Ja tev (atvainojos, ka ar mazo burtu, bet arī turpmāk rakstīšu tā, jo uzskatu ka mūsu saruna ir neformāla) kāds pajautātu: “Kāds ir laimīgas dzīves priekšnosacījums?” Ko tu viņam atbildētu? Nespriedelējot par to ko īsti nozīmē dzīve vai laime, vai kāds cits vārds šajā jautājumā. Tagad apdomā, jo tas ir tieši tas ko es tev jautāju. Kāds ir laimīgas dzīves priekšnosacījums? Ceru, ka tu zini kas tavu dzīvi var darīt laimīgu un ceru, ka tu vari izdarīt lai tieši tāda tā arī būtu.

Arī sev es uzdevu šo pašu jautājumu. No sākuma, lai cik dīvaini nebūtu, es nespēju pat uz to atbildēt. Galvā uzreiz šaudās tīri standartizētas domas: mīlestība, nauda, veselība, veiksme utt. Bet visas šīs lietas ir vairāk vai mazāk tādas pār kurām mums nav teikšanas. Mīlēt varam, bet varbūt pretī nesaņemsim to ko vēlamies. Naudu varam cītīgi pelnīt, bet vēl ātrak varam to pazaudēt. Tāpat ar veselību un veiksmi – te tā ir un te vairs nav. Un lielā mērā tas notiek neatkarīgi no ta vai mēs to vēlamies vai nē.

Sāku prātot, kas ir tas, kas dzīvi dara laimīgāku un ko mēs varam ietekmēt. Un man viss kļuva skaidrs. Patiesībā viss ir pārāk vienkārši, lai neteiktu, ka triviāli. Un tas ir – savu spēju apzināšanās. Tas nav tik viegli, kā sākumā šķiet. Ilustrēšu domu ar piemēru. Pieņemsim, ka mūsu lielākais mērķis ir kļūt par kosmonautu. Vai tas ir mūsu spēju robežās? Ja mēs apzinamies, ka tas nav, tad ir labi. Taču, ja mēs to neapzinātos, tad veltītu visus savus spēkus lai sasniegtu to, ko patiesībā nekad nevarēsim. Nu nebūsim mēs kosmonauti, lai cik ilgi mēs mācītos un trenētos. Protams, var samaksāt dažus miljonus par braucienu kosmosā, taču tāds braucējs ir nevis kosmonauts, bet tūrists. Akli mēģinot kļūt par kosmonautiem, mēs sevi izsmeļam. Lai gan prātīgāk būtu bijis jau laicīgi atrast citu mērķi. Tādu mērķi, kurš ir sasniedzams. Jo grūti ir ne tikai mēģināt kļūt par to ko tu nevari kļūt, bet redzēt ka arī citi sākuši gaidīt šī mēŗķa piepildījumu, jo ar laiku tu saproti, ka arī viņi vilsies. Bet būs tādi, kas kļūs par kosmonautiem. Un ar tas ir tikai normāli. Ir nepieciešami kosmonauti, ir nepieciešami pavāri, ugunsdzēsēji un citi. Šajā stāstā varam aizvietot kļūšanu par kosmonautu ar pilnīgi jebko tādu, ko mēdzam nospraust sev par mērķi. Neatkarīgi no tā vai mērķis ir mūsu pašu izraudzīts, vai kāda cita ietekmē izvēlēts. Piemēram, skolēnam lielais mērķis varētu būt būšana par teicamnieku. Par tādu viņam būt liek vecāki, sabiedrība, skolotāji un ar laiku viņš pats. Kādam darbiniekam, tas varētu būt mērķis kļūt par vadošo darbinieku. Taču jāapzinās, ka visi nevar būt teicamnieki vai vadošie darbinieki. Un tāds cilvēks, kurš mēģina kļūt par to ko viņš nevar kļūt nav laimīgs. Dzīve kļūst par grūtu ceļojumu. Viņam citi jautā – vai tu to vari, vai tu to spēj? Viņš melo gan jautātājiem, gan sev, atbildot, ka “Jā, spēju gan!”. Un turpina grūtu, viņam nepiemērotu ceļu. Ja viņš beigtu melot sev, melot citiem un pateiktu “Nē – es to nespēju. Un patiesībā es to nemaz negribu.”, dzīve kļūtu daudz vieglāka, interesantāka un laimīgāka.

Varbūt kādam likās, ka es aicinu nenospraust lielus mērķus. Tā nav. Es aicinu apzināties vai mērķis ir reāls, vai tas ir jūsu spēju robežās. Ja nemelojot varēsiet atbildēt, ka ir, tad nospraudiet mērķi un tiecieties pēc tā. Dzīve var būt laimīga tikai tad, ja nepārvērtējat savas spējas un neuzņematies kaut ko tādu, ko nevarēsiet paveikt vai kaut ko tādu, kas jums nemaz nav nepieciešams vai ir neinteresants.

Citi raksti par šo tēmu

  • Nav citu rakstu par šo tēmu.