Archive for January, 2009
Kas notiek Latvijas IT nozarē – runā vadītāji un darbinieki
10Pirms pāris dienām es nolēmu, ka nepieciešams noskaidrot, kas notiek Latvijas IT nozarē. Īpaši uzsvaru liekot uz to, kādas tendences vērojamas kompānijās kuras nodarbojas ar Web izstrādi, kā arī to, kāda situācija ir nodarbinātībā attiecīgajā sfērā. Lai tiktu pie fināla domām apskatīju sludinājumu lapas, izsūtīju jautājumus vairākiem uzņēmumiem, parunāju ar darba ņēmējiem. Jautājumi tika nosūtīti pavisam 7 kompānijām: Soon, IT Grupa, Mediaparks, DEAC, Era, IT House un vienam uzņēmumam, kurš vēlējās palikt anonīms (uzņēmums ir no mazo uzņēmumu kategorijas). No šiem septiņiem uzņēmumiem trīs bija tādi, kuri neuzskatīja par vajadzīgu atbildēt. Iespējams, ka mana vēstule iekrita viņu SPAM kastītē vai arī 2 dienas ir par maz, lai sagatavotu atbildes uz četriem jautājumiem. Bet varbūt viņiem vienkārši nepatīk runāt par to, kā iet viņu uzņēmumiem. Lai nu kā – tie kas nekomunicēja ir: Mediaparks, DEAC un Era.
(more…)
Rīcības plāns 2009.gadam
5
Vakar izlasīju pirmo grāmatu par tēmu personīgās finanses (personal finance). Tā bija Suze Orman’s grāmata “2009 action plan”. Šo grāmatu Oprah.com varēja dažas dienas lejupielādēt bez maksas (legāli). Šobrīd lejupielādes lapā ir palikusi tikai grāmatas pirmā nodaļa, kā paraugs. Amazon maksā ap 5$. Grāmatā ir vairākas daļas: Kā pasaule nokļuva līdz tagadējai krīzei (izstāstīts par ASV hipotekāro kredītu burbuli), ko darīt ar kredītiem, pensijas uzkrājumiem, vienkāršiem uzkrājumiem, tēriņiem, utt. Viss stāstītais ir veidots tā, ka ir dota situācija un ieteikums ko tādā darīt. Liela daļa no grāmatā teiktā nav attiecināma uz mums, jo nav mums īsti tādu uzkrājumu plānu kādi ir viņiem, nav tādas kredītreitingu sistēmas utt. Bet neskatoties uz to, samērā liela daļa no teiktā atbilst arī Latvijas iedzīvotājiem. Īpaši man patika šādas rindas sadaļā par tērēšanu (kas būtu jādara 2009.gadā):
- Jānošķir vajadzības no vēlmēm.
- Jātiek pāri vainas apziņai, ka nespējat nodrošināt bērniem visu ko viņi vēlas.
- Izsvītrojiet vārdus esmu pelnījis no sarunas. Tas ko jūs esat pelnījuši ir mazsvarīgi. Svarīgi ir tas, ko jūs varat atļauties.
Precīzāk pateikt nav iespējams. Bieži vien kredītu ņemšana tiek pamatota aptuveni šādi braukšu ceļojumā uz valsti X, jo es esmu pelnījis šādu ceļojumu. Tas nekas, ka persona reāli var atļauties atpūsties tikai Latvijā. Mums arī gribās, lai mūsu bērniem nekas netrūktu. Tiek pirktas lietas pat neskatoties uz to, ka iespējams to nemaz nevar atļauties. Nākamo reizi pirms veikt šādu pirkumu ir jāpadomā vai uzņemties papildus kredītus šādā ekonomiskajā situācijā ir tā prātīgākā lieta.
Svarīgi ir arī nošķirt vēlmes no vajadzībām. Tādēļ es esmu krietni detalizētāk izvērsis savu finanšu uzskaiti. Piemērs: ja agrāk man bija izdevumu pozīcija pārtika, tad tagad ir ne tikai šī, bet arī našķi, alkohols. Līdz ar to iepriekš es zināju, ka man uz pārtiku mēnesī iziet X Ls. Bet tagad es zinu, ka no X summu Y sastāda pirkumi divās jaunajās izdevumu pozīcijās. Ko es no tā iegūstu? Es tagad varu prognozēt, ka kritiskā gadījumā es varēšu atteikties no našķiem un alkohola, kā rezultātā man pārtikai vajadzēs Z Ls, nevis X, kā agrākajos aprēķinos. Tā esmu arī sadalījis citas izdevumu pozīcijas – lai vieglāk varētu saprast, cik naudas iekrīt vajadzībās un cik vēlmēs. Līdz ar to es zinu, kāds ir nepieciešams minimālais ienākumu daudzums, lai izdzīvotu un varu laicīgi reaģēt, ja ienākumi sāk krist līdz tādam līmenim.
Grāmatā ir izteikts aicinājums šogad tikt vaļā no kredītkaršu parādiem. Amerikā kredītkaršu izsniedzēji var bez jebkādām problēmām paaugstināt kredītkaršu procentus, līdz ar to, kredītkaršu izmantošana šobrīd kļūst riskantāka un neizdevīgāka. Latvijā nav nācies dzirdēt par tādām lietām. Bet kas to lai zina, ko bankas ierakstījušas smalkā drukā kredītkaršu līgumos. Grāmatā ir izteikts arī aicinājums nepaļauties uz savu kredītkarti kā uz naudu neparedzētām situācijām. Lieta tāda, ka tur bankas aktīvi samazina kredītkaršu limitus vai pat slēdz kartes. Iespējams, ka arī mēs līdz tādai situācijai drīz tiksim. Pie šādiem apstākļiem jūs vairs nevarat būt droši, ka kredītkarte jūs paglābs. Lai gan ielīšana lielākās kredītsaistībās šobrīd vairs īsti neasociējas ar paglābšanos, bet ar pietuvošanos bezcerībai.
Lai kāda arī būtu jūsu finansiālā situācija, iesaku izdomāt arī jums savu Rīcības plānu 2009.gadam. Dzīvojam pārāk nestabilā laikā. Bankas vairs kredītus īsti dot negrib. Valsts ekonomika bremzē pat vairāk kā prognozēts (janvāra sākumā, pat neskatoties uz lielo taupības režīmu ir lielāks deficīts, kā pirms gada), uzņēmumi sāk aizvien vairāk bankrotēt, kā arī strauji pieaug parādnieku skaits. Varam jau iedomāties, ka tas mūs neskars, bet vai tā nav tuvredzība un paļaušanās uz veiksmi. Daļai jau veiksme stāvēs klāt, bet ne jau visiem. No iespējamā bezdarba, slimošanas, kā arī citiem neparedzētiem izdevumiem neviens neesam 100% pasargāts.
Šodien ejot uz biroju pamanīju vienu lietu, kas mani uz mirkli apstulbināja. Es pat apstājos un aizdomājos. No tablo, kur pretī cipariņiem, kuri apzīmē kabinetus, atrodas uzņēmumu nosaukumi, bija pazudusi liela daļa uzrakstu. Es gan nesaskaitīju, bet šķiet, ka palikusi vien 1/3 daļa. Un tas ir biedējoši. Trakākais ir tas, ka tas ir tikai sākums. Bankrotu vilnis turpināsies. Mums atliek tikai cerēt, ka nenāks cunami, kā arī gatavot savus Rīcības plānus.
3 lietas, kas noteikti ietilps manā Rīcības plānā 2009.gadam:
- Atdot kredītkartes parādu un kredītkarti neizmantot.
- Tikt skaidrībā cik daudz man iziet uz vajadzībām. Ja secināšu, ka ienākumu līmenis ir bīstami tuvu tam, cik iziet vajadzībām, tad jau laicīgi meklēšu papildus ienākumu avotus.
- Naudu, kas tiek ieekonomēta pateicoties Euribor procentu likmju kritumam netērēšu, bet novirzīšu uzkrājumiem.
Eksistences rezultāts – paranoja vieglā formā
5Ļoti īsi pēc tam kad sāk publicēties blogā, sāku to darīt, norādot savu īsto vārdu un uzvārdu. Tolaik to darīja tikai retais. Laikam ejot cilvēki kļuva drošāki un sāka vismaz norādīt savu īsto vārdu. Līdz uzvārdam ejami vēl daži soļi. Kopš sāku publicēties blogā ar īsto vārdu un uzvārdu, to sāku darīt arī forumos, citu blogu komentāros utt. T.i. – savu eksistenci internetā sasaistīju ar reālu personu – ar sevi. Līdz ar to, ja kādam ir vēlme par mani kaut ko uzzināt, viņam atliek vērsties pie Googles ar manu vārdu un uzvārdu un nebūs problēmas atrast manu blogu, komentārus citos blogos, Twitter ierakstus, utt.
Šodien sāku domāt par to, cik tas ir labi. Ja informācija par mani ir pieejama tik vieglā formā – vai tas man var kaut kā kaitēt? Vismaz tajos gadījumos, par kuriem es zinu, šī mana neslēpšanās man ir nākusi tikai par labu. Darba dēvēji un klienti šādi ir iepazinuši mani, un jau labu laiku pirms komunikācijas ar mani dzīvē, zina ko no manis sagaidīt un zina kā mani vērtēt. Esmu pārliecināts, ka tādēļ esmu ieguvis vairākus izdevīgus piedāvājumus dažādām sadarbībām. Bet noteikti ir arī gadījumi, par kuriem es nezinu. Teju katru nedēļu vismaz divi cilvēki atnāk uz šo blogu, meklējot Googlē informāciju par mani vai manu vārda un uzvārda brāli. Tā kā šaubos, ka Latvijā ir vēl kāds Endijs Lisovskis, tad pieņemu, ka meklē informāciju par mani. Taču nekādu tālāku reakciju no šiem informācijas tīkotājiem neesmu manījis. Tas nozīmē, ka ir kāds, kas ievāc informāciju nezināmam mērķim. Un tas ir pamats paranojai vieglā formā. Kāpēc viņi to dara? Ko viņi ar informāciju darīs?
Cilvēki pēdējos gados internetā ir izvietojuši ļoti daudz informāciju par sevi. Blogi, komentāri, profili sociālajos tīklos. Interesanti vai kāds ir aizdomājies, ka attiecīgo informāciju apskata ne tikai viņu draugi un radi, bet ļoti daudz citu cilvēku. Starp interesentiem var būt gan potenciālie darba devēji, gan naidnieki. Vai esat droši, ka informācija par jums, kuru pats esat ievietojis e-vidē, jums nevar kaitēt?
Par SCP, TP, citiem, kā arī nemieriem Vecrīgā
0Zinu, ka būs daudz rakstu par šo tēmu, bet arī es gribu izteikties. Iepriekšējās 2 vēlēšanās es savu balsi atdevu par Tautas Partiju (TP). Ļoti patika kā domāja Šķēle. Vismaz ja ne domāja, tad tas ko rādīja sabiedrībai. Angļu valodas mācīšanās, bezdeficīta budžets utt. Ar laiku TP vairs īsti nespēja neko ievērības cienīgu sasniegt. Jēdziens bezdeficīta budžets bija sena un aizmirsta lieta. Štokenbergs un Pabriks likās lāga zēni. Bija partijas līderu vidū. Tad pār viņiem nāca apgaismība un tika radīta Sabiedrība Citai Politkai. Kura nu kritizē valdošos katrā iespējamajā veidā. Taču kur tad viņi skatījās, kad bija valdībā? Vai tikai tagad acis atvērās? Pieņemsim, ka viņi ir tie pareizie, bet visi pārējie ir muļķi. Palasīju SCP programmu. Tur rakstītais skan ļoti skaisti. Vairāki punkti tā vien vedina skriet un iestāties SCP, kā arī maksāt viņiem biedru naudas, lai tikai ķeras pie darba. Bet padomājot mierīgi secinu, ka programma pilna ar punktiem uz kuriem uzķert tautu. Bet nav jau risinājuma kā to realizēt. Piemēram, var jau samazināt uzņēmumiem nodokļus. Bet kā kompensēt ienākumu kritumu pirmajā/divos gados? Un šodienas šodienas Pabrika izrunāšanās Panorāmā sapratu, ka SCP ir tie paši populisti, kādus esam pieraduši redzēt un vēlēt.
Un tas ir skumji. Par nevienu no tagadējiem politiskajiem spēkiem es savu balsi atdot negribu. Bet kāda ir alternatīva? Īstenībā pagaidām nav. Es gaidu kādu jaunu politisko spēku. Un jā – tas atkal var būt populāru tēlu veidots. Ir divi varianti. Vai nu sanāk kopā grupa ar populārajiem politiķiem, valsts iestāžu darboņiem (Vīķe-Freiberga, Loskutovs) vai arī profesionāļi izveido kaut ko jaunu (biznesa pārstāvji, arodbiedrību pārstāvji utt.). Sliktāk jau nebūs. Šoreiz esmu nolēmis, ka ja tiks izveidots kāds tāds politiskais spēks, kas varēs ne tikai skaļi izsaukt saukļus par to ko vajadzētu mainīt, bet piedāvās arī reālus skaitļus/darbus, tad es ne tikai par viņiem nobalsošu, bet arī kļūšu par partijas biedru. Ceru, ka nenāksies sagaidīt vēlēšanas situācijā, kad nav par ko balsot.
Par nemieriem Vecrīgā… Redzēju tos ģīmjus kas tur ārdījās TV ekrānā. Apdzērušies tipiņi. Tie bija tādi, kuriem attiecīgās darbības bija kā interesants veids, kā pavadīt brīvo laiku nevis cīņa par politiskiem jautājumiem. Kur vēl jautrāku vakaru, par iespēju izlaupīt veikalus un padauzīt stiklus utt. Cerams, ka vismaz daļa no viņiem tiks sodīta pēc pilnas programmas. Tas nav normāli. Neesam nekāda Grieķija. Cilvēkiem vajag izpaust viedokli, bet ne jau ar šādām metodēm. Interesanti bija tas, ka policija reaģēja ļoti lēnām. Diez kādēļ tā. Nebija uz to gatavi (lai gan bija reāli draudi, ka tādi nemieri varētu būt) vai arī speciāli pabremzēja, lai parādītu arī savu attieksmi pret līdzekļu apcirpšanu utt.?
Interesantā laikā dzīvojam. Ekonomiskā un politiskā krīze. Kad vēl tā būs? Šis ir laiks uz skatuves uznākt jaunām personālijām. Gaidām!
Papildināts: Izrādās, ka policijas lēnā un mierīgā iejaukšanās esot bijusi pavēlēta. T.i. – policijai vajadzēja uzņemt pūļa agresiju uz sevi nevis pielietot īpašus speclīdzekļus. Policistiem ir viens no nepateicīgākajiem un nenovērtētākajiem darbiem. Ceru, ka ja viņiem neizmaksās kādas prēmijas par to darbu ko veica, tad vismaz oficiālas pateicības iedos gan. Jo tas ko viņi tur darīja ir tā vērts, lai viņu priekšā noņemtu cepuri.
Septiņas lietas
12Vairākos ārzemju blogos ar interesi lasīju rakstus no sērijas “Seven Things meme”. Ideja ir ļoti vienkārša. Es padalos ar septiņiem faktiem par sevi (tādiem, ko lielākā daļa no jums varētu nezināt) un beigās aicinu 7 citus padalīties ar faktiem par sevi. Tālāk – kad viņi to izdarījuši viņi uzaicina 7 citus (tādus, kuri vēl nav ņēmuši dalību). Tā ātrā veidā var uzzināt daudz interesantu lietu par mums interesantiem cilvēkiem.
Tātad septiņas lietas, kuras par mani varētu arī nezināt:
- Vienmēr esmu bijis pārāk paklausīgs. Katru vecāku norādi esmu izpildījis teju ar slimīgu (iespējams pārāk lielu) paklausību. Ilustratīvs piemērs. Ja man teica, ka nedrīkst kāpt uz ledus, jo tas varētu būt pārāk plāns – es nekāpu. Pat neskatoties uz to, ka visi citi ciema bērni jau bija uz ledus.
- Pirmos padsmit dzīves gadus nodzīvoju mazā ciemā Jelgavas rajonā (dažādos laikos saukts dažādi: Avangards, Bērvircava). Tātad lauku bērns.
- Vienmēr ir bijušas problēmas ar valodu apguvi (skolā bija zemākās atzīmēs). Pēc 7.klases pabeigšanas zināju, ka būšu jurists. Tāpēc sapratu, ka manis izvēlētais mācību novirziens (komerc novirziena klase – profilā māca matemātiku, ekonomiku, fiziku utml.) nav tā īstā. Pēc 9.klases pārgāju uz sociālā novirziena klasi (profilā mācīja filozofiju, politiku, vēsturi, kultūras vēsturi utml.). Taču jau 10.klasē sapratu, ka atkal esmu aizšāvis greizi. T.i. – vajadzēja palikt komerc klasē, jo tas kas mani interesēja bija IT lietas. Tiku LU FMF, bet matemātikas apguve pamatkursā bija atstājusi neizdzēšamu robu manās zināšanās.
- Nevienā uzņēmumā (atskaitot savu) neesmu varējis nostrādāt ilgāk par 1 gadu. Laikam visu laiku meklēju kaut ko interesantāku.
- Pirmais dators bija ar Celeron 566MHz procesoru, 64MB operatīvo atmiņu un S3 Trio 3d/2x video, 15GB HDD. Neatceros kad es to ieguvu, bet tas bija stipri pasen un šajā sakarā biju ļoti laimīgs, jo dators vidēji 4x pārspēja to, kas bija draugu īpašumā. Maksāja tāds aparāts tik pat cik lietots Golfs – tātad 500Ls (komplektā ar CTX Flatron 15″ monitoru). Paldies vecākiem par šo aparātiņu.
- Agrāk ļoti patika makšķerēt ar spiningu un pludiņmakšķeri. Diemžēl pēdējos gados nav sanācis atpūsties pie ūdeņiem tā, lai varētu arī nopietni pamakšķerēt. Bet vajadzēs šogad saņemties. Sajūtas kuras pārņem, kad auklas galā ir pieķērusies zivs ir varen labas. Zemledus maksķerēšana nesaista pat nedaudz. Neskatoties uz patiku maksķerēt, peldēt tā arī neesmu iemācījies.
- Teju visi cilvēki uzskata, ka esmu jaunāks kā izskatos. Ar to saistās arī vairāki jautri atgadījumi. Piemēram, kad biju mazāks un vajadzēja piedalīties dažādas sporta sacensībās, tad mani vienmēr gribēja likt jaunākās vecuma grupās kā vajadzētu. Vēl iepriekšējā gadā Rimi, Elvi ik pa laikam prasīja uzrādīt dokumentus kad pirku alu (lieki piebilst, ka tas bija 24.gadu vecumā).
Tās bija 7 lietas par mani. Būtu interesanti palasīt arī par citiem, tāpēc lūgums ņemt dalību:
- Kristaps – šis kadrs varētu būt ļoti interesantiem stāstiem pārbagāts, jo viņš tak no Latgales;
- Māris – patīkami ar viņu aprunāties, gan jau būs arī interesanti palasīt;
- Maksims – jo viņam forša sieva;
- Artis – jo par viņu mēs zinām tik maz;
- Aivars – jo pirms ieraudzīju viņu dzīvē man likās, ka viņš ir maza auguma smalks tips, bet smagi kļūdījos;
- Helmuts – jo ir viens no nedaudzajiem kas raksta par astronomiju;
- Kaspars – ja jau viņam bija stāsts par atgadījumu ar policiju, gan jau ir vēl daudz interesantu stāstu.
Par Jauno, plānošanu un mērķiem
1Nu jau pāris dienas kā esam Jaunajā – šoreiz 2009. gadā. Atceros, ka vēl mazs būdams skatījos kaut kādas futūristiskas grāvējfilmas, kurās, ja nemaldos, darbība norisinājās ap 2009., 2010.gadu. Šāds gads likās tāls. Pat esot uz 2000.gada sliekšņa īsti nestādījos priekšā to, kā varētu būt 2009.gadā. Laiks skrien ātri. Ļoti. Katrā gadā nāk klāt jaunas tehnoloģijas, jaunas iespējas. Bet ir lietas kuras nemainās. Karo daudzās valtīs joprojām, paši esam neapmierināti ar politiķiem, jauno gadu sagaidam ar solījumiem sev un citiem. Novēlu, lai vismaz daļu no solījumiem un mērķiem, kurus uzstādījāt gadu mijā, jūs arī piepildītu.
Līdz šim es visai skeptiski attiecos pret solījumiem un mērķiem, kuri uzstādīti gadu mijā. Tas tāpēc, ka cik man nācies pašam tādus uzstādīt, tie nekad nav tikuši piepildīti. Bet esmu sapratis to, kur iepriekš biju pieļāvis stratēģisku kļūdu. Mērķi un solījumi bija no sērijas tā vajag, jo tā ir pieņemts, nevis tādi kas ir piemēroti tieši man. Ilustrācija dažiem no tā vajag, jo tā ir pieņemts mērķiem:
- sākšu veikt papildus fiziskās aktivitātes (trenažieru zāle, atspiedienu taisīšana mājās utt.)
- veikšu izmaiņas ar savu ķermeņa masu (kilogramu nomešana/uzņemšana)
- dzīvošu veselīgāk (smēķēšanas atmešana, alkohola patēriņa samazināšana, utt.)
Šoreiz es apsēdos, pārdomāju ko un kā esmu darījis 2008.gadā, ko gribētu darīt, sasniegt 2009.gadā, kā arī kas mani šajā gadā var sagaidīt, ko esmu par sevi uzzinājis 2008.gadā. Un tad viss salikās pa plauktiņiem. Nebija vairs plānā doma par to, ka no 01.01 sākšu uzbarošanās tūri, kā arī baigās fiziskās aktivitātes. Mērķi un solījumi sev tika atvasināti no tā, ko daru ikdienā. Piemēram:
- Blogam veltīšu tik pat daudz laika cik 2008.gada otrajā pusē. Tas nozīmē, ka aktivitāte būs ļoti maza. Ilustrācijai: gada ietvaros ierakstu skaits mēnesī ir sarucis vidēji no 20 uz 4. Nemānīšu citus un sevi, ka šis atslābums ir tikai pagaidu lieta. Ja nu gadījumā man uzradīsies iespējas veltīt vairāk laika blogošanai, tad tas laiks netiks veltīts endijs.com, bet gan blogam ar profesionālu ievirzi (angļuvalodā).
- Pirmo reizi savu finanšu plūsmu esmu sācis plānot ilgtermiņā (gadu uz priekšu). To es varu darīt tikai tāpēc, ka jau vairāk kā gadu pievēršu pastiprinātu uzmanību sava budžeta plānošanai. Un tas ir ļoti labi. Beidzot man ir skaidrība kā rīkoties dažādās dzīves situācijās (ienākumu pieaugums/kritums). Ir tāda kā drošības sajūta, jo ir plāns dažādām dzīves situācijām.
- Esmu nolēmis pārbaudīt savas zināšanas profesionālajā jomā. Lieta tāda, ka iepriekš biju nodomājis, ka veltīšu pastiprinātu uzmanību dažādu lietu apguvei/grāmatu lasīšanai. Taču ja iegūtās zināšanas uzreiz nav kur pielietot, tad tas process ir samērā bezjēdzīgs. Tāpēc esmu nolēmis ne tikai turpināt dažādu lietu/zināšanu apguvi, bet paralēli gatavoties pāris sertifikātu iegūšanai (Zend PHP5, ZendFramework), kā arī mēģināšu ņemt dalību ZendFramework izstrādē, ja tas būs iespējams. Ir doma tuvākajos pāris mēnešos uzsākt darbu pie jauna OpenSource projekta uz ZendFramework bāzes. Ja kādam ir vēlme piedalīties – dodiet ziņu. Darba pietiks visiem.
- Darbs. Beidzot jāpabeidz līnijas novilkšanu starp darbu un mājām. Tas ir grūti izdarāms, jo esmu pats sev darba devējs. Bet tas ir uzdevums, kuru jāsasniedz jau šī meneša laikā. Pretējā gadījumā cieš gan viena, gan otra puse. Turpināšu darboties tajā pat sfērā kurā šobrīd. Vienīgi iespējams, ka tiks mēģināts ar kādu uztaisīt kādu kopprojektu nevis visu veidot pašam. Taču, ja uzradīsies iespēja strādāt ārzemēs, to noteikti izmantošu.
- Patērēt mazāk eJunk. Tas ir manis nupat izdomāts vārds ar kuru apzīmēšu tās izdarības internetā kuras nedod īpašu pievienoto vērtību. Līdz ar to tāpat kā jau pēdējos mēnešos ignorēšu nekur.lv, krietni samazināšu abonēto lietu skaitu Google Readerī, retāk apmeklēšu sociālos tīklus utml.
Tie arī ir mērķi un solījumi sev. Vai pat drīzāk vadlīnijas nākamajam gadam. Aptuveni pēc gada atskatīšos uz šo ierakstu. Interesanti – cik šīs vadlīnijas būs palīdzējušas gada aizvadīšanā. Līdz šim es pat īsti nezināju, ko darīšu pēc mēneša. Taču tagad ir gada plāns. Vai plāna uzrakstīšana ir pietiekoša lieta, lai pie tā varētu pieturēties rādīs tikai laiks. Taču tā kā plāns nav futūristisks, tad visam vajadzētu būt OK.