Galda spēles – nepelnīti otrajā plānā

Es sevi nevaru pieskaitīt geimeru ciltij. T.i. tādu personu kopienai, kas daudz un aizrautīgi spēlē datorspēles. Reizēm kādu spēli paspēlēju, bet tas vairāk ir izņēmumu gadījumos. Ne jau tāpēc, ka nebūtu uz kā vai nebūtu ko. Vienkārši īpaši neaizrauj. Jā – ir nācies patrakot un dažas spēles nospēlēt nedēļu no vietas, bet toties pēc tam vairākus mēnešus neko nespēlēju.

Ar galda spēlēm ir/bija līdzīgi. Ļoti maz un reti. Bet ne jau tāpēc, ka negribētos, bet tāpēc ka man viņu nebija. Nesen īpašumā nonāca Katanas ieceļotāji un spēles paplašinājums Jūrasbraucēji. Uzreiz varu teikt – galda spēles nepelnīti ir atstātas otrajā plānā aiz datorspēlēm. Es pat nevaru izdomāt, kāds ir iemesls tam, ka galda spēles ir tādā pozīcijā. Vai galvenais iemesls ir cena, kas tiešām nav maza, vai arī tas, ka jaunajai paaudzei galda spēles šķiet kaut kas novecojis un neinteresants. Par strādājošajiem grūti spriest, jo tiem parasti ir maz laika ko veltīt gan datorspēlēm, gan galda spēlēm.

Es par sevi varu teikt, ka man galvenais iemesls tam, ka galda spēles bija noliktas malā, bija tas, ka tās man likās pārāk dārgas. Bija žēl vairāk kā 20Ls par vienu spēli. Bet es arī nepērku datorspēles un spēļu konsoles. Līdz ar to negribētos teikt, ka galda spēles biju atstājis otrajā plānā. Drīzāk gan galda spēles, gan ar datoru spēlējamās bija noliktas plauktiņā ar uzrakstu “pielietot reti un ārkārtas gadījumā”.

Bet varu teikt, ka pēdējā mēneša laikā spēlējot gan abas Katanas ieceļotāju daļas, gan UNO (kāršu spēle) esmu sapratis, ka tas ir tā vērts. Vajag sakost zobus un samaksāt tos 6Ls par UNO un samaksāt 23Ls par Katanas ieceļotājiem vai tamlīdzīgām spēlēm. Grūti jau ir saprast, ka daži kartona gabaliņi un koka/plastmasas figūriņas var maksāt tik dārgi. Bet jāapzinās, ka iegūts tiek vairāk par vienkāršiem kartona gabaliņiem. Spēle attīsta domāšanu. Spēle rada kopīgu nodarbi vairākām personām vienlaicīgi. Spēle nomierina un atbrīvo (protams, citādāk ir ja spēlē kaut ko uz naudu utt.). Mūsdienu straujajā ikdienā pie spēles pavadītie brīži ir ļoti vērtīgi. Katrā ģimenē būtu nedēļas nogalē jāizspēlē kādu galda spēli. Vienalga vai tas ir šahs, dambrete, kārtis vai kāda cita spēle. Dators un TV nekur nepazudīs, bet laiks, kuru varējāt pavadīt kopā ar draugiem un radiem pie kādas interesantas, jautras, azartiskas, aizjaušosas, izglītojošas vai kā citādi vērtīgas spēles var pazust nemanot. Tāpēc novēlu atrast gan laiku, gan spēli. Tas ir tā vērts.

Citi raksti par šo tēmu

• Nav citu rakstu par šo tēmu.

Es sevi nevaru pieskaitīt geimeru ciltij. T.i. tādu personu kopienai, kas daudz un aizrautīgi spēlē datorspēles. Reizēm kādu spēli paspēlēju, bet tas vairāk ir izņēmumu gadījumos. Ne jau tāpēc, ka nebūtu uz kā vai nebūtu ko. Vienkārši īpaši neaizrauj. Jā - ir nācies patrakot un dažas spēles nospēlēt nedēļu no vietas, bet toties pēc tam vairākus mēnešus neko nespēlēju. Ar galda spēlēm ir/bija līdzīgi. Ļoti maz un reti. Bet ne jau tāpēc, ka negribētos, bet tāpēc ka man viņu nebija. Nesen īpašumā nonāca Katanas ieceļotāji un spēles paplašinājums Jūrasbraucēji. Uzreiz varu teikt - galda spēles nepelnīti ir atstātas otrajā plānā aiz datorspēlēm. Es pat nevaru izdomāt, kāds ir iemesls tam, ka galda spēles ir tādā pozīcijā. Vai galvenais iemesls ir cena, kas tiešām nav maza, vai arī tas, ka jaunajai paaudzei galda spēles šķiet kaut kas novecojis un neinteresants. Par strādājošajiem grūti spriest, jo tiem parasti ir maz laika ko veltīt gan datorspēlēm, gan galda spēlēm. Es par sevi varu teikt, ka man galvenais iemesls tam, ka galda spēles bija noliktas malā, bija tas, ka tās man likās pārāk dārgas. Bija žēl vairāk kā 20Ls par vienu spēli. Bet es arī nepērku datorspēles un spēļu konsoles. Līdz ar to negribētos teikt, ka galda spēles biju atstājis otrajā plānā. Drīzāk gan galda spēles, gan ar datoru spēlējamās bija noliktas plauktiņā ar uzrakstu "pielietot reti un ārkārtas gadījumā". Bet varu teikt, ka pēdējā mēneša laikā spēlējot gan abas Katanas ieceļotāju daļas, gan UNO (kāršu spēle) esmu sapratis, ka tas ir tā vērts. Vajag sakost zobus un samaksāt tos 6Ls par UNO un samaksāt 23Ls par Katanas ieceļotājiem vai tamlīdzīgām spēlēm. Grūti jau ir saprast, ka daži kartona gabaliņi un koka/plastmasas figūriņas var maksāt tik dārgi. Bet jāapzinās, ka iegūts tiek vairāk par vienkāršiem kartona gabaliņiem. Spēle attīsta domāšanu. Spēle rada kopīgu nodarbi vairākām personām vienlaicīgi. Spēle nomierina un atbrīvo (protams, citādāk ir ja spēlē kaut ko uz naudu utt.). Mūsdienu straujajā ikdienā pie spēles pavadītie brīži ir ļoti vērtīgi. Katrā ģimenē būtu nedēļas nogalē jāizspēlē kādu galda spēli. Vienalga vai tas ir šahs, dambrete, kārtis vai kāda cita spēle. Dators un TV nekur nepazudīs, bet laiks, kuru varējāt pavadīt kopā ar draugiem un radiem pie kādas interesantas, jautras, azartiskas, aizjaušosas, izglītojošas vai kā citādi vērtīgas spēles var pazust nemanot. Tāpēc novēlu atrast gan laiku, gan spēli. Tas ir tā vērts.