Archive for January, 2008

Jau šī ieraksta komentāros izteicos, ka nekāroju pēc apmeklētāju pieplūduma, ko rada daži skaļi virsraksti (tātad arī raksti). Un tie nav tikai tukši vārdi. Lai būtu vieglāk izklāstīt savu viedokli pieņemsim, ka skaļš virsraksts un skaļš raksts ir sinonīmi. Bieži nākas redzēst, ka ierakstam ir skaļš virsraksts, bet rakstā no solītā trokšņa ir 0. Taču šoreiz pieņemsim, ka gan virsraksts, gan raksts ir skaļš. Turklāt ar vārdu skaļš es saprotu kaut ko tādu, kas izsauc lielu rezonansi auditorijā un visticamāk ir ar kāda skandāla, kašķa piegaršu.

Vislielākais trūkums, kāpēc šādi raksti nav tā vērti ir tas, ka krietni lielākais vairums no atnākušajiem lasītājiem nemaz neapskatīs citus ierakstus blogā. To es ļoti labi redzēju kad Kaspars (laacz) savā rakstā bija ielicis saiti uz šo manu rakstu. No viņa bloga saņēmu ~300 apmeklētājus. Protams, tas radīja apmeklētāju rekordu šim blogam. Taču papētot šo apmeklētāju uzvedību redzēju, ka teju vai 90% no viņiem nemaz neapskatās uz citiem ierakstiem šajā blogā. Atnāk tikai uz vienu rakstu un aiziet prom. Savukārt es vēlos, lai ja kāds atnāk un izlasa kādu rakstu, tad lai viņš pameklē vēl kaut ko tādu, kas viņu varētu interesēt, jo tikai tā viņš var kļūt par regulāru šī bloga lasītāju. Taču tiem 90%, kas bija ienākuši tikai uz vienu rakstu, šis blogs tagad asociēsies ar ar kaut kādu vienu, iespējams viņiem nemaz neinteresantu, rakstu (ja viņi vispār blogu atcerēsies). Un kāpēc lai viņi vēlreiz atgrieztos?

Otra lieta ir tāda, ka jaunie apmeklētāji var sākt uzskatīt, ka bloga autors ir tāds, kas apmeklētājus var iegūt tikai uzrakstot kādu skaļu rakstu, nevis spēj kvalitatīvi izteikties par dažādām tēmām vai rakstīt analītiskus rakstus par kādu stipri ierobežotu tēmu loku.

Rakstot augstāk minēto atcerējos, ka mani ļoti tracina tie blogeri, kā arī visi citi kas ierakstiem virsrakstus izvēlas tādus, kas īsti neatspoguļo to, kas tālāk rakstā seko. Piemēram, tādi virsraksti, kas maldina. Redzot virsrakstu Policisti aplaupa autovadītājus, man rodas asociācija, ka raksts būs par policistiem, kuri veic laupīšanas. Savukārt ja pēc klikšķa uz virsraksta es redzu aptuveni šādu tekstu “Personas, kuras pārģērbušās par policistiem aplaupījušas….“, es jūtos apkrāpts. Otrs virsrakstu veids: Latvijas ekonomikas nevieksmju cēlonis. Klikšķinot uz virsraksta es vēlos redzēt analītisku rakstu par Latvijas ekonomiku. Bet ja raksts sastāv no divām rindkopām, kurās pateikts, ka cēlonis ir korupcija un nav veikta nekāda dziļāka analīze es jūtos apkrāpts. Un kā atbildes reakcija uz šādiem virsrakstiem būtu tāda, ka attiecīgo resursu es vairs nelasītu vai arī lasītu ļoti reti.

Jau šī ieraksta komentāros izteicos, ka nekāroju pēc apmeklētāju pieplūduma, ko rada daži skaļi virsraksti (tātad arī raksti). Un tie nav tikai tukši vārdi. Lai būtu vieglāk izklāstīt savu viedokli pieņemsim, ka skaļš virsraksts un skaļš raksts ir sinonīmi. Bieži nākas redzēst, ka ierakstam ir skaļš virsraksts, bet rakstā no solītā trokšņa ir 0. Taču šoreiz pieņemsim, ka gan virsraksts, gan raksts ir skaļš. Turklāt ar vārdu skaļš es saprotu kaut ko tādu, kas izsauc lielu rezonansi auditorijā un visticamāk ir ar kāda skandāla, kašķa piegaršu. Vislielākais trūkums, kāpēc šādi raksti nav tā vērti ir tas, ka krietni lielākais vairums no atnākušajiem lasītājiem nemaz neapskatīs citus ierakstus blogā. To es ļoti labi redzēju kad Kaspars (laacz) savā rakstā bija ielicis saiti uz šo manu rakstu. No viņa bloga saņēmu ~300 apmeklētājus. Protams, tas radīja apmeklētāju rekordu šim blogam. Taču papētot šo apmeklētāju uzvedību redzēju, ka teju vai 90% no viņiem nemaz neapskatās uz citiem ierakstiem šajā blogā. Atnāk tikai uz vienu rakstu un aiziet prom. Savukārt es vēlos, lai ja kāds atnāk un izlasa kādu rakstu, tad lai viņš pameklē vēl kaut ko tādu, kas viņu varētu interesēt, jo tikai tā viņš var kļūt par regulāru šī bloga lasītāju. Taču tiem 90%, kas bija ienākuši tikai uz vienu rakstu, šis blogs tagad asociēsies ar ar kaut kādu vienu, iespējams viņiem nemaz neinteresantu, rakstu (ja viņi vispār blogu atcerēsies). Un kāpēc lai viņi vēlreiz atgrieztos? Otra lieta ir tāda, ka jaunie apmeklētāji var sākt uzskatīt, ka bloga autors ir tāds, kas apmeklētājus var iegūt tikai uzrakstot kādu skaļu rakstu, nevis spēj kvalitatīvi izteikties par dažādām tēmām vai rakstīt analītiskus rakstus par kādu stipri ierobežotu tēmu loku. Rakstot augstāk minēto atcerējos, ka mani ļoti tracina tie blogeri, kā arī visi citi kas ierakstiem virsrakstus izvēlas tādus, kas īsti neatspoguļo to, kas tālāk rakstā seko. Piemēram, tādi virsraksti, kas maldina. Redzot virsrakstu Policisti aplaupa autovadītājus, man rodas asociācija, ka raksts būs par policistiem, kuri veic laupīšanas. Savukārt ja pēc klikšķa uz virsraksta es redzu aptuveni šādu tekstu "Personas, kuras pārģērbušās par policistiem aplaupījušas....", es jūtos apkrāpts. Otrs virsrakstu veids: Latvijas ekonomikas nevieksmju cēlonis. Klikšķinot uz virsraksta es vēlos redzēt analītisku rakstu par Latvijas ekonomiku. Bet ja raksts sastāv no divām rindkopām, kurās pateikts, ka cēlonis ir korupcija un nav veikta nekāda dziļāka analīze es jūtos apkrāpts. Un kā atbildes reakcija uz šādiem virsrakstiem būtu tāda, ka attiecīgo resursu es vairs nelasītu vai arī lasītu ļoti reti.

Vakar ātri pārskrienot nekur.lv listei pamanīju vairākus ierakstus ar jauniem blogu topiem, kā arī vairākus ierakstus par to, ka šādi topi ir pavisam nejēdzīga lieta. Un jā – arī es esmu sadomājis par tiem izteikties.

Ziniet, raudāt par to, ka kādu interesē statistika, kā arī slikti izteikties par tiem, kurus šāda informācija (statistika) interesē nav īsti korekti. Katram no blogeriem ir savs mērķis bloga rakstīšanā. Citiem vienkārši izteikties, citam redzēt komentārus un pārējo reakciju, citam kļūt atpazīstamam utt. Lai kā arī būtu – visus (jā – visus) vieno viena lieta. Ja neviens blogus nelasītu, tad diez vai kāds vispār kaut ko rakstītu. Publisks ieraksts tiek veikts tāpēc, lai kāds to pamanītu. Un ja ir vēlme, lai to kāds pamana, tad pavisam normāli ir tas, ka ir interese par to cik daudzi pamana (statistika). Ja tu uzskati, ka tev šis faktors nav svarīgs, kāpēc tu raksti publiskus ierakstus, nevis raksti kādu teksta dokumentu, kuru glabā nevienam nepieejamā vietā?

Un ja jau statistika ir pavisam normāla lieta par kuru interesēties, kāpēc lai nevarētu interesēties par to cik labi/slikti tu izskaties uz citu fona? Blogerus varam salīdzināt, piemēram, ar grāmatu autoriem. Katrs raksta (vai vismaz mēģina rakstīt) grāmatu. Ja blogera grāmatu neviens nelasa, tad agrāk vai vēlāk viņam zudīs interese par grāmatas nākamo sējumu sarakstīšanu. Savukārt, ja viņa grāmatu lasa, tad viņu interesēs vai kāda cita autora grāmatu lasa vairāk. Līdz ar to viņš var saprast vai tiešām paša subjektīvais vērtējums viņa grāmatai atbilst tam, kā uz to skatās citi.

Protams, cits diskusijas temats ir tas, cik šādi topi ir objektīvi. Atļaušos apgalvot, ka viņi visi ir subjektīvi, jo kritēriju izraudzīšanās ir subjektīva. Topa autors izvēlas tādus kritērijus, kuri viņam šķiet interesanti, bet tas nenozīmē, ka citi arī blogus vērtēs pēc tiem pašiem kritērijiem. Varbūt kādam, lai blogu ierindotu kādā no topu pozīcijām nav nepieciešams bloga unikālo lasītāju (RSS abonentu) skaits, bet kāds cits faktors. Piemēram, tas cik daudz ieraksti ir tādi, kuriem līdzīgus nevar atrast citos resursos vai tas, cik korekti bloga ieraksti tiek noformēti (vai ir atsauces uz attēlu autoriem, saites uz citiem avotiem, ja ir aizgūtas kādas idejas utt.).

Rezumējot augstāk teikto, gribu teikt, ka pozīcija “mani statistika neinteresē” ir pašapmāns. Kaut zemapziņas līmenī ikvienu interesē tas cik ļoti lielu atbalsi citos rada viņa darbs/nedarbs. Mūsos visos mīt kaut neliels sacensības gars. “Blogu topi” un topi vispār ir subjektīvs vērtējums arī gadījumos, kad tiek izmantoti statistikas dati (apmeklētāju skaits, saišu skaits, RSS abonentu skaits utt.), jo kritēriju izvēle ir subjektīva. Tas, ka topi ir subjektīvi nenozīmē, ka viņi visi ir aplami. Tas nozīmē, ka neviens tops nesniedz 100% korektu vērtējumu tam, kā blogs izskatās uz citu blogu fona. Iespējams uzzināt kā blogs izskatās salīdzinājumā ar citiem kādā kritērijā, bet ne visā kritēriju kopumā. Tāpēc dzīvosim draudzīgi, jo tavs blogs ir augstāk vertējams par manu X gadījumos, bet mans par tavu Y gadījumos. Savukārt to vai X ir lielāks par Y mēs tā arī nekad neuzzināsim.

Vakar ātri pārskrienot nekur.lv listei pamanīju vairākus ierakstus ar jauniem blogu topiem, kā arī vairākus ierakstus par to, ka šādi topi ir pavisam nejēdzīga lieta. Un jā - arī es esmu sadomājis par tiem izteikties. Ziniet, raudāt par to, ka kādu interesē statistika, kā arī slikti izteikties par tiem, kurus šāda informācija (statistika) interesē nav īsti korekti. Katram no blogeriem ir savs mērķis bloga rakstīšanā. Citiem vienkārši izteikties, citam redzēt komentārus un pārējo reakciju, citam kļūt atpazīstamam utt. Lai kā arī būtu - visus (jā - visus) vieno viena lieta. Ja neviens blogus nelasītu, tad diez vai kāds vispār kaut ko rakstītu. Publisks ieraksts tiek veikts tāpēc, lai kāds to pamanītu. Un ja ir vēlme, lai to kāds pamana, tad pavisam normāli ir tas, ka ir interese par to cik daudzi pamana (statistika). Ja tu uzskati, ka tev šis faktors nav svarīgs, kāpēc tu raksti publiskus ierakstus, nevis raksti kādu teksta dokumentu, kuru glabā nevienam nepieejamā vietā? Un ja jau statistika ir pavisam normāla lieta par kuru interesēties, kāpēc lai nevarētu interesēties par to cik labi/slikti tu izskaties uz citu fona? Blogerus varam salīdzināt, piemēram, ar grāmatu autoriem. Katrs raksta (vai vismaz mēģina rakstīt) grāmatu. Ja blogera grāmatu neviens nelasa, tad agrāk vai vēlāk viņam zudīs interese par grāmatas nākamo sējumu sarakstīšanu. Savukārt, ja viņa grāmatu lasa, tad viņu interesēs vai kāda cita autora grāmatu lasa vairāk. Līdz ar to viņš var saprast vai tiešām paša subjektīvais vērtējums viņa grāmatai atbilst tam, kā uz to skatās citi. Protams, cits diskusijas temats ir tas, cik šādi topi ir objektīvi. Atļaušos apgalvot, ka viņi visi ir subjektīvi, jo kritēriju izraudzīšanās ir subjektīva. Topa autors izvēlas tādus kritērijus, kuri viņam šķiet interesanti, bet tas nenozīmē, ka citi arī blogus vērtēs pēc tiem pašiem kritērijiem. Varbūt kādam, lai blogu ierindotu kādā no topu pozīcijām nav nepieciešams bloga unikālo lasītāju (RSS abonentu) skaits, bet kāds cits faktors. Piemēram, tas cik daudz ieraksti ir tādi, kuriem līdzīgus nevar atrast citos resursos vai tas, cik korekti bloga ieraksti tiek noformēti (vai ir atsauces uz attēlu autoriem, saites uz citiem avotiem, ja ir aizgūtas kādas idejas utt.). Rezumējot augstāk teikto, gribu teikt, ka pozīcija "mani statistika neinteresē" ir pašapmāns. Kaut zemapziņas līmenī ikvienu interesē tas cik ļoti lielu atbalsi citos rada viņa darbs/nedarbs. Mūsos visos mīt kaut neliels sacensības gars. "Blogu topi" un topi vispār ir subjektīvs vērtējums arī gadījumos, kad tiek izmantoti statistikas dati (apmeklētāju skaits, saišu skaits, RSS abonentu skaits utt.), jo kritēriju izvēle ir subjektīva. Tas, ka topi ir subjektīvi nenozīmē, ka viņi visi ir aplami. Tas nozīmē, ka neviens tops nesniedz 100% korektu vērtējumu tam, kā blogs izskatās uz citu blogu fona. Iespējams uzzināt kā blogs izskatās salīdzinājumā ar citiem kādā kritērijā, bet ne visā kritēriju kopumā. Tāpēc dzīvosim draudzīgi, jo tavs blogs ir augstāk vertējams par manu X gadījumos, bet mans par tavu Y gadījumos. Savukārt to vai X ir lielāks par Y mēs tā arī nekad neuzzināsim.