Ģērbonis
Tuvojoties valsts 90 gadu jubilejai, tiek vairāk runāts par patriotismu. Kaut gan, varbūt vēl netiek. Bet tiks. Šajā sakarā gribu jautāt tev – vai tu esi savas valsts patriots? Es speciāli nerakstu “Latvijas patriots”, jo nav jau teikts, ka visi šī bloga lasītāji uztver Latviju kā valsti par kuras patriotu būt. Ar vārdiem “sava valsts” es domāju savu dzimteni vai valsti, kurai jūties piederīgs. Bet ar vārdu “patriots” es saprotu personu, kura spēj uz sevi attiecināt jēdzienu “valsts mīlestība”, kā arī “ziedošanās” valsts labā (arī, ja nepieciešams, fiziska tās aizstāvēšana).

Kas pats trakākais, tad, diemžēl, es sevī īpašas patriotisma jūtas pret Latviju vairs nejūtu. Atceros, ka kaut kad pamatskolas/vidusskolas laikā tiku pie kaut kāda CD, kurā bija parādīta Latvijas vēsture kaut kādā video materiālā. Noskatoties to es jutu līdzi katram valsts likteņa pavērsienam. Manī bija dusma pret iekarotājiem. Likās, ka ja valstij draudēs kāds naidīgs citas valsts karaspēks, tad daudz nedomājot būtu gatavs valsti aizstāvēt. Bet… Pagāja gadi un nu es vairs to par sevi teikt nevaru. Valsts vēstures pavērsieni vairs neizraisa nekādas emocijas. Ja valstij draudētu karadarbība un būtu iespēja izvairīties no iesaistīšanās tajā, noteikti to izmantotu. Vienkārši zudusi ir jebkādas dziļākas jūtas pret valsti kā tādu. Valsts simbolika, valsts tēls… Tas viss ir nebūtisks. Augstu vērtēju fizisko brīvību, kas te pieejama. Ar patīkamām atmiņām saistās daži hektāri Latvijas teritorijas zemes. Bet tas arī viss.

Nodevējs, nelietis..? Jā – varbūt. Bet varbūt kaut kas īsti nav pareizi tajā, kā lietas notiek Latvijā. Ja jau manī tā patriotisma dzirksts bija – kur tā pazuda? kāpēc pazuda? Vainīgos var meklēt gan politiķos, gan sabiedrībā, gan sevī. Diez vai pie viena kopsaucēja tiksim.

Daudz ir dzirdēts par to, ka patriotismu jāieaudzina ir ģimenē. Var jau būt. Bet ar to nav pietiekami. Ejot dzīves gaitu mainās uztvere. Un lai cik stipri patriotisms bija ieaudzināts, tas var pazust. Valstij pašai arī ir jārūpējas par to, lai patriotisms cilvēkos nezustu. Jādod iespēju lepoties ar savu valsti. Jādod iespēju palielīties citu valstu pārstāvjiem ar to kādās lietās tava valsts ir pārāka par citām.

Ceru, ka tuvojošies valsts svētki kaut ko mainīs manā uztverē. Mēģināšu arī kādu pasākumu apmeklēt/apskatīt. Ja arī pēc svētkiem jutīšos tāpat, tad diez vai kaut kas tuvākajā laikā varēs mainīt to, ka Latvija šobrīd man neasociējas ar kaut ko tik vērtīgu, cik tas bija gadus 8 atpakaļ.