Es jau kādu laiku uzskaitu visus izdevumus/ienākumus. Paskatoties datus pusgada griezumā redzu, ka varu uz priekšu prognozēt savus tekošos izdevumus. Tātad zinu cik man aptuveni katru mēnesi būs jātērē par kredītu pamatsummas atmaksu, cik par procentu atmaksu, cik par pārtiku, cik auto, cik sabiedrisko transportu, cik dažādos citos izdevumos utt. Protams, katru mēnesi summas nedaudz atšķiras, bet 3 mēnešu vidējie dati būs atkal līdzīgi vidējiem. Vēl zinu, ka tuvojoties novembrim būs lieli izdevumi par auto (OCTA, KASKO, apskate, apkope), kā arī jāveic dzīvokļa apdrošināšanu. Tātad vienu mēnesi izdevumi būs par ~ 1000Ls lielāki kā pārējos mēnešus.

Aptuveni varu prognozēt arī ienākumu līmeni. Līdz ar to varu arī mēģināt veikt ilgtermiņa plānošanu izdevumiem. Ņemot vērā to, ka gada beigās būs krietni lielāki izdevumi, visu gadu būtu jāveic papildus uzkrājumi. Tātad, ja uzkrājumus veicam no gada sākuma, tad tas sastāda 100Ls mēnesī, bet ja no gada vidus, tad 200Ls mēnesī. Taču cik daudzi no mums to dara? Varu pateikt par sevi, ka šo izdevumu pozīciju pavisam nebiju ņēmis vērā, jo līdz šim izdevumus plānoju īstermiņā. Tātad mēnesi-divus uz priekšu. Un tā ir liela kļūda. Izdevumus ir jāplāno vismaz gadu uz priekšu. Protams, to nevar izdarīt dienas laikā. Ir jāpēta to, kādas tieši pozīcijas prasa cik lielus izdevumus, kā arī kāda ir dinamika (attiecīgie izdevumi pieaug, samazinās vai ir aptuveni vienādi). Man šķiet, ka ja tagad sāktu uzskaitīt izdevumus/ienākumus, tad jau janvārī varētu sastādīt daudz maz sakarīgu pieļaujamo izdevumu plānu.

Ilgtermiņa plānošana palīdz izvairīties no spontānajiem pirkumiem. Piemēram, ja katru mēnesi ir ieplānots par 10% no ienākumiem uzlabot dzīves apstākļus, tad pie tā arī būtu jāturās. Savukārt, ja nekāda plāna nav un plānojam tikai mēnesi uz priekšu, tad ir visai liela iespējamība, ka izdarot kādu spontāno pirkumu būsim pārvērtējuši to, kā tas ietekmēs mūsu finansiālās iespējas ilgtermiņā. Īpaši tas ir attiecināms uz gadījumiem, kad šie pirkumi tiek finansēti no kredītu resursiem nevis brīvajiem uzkrājumiem. Protams, spontānos pirkumus var apkarot arī citos veidos. Vienu interesantu pamanīju ārzemju blogos pirms pāris dienām. Tas darbojas ieviešot sekojošu formulu: preces vērtība / X = nogaidīšanas dienas. Tātad pieņemot, ka X ir 25Ls, bet preces vērtība 100Ls, tad nodomājot pirkt attiecīgo preci, speciāli tiek nogaidītas 4 dienas, kuru laikā iespējams pārdomāt vai tiešām attiecīgā lieta ir vajadzīga, kā arī tiek pārbaudīts vai attiecīgo lietu nevar iegādāties izmantojot izdevīgākus nosacījumus.

Vēl viena lieta, pret kuru arī es esmu attiecies nevērīgi ir uzkrājumu veikšana. Jo ja mēs varam izplānot gadu uz priekšu standarta izdevumus, tad nevaram izplānot neparedzētas lietas, kuras var krasi mainīt ienākumu/izdevumu pozīcijas. Piemēram, darba zaudēšana, kādas slimības utt. Līdz ar to, ja plānojam izdevumus ilgtermiņā, tad plānojam arī uzkrājumus. Protams, citi saka, ka nav vērts uzkrāt, ja ir tāda inflācija kā pie mums, bet varat uzskatīt, ka inflācijas rezultātā zaudētā nauda ir maksa par drošības sajūtu.

Man ilgtermiņa finanšu plānošana vēl ir tikai sagatavošanās stadijā un zinu, ka šo gadu vēl nāksies aizvadīt pēc iepriekš izmantotās īstermiņas stratēģijas, bet zinu, ka nākamo gadu mēģināšu aizvadīt citādi.

Kā savus izdevumus plānojat jūs?