Endija Lisovska pieraksti

Es jau vairākas dienas ik pa laikam iedomājos par to, ko 29.07 uzrakstīt. Šajā dienā biju aicinājis visus rakstīt tikai pozitīvas lietas. Vairāki blogeri atsaucās un daži pat jau ir paspējuši izteikties. Lai gluži neatkārtotos un neteiktu to, ko ir jau pateikuši citi jāuzraksta kaut ko citādu. Jo ja vairākās vietās raksta vienu un to pašu, tad attiecīgā lieta jau kļūst par fonu un netiek uztverta. Mums fons nav vajadzīgs. Ir vajadīgs vēstījums, kurš tiek pamanīts, uzklausīts un, ja nepieciešams, novērtēts.

Ziniet, tas vai dzīve ir skaista, interesanta vai gluži pretēji, neciešama un bezjēdzīga, nosakam mēs katrs pats. No malas mums varbūt šķiet, ka Pēteris ir viens varen laimīgs un veiksmīgs cilvēks, bet, lūk, mums pašiem iet varen slikti. Taču tā ir tikai spekulācija. Iespējams, Pēterim nemaz neiet tik labi, kā no malas izskatās. Nevajag sevi visu laiku salīdzināt ar citiem. Jā, dzīve ir kā sacensības, kurās mēs bieži tiekam nolikti uz starta līnijas kopā ar pērējiem. Bet tas nenozīmē, ka pēc starta pistoles šāviena ir jāmetās skrējienā un jāmēģina sasniegt finiša taisni pirmajam, pat neņemot vērā savas izjūtas un apkārt notiekošo. Šādas sacensības ar citiem ,lielākajā daļā gadījumu, ir kaut kas neīsts un samākslots. Taču mēs pie tā esam pieraduši. No mazām dienām esam dzirdējuši frāzes “mācies labāk!“, “paskaties kā viņš dara YY, kāpēc tu tā nevari!” utt. Vēlāk darba gaitās atkal jāsacenšās ar kolēģiem utt. Šādas sacensības rada stresu un padara cilvēku trulu un nejūtīgu. Cilvēks kļūst par robotu. Turklāt no lielās spriedzes robotizētajiem cilvēkiem neiztur nervu sistēmas un viņi sāk satraukties par lietām, par kurām nevajadzētu (kurš nav redzējis skolnieces, kuras raud, par to, ka saņēmušas atzīmi 7 vai 8, jo no viņām vecāki gaida 9 un 10?), cilvēks kļūst viegli aizkaitināms, depresīvs.

Bet tā tam nevajadzētu būt. Mums nav jāsacenšās ar citiem! Mēs katrs esam individualitāte. Nevis labāki vai sliktāki par citiem, bet citādāki. Un ja arī tu to sapratīsi, tad tev kļūs skaidrs, ka tā dzīvot ir vieglāk. Un ja dzīvot kļūs vieglāk, tu vairs neredzēsi pasauli tikai pelēkās krāsās. Tev radīsies iespēja paskatīties no malas uz notiekošo un saprast to, cik sasodīti interesantā un brīnumainā piedzīvojumā mēs esam nokļuvuši. Tava dzīvība ir dāvana, kuru tu esi saņēmis savā rašanās dienā - novērtē to! Ja jums šķiet, ka apkārt nenotiek nekas labs un ka visi cilvēki ir nejauki, tad pamēģiniet mainīt kaut ko savā attieksmē un uztverē. Ja esat autovadītājs - apstājieties pie gājēju pārejas, ja tur kāds stāv un vēlas pāreju šķērsot. Ne jau vienu reizi vien, par tik pašsaprotamu rīcību, esmu saņēmis atpakaļ pateicību smaida veidā. Un tas ir jauki. Tai “saskābušajai” pārdevējai pasakiet “Labdien! Paldies!“! Varbūt kāda jums neatbildēs, taču kādai jūs noteikti omu uzlabosiet. Viss ir ļoti elementāri. Esot laipni pret citiem, mēs varam sagaidīt tādu pat attieksmi pret sevi. Un tas nekas, ka apkārt ir daudzas lietas, kuru virzību nevaram ietekmēt. Taču daudzas negācijas neliksies būtiskas, ja ikdienā varēsim saskatīt kaut ko labu. Man ļoti patīk šī filma. Viņā skan aptuveni šādas frāzes “Es pats radu savu dienu. Katru rītu pieceļoties es izdomāju, kādu dienas gaitu es vēlos. Un tāda tā arī būs“. Domām ir liels spēks - domājiet pozitīvi!

Vēl par šo tēmu:
• Novērtējam tikai tad, kad tā nav!?
• Pozitīvisma diena - piedalies arī tu!
• Negatīvisms un pozitīvisms blogā un mums apkārt
• Pārdomas par sabiedrību
• Dumjš pirms tam, dumjš tagad un dumjš vienmēr