Endija Lisovska pieraksti

Pēdējā laikā aizvien vairāk manu, ka cilvēki nolemj izmēģināt spēkus uzņēmējdarbības lauciņā. Pat neskatoties uz smago ekonomikas situāciju tiek dibināti SIA, IK. Ja arī tu esi nodomājis, ka vairs negribi strādāt kā parasts darbinieks citā uzņēmumā, bet dibināt savu, tad varbūt tevi interesēs mans monologs.

Kad es nolēmu dibināt savu uzņēmumu mani nevarēja pierunāt palikt iepriekšējā darba vietā. Tā tolaik bija SIA “LETA”. Atceros, ka Arnis (vismaz tolaik bija admins) smīkņāja par to, ka kārtējais zaļais gurķis sadomājis iet laimi meklēt. Savukārt Mārtiņš (LETAs boss) izrādija interesi par to ko un kā plānoju darīt. Varbūt ļoti centās apvaldīt vēlmi pasmīkņāt par mani, bet ja tā, tad tas izdevās perfekti. Izskatījās, ka viņš mani saprot. Gundars (tolaik mans tiešais boss), kas arī ar zināmu skepsi uztvēra manu paziņojumu par prom iešanu un sava uzņēmuma dibināšanu, pajautāja “Vai ir jēga mēģināt pārliecināt palikt?”. Uz ko varēju atbildēt, ka nē. Jo lai kādu piedāvātu man algu tajā brīdī tā būtu tikai kā pagaidu plāksteris. Ja doma ir dzimusi, to vairs nevar nogalināt. Tātad - bijušajā darba vietā skepse. No vairākiem tuvākiem un tālākiem cilvēkiem arī bija skepse, neticība tam, ka izdosies, kā arī bailes par to, ka zaudēšu vairāk kā iegūšu. Atceros, ka vecāki mani gan attiecīgajā solī morāli atbalstīja, kaut gan iespējams arī šaubījās ka kaut kas izdosies. Un ziniet - neskatoties uz to, ka skeptiķu bija 10 reizes vairāk, pietiek ar pāris cilvēkiem, lai skeptiķus varētu neņemt vērā. Ja arī tu nolemsi taisīt savu mikrouzņēmumu, tad rēķinies, ka skeptiķu būs daudz, daudz vairāk. Bet novēlu, lai ir vismaz daži cilvēki kas tevi atbalstīs. Jo sava uzņēmuma izveide un ar to saistītās lietas ir tāds notikums par kuru gribās dalīties un ir tikai labi, ka kāds uzklausa un varbūt kaut ko iesaka.

Ir viena tipiska kļūda uzņēmumu dibināšanas sakarā. Ir daudzi gadījumi, kad to dara tapēc, ka apnicis strādāt kāda pakļautībā. Tad rodas doma būt pašam sev priekšniekam. Bet tā tam nevajadzētu būt. Domai par uzņēmumu vajadzētu būt tikai tad, kad ir ideja kuru vēlies realizēt. Būšana sev par priekšnieku ir rezultāts idejas relizēšanai nevis ideja. Man bija idejas. Ne viena vien. Diemžēl liela daļa no tām pat netika realizētas. Dažas tika, bet nesniedza to atdevi kuru gaidīju. Un tā ir normāla situācija. Ar to ir jārēķinās. Ne jau velti tiek uzskatīts, ka ja uzņēmuma darbība otrajā gada ir pa nullēm, tad viss ir ļoti labi. Sākumā parasti ir grūti. Vairāki mēģinājumi kaut ko realizēt beidzas ar neveiksmēm. Tam cēloņi var būt dažādi: ideja nebija perfekta, netika labi realizēta, citi uztaisīja vēl labāk utt. Ir jābūt gatavam ciest zaudējumus. Katri finansiālie zaudējumi vienlaicīgi ir arī ieguvumi pieredzē. Tāpēc, ja var kādu laiku pieciest finansiālās problēmas, tad iegūtā pieredze noteikti aizvedīs arī pie peļņas.

Vēlmei dibināt uzņēmumu ir jābut asinīs. Es zinu, ka arī tad, ja es tagadējo uzņēmumu likvidēšu, tad pēc kāda laika taisīšu nākamo. Un pēc tam nākamo. Man tas vienkārši ir nepieciešams, jo jūtu, ka tā kādreiz varēšu sasniegt to ko vēlos. Un dzīvē tak mērķis ir darīt to kas patīk - vai ne?

Dibinot nākamo uzņēmumu es padomāšu par sekojošām lietām:

• vai idejas tiešām ir unikālas;
• varbūt nepieciešams piesaistīt līdzīpašniekus;
• ko citi attiecīgajā nozarē dara nepareizi;
• kas attiecīgajā nozarē notiek ārzemēs;
• kura no nozarēm/sfērām vēl nav aktuāla, bet tāda varētu būt pēc gada;
• kur piesaistīt finansiālos līdzekļus, ja rodas tāda nepieciešamība;
• cik lieli cilvēkresursi ir nepieciešami, lai ideju realizēšana varētu notikt saprātīgā termiņā;