Archive for October, 2008

Pieslēdzu Baltkom kabeļtelevīziju – iespaidi un secinājumi

10
Pirms 3 gadiem
Autors: Endijs Lisovskis Sadaļa:

Līdz šī mēneša beigām Baltkom rīko akciju, kuras ietvaros var bez maksas pieslēgt kabeļtelevīziju, turklāt nemaksāt par pirmajiem 3 mēnešiem. Tā nav vienīgā akcija, kuru rīko Baltkom šobrīd. Man 3 gadus TV nebija pieslēgts pie kādas antenas/kabeļa. Nolēmu, ka jāpieslēdz, jo šad tad tomēr kaut ko prātīgu tur rāda. Līdz šim TV tika izmantots kā lielāks datora ekrāns filmu apskatei.

Pieslēgšana noritēja veiksmīgi. Pirmdien zvans, otrdien norunātajā laikā meistars bija klāt. Paķimerējās ar kabeļiem kāpņu telpā, uzknieba kabeļa galā verķi, kurš liekams TV antenas caurumā. Parakstīju papīrus un 5 minūšu pieslēgšana bija beigusies. Sāku meklēt TV kanālus. Aizmirsu piebilst, ka paņēmu parasto kabeļtelevīziju pa 6.3Ls mēnesī ar 31 kanālu. Nu lūk. Visus arī atrada. Bet uzreiz arī sākās vilšanās par kvalitāti. Ir kanāli kuri rāda ļoti labi. Bet ir daži, kuri rāda ļoti slikti, ja rāda vispār. Visu var iedalīt sekojošās kategorijās:

  • Tādi kas rāda labi (cik jau nu labi var rādīt parasta kabeļtelevīzija (prasās pēc HDTV standarta, bet nu ko tur daudz sapņot))
  • Tādi kas rāda tā, it kā būtu cilvēkiem sejas nevis nofilmētas, bet veidotas no plastalīna. Biedējoša lieta, jo 20gadīgas sievietes izskatās tā, it kā tām būtu 60gadīgu sieviešu āda.
  • Tādi, kuri mēdz pazaudēt skaņu. Jo īpaši tas attiecas uz vienu no sporta kanāliem. Katru otro reizi kad paslēdzos garām tas ir bez skaņas.
  • Tādi, kuri mēdz uzkārties. Izteikti TV6. Vakar gribēju paskatīties Simpsonus. Vienu sēriju noskatījos normāli (ik pa laikam pazuda krāsa, bet tas tā). Taču otru īsti neredzēju, jo ik pa laikam bilde vienkārši uzkarās.

Un te nu ir jautājums – kas kontrolē kvalitāti kabeļtelevīzijām? Uzskatu pakalpojums nav kvalitatīvs. Ja visi kanāli netiek raidīti pienācīgā kvalitātē, tad pakalpojums nav kvalitatīvs. Analoģijai – ja grāmatnīcā nopērk 10 grāmatas, bet 2 no tām ir izbalējuši burti, bet trešajai vispār ir puse ar lapām pazudusi, tad to tak neuzskata par labu produktu? Varētu jau pasūdzēties Baltkomam pašam, bet cik lasīts par šo kantori, tad īpaši tam jēgas nav. Kādas ir jūsu domas? Varbūt nav ko iespringt, jo tāpat lielāko daļu no plastalīna kanāliem tāpat neskatītos, bet par TV6 gan nedaudz nepatīkami.

Vai tu esi savas valsts patriots?

0
Pirms 3 gadiem
Autors: Endijs Lisovskis Sadaļa:

Ģērbonis
Tuvojoties valsts 90 gadu jubilejai, tiek vairāk runāts par patriotismu. Kaut gan, varbūt vēl netiek. Bet tiks. Šajā sakarā gribu jautāt tev – vai tu esi savas valsts patriots? Es speciāli nerakstu “Latvijas patriots”, jo nav jau teikts, ka visi šī bloga lasītāji uztver Latviju kā valsti par kuras patriotu būt. Ar vārdiem “sava valsts” es domāju savu dzimteni vai valsti, kurai jūties piederīgs. Bet ar vārdu “patriots” es saprotu personu, kura spēj uz sevi attiecināt jēdzienu “valsts mīlestība”, kā arī “ziedošanās” valsts labā (arī, ja nepieciešams, fiziska tās aizstāvēšana).

Kas pats trakākais, tad, diemžēl, es sevī īpašas patriotisma jūtas pret Latviju vairs nejūtu. Atceros, ka kaut kad pamatskolas/vidusskolas laikā tiku pie kaut kāda CD, kurā bija parādīta Latvijas vēsture kaut kādā video materiālā. Noskatoties to es jutu līdzi katram valsts likteņa pavērsienam. Manī bija dusma pret iekarotājiem. Likās, ka ja valstij draudēs kāds naidīgs citas valsts karaspēks, tad daudz nedomājot būtu gatavs valsti aizstāvēt. Bet… Pagāja gadi un nu es vairs to par sevi teikt nevaru. Valsts vēstures pavērsieni vairs neizraisa nekādas emocijas. Ja valstij draudētu karadarbība un būtu iespēja izvairīties no iesaistīšanās tajā, noteikti to izmantotu. Vienkārši zudusi ir jebkādas dziļākas jūtas pret valsti kā tādu. Valsts simbolika, valsts tēls… Tas viss ir nebūtisks. Augstu vērtēju fizisko brīvību, kas te pieejama. Ar patīkamām atmiņām saistās daži hektāri Latvijas teritorijas zemes. Bet tas arī viss.

Nodevējs, nelietis..? Jā – varbūt. Bet varbūt kaut kas īsti nav pareizi tajā, kā lietas notiek Latvijā. Ja jau manī tā patriotisma dzirksts bija – kur tā pazuda? kāpēc pazuda? Vainīgos var meklēt gan politiķos, gan sabiedrībā, gan sevī. Diez vai pie viena kopsaucēja tiksim.

Daudz ir dzirdēts par to, ka patriotismu jāieaudzina ir ģimenē. Var jau būt. Bet ar to nav pietiekami. Ejot dzīves gaitu mainās uztvere. Un lai cik stipri patriotisms bija ieaudzināts, tas var pazust. Valstij pašai arī ir jārūpējas par to, lai patriotisms cilvēkos nezustu. Jādod iespēju lepoties ar savu valsti. Jādod iespēju palielīties citu valstu pārstāvjiem ar to kādās lietās tava valsts ir pārāka par citām.

Ceru, ka tuvojošies valsts svētki kaut ko mainīs manā uztverē. Mēģināšu arī kādu pasākumu apmeklēt/apskatīt. Ja arī pēc svētkiem jutīšos tāpat, tad diez vai kaut kas tuvākajā laikā varēs mainīt to, ka Latvija šobrīd man neasociējas ar kaut ko tik vērtīgu, cik tas bija gadus 8 atpakaļ.

Monologs par tēmu – Savs mikrouzņēmums

9
Pirms 3 gadiem
Autors: Endijs Lisovskis Sadaļa:

Pēdējā laikā aizvien vairāk manu, ka cilvēki nolemj izmēģināt spēkus uzņēmējdarbības lauciņā. Pat neskatoties uz smago ekonomikas situāciju tiek dibināti SIA, IK. Ja arī tu esi nodomājis, ka vairs negribi strādāt kā parasts darbinieks citā uzņēmumā, bet dibināt savu, tad varbūt tevi interesēs mans monologs.

Kad es nolēmu dibināt savu uzņēmumu mani nevarēja pierunāt palikt iepriekšējā darba vietā. Tā tolaik bija SIA “LETA”. Atceros, ka Arnis (vismaz tolaik bija admins) smīkņāja par to, ka kārtējais zaļais gurķis sadomājis iet laimi meklēt. Savukārt Mārtiņš (LETAs boss) izrādija interesi par to ko un kā plānoju darīt. Varbūt ļoti centās apvaldīt vēlmi pasmīkņāt par mani, bet ja tā, tad tas izdevās perfekti. Izskatījās, ka viņš mani saprot. Gundars (tolaik mans tiešais boss), kas arī ar zināmu skepsi uztvēra manu paziņojumu par prom iešanu un sava uzņēmuma dibināšanu, pajautāja “Vai ir jēga mēģināt pārliecināt palikt?”. Uz ko varēju atbildēt, ka nē. Jo lai kādu piedāvātu man algu tajā brīdī tā būtu tikai kā pagaidu plāksteris. Ja doma ir dzimusi, to vairs nevar nogalināt. Tātad – bijušajā darba vietā skepse. No vairākiem tuvākiem un tālākiem cilvēkiem arī bija skepse, neticība tam, ka izdosies, kā arī bailes par to, ka zaudēšu vairāk kā iegūšu. Atceros, ka vecāki mani gan attiecīgajā solī morāli atbalstīja, kaut gan iespējams arī šaubījās ka kaut kas izdosies. Un ziniet – neskatoties uz to, ka skeptiķu bija 10 reizes vairāk, pietiek ar pāris cilvēkiem, lai skeptiķus varētu neņemt vērā. Ja arī tu nolemsi taisīt savu mikrouzņēmumu, tad rēķinies, ka skeptiķu būs daudz, daudz vairāk. Bet novēlu, lai ir vismaz daži cilvēki kas tevi atbalstīs. Jo sava uzņēmuma izveide un ar to saistītās lietas ir tāds notikums par kuru gribās dalīties un ir tikai labi, ka kāds uzklausa un varbūt kaut ko iesaka.

(more…)

Novērtējam tikai tad, kad tā nav!?

1
Pirms 3 gadiem
Autors: Endijs Lisovskis Sadaļa:

Cilvēks ir viena varen interesanta un bieži vien, diemžēl vai par laimi, viegli prognozējama būtne. Bieži vien ir iespējams jau iepriekš paredzēt kā kāda persona reaģēs uz kādu notikumu. Ar tādu pat pārliecību, ar kādu es teicu  iepriekšējās rindas, droši ņemos apgalvot, ka stipri lielākā daļa (vienmēr ir izņēmumi) no visiem mums, spēj novērtēt kādu lietu (neuztvert, kā tikai fiziskas lietas) tikai tad, kad tā vairs nav pieejama. Varbūt mana pašpārliecinātība nav īsti vietā, tāpēc virsraksts nav tikai kā apgalvojums, bet arī jautājums.

Par šādu cilvēka īpatnību man lika aizdomāties pēdējo ~6 dienu notikumi. Proti, kāds nelietīgs vīruss bija mani noskatījis un nolēmis, ka būšu tam laba mājvieta. Attiecīgi šīs dienas pavadīju mēģinādams cīnīties ar dažādām mana ķermeņa pretreakcijām. Viena no tām bija sāpošas acis. Tieši šī ķermeņa nepatikas izpausme pret vīrusu bija tā, kas man liedza visas šīs dienas atrasties pie datora tik ilgu laiku, lai būtu jēga mēģināt strādāt. Štrunts ar iesnām un sāpošo galvu, kā arī vispārējo slikto pašsajūtu. Bet tas, ka īsti acis neklausīja man nepatika.

Šodien pamostoties organisms ziņoja, ka vīruss ir iespiests dziļi nostūrī, kaut kur kājas mazā pirkstiņa naga gala apvidū. Atviegloti uzelpoju – atkal esmu pilnvērtīgs sabiedrības loceklis. Prieks un laime visai dienai. Dienas vidū sāku domāt par to, cik ļoti neaizsargāti mēs esam. Es teju nedēļu viegli noslimojot esmu pamatīgi iekavējis darbu, iebremzēti kontakti, projekti utt. Bet ja persona saslimst uz ilgāku laiku, uz mēnesi, uz gadu, vairāk… Tas vienā mirklī var visu dzīvi apgriezt kājām gaisā. Un nelīdz tur nedz mūsu zināšanas, nedz dzīves uzskati, nedz pazīšanās, nedz konts bankā. Esam mazi putekļi likteņa varā.

Man vajadzēja saaukstēšanos, lai es daudz nopietnāk sāktu vērtēt veselības nozīmi un sāktu piedāmāt pie tā vai pret savu veselību attiecos pietiekoši labi. Ja tu vēl neesi sācis piedomāt par savu veselību, varbūt ir pienācis laiks sākt?

Kas ir mainījies pēc mēneša?

3
Pirms 3 gadiem
Autors: Endijs Lisovskis Sadaļa:

Pirms mēneša biju nolēmis neapmeklēt nekur.lv, par to arī paziņojot šajā ierakstā. Šoreiz nerunāšu par to, kādas atsauksmes saņēmu kad paziņoju attiecīgo faktu. Bet par to kā process (neapmeklēšanas) sākās un kāds ir rezultāts.

Lai būtu drošs, ka nekur.lv tiešām tās 10 dienas neapmeklēšu es piekļuvi attiecīgajam resursam biju aizliedzis no sava datora izmantojot OpenDNS. Pāris vārdos par OpenDNS – tas ir bezmaksas DNS serviss, kuram ir vairākas patīkamas funkcijas: ierakstīto adrešu automātiska labošana, adrešu saīsnes, satura filtrēšana (var aizliegt apmeklēt noteikta satura lapas), atsevišķu lapu bloķēšana, statistika utt. Katrā ziņā patīkams serviss, kuru izmantoju sava interneta provaidera DNS servera vietā. Ja nebūtu nobloķējis pieeju ar OpenDNS pirmajā dienā būtu pāris reizes trāpījies nekur.lv, jo FF3 bija cītīgi piefiksējis, ka uzspiežot adresē burtu “n” uzreiz jāpiedāvā ir nekur.lv, bet pirksti bija iemācījušies automātiski uzspiest Enter, tā apstiprinot vēlmi doties un palūkoties kas jauns blogos utt.

Taču ar katru nākamo dienu aizvien retāk trāpījās automātiskais burts “n” adrešu joslā. Un kas interesanti – drīz vien zuda pilnībā jebkāda interese par nekur.lv. Pēc 10 dienu iztecēšanas es 2 reizes no cita datora biju iegājis nekur.lv, bet tas arī viss. Teikšu kā ir – sākotnējā sajūsma (kura bija kad nekur.lv bija tikko startējis), bija izčabējusi un palikusi tā vietā pilnīga vienaldzība. Tādas vienaldzības rezultātā es pat no OpenDNS neesmu izņēmis nekur.lv bloķēšanu. Jo pat nebija vēlmes apmeklēt attiecīgo resursu. Jūtos tā it kā būtu atbrīvojies no vienas atkarības un ieekonomējis katru dienu ievērojamu laika daļu.

Tā kā nekur.lv vairs neapmeklēju, bet lasi.lv īsti nepilda tādu funkciju kādu nekur.lv pildīja sākumā, tad šobrīd vienīgais veids, kā uzzinu par kādiem jauniem blogiem ir padzirdot kaut ko Twitter (par šo servisu esmu rakstījis arī iepriekš) vai redzot kādu saiti blogos, kurus lasu. Tāpēc sanāk, ka nekur.lv, kā jaunu blogu atklāšanas līdzekli, esmu nomainījis ar Twitter. Pirms mēneša tāds rezultāts pat neienāktu prātā. Ja jau pieminēju blogus un Twitter, tad viens no blogiem, kurus tagad regulāri lasu un kas ir tieši Twitter redzētā/lasītā rezultāts ir Bonkaja blogs. Man patīk.

Drukātie mediji tik pat nekvalitatīvi, kā elektroniskie?

2
Pirms 3 gadiem
Autors: Endijs Lisovskis Sadaļa:

Uzreiz gribu teikt, ka neapgalvoju, ka visi elektroniskie mediji ir nekvalitatīvi. Bet pēdējo dienu novērojumi liecina par to, ka problēmas ar kvalitāti ir visai lielas. Kādas tieši?

Viens no vortāliem, kurus apmeklēju visbiežāk ir db.lv. Taču pēdējā laikā vairāku censoņu raksti ir iesācēju blogeru līmeņa cienīgi. Lielāko daļu to rakstu, kurus db.lv lasot saraucu pieri ar domu kas par sviestu, ir sameistarojis Bīdera kungs. Arī Vikmaņa kungam ik pa laikam ir izcilas pērles. Turklāt db.lv ir viens liels ziņu atreferētājs. Vakar man likās, ka lasu viena igauņu vortāla spoguli. Un ja pavērojam rakstus – lai būtu ko rakstīt tiek n reizes apdzejota viena un tā pati ziņa. Laikam mūs uzskata par pietiekoši dumjiem, jo tā vien šķiet, ka šādu mediju acīs lasītājs nespēj uztvert garākus tekstus par pāris rindkopām. Jā – ir db.lv arī labas lietas (parasti viens garāks raksts dienā un intervijas). Protams, žurnālista darbs ir grūts, jo, lai kvalitatīvi uzrakstītu par kādu lietu tā ir jāizprot. Taču ja kāds autors raksta N rakstus no Y nozarēm, par kurām zināšanas ir visai vājas, tad tur nekas labs nevar sanākt. Bizness.lv vispār izcēlās ar savu vēlmi radīt sensāciju (jā – runāju par rakstu kurā aprunāta blogera vēlme nogremdēt Swedbank).

Laikam elektroniskie mediji piekopj tādu praksi: daudz raksteļu ar kliedzošiem virsrakstiem, brutāliem tulkojumiem, 5 rindām pamattekstā. Jo galvenais ir ģenerēt apmeklējumu. Turklāt, ja kaut ko pavisam salaiž dēlī, to var izlabot, izdzēst utt. Un līdz noteiktam līmenim tas strādā. Kāds teica, ka blogi ir nekvalitatīvi (jo kopē, atgremo vienu un to pašu), bet vai tiešām tikai blogi?

Kā ir ar drukātajiem medijiem? Tajos arī atļaujas kaut ko tādu? Vai tomēr tur vēl tiek ņemts vērā: 7 reizes pārbaudi un 1 reizi uzraksti? Jo tas kas uzdrukāts vairs īsti labojams nav. Un kā ir ar žurnālistiem – visi tie censoņi kuri veido elektroniskās versijas raksta arī drukajiem medijiem par Y nozarēm? Es to visu jautāju, jo pats drukātos mēdijus nelasu, bet pēksņi ieinteresēja vai tas kā tagad raksta elektroniskie mediji ir norma un kvalitātes etalons.

Go to Top