Ļoti īsi pēc tam kad sāk publicēties blogā, sāku to darīt, norādot savu īsto vārdu un uzvārdu. Tolaik to darīja tikai retais. Laikam ejot cilvēki kļuva drošāki un sāka vismaz norādīt savu īsto vārdu. Līdz uzvārdam ejami vēl daži soļi. Kopš sāku publicēties blogā ar īsto vārdu un uzvārdu, to sāku darīt arī forumos, citu blogu komentāros utt. T.i. – savu eksistenci internetā sasaistīju ar reālu personu – ar sevi. Līdz ar to, ja kādam ir vēlme par mani kaut ko uzzināt, viņam atliek vērsties pie Googles ar manu vārdu un uzvārdu un nebūs problēmas atrast manu blogu, komentārus citos blogos, Twitter ierakstus, utt.

Šodien sāku domāt par to, cik tas ir labi. Ja informācija par mani ir pieejama tik vieglā formā – vai tas man var kaut kā kaitēt? Vismaz tajos gadījumos, par kuriem es zinu, šī mana neslēpšanās man ir nākusi tikai par labu. Darba dēvēji un klienti šādi ir iepazinuši mani, un jau labu laiku pirms komunikācijas ar mani dzīvē, zina ko no manis sagaidīt un zina kā mani vērtēt. Esmu pārliecināts, ka tādēļ esmu ieguvis vairākus izdevīgus piedāvājumus dažādām sadarbībām. Bet noteikti ir arī gadījumi, par kuriem es nezinu. Teju katru nedēļu vismaz divi cilvēki atnāk uz šo blogu, meklējot Googlē informāciju par mani vai manu vārda un uzvārda brāli. Tā kā šaubos, ka Latvijā ir vēl kāds Endijs Lisovskis, tad pieņemu, ka meklē informāciju par mani. Taču nekādu tālāku reakciju no šiem informācijas tīkotājiem neesmu manījis. Tas nozīmē, ka ir kāds, kas ievāc informāciju nezināmam mērķim. Un tas ir pamats paranojai vieglā formā. Kāpēc viņi to dara? Ko viņi ar informāciju darīs?

Cilvēki pēdējos gados internetā ir izvietojuši ļoti daudz informāciju par sevi. Blogi, komentāri, profili sociālajos tīklos. Interesanti vai kāds ir aizdomājies, ka attiecīgo informāciju apskata ne tikai viņu draugi un radi, bet ļoti daudz citu cilvēku. Starp interesentiem var būt gan potenciālie darba devēji, gan naidnieki. Vai esat droši, ka informācija par jums, kuru pats esat ievietojis e-vidē, jums nevar kaitēt?