problēmas neizjutīs. Taču jautājums ir – vai krīze mainīs šo cilvēku paradumus. Un ja mainīs – vai kādai konkrētai cilvēku grupai, vai visiem?

Par sevi jau tagad varu teikt, ka krīze ir kā veselīga auksta duša. Cerams, ka tās efekts būs norūdīšanās un imunitātes stiprināšana nevis apsaldēšanās vai kādu nopietnāku problēmu iegūšana. Ja man kāds pirms gada uzdāvinātu pāris tūkstošus latu, sakot, lai daru ar naudu ko gribu – es to būtu iztērējis dažu dienu laikā. Taču ja man šodien kāds iedotu pāris tūkstošus latu – es visticamāk, ka neiztērētu pat santīmu kādu lietu iegādei, bet daļu novirzītu kredītsaistītu samazināšanai, bet daļu uzkrājumiem. Krasas vēlmju/paradumu izmaiņas. Taču zinu arī to, ka kredītu krīze nav manī radījusi nepatiku pret kredītiem kā tādiem. Es zinu, ka vēlāk atkal ņemšu kredītus dažādu lietu iegādei. Tikai turpmāk tas būs racionālāk izsvērts.

Un kā ir ar tevi (vai ir mainījies tas, ko tu darītu, ja tev kāds uzdāvinātu pāris tūkstošus latu tagad un pirms gada)?

flattr this!


10 Comments

  1. Posted 02.03.2009 at 20:04 | Permalink

    Ar paradumiem ir tā, ka bieži tie tiks mainīti tā vai tā. Ir stadija, kad tā vairs nav cilvēku izvēle.

    Ja pirms pāris gadiem kāds uzdāvinātu pāris tūkstošus- lielāko daļu noteikti notriektu.
    Tagad- pat nezinu. Sapirktu kaudzi mantu, kas nebojājas, samainītu visu atlikušo uz eiro un ieliktu iespējami stabilākajā depozītā uz neilgu termiņu.

    Bail par devalvāciju, jo dažādi mājieni nāk ik pa brīdim, plus izvērtējot esošo situāciju, tā šķiet reāla. Varbūt ne rīt un ne parīt, bet tomēr- ir.

  2. Posted 02.03.2009 at 20:19 | Permalink

    Vienīgais, ko no pagājušā gada tēriņiem varētu nožēlot, bija īpaši dārgie Jāņi. Pārējo darīju ar prieku un turpināšu darīt, jo savlaicīgi tika padomāts ar galvu, izvērtējot, ko ir nepieciešams darīt nākotnes stabilitātei.

  3. Posted 02.03.2009 at 22:02 | Permalink

    viennozīmīgi ietekmēs, arī mani un jebkuru citu. gan mazāk kredītus gribēs ņemt, gan mazāk gribēs atdot par pakalpojumiem un precēm. no vienas puses labi – sāk domāt ar galvu, no otras puses dirsā – daudzi biznesi sāk nīkuļot un bankrotē tieši dēļ tā, ka to klienti vairs negrib būt klienti.

  4. Ērikonkuls
    Posted 03.03.2009 at 13:51 | Permalink

    *** Tāpēc mani interesē kas cits. Tas ir – vai visas šīs ekonomiskās problēmas mainīs cilvēku paradumus?
    – Ko Tu iegūsi, apmierinot savu intreresi? Atbilde ir tikpat ūdeņaina cik jautājums. Protams, ka vienai lielai daļai, kuri ir nonākuši salīdzinoši lielākās grūtībās “paradumi” mainīsies, bet otrai nē. Protams, ka daži no šiem “jaunajiem paradumiem” lielākā, vai mazākā mērā iesakņosies un tiks paņemti līdzi uz “labākiem” laikiem. Ja personīgi,tad varu teikt, ka lielā mērā no šiem “jaunjiem paradumiem” atbrīvošos līdz ko tas būs iespējams. Tā vienkāršā iemesla dēļ, ka gribu, lai mana ģimene dzīvo, nevis eksistē.
    *** Latvijā kredītu pieejamība un lielais optimisms radīja milzīgu vēlmi patērēt. Šis patēriņš bieži bija no sērijas nevis jo vajag, bet jo varu atļauties.
    – Cilvēciņam nav automašīnas, vai ir veca ļerkata un ienākumi bez īpaša saspringuma ļauj iegādāties jaunu auto līzingā. Viņam to vajag, viņš to var atļauties? Cilvēciņš ar savu lielo ģimeni gadus 30-40 dzīvo mazā, vecā dzīvoklītī dziļos laukos, ienākumi pietiekoši un iespējas arī. Viņam to vajag, viņš to var atļauties? Cilvēciņš svā mūžā neko īpaši vairāk, kā darbu, televīzijas pārraides u.t.t. nav redzējis, bet nu ir tādi dzīves apstākļi un ienākumi, kuri ļauj (vienalga aizņemoties, vai nē)viņam aizbraukt, kādā grandiozā (vai mazāk) ekskursijā (varbūt vienīgo reizi viņa sūdainajā mūžā. Viņam to vajag, viņš to var atļauties? Kurš gan uzņemsies atbildēt uz šiem jautājumiem? Es nē. Par sevi varu teikt, ka nesaskatīju nekādu problēmu. Bet, ja arī niecīgas būtu saskatījis, tad savu rīcību nemainītu (ir gan jauns dzīvoklis, gan auto. Par tām lielajām nesaskatītajām problēmām lasi tālāk, ja interesē.
    *** Līdz šim reti kurš aizdomājās par to, kas notiks ja būs kādas krasas izmaiņas.
    – Vai maz ir iespējams aizdomāties par krīzi, kura tik smagā mērā ir piemeklējusi pasuli pirmo reizi 100 gadu laikā, vai pat pasules vēsturē (neskaitot karus un tamlīdzīgi), jo kā redzam Lielās depresijas (20-30.gadi) laiki būs pārspēti ar uzviju. Varbūt zini to reto, kurš par to aizdomājās? Jā viennozīmīgi, ka katram vajadzēja ņemt vērā iespējamās problēmas ar iespējamo veselības stāvokļa pasliktināšanos, pāriešanu uz mazāk apmaksātu darbu un tamlīdzīgi. Pieļauju, ka lielākā daļa, uzlabojot savus dzīves apstākļus šos faktorus arī ņēma vērā. Bet ne vienkāršie ļautiņi, ne arī miljardieri nevarēja iedomāties šādu pavērsienu. Un vai vispār vajadzēja? Ja visi dzīvotu un tikai gaidītu šada apjoma krīzi (tikai krātu, krātu un pietam visos līmeņos), kā tad ar ekonomisko attīstību un attīstību vispār. Kur mēs būtu? Mežā,- zaru būdās? Nu tas protams pārspīlējot.
    *** Un kā ir ar tevi (vai ir mainījies tas, ko tu darītu, ja tev kāds uzdāvinātu pāris tūkstošus latu tagad un pirms gada)?
    – Tad es būtu par Četriem tūkstōšiem latu turīgāks. Pirms gada saņemtos iztērētu ceļojumam, bet ar šogad dāvanā saņemtajiem diviem tūkstošiem dzēstu vienu no kredītiem. Bet vispār jautājums ir “garām”, jo manuprāt nevar salīdzināt nesalīdzināmas lietas. Summa tā pati, bet apstākļi citi.
    – Raksts tapa rakstīšanas dēļ??? Vai Tev gribējās par to parunāt? Parunāt var, bet kā raksts, nu atvaino (tas protams tīri subjektīvi). Ja kādas kļūdiņas, iepriekš atvainojos, bet ko paņemsi no veca, mazizglītota cilvēciņa.

  5. Posted 03.03.2009 at 15:26 | Permalink

    2 Ērikonkuls:
    Ko es iegūšu apmierinot savu interesi? Atbildēšu ar pretjautājumu – ko iegūst jebkurš, kurš skatās ziņas? Sapratni, informāciju par apkārt notiekošo. Un tas, kas saprot apkārt notiekošo, cilvēku vēlmes, paradumus – ir soli priekšā tiem, kas to nezina.

    Un runa jau neiet par to patēriņu, kuru tiešām var atļauties. Ir starpība vai cilvēki ar normāliem ienākumie iegādājās atbilstošu auto, vai arī celtniekš Ļoša nopērk BMW X5, lai pārvedātu ķieģeļus. Vai tiek nopirkts normāls TV, vai arī 40 collu plazmas TV.

    Nevajag manus spriedelējumus uztvert par uzbrukumu kādai no cilvēku grupām. Šis raksts, tāpat kā visi citi, ir manu pārdomu uzlikšana uz papīra (šajā gadījumā, pierakstot elektroniski). Un kā rezultātu šādai uzlikšanai es parasti sagaidu kaut kādu viedokļu saņemšanu no to cilvēku puses, kas mēdz lasīt manas rindas. Man patīk pētīt cilvēkus. Gan to, kā viņi uzvedās (varu stundu ar interesi nostāvēt dzelzceļa stacijā pētot kā tur visi rosās), gan to ko un kā viņi domā – sociālantropologs (ja tas ir īstais svešvārds) amatieris? Varbūt.

    Ja šķiet, ka raksts ir tapis tikai rakstīšanas dēļ, tad jāsecina, ka īsti labi nesaproti manu domāšanu. Bet ja tā, nu neko darīt. Bet katrā ziņā paldies par viedokli.

  6. Posted 03.03.2009 at 23:35 | Permalink

    Esmu pārliecināts, ka paradumi mainīsies daudziem. Un tas ir normāli. Mums ir bijusi smaga vēsture, kuras laikā mūsu vecākiem un mums pašiem nav bijis atļauts “nekas”. Tad nāca laiks, kad viss bija atļauts, taču naudas nebija. Un nu beidzot harraaa – ir nauda un ir prece. Un ballīte var sākties. Bet piepeši jau izdaudzinātā ballīte ir beigusies, rēķins jānomaksā, jāsatīra postaža, jāizguļas un jāsāk jauna diena – mierīgāka un piesardzīgāka.

    Mums ir dubult”paveicies” – mūsu ballītes beigas sakrīt ar pārējās pasaules nedienām. Tieši tādēļ mums ārējie apstākļi nepalīdz.

    Un vispār jau esmu domājis par to, kas vispār notiek – tehnoloģijas attīstas, ar daudz mazākiem resursiem spējam saražot daudz vairāk lietu, kuru šobrīd pasaulē ir tik daudz, ka nav kur likt. Japāna – pausaule paraugekonomika, kas balstīta uz tik izdaudzināto eksporta ražošanu, ir smagākajā recesijā, jo Japānas ražojumus šodien neviens nepērk. Un skat, paradokss – ražo, eksportē, bet ekonomika tik un tā brūk.

    Katram no mums individuāli šī krīze daudz ko iemācīs. Taču kas tālāk? Ko Latvija darīs, lai būtu uz kājām, lai pēc ballītes neistātos koma?

    ** ja par jautājumu – jau pirms gada ieslēdzu krīzes režīmu, taču tad skats uz visu bija daudz optimistiskāks. Šodien ar katru dienu rodas aizvien lielāka pārliecība, ka sliktākais vēl tikai priekšā un nav zināms, cik ilgi uz to vēl jāgaida. Pirms gada lieku tūkstoi es nebūtu notriecis, taču droši vien iegādājies kaut ko vērtīgu darbam, izglītībai, attīstībai. Šodien liekas pieturētu, lai grūtā brīdī ir, kur pasmelties.

  7. Ērikonkuls
    Posted 04.03.2009 at 14:08 | Permalink

    Skatoties ziņas starp virkni zināmas, kā arī nevajadzīgas informācijas var gadīties tāda, kura Tev iespējams būtu noderīga. Bet saņemot atbildi uz Tavu konkrēto jautājumu Tu saņemsi tikai spriedelējumus par tēmu un galvenais, ka šo spriedelējumu saturu Tu jau lielā mērā zini (ko es arī mēgināju Tev sacīt). Jo atbildes tikpat dažādas, kā cilvēki. Būs gan tā, gan šitā.
    Redzi neko tādu, ka runa būtu par pārmērībām es rakstā neieraudzīju, jo Tu pasniedzi vienkārši “no sērijas nevis jo vajag, bet jo varu atļauties”.
    Mieru, mieru, tikai mieru. Tas netika uztverts, kā uzbrukums kādi cilvēku grupai.
    Redzi arī es varbūt esmu “sociālantropologs” un man patīk pētīt un šajā gadījumā Tavu rakstu, Tavu reakciju un atbildes uz komentāriem.
    Nu un Tu jau pats apstiprināji manis teikto, ka Tu par TO gribēji parunāt, papētīt un tas izdevās. Vēlreiz atkārtoju, ja mērķis šāds, tad viss kārtībā, bet kā raksts? Pasaki tikai,ka Tu nezināji iespējamās atbildes uz saviem jautājumiem, atšķirība tikai cik būs tādu cik šādu un kādas nianses.
    Tur jau tā lieta, ka Tavu domāšanu (man gribētos domāt) es saprotu. Manu komentāru neuztver personiski un tik (varētu teikt sāpīgi). Galu galā tās ir pārdomas par tēmu un tāds jau bija Tavs mērķis saņemt šīs pārdomas no iespējami vairāk cilvēciņiem, jo Tev patīk pētīt (pats rakstīji), bet kā tad Tu pētīsī, ja nebūs komentāru Taviem rakstiem.
    Tikpat labi es varētu domāt, ka Tu manu komentāru neizlasīji visai nopietni un neanalizējot to, bet gan atbildi personificējot, tādēļ nepamanīji galveno. Komentārs (manuprāt visai sakarīgs, tik daudz informācijas priekš Tavām pārdomām Tev taču neviens nepasniedza) ir tikai un vienīgi viedoklis par konkrēto tēmu, bet ne uzbrukums Tev.
    Jādomā, ka arī no saviem pāris komentāriem (gadā) man būs jāatsakās. Iešu, iešu, iešu komentēt kādu citu (vai arī pats rakstīšu, bet tas ir grūtāk). Tipu – tapu, tipu – tapu, tipu – tapu.

  8. Mr.Key
    Posted 05.03.2009 at 13:18 | Permalink

    Manus paradumus, iespējams, vairāk mainīs tas, ka mainīsies citu cilvēku paradumi. Piemēram, manu uzvedību daudz mazāk noteiks tas, ko domā un iesaka tagad jau “aplauzušies” cilvēki, taču kuru pirms laika man netieši lika bieži domāt, vai es rīkojos pareizi. Visumā priekš manis – ļoti pozitīvi. :)

  9. Didulis
    Posted 05.03.2009 at 22:28 | Permalink

    –>>Ivars: Tehnoloģijas attīstās un saražojam daudz vairāk, taču Ķīna, Indija un tām kaimiņos esošās valstis rūpējas arī par patērētāju ražošanu (pietiek paskatīties uz statistiku. Ja 19.gs. iedzīvotāju skaits palielinājās par ~700miljoniem, tad 20.gs tas ir palielinājies jau par 4,5 miljardiem). Ražojot mēs patērējam dabas resursus, kas protams pamazām izsīkst un to vērtība pieaug. Kamēr tas tā turpināsies, viss lēnām ies uz slikto pusi un tas var beigties pat ar trešo pasaules karu, jo šīs milzīgās dabas resursu izšķērdētāju rindas vajagot paretināt. Vienīgās cerības ir sākt apgūt kaimiņu planētu resursus un rast ērtus risinājumu to atgādāšanu līdz mūsu planētai. Tā kā koks ar 2 galiem – saražojam vairāk nekā agrāk, taču tajā pašā laikā patērējam arī krietni vairāk. Ja radikāli nesamazināsies mūsu planētas iedzīvotāju skaita pieaugums, tad varam nonākt arī situācijā, ka tomēr nespējam saražot pietiekoši daudz, lai visiem pietiktu.

    Un par paradumiem runājot, tad par tiem es esmu jau minējis iepriekš un tie īpaši nav mainījušies.

  10. Posted 05.03.2009 at 23:35 | Permalink

    >>Didulis: Pilnībā piekrītu, ka patērētāju skaits strauji pieaug. Taču tas, kas raisa manas domas ir, vai tik neesam iemācījušies saražot tik daudz, ar tik maz cilvēkresursiem un nākotnē arī mazāk izmantosim dabas resursus, ka ir reāla globāla pārprodukcija it visā. T.i., lai mēs visi būtu paēduši, padzēruši, apģērbti un vēl gana izklaidējušies, nevajag tik daudz cilvēku kā mums ir. Šiem “liekajiem” tad jādara neplānotas lietas – piem. jānovērš aizvien lielākas dabas katastrofas, jāstrādā pie lietām, kas ikdienā nav vajadzīgas…

Leave a Reply