Pēdējās dienās sanācis pastaigāt pa veikaliem. Gan drēbes iepirkt, gan dāvanas, gan vienkārši pārtiku. Secināju, ka viss ir baigi dārgs. Bet jocīgākais ir tas, ka cenas mani vairs nešokē. Lētākais siers 5Ls, baltmaize virs 0.5Ls jau šķiet normāla parādība. Drēbes lielveikalos ar 3x uzcenojumu (jā – tieši tāds uzcenojums ir pašā sākumā) jau šķiet normāla lieta. Nu neskriešu es uz tirgu pēc kaut kā, jo tā kultūra man īsti pie sirds neiet. Tā vietā nāksies maksāt augstu cenu. Turklāt ne vienmēr kvalitāte ir tāda, par kuru būtu adekvāti prasīt tādu cenu. Taču, kā jau teicu, cena jau šķiet normāla.

Nē – cenas nav tādas, kuras es būtu gatavs maksāt. Bet tās vairs nešokē. Tā vietā es apzinos, ka sieru es tik bieži vairs neēdīšu. Jaunas drēbes pirkšu vēl retāk. Cenas pieņemu kā realitāti ar kuru jāsamierinās. Atliek pielāgoties. Vai nu pelnot vairāk, vai patērējot mazāk.

Ko es ar to gribēju teikt? Es nezinu. Varbūt to, ka cilvēki pierod pie inflācijas (nu kādu laiku tā jau nav cenu izlīdzināšanās). Nedaudz pašokējāmies, pabļaustījāmies par tagadējo inflācijas vilni. Nekas. Pāries emocijas. Kļūsim atkal par pelēkiem ierindas patērētājiem līdz nākamajam vilnim. Un tā visu laiku. Tāpēc ietaupīsim nervus un pie nākamā cenu kāpuma uztversim to kā normālu parādību, jo šoks ir kaitīgs mums, bet cenas tas neietekmē.